Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
9. nodaļa
Ritēja jau otrā nedēļa kopš ārste, izskatot analīžu rezultātus, apstiprināja pieņēmumu par grūtniecību. Jā, Laura bija stāvokli! Viņas Venēcijas ceļojums izrādījās ļoti auglīgs!
Sieviete jau bija stājusies grūtnieču uzskaitē, viņai veica dažādas specifiskas analīzes un izmeklējumus. Nekādam satraukumam nebija pamata, grūtniecība noritēja labi, arī Laurai satraukums bija mazinājies un viņas pašsajūta bija uzlabojusies. Laurai bija daudz darba, dienas beigās viņa jutās sagurusi, taču vēl nebija atradusi īsto brīdi, lai paziņotu patīkamos jaunumus saviem kolēģiem. Laura neplānoja atteikties no tikko piedāvātā projekta, bija apņēmības pilna tikt galā gan ar mātes pienākumiem, gan darbu, jo viņas priekšrocība bija tā, ka bija iespējams strādāt no mājas.
Nedēļas nogalē viņa gribēja runāt ar ģimeni. Laura zināja, ka vecāki šo ziņu uztvers neviennozīmīgi, jo viņu izpratnē stipra ģimene ir cilvēka panākumu un laimes pamats. Diemžēl viņiem nāksies vilties, jo Laura tagad ir sajaukusi perfekto pareizu lietu un notikumu kārtību. Viens gan bija skaidrs – viņa neko nenožēloja. Sev par brīnumu, Laura jutās stiprāka kā vēl nekad, un pārliecināta, ka viņas mazulis būs pats laimīgākais un gaidītākais bērniņš pasaulē. Patiesībā, Laura ne mirkli nešaubījās, ka tā ir meitene…
Kad Laura ieminējās mammai par kopējām pusdienām, viņa ļoti nopriecājās, jo diezgan ilgu laiku meitu nebija satikusi. Lauras piedāvājumu pusdienot viņas dzīvoklī mamma gan uzreiz noraidīja un Laurai nekas cits neatlika, kā doties pārsteigumu pilnās ģimenes pusdienās uz vecāku mājām.
Lai jaunumu paziņošana būtu mazliet vienkāršāka, Laura nopirka mazu, tamborētu zābaciņu pāri – lai vecmāmiņa un vectētiņš laikus sāk gatavoties jaunajiem pienākumiem.
Norunātajā laikā, ar sev raksturīgo precizitātipēc Lauras atbrauca māsa. Arī Lana vēl neko nezināja, bet Laura cerēja, ka braucot pie vecākiem viņai pietiks laika, lai par gaidāmo mazuli pastāstītu māsai. Vienlaikus Laura ļoti baidījās, kāda varētu būt viņas reakcija, bet bija jau sagatavojusi sakāmo gadījumam, ja māsa vai vecāki notikušo uztvers negatīvi, kā pasaules galu.
Lana bija priecīga satikt māsu.
– Sveika, sīkā!– viņa sveicināja Lauru, noskūpstot uz vaiga, bet tūlīt pat nepatikā novērsās: – Fuj, kādas tev pumpas! Pubertāte atgriezusies vai?– viņa smējās.
– Sveika, sveika! Vai tad ir tik traki?– pārjautāja Laura, ar uzspēlētu interesi palūkojoties uz sevi mašīnas spogulī.
– Nu,– māsa turpināja,– ir jau gan. Venēcijā peldējies tajā smirdīgajā kanālu ūdenī?– viņa turpināja jokot.
– Traka vai?– Laura apsauca māsu. – Tu brauksi vai apspriedīsi manas pumpas?
Pa ceļam uz vecāku mājām Laura klausījās Lanas stāstītajā par viņas bērnu gaitām skolā, par vīra veselības problēmām, par to, ka Lanai apnikusi ģimenes dzīves rutīna.
– Māsa, paklau…– pēkšņi Laura pārtrauca Lanas aizrautīgo stāstījumu. – Piestāj benzīntankā, paņemsim kafiju,– Laura palūdza. Viņa iekoda sev lūpā! Jo – ne jau to Laura gribēja teikt. Tikai tagad viņa saprata, ka nemaz nav tik drosmīga un viņas dzīves svarīgākā atzīšanās nemaz nebūs tik viegla.
Turpinot ceļu, Lana jautāja:
– Nu, kā tur ir – Venēcijā? Tiešām ļoti īpašas sajūtas?
“Vai cik labi, māsa, ka tu tā ierunājies,” atvieglota nopūtās Laura. Šī bija viņas iespēja atklāties!
– Jā, Lana,– Laura lēnām iesāka. – Venēcija tiešām ir īpaša pilsēta,– viņa sapņaini teica. – Kanāli un kanāliņi, mazas ieliņas, visvisādi veikaliņi… Un tās salas, ja tu esi dzirdējusi – vienā izgatavo visu ko no stikla, bet otrā ir krāsainas, košas mājas un tur top pasakainas mežģīnes,– Laura kavējās atmiņās.
– Izklausās forši!– atzina Lana. – Kaut ko nopirki, ko atvedi?– viņa interesējās.
Dziļi ievilkusi elpu, Laura teica:
– Nopirku šādus tādus niekus. Rakstīšanas kursiem ļoti kvalitatīvas lietas. Un vēl…– viņa pieklusa, – vēl šo to atvedu…
Lana, novērsusies no ceļa, samazināja braukšanas ātrumu un, kā kaut ko nojaušot, jautājoši palūkojās uz Lauru:
– Man būs bērniņš, māsa!– Laura izgrūda vienā elpas vilcienā. – Arī viņu es atvedu no Venēcijas!– sarkastiski izteica Laura un sāka raudāt. It kā tikai tagad, esot blakus sev tuvam cilvēkam, viņa izprastu, kas noticis.
Lana, dzirdot māsas atzīšanos, strauji nobremzēja. Aizmugurē braucošās mašīnas šoferis uztaurēja un, braucot garām, dusmīgs parādīja sievietēm dūri.
– Ko tu teici?– Lana pārjautāja. – Tu esi stāvoklī? Tev Venēcijā bija love story, sīkā?– viņa turpināja taujāt.
Caur asarām Laura piekrītoši pakratīja ar galvu.
– Jā, mās! Tu pat iedomāties nevari, kas tajā Venēcijā notiek,– Laura tomēr mēģināja jokot.
Lana viņu maigi apskāva. Arī viņai acīs sariesās asaras.
– Bet tas taču ir forši! Neviens nav miris, bet ir jauna dzīvībiņa! Iedomājies, es būšu tante!– Lana, pretēji Lauras bailēm, bija noskaņota pozitīvi.
Māsas atbalsts Lauru iedrošināja. Viņa Lanai īsumā pastāstīja savu saldi rūgto pieredzi ar Georgu.
– Es gan domāju, ka viņam ir jāzina un viņam arī ir pienākums rūpēties par bērnu,– Lana stingri noteica.
– Nē, es gan tā nedomāju,– Laura tik pārliecināta nebija. – Nekas tāds nebija plānots. Iespējams, viņam ir ģimene, es taču pati tik vieglprātīgi…– Laura sevi kritizēja.
– Izbeidz!– Lana kareivīgi pārtrauca māsu. – Bērni nerodas tikai sievietēm. Mazliet no vīrieša arī vajag! Un, galu galā, tā ir viņa atbildība, tikpat liela, cik tava, mās!– viņa pēkšņi bija kļuvusi par sieviešu tiesību aizstāvi. – Es viņam pateiktu. Ja nu tas Georgs ir gatavs kļūt vismaz par svētdienas tēti? Vai ja nu viņš tevi gribēs precēt?– Lana prātoja.
– Vai tu traka esi?– Laura tādiem pavērsieniem gan nebija gatava. – Man nevajag. Es pati tikšu galā!– viņa bija apņēmības pilna.
– Nē, māsiņ! Tu maldies. Nevajag tēlot tādu varoni!– iebilda Lana. – Nevienam nav jābūt vienam. Tev nav tiesību sava egoisma dēļ apzagt bērnu, mīļā. Tu nedrīksti viņam jau tagad atņemt tēvu!– viņa bija nelokāma.
Laura klusējot slaucīja asaras. Protams, ka Lanai bija taisnība. Laura nevarēja zināt, ko teiks un kā Georgs rīkosies. Un to uzzināt viņa varēja tikai vienā veidā, lai kā viņa to nevēlētos, paziņot vīrietim šos svarīgos jaunumus. Viņu gaidīja viena smaga saruna, kurai bija jāsaņem dūša.
Vecāki bija priecīgi, sagaidot ilgi nesatikto jaunāko meitu. Arī Lanas vīrs un abi viņu dēlēni nedēļas nogalē ciemojās pie vecvecākiem. Kopš Laura bija kļuvusi par pilsētnieci, satikties ar vecākiem un māsas ģimeni sanāca reti, jo visiem bija savas iešanas un darīšanas.
– Es esmu tev blakus, ja nu kas,– izkāpjot no mašīnas, Lana iedrošināja Lauru.
– Paldies tev!– viņa no sirds pateicās vecākajai māsai, kuras atbalsts šajā situācijā bija vairāk nekā miljonu vērts.
Arī mamma un tētis vēlējās sīkumos uzzināt, kā Laurai veicies ceļojumā. Vecāki, savulaik, arī bija apmeklējuši Venēciju, tāpēc Lauras sajūsma par šo pilsētu viņiem bija saprotama. Laura stāstīja un stāstīja savus piedzīvojumus, pa laikam mamma vai tētis atcerējās kaut ko no saviem iespaidiem. Stāstījumu lieliski papildināja fotogrāfijas.
– Kas tev palīdzēja uzņemt bildes?– kādā brīdī pajautāja mamma. – Tu taču teici, ka ceļosi viena!
Laura saspringa. Viņa lūdzoši palūkojās uz māsu. Lana, saprotot jautājošo skatienu, pamāja ar galvu un atbalstoši piemiedza ar aci, kā sakot: uz priekšu, Laura!
– Es Venēcijā iepazinos ar vienu vīrieti. Ar lidmašīnas pilotu no Vācijas,– viņa atzinās.
– O, jauki!– mamma bija sajūsmā. – Redzi, cik labi, ka zini valodas, tā ir tava priekšrocība, meitiņ!– mamma secināja, turpinot skatīties fotogrāfijas. Par Lauras sekmēm viņa vienmēr bija lepna un meitas spējas apgūt valodas, neapšaubāmi, bija kā stūrakmens viņas panākumiem, lai arī kādu profesiju Laura būtu izvēlējusies.
Lanas vīrs ar zēniem uz brīdi bija izgājuši no istabas, un Laura nolēma, ka ir piemērots brīdis jaunumu paziņošanai. Izņēmusi no somas tamborētos zābaciņus, viņa apsēdās pa vidu abiem vecākiem.
– Mamma, tēti,– Laura drebošā balsī iesāka,– man jums ir pārsteigums no Venēcijas.
Vecāki izbrīnīti saskatījās un tad neizpratnē lūkojās uz Lauru. Pretī sēdošā Lana viņu mudināja:
– Nu, runā, sīkā!
– Lūdzu!– Laura tikko dzirdami teica, dodot mammai mazos zābaciņus. – Tu vēlreiz būsi vecmāmiņa, mammu! Man būs bērniņš!
Lauras vecāki izbrīnīti skatījās uz Lauru, tad viens uz otru un Lanu. Viņi bija samulsuši, kā valodu zaudējuši.
Istabā ieskrēja Lanas jaunākais dēls un ar saviem smiekliem pāršķēla neveiklo klusumu.
– Kas jums noticis?– pamanot izbrīnītās pieaugušo sejas, zēns jautāja. – Kāds nomiris, mammīt?– zēns, ar bērnam raksturīgu naivumu, jautāja Lanai.
– Ko tu runā, bērniņ! Neviens nav nomiris!– Lauras tēvs, atguvis runas spējas, apsauca mazdēlu.
Paņēmusi Lauras roku, mamma uz viņu skatījās līdzjūtības pilnu skatu.
– Kā tad tā, meit? Tu maz saproti…– mamma satraukti iesāka.
– Mammu! Izbeidz tā!- Lana apsauca māti. – Kas tad tāds ir noticis? Ja viņa būtu kādu nositusi, tev būtu jāraud un jādomā – ko nu darīt, kā dzīvot tālāk, bet te… te ir pavisam cits stāsts, mammuci!- viņa dedzīgi aizstāvēja jaunāko māsu. – Tēti! Saki taču tu arī kaut ko!
Tēvs klusēja, tikai bargi paskatījās uz meitu un Laura sajutās kā noziedzniece. Šis bija tas nogalinošais, smacējošais klusums, kas pārņem telpu un cilvēku prātus šķietami bezcerīgās situācijās. Bet māsai bija taisnība – nekas ļauns taču nebija noticis.
– Es esmu pieaugusi, patstāvīga sieviete. Man ir labi atalgots darbs, ir dzīvoklis, es tikšu galā. Kāpēc jūs, mani tuvākie cilvēki, tā vietā, lai priecātos, tik tiešām uzvedaties kā bērēs?– jautāja Laura. – Jums ir kauns par mani, mammu?
– Nē, ne jau kauns, tikai…– māte monotoni runāja.
Sarunā iejaucās Lanas vīrs:
– Nu, tas taču nekas, ka Laura lietas kārto citā secībā! Beidziet stresot! Viņa ir pašpietiekama, pieaugusi sieviete, gan jau saprot, ko dara,– viņš izteica viedokli, mazliet piesmejot.
– Es tiešām zinu, ko daru,– Laura atbildēja māsas vīram. – Ja jums tas nav pieņemami, es sapratīšu!– viņa apņēmīgi paziņoja.
– Viss kārtībā,– beidzot arī Lauras māte bija gatava runāt. – Tu zini, ka mēs ar tēti esam nodzīvojuši garus gadus kopā un ģimenes vērtības mums ir svarīgas. Es būtu vēlējusies kāzas pirms bērna nākšanas pasaulē, meitiņ!– sieviete atzina.
– Zinu, mammu, es to zinu!– atteica Laura. – Bet man būs citādi, jo dzīvē reizēm notiek arī savādāk. Piedodiet, ja esmu jūs pievīlusi, bet šis bērns ne pie kā nav vainīgs. Viņš būs, tas ir – viņš jau ir.
– Atvests no Venēcijas,– iesmējās Lana, lai izkliedēt sasprindzinājumu, taču neviens to, šķiet, nesadzirdēja.
Laura piecēlās, pagāja uz izejas pusi un uzlūkojusi ģimeni, teica:
– Saprotiet taču arī mani! Kam es tāda varu būt vajadzīga?! Bet dzīvot kopā ar kādu, kas sakās mani mīlam aiz līdzjūtības, es negribu! Es nespētu dzīvot melos… Man nevajag masku balli un nevajag lētu teātri!– Laura skaļi, satraukti skaidroja. – Ja esmu ģimenes kauna traips, es sapratīšu un varu jums neuzspiest savu klātbūtni. Un sava bērna klātbūtni arī, protams! Cik man zināms, ir ļaudis, kas spēj dzīvot arī tā…– Laura rija aizvainojuma asaras. – Ziniet, es visvairāk baidījos, ko teiks Lana, bet, izrādās, māsa vienīgā mūsu ģimenē šajā situācijā spēj nenosodīt mani, taču jūs abi – Laura rādīja ar roku uz vecākiem, – jūs esiet gatavi noziedznieci vest uz karātavu kalniņu. Nu, tad dariet tā! Uz priekšu, atvieglojiet savas baltās dvēseles!– viņa jau kliedza.
Tēvs, redzot meitas satraukumu, pielēca kājās un, piegājis pie Lauras, apskāva viņu.
– Neraudi, meitiņ! Tiešām, viss ir labi. Mēs esam muļķi,– tēvs taisnojās. – Mēs jau gribam tikai labu, saproti. Mamma raizējas par tavu veselību,– viņš aizstāvēja sievu.
– Nē, tēti!– Laura atgrūda tēvu. – Rūpēm par veselību un sprediķošanai par labiem tikumiem nav kopsakara! Jūs nespēsiet pieņemt, ka man, neprecētai un tādai klibai, gadījies bērns. Un nevajag arī! Ticiet man, es iztikšu un visu varēšu izdarīt pati!– Laura bija apņēmības pilna. – Ziniet, dārgie,– Laura ironizēja,– ja ir tādi vecāki kā jūs, pat ienaidnieki nav vajadzīgi!
To nu gan neviens nebija gatavs dzirdēt!
– Rimsties, Laura!– ierunājās māte. – Tu pārspīlē, meitiņ! Mēs tevi mīlam un vēlamies, lai esi laimīga, bet tagad…
– Kas tad tagad ir noticis, mammu?!– kliedza Laura. – Kas?!– nespējot izturēt saspīlēto situāciju, viņa izgāja no mājas.
Laura bija kā ar aukstu ūdeni aplieta. Viņa, protams, gatavojās tam, ka saruna ar vecākiem būs smaga, taču tādu nosodījumu viņa nebija gaidījusi. Labi, ka Lana viņu atbalstīja!
Pie mājas Lanas vīrs ar dēliem spārdīja bumbu. Pamanījis Lauru, vīrietis piegāja pie viņas.
– Lana teica, ka mums būs krustmeitiņa!– viņš smaidīdams uzrunāja noskumušo Lauru.
Viņa tikai pamāja ar galvu.
– Tas taču ir jauki!– vīrietis viņu mierināja. – Gan jau vecāki nomierināsies. Viņi nav ļauni, vienkārši, ar citiem principiem, Laura!
Klusēdama Laura skatījās tālumā. “Te nu bija – jaunumi vecākiem un ģimenes pusdienas,” Laura pie sevis domāja. “Sanāca viena vienīga pārmetumu un asaru jūra…”
Nesot rokā siltu, rakstainu pledu, pagalmā iznāca māte. Ar skatienu atradusi Lauru, viņa piegāja pie meitas, gādīgi apsedza ar pledu.
– Piedod, meitiņ! Tam tā nebija jābūt…– mātes balss aizlūza. – Protams, mēs tev palīdzēsim un viss būs labi,– sieviete teica, mīļi apskaujot meitu.
– Piedod tu arī, mammucīt!– Laura jau atkal nespēja valdīt asaras. – Es negribēju jūs ar tēti pievilt! Piedod! Es sarunāju tādas lietas….– viņa taisnojās. – Saproti mani arī – es kļūdījos, bet tā taču nav briesmīgākā kļūda, ko dzīves laikā var pieļaut cilvēks. Un,– Laura pasmaidīja caur asarām,– tev būs skaista mazmeitiņa, jo tas vīrietis ir…
– Zinu jau zinu,– māte Lauru pārtrauca. – Lana tevi aizstāv kā izcila advokāte! Kas to būtu domājis…– sieviete atzina.
Laura ar mammu vēl brīdi, sadevušās rokās, stāvēja dārzā. Izskatījās, ka bargie nesaprašanās negaisa mākoņi virs Loginu ģimenes mājām bija izkliedēti.
“Nevajag nokārt galvu un bezspēcībā nolaist rokas tikai tāpēc vien, ka debesis apmākušās,” Laura sevi uzmundrināja. “Aiz mākoņiem vienmēr ir saule un vajag ticēt sev, tad sāpīgu vakardienu noteikti nomainīs prieka pilna rītdiena!”
