Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
1. daļa
Tuvojoties Venēcijai, Boeing atstātā balto, drīz vien nebūtībā izgaistošo dūmu aste sašķēla gaiši zilo debesu jumu. Izmetusi slaidu loku debesīs, lai uzsāktu sagatavošanos nolaišanās taisnei, lidmašīna tuvojās galapunktam. Tai iznirstot no mākoņiem, pasažieriem pavērās vienreizējs skats uz Adrijas jūras krastā dusošo, kanāliem pārbagāto, bet, kā pēdējos gados runā – grimstošo – tirgotāju pilsētu Venēciju. Acīgākie un zinošākie paspēja savdabīgās pilsētas aprisēs skaidri saskatīt S burta veidā izlocījušos Lielo Kanālu ar slaveno Rialto tiltu, kā mazu strīpiņu, pāri tam. Mazliet tālāk pamanāma arī no citām lagūnas salām atšķirīgā Sanmišela – Venēcijas kapu sala, kas ievērojama ar savu kvadrātveida formu. Un, protams, Brīvības tilts kā nemitīgi pulsējoša dzīsla, kā dzīvības maģistrāle, kas Venēciju – pilsētu uz simtu astoņpadsmit salām – savieno ar kontinentu. Vai otrādi… Kas zina, kurš nu kuram gadu gaitā bijis vairāk nozīmīgs.
Venēcijā bija Adrijas jūras saules pielieta augusta pēcpusdiena. Vien pāris stundu garajā lidojumā piloti savu darbu darīja godam. Laura šīs aviokompānijas pakalpojumus izmantoja pirmo reizi un, lasot atsauksmes internetā, bija mazliet nobažījusies par lidojuma drošību, taču, kā tas bieži vien gadās, neapmierināto ļaužu prātojumi neatbilda patiesībai. Lidaparāts bija kluss, salons tīrs, apkalpe darbojās raiti un laipni. Nolaišanās bija rāma, varēja nojaust, ka lidaparātu vada profesionāļi, jo riteņi uzkarsušo skrejceļa joslu skāra viegli, pasažieriem gandrīz nemanāmi. Par savu nevainojamo darbu, apkalpe tika dāsni sveikta ar skaļiem aplausiem.
Laura sēdēja trešajā rindā un lidojuma laikā lieliski varēja vērot apkalpes darbu. Protams, viņu samulsināja tas, ka viens no pilotiem uz krietnu brīdi bija iznācis iedzert kafiju kopā ar stjuartiem. Sievietes prātā pazibēja sen dzirdēta anekdote par nogurušu autopilotu un bēdīgām sekām, bet tā jau bija tikai anekdote.
Lauras un pilota, tumšmataina skaistuļa, acu skatieni uz dažām sekundēm sastapās. Tas bija pavisam īss mirklītis, taču tieši tik garš, lai visā jaunās sievietes ķermenī radītu elektrības triecienam līdzīgu, taču patīkamu, saviļņojumu.
– Cienījami pasažieri! Pēc piecām minūtēm lidmašīna nolaidīsies Marko Polo lidostā Venēcijā, Itālijā! Pateicamies, ka lidojumam izvēlējāties mūsu aviokompāniju! Veiksmīgu dienu!– brīdi pirms nolaišanās ar savādu akcentu balsī paziņoja pilots.
Laura atviegloti nopūtās – vēl mirklis un viņa beidzot varēs baudīt Venēcijas romantiku, neatkārtojamo šarmu un daudzu kanālu dēļ mazliet smakojošo gaisu. Par šo ceļojumu uz izslavēto grimstošo pilsētu, Itālijas pērli Adrijas jūras krastā, viņa bija sapņojusi jau ļoti sen. Taču vienmēr kaut kas nogāja greizi un līdz šim Venēcija tā arī palika Lauras sapņu ceļojumu galapunktu sarakstā ar pirmo numuru. Pavisam nejauši pamanījusi izdevīgu cenu piedāvājumu lidojumam, Laura darba vietā pieteica iekrātās brīvdienas un ļāvās savam sapnim.
Prom no ierastās vides, no pazīstamiem cilvēkiem, Laura jutās atbrīvotāka. Lai arī pieaugot viņa bija iemācījusies sadzīvot ar savu fizisko atšķirību – pēc bērnībā pārslimota poliomielīta viņai viena kāja bija garāka par otru un ar kustību ierobežojumiem, īsti no kompleksiem Laura tā arī nebija atbrīvojusies. Viņa lieliski apzinājās, ka ar dabisko skaistumu, vienkāršību, labām manierēm un izglītību būs jāpārvar iespējamie atraidījumi tieši viņas kroplības dēļ.
Jā, pusaudžu gados vārds “krople” bija viņas iesauka, jo to dāsni lietoja viņas klases biedri, nereti arī pieaugušie, kas meiteni ļoti sāpināja. Un arī viņas vecākā māsa, protams, kurai, rūpējoties par Lauras iekļaušanos sabiedrībā, māte lika meiteni ņemt līdz uz dažādiem pasākumiem, iepazīstināt ar draugiem. Taču Lana par māsas izskatu kaunējās, lai gan lieliski apzinājās, ka Laura nav vainojama tajā, ka liktenis šādām ļaunām spēlēm izvēlējās viņu. Pēc gadiem, protams, Lana vairākkārt atvainojās par saviem aizskarošajiem vārdiem un sāpināšanu. Laura piedeva, jo bija nolēmusi piekrist teorijai, ka cilvēks uz zemes izdzīvo vairākas dzīves, pārdzimstot jaunos ķermeņos, bet atmaksa par ļauniem darbiem seko līdz pēdējam etapam. Viņa sev bija iestāstījusi, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm, iespējams, dzīvojot viduslaikos, bijusi ragana un šajā dzīvē par savu grēku atbild. Protams, dzirdot šādu atklāsmi, daudzi ir bijuši šokā, taču Lauru tas neuztrauc, viņa ar šo domu dzīvo un nevienam vēl nav izdevies pārliecināt viņu par pretējo.
Nesteidzīgi izkāpusi no lidmašīnas, Laura devās uz lidostu, kur ātri vien izgāja drošības kontroli. Pie lidostas izejas, neskatoties uz ievērojamo steidzīgo ceļotāju pūli, viņa brīdi piestāja. Pacēlusi acis uz debesīm, Laura domās pateicās tam, kurš atveda viņu līdz Venēcijai. Apkārt savādi smaržoja saules sasildītais jūras gaiss, pa labi tālumā varēja saskatīt sapņu līci.
“Venēcija – es nāku!” priecīgi nodomāja Laura.
Nokļūšanai līdz pilsētai Laura izvēlējās taksometru. Vērodama ainavu aiz automašīnas loga, Laura drīz vien bija aizvesta līdz centrālajai stacijai, tālāk viņai bija pāris kilometri jāmēro kājām, lai nokļūtu izvēlētajā viesnīcā. Pateikusies par ātro braucienu, atstājusi nelielu dzeramnaudu šoferim, Laura atvadījās no itālieša un ar skatu meklēja norādi uz kādu ielu, kas vestu Lielā kanāla virzienā.
Jā, garais ceļš svešajā pilsētā līdz viesnīcai noteikti bija vieglāks kā parasts ikdienas gājiens uz lielveikalu Rīgā. Neviens nepievērsa uzmanību Lauras klibošanai, viņu nepavadīja uzspēlēti līdzjūtīgi skatieni, nebija ierastās sačukstēšanās aiz muguras.
Venēcija tiešām bija īpaša vieta, Laura jau no pirmajiem soļiem pilsētā sajutās brīvi, droši. “Tā it kā šeit kādreiz jau būtu bijusi,” viņa pie sevis nosmīnēja. Kājas pašas veda sievieti pareizajā virzienā un, neskatoties uz līkumotajām, sarežģīti sanumurētajām ieliņām un pa daudziem tiltiem šķērsojamiem kanāliem, Laura bez aizķeršanās nokļuva līdz viesnīcai Palazzo Stern.
Viesnīcu viņa atpazina pēc mazajiem, puķēm piekrautajiem balkoniņiem un sāļā jūras ūdens noēstās, kādreiz skaisti zaļās ēkas sienas. Ielas bija pilnas ar ceļotājiem, kanālos sakliedzās gondoljeri, bija dzirdama motorlaivu rūkoņa, bet kaut kur skanēja romantiska mūzika.
“Fantastiski!” viņa sajūsminājās, lūkodamās apkārt. “Labi, ka es esmu šeit!” Laura sevi slavēja. Jau ejot līdz viesnīcai viņa saprata, ka uzskats par smirdoņu Venēcijā ir aplams. Var jau būt, ka vējam iegriežoties citā virzienā un gaisam sakarstot vēl vairāk, savdabīgais aromāts ir tik uzkrītošs, ka to var saukt par smaku. Tomēr, Laurasprāt, tas viss bija stipri pārspīlēts.
Acīmredzot, no viesnīcas foajē atnākusī ceļotāja bija labi saskatāma un viņas lūkošanās apkārt tika uztverta kā maldīšanās. Iznākušais šveicars lieliskā angļu valodā uzrunāja Lauru, taču viņa ātri paskaidroja, ka nav apmaldījusies, tikai sajūsminās par skatu un skaņām, un ka ir nonākusi viesnīcā, kur apmetīsies uz piecām ceļojuma dienām. Šveicars laipni apsveica Lauru ar ierašanos Venēcijā, novēlēja patīkamu atpūtu un, paņēmis viņas ceļasomu, aicināja doties telpās.
Lauras izvēlētais numuriņš atradās ēkas trešajā stāvā, taču, redzot sievietes klibošanu, administratore laipni piedāvāja istabu pirmajā stāvā. Laura šādas rūpes novērtēja atzinīgi, bet viņa nebija plānojusi vairākas reizes pārvietoties pa kāpnēm, nesot smagas nastas, tāpēc nokļūšana trešajā stāvā nepārvaramas grūtības nesolīja. Tās tiešām bija īstas rūpes par klientu, jo, protams, viesnīcā bija arī lifts.
Iegājusi savā numurā, Laura neslēpa sajūsmu.
– Wow!– viņa, pārsteidzot šveicaru, iekliedzās. – Cik mājīgi… Un tas skats pa logu….– viņa bija laimīga, un kā mazs bērns no sirds priecājās par izsmalcināto telpu iekārtojumu.
Palazzo Stern bija iekārtota tradicionālā venēciešu ēkā un atradās tieši pie Lielā kanāla. Viesnīca lepojās ar fantastisku terasi pašā kanāla malā, bet uz tās jumta izvietota burbuļvanna, lai vienlaikus varētu vērot brīnišķīgu skatu pār Venēciju un relaksēties smaržīgā vannā. Istabas pievienoto vērtību noteikti veidoja skats uz kanālu un mazais, ar dažādiem ziediem izgreznotais, balkoniņš.
“Nu īsta mīlētāju ligzdiņa”, – Laura nodomāja, jo skats uz balkonu no ielas puses tiešām nedaudz atgādināja Itālijas atpazīstamāko balkonu no Džuljetas un Romeo mīlas stāsta Veronā. Istabā bija antīkas mēbeles, pie sienām vairākas gleznas ar Venēcijas skatiem, slavenā karnevāla simboli – maskas. Lampas, visticamāk, tomēr nebija no Murano stikla fabrikas, taču arī tās bija kvalitatīvas, greznas. Ieejot vannas istabā, kas bija aristokrātiskās – baltā un zelta – krāsās, Laura sajutās kā princese. Atvēsinājusi seju ar ūdeni, paskatījusies uz sevi spogulī, viņa noteica:
– Skaisti dzīvot neaizliegsi!
Brīdi atpūtusies pēc lidojuma un pirmajiem, elpu aizraujošajiem iespaidiem, Laura pārģērbās un devās pirmajā pastaigā pa kanālu pilsētu. Viņas plānā todien bija nokļūt līdz Rialto tiltam, tāpēc vajadzēja doties ceļā.
Laura nebija vieglprātīga avantūriste, tālab pirms ierašanās Venēcijā, bija izpētījusi pilsētas izvietojumu un saplānojusi savu ceļojumu tā, lai tam atvēlētajās dienās redzētu iespējami vairāk. Sieviete nezināja, vai liktenis viņu vēlreiz atvedīs uz šo krāšņo pilsētu, tāpēc izjust tās vienreizējo burvību viņa gribēja tieši šoreiz.
Administratore laipni pastāstīja Laurai taisnāko ceļu līdz Rialto tiltam, iedeva nelielu Venēcijas karti, kurā, protams, bija atzīmēti ievērības cienīgīgākie apskates objekti.
Izejot no viesnīcas, Laura sajutās kā filmu zvaigzne. Tas nekas, ka augstpapēžu siksniņkurpes saprotamu iemeslu pēc nav daļa no viņas garderobes, savā baltajā kleitiņā ar atsegtajiem pleciem, vieglo platmali un jaunajām Gucci saulesbrillēm uz acīm, paceltu galvu Laura devās uz mērķi, šķiet, uz brīdi aizmirsusi par slimības saēsto kāju un nelīdzeno gaitu. Zinot par solīto svelmi, Laura eleganti uz rokas uzmeta lielu, baltu lietussargu. Tāda – bezrūpīga un saposusies, viņa sev ļoti patika un bija gatava piedzīvojumiem.
Atradusi pirmo tiltu, pār kuru šķērsot Lielo kanālu, Laura devās dziļāk pilsētā. Viņa bija izsalkusi, tomēr sajūsma par īpašo pilsētu un tās neatkārtojamo burvību bija Lauru pārņēmusi tik ļoti, ka viņa gāja un gāja, pa ieliņām, pāri tiltiņiem, uz priekšu. Kādā brīdī Laura atskārta, ka nemaz nav skatījusies kartē, gājusi vien pēc izjūtam, tāpēc Rialto tiltu nemaz nav sasniegusi. Viņa brīdi piestāja un palūkojusies apkārt, pamanīja kādu mazu ēstuvi – mājās gatavotu makaronu ražotni un bistro vienā. No izkārtnes un fotogrāfijām Laura saprata, kas tas ir ģimenes uzņēmums ar teju gadsimtu senām tradīcijām. Ēstuves telpas bija šauras, taču mājīgas. Piedāvājumā bija dažādu veidu pašu gatavoti makaroni ar dažādām piedevām. Ēdienu varēja baudīt uz vietas vai pasūtīt līdzņemšanai. Laura izvēlējās mazliet atpūsties, turpat ēstuvē nobaudīt pastu ar dārzeņu-gaļas mērci.
Lauru laipni apkalpoja jauns vīrietis, atklātajā virtuvē rosījās kungs ap gadiem septiņdesmit un tikpat jauna, ņipra kundzīte. Salīdzinājusi pie sienas izliktās fotogrāfijas ar darbīgajiem cilvēkiem, Laura secināja, ka tie ir makaronu ražotāji. Interesanti, ka arī Venēcijas šaurībā kāds rada pavisam ierastu itāļu ēdienu. Tomēr, labi, ka tā, jo piedāvātā pasta bija ar burvīgu garšas buķeti. Lauras pirmais Venēcijā baudītais ēdiens bija izcili labs!
Sapurinājusi garšas kārpiņas un saķērusi mirkli Itālijas dāvātās burvības, Laura, skatoties kartē, devās meklēt ceļu uz Rialto pusi. Ja bija plāns, tad pēc tā jādzīvo! Ceļotāji Venēcijā gāja nekontrolējamos pūļos, katram pašam zināmā un izvēlētā virzienā. Bija daudz pārīšu, pa kādam vientuļniekam, arī vairākas tūristu grupas. Ielu tirdzniecība ritēja pilnā sparā – bija vasara, tirgotāju pļaujas laiks, jo ikviens Venēcijas viesis bija potenciālais suvenīru un dāvanu, Murano stikla figūriņu, apgleznotu lakatu, dažādo masku pircējs. Visu, ko piedāvāja Venēcijas veikaliņi, nemaz nevarēja nosaukt. Un cilvēki ne vien baudīja ar acīm, bet diezgan dāsni iegādājās vajadzīgas un ne tik vajadzīgas lietas. Pārdevēji perfekti mācēja kopā ar vienu magnētiņu pierunāt nopirkt vēl pāris niekus.
Kādā brīdī Lauru ierāva tādā gājēju pūlī, ka viņa krietni nopūlējās, lai no tā izkļūtu. Tā vien likās, ka visi tieši tagad ieradušies Venēcijā, jo arī kafejnīcu galdiņi bija aizņemti, gondolas vizināja daudzus tūristus, pie iekāpšanas vietām šur tur pat stāvēja rindas. It kā Venēcija dzīvotu savas pēdējās dienas un visiem, kas spēja kustēties, noteikti bija jāpaspēj aplūkot grimstošo pilsētu.
Pašai nemanot, Laura bija nonākusi līdz Rialto. Te nu tas bija – pirmais galamērķis sasniegts! Uz tilta bija ļoti daudz cilvēku un ikviens, kas gāja tam pāri, uz brīdi piestāja, lai pavērotu Lielo kanālu no augšas. Saule gatavojās rietēt, skats uz Lielo kanālu patiešām bija burvīgs. Savā starpā sakliedzoties, gondoljeri prasmīgi vadīja melnās, citu par citu krāšņāk izgreznotās, gondolas. Pa kanālu kuģoja kravas laivas un dažādi citi ūdens transporta līdzekļi, tajā skaitā, Venēcijā populārais sabiedriskais ūdens transports.
Cilvēki bija apbrīnojami vienkārši un atsaucīgi. Tie, kas bija uz tilta, māja ar roku gondolās sēdošajiem, pretī saņemot sveicienus un sajūsmas saucienus. Laura aizdomājās – interesanti, kālab ļaudis vēlējās pabūt uz šī senā tilta – vai tāpēc, ka to apdziedājis pats Šekspīrs? Varbūt tāpēc, ka tas ir senākais un vecākais tilts pār Lielo kanālu? Lai nu kā, šis izslavētais arhitektūras meistardarbs ir viens no must have apskates objektiem kanālu lielpilsētā.
Pēkšņi romantisko mirkli pāršķēla spalgs signāls – pa kanālu, meistarīgi līkumojot starp citiem ūdens transportlīdzekļiem, ar ieslēgtām bākugunīm, aiztraucās policijas motorlaiva. Tas gan Laurai bija pārsteigums, taču, loģiski padomājot, skaidrs, ka arī speciālie dienesti izmanto ūdens ceļus, lai pārvietotos pa Venēciju. Laura nezināja, cik ilgi jau atradās uz tilta un, uzņēmusi pāris pašbildes, viņa nesteidzīgi devās viesnīcas virzienā. Pirmā diena Venēcijā bija izdevusies, un Laura bija apņēmības pilna labi atpūsties, lai līdz ar rītausmu dotos tālāk iepazīt Venēciju.
Laura gāja baudot sajūtas, ar sajūsmu pētot Venēcijas namus, lasot izkārtnes, ieejot kādā no neskaitāmajiem veikaliņiem. Līdz viesnīcai vairs nebija tālu, tāpēc viņa piestāja, lai kādā kafejnīcā Lielā kanāla malā iedzertu glāzi vīna, atzīmējot pirmo, Venēcijā brīnišķīgi pavadīto dienu.
Pasūtījusi glāzi baltvīna, Laura apsēdās pie vienīgā brīvā galdiņa. Viņa smaidīja. Ierodoties Venēcijā, laikam jau, bija izvilkusi lielo laimestu, jo diena bija izdevusies, iespaidi viņu pacēla spārnos. Saule devās uz rietu, tā bija tuvu horizontam, tāpēc Laura noņēma cepuri. Izpurinājusi savus dabīgi blondos, cirtainos matus, viņa sajuta sev pievērstu skatienu. Ieskatījusies divus galdiņus tālāk sēdošajos vīriešos, sieviete atpazina kādu, kaut kur jau manītu acu pāri.
“Pilots!” atkal Lauras ķermeni skāra zibens spēriens. “Nē, tas nu nevar būt,” Laurai šķita, ka viņa sapņo. Tomēr vīrietis paspēja pamanīt viņas mulsumu un, iedrošinoši smaidot, pacēla glāzi sveicienam. Iedzēris malku, koķeti piemiedzis ar aci, viņš atkal pasmaidīja. Šaubu nebija – tas tiešām bija lidmašīnas pilots. Laura satraukta novērsās. “Tas jau ir kā Danielas Stīlas romānos,” viņa nodomāja. Laura nedaudz pārvietoja krēslu un skatījās kanāla virzienā. Sievietes sirds sitās kā negudra, tik ļoti gribējās atskatīties, tomēr viņa godam turējās pretī sievišķajai ziņkārei.
Pēc mirkļa pie Lauras galdiņa pienāca viesmīlis, nesot paplāti, uz kuras bija roze, glāze vīna un izsmalcināti izdekorēts šokolādes kūkas gabaliņš. Viesmīlis paskaidroja, ka to visu Laurai sūtījis kāds džentlmenis, pieklājīgi norādot uz pilotu. Sieviete samulsa. It kā jau tas bija tikai nevainīgs žests, tomēr nekad iepriekš no nepazīstamiem vīriešiem viņa neko tādu nebija saņēmusi. Pirmajā apmulsumā Laura domāja no pārsteiguma atteikties, taču tad, paskatījusies uz smaidošo vīrieti, nolēma uzmanības apliecinājumu pieņemt. Galu galā, tā bija pilota brīvas gribas izpausme un viņai par to nav jākaunas.
Apkārt esošie ļaudis jau bija pamanījuši notiekošo un, atzinīgi smaidot, apsprieda redzēto. Uz brīdi, pašai negribot, Laura bija nokļuvusi uzmanības centrā. Viņa pārvarēja satraukumu ievilka elpu un mēģināja atslābināties. Tagad bija viņas kārta. Pacēlusi glāzi, viņa ar to pasveicināja pilotu, kurš atņēma sveicienu. Pilots kaut ko pateica savam sarunu biedram un nu jau abi vīrieši skatījās Lauras virzienā. Taču viņa bija nomierinājusies. Skatoties uz vakara dzīvi Lielajā kanālā, Laura baudīja svešā vīrieša sagādāto mirkli un bija laimīga. Viņa bija pārliecināta, ka, pamanījis viņas fizisko īpatnību, pilots zaudēs interesi. Taču šis bija viņas mirklis, un Laura ļāva sev justies kā iekārojamai, interesantai un laimīgai sievietei.
Laura bija veiksmīgi izvairījusies skatīties uz to pusi, kur sēdēja pilots. Tomēr sievišķīgā interese guva pārsvaru un Laura nenoturējās. Bet pie galdiņa vairs neviena nebija. Tātad, izrādījis savu uzmanību, pilots bija izgaisis, it kā būtu aizlidojis. Laurai tik tiešām šķita, ka tas ir bijis sapnis.
– Jūs ticat mīlestībai no pirmā acu skata?– pēkšņi sieviete pie auss izdzirdēja jautājumu. Uz krēsla malas parādījās vīrieša roka un viņa sajutu labu, stipru smaržu aromātu. Tas bija jau pazīstamais pilota akcents. Viņa lēnām atliecās un koķeti jautāja:
– Mīlestībai pret ko? Pret mākslu, dabu, dzīvniekiem?
Pilots iesmējās:
– Nē, pret vīrieti, protams!
Nesagaidot atbildi, viņš palika soli sāņus un Laura varēja saskatīt savu nepazīstamo, pēkšņi uzradušos kavalieri.
– Drīkst, es sastādīšu kompāniju?– pilots jautāja.
– Protams…– sirdij sitoties, atbildēja Laura. – Paldies jums par pārsteigumu! Tas bija tik negaidīti, ka es īsti nesaprotu – tā ir realitāte, vai Venēcija mani tā apreibinājusi, ka sāku par daudz sapņot.
Pilots pievirzījās Laurai tuvāk, ieskatījās viņai acīs un pārjautāja:
– Kā tad ir ar to mīlestību no pirmā acu skata, ko?
Laura pasmaidīja. Viņa nezināja, ko atbildēt, jo ar pieredzi mīlestības un attiecību jomā lielīties nevarēja. Protams, skolas gados, kā ikviena meitene, viņa slepus mīlēja kādu divus gadus vecāku kaimiņu puisi, taču viņš par to nekad neuzzināja. Laikam ritot, bērnišķīgās jūtas izgaisa un vēl pēc gadiem, satiekot kādreizējo pielūgsmes objektu uz ielas, Laura ar smaidu atcerējās bērnības sajūtas. Mīlestība tās labākajās izpausmēs līdz šim viņai bija gājusi secen. Laura maz apmeklēja jauniešu ballītes, diskotēkas un citus pasākumus, jo zināja, ka klibošanas dēļ viņa nav dejotāja, pie tam, pretējā dzimuma izrādītu interesi viņa vienmēr uztvēra skeptiski. Laura neticēja, ka, neskatoties uz viņas pievilcīgo izskatu, aso prātu, labajām valodu zināšanām un interesi par modernajām tehnoloģijām, kāds viņu spētu patiesi iemīlēt un neredzēt viņas fizisko īpatnību. Dziļi sirdī, protams, glabājās vēlēšanās satikt vīrieti, kurš saprastu un visu citu redzētu vispirms, kurš spētu Lauru mīlēt tādu, kāda viņa ir – lai arī ar klibu kāju, tomēr simpātiska, gudra, komunikabla, un, galvenais, ar labu humora izjūtu. Lai aizgaiņātu domas par personīgo dzīvi, Laura vienmēr atrada kādu nodarbošanos, kas lieliski aizpildīja laiku, tādā veidā atstājot ikdienā maz vietas sērošanai par vientulību. Laura mācījās svešvalodas, daudz lasīja, viņai bija labi atalgots darbs reklāmas aģentūrā, pasūtījumi tika saņemti krietnam laikam uz priekšu. Laura neapstājās pie iegūtā maģistra grāda un bija uzsākusi studijas biznesa vadības jomā. Tas drīzāk gan bija izaicinājums, kā spēle ar sevi – kurš kuru. Taču, sev par lielu pārsteigumu, Laura atzina, ka lekcijas ir interesantas, viņa tajās uzzināja daudz jauna un saistoša. Iespējams, šī izvēle nākotnē pavērs viņai jaunus ceļus un iespējas
– Grāmatās raksta, ka tāda mīlestība eksistē. Bet es nezinu, kā jums atbildēt. Man vēl nav gadījies tādu sajust,– Laura godīgi atbildēja.
Pilots samulsa.
– Tāda simpātiska sieviete, bet nezina, kas ir mīlestība?
Laura nopūtās un piekrītoši pamāja ar galvu.
– Jā, notiek arī tā.
– Tā nav labi. To vajag labot!– pilots bija neatlaidīgs. – Varbūt es varu mainīt šo situāciju?– vīrietis kļuva uzmācīgs. Viņš apsēdās, pievilka krēslu tuvāk Laurai, skatījās viņai acīs.
Sieviete izturēja skatienu, domās skaitīja līdz desmit. “Ja nu tas ir liktenis, ko?” viņa domāja. “Bet es taču viņu redzu tikai pirmo pusstundu, es neko nezinu, kas un kāds viņš ir…”– domas plosīja prātu.
– Tu šeit būsi piecas dienas, vai ne?– pilots pēkšņi bija pārgājis uz “tu”. – Un, kāda sakritība – es arī! – viņš, plati smaidot, uzvaroši paziņoja. – Ja tu lidoji šurp ar manu reisu, tas nozīmē, ka arī atpakaļceļā tava dzīvība un labsajūta lidojuma laikā būs manās rokās. Jeb es kļūdos? – vīrietis nerimās.
Laurai bija sajūta, ka viņš zina daudz vairāk, kā viņa domā. Lai gan, cita reisa tuvākajās dienās uz Rīgu nebija un to, ka viņa Venēcijā pavadīs piecas dienas, varēja loģiski izsecināt.
– Jā, piecas dienas. Diemžēl, pirmā nu jau būs beigusies…– viņa atzinās.
Pilots smaidīja.
– Ja esi šeit pirmo reizi, ļauj man būt par tavu pavadoni un gidu. Lūdzu!– vīrietis piedāvāja.
Laura tādu pavērsienu nebija gaidījusi. Lai arī šī nejaušā satikšanās viņu ieintriģēja, Laura baidījās. Viņa bija savu ierasto baiļu pārņemta. “Kas notiks, kad es piecelšos un sākšu iet?” viņa domāja.
– Jums nav citu plānu?– Laura pieklājīgi painteresējās.
– Labāk uz tu,– pilots piedāvāja. – Vai, piedod, es … Mani sauc Georgs. Georgs Grauss. Es vairāk kā desmit gadus lidoju, reizēm liekas, ka gaisā esmu pavadījis vairāk laika kā uz zemes,– vīrietis jokoja. – Manas dzimtas saknes ir Vācijā, taču darba dēļ mētājos pa pasauli kā veca nauda. Kā kuģis, kas meklē savu kluso līci piestātnei,– viņš centās būt romantisks.
– Laura Logina. Es gan esmu uz zemes,– Laura, koķeti smaidot, teica. – Nodarbojos ar web dizainu, strādāju reklāmas jomā. Mācos valodas, un, cik iespējams, ceļoju.
– Nu, re! Iepazīšanās jānosvin!
Neskatoties uz Lauras iebildumiem, Georgs pasūtīja vēl pa glāzei vīna. Gondolu un dažādu citu laivu kustība pa Lielo kanālu sāka norimt, arī cilvēku palika arvien mazāk. Laura satraucās, kā tumsā nokļūs līdz viesnīcai, taču, uzlūkojot Georgu, saprata, ka pēkšņi satiktais kavalieris viņu vienu nepametīs.
Lai arī šī bija patīkama satikšanās un Laura bija pavadījusi skaistu dienu vienā no planētas īpašākajām pilsētām, viņu mocīja nemiers. Laura, lai vēlāk nebūtu jāpamostas ar salauztu sirdi, nolēma pati Georgam pateikt par savu sāpi.
– Paldies, ka esi tik laipns! Venēcijā tiešām labāk ir sameklēt gidu. Bet…– pieklusa Laura, – man tev kaut kas jāsaka.
– Klausos!– Georgs satraukti teica. – Es kaut ko izdarīju nepareizi?
– Nē, nē! Viss ir ļoti skaisti, paldies!– nopūtās Laura. – Redzi,– viņa nevārēja saņemties, lai pateiktu. – Ar mani viss nav tik labi, kā izskatās.
Georgs novērsās. Ar pirkstiem pabungojis pa galdu, vīrietis jautāja:
– Tātad tu Venēcijā neesi viena? Tu esi precējusies, ja?– viņš izskatījās vīlies.
– Nē. Es te esmu viena un precējusies neesmu. Ir kaut kas cits…– Laura nespēja saņemties. – Es… Man…– viņa gausi iesāka. – Man ir veselības problēmas, Georg. Es…
– Tu pieklibo. Es zinu, redzēju lidostā, – vīrietis pasteidzās pavisam vienkārši pateikt to, ko Laura baidījās teikt.
Viņa nosarka un jautājoši paskatījās uz Georga pusi.
– Tevi tas neuztrauc?– Laura jautāja. – Bet atbildi godīgi, lūdzu! Ja būsi mans gids, mēs kopā staigāsim pa pilsētu. Cilvēki atskatīsies, apspriedīs… negribu, lai mana izskata dēļ tu justos neērti,– atzina Laura.
– Izbeidz!– Georgs iekliedzās. – Jā, skatoties uz mums, cilvēki atskatīsies un mani apskaudīs. Vismaz vīrieši noteikti,– viņš uzmundrināja Lauru. – Tu esi ļoti simpātiska un, parunājoties ar tevi, sajūsma pieaug, tici man!
Laurai tajā brīdī šķita, ka vīrietis tiešām runā no sirds.
– Padomā pati, – Georgs turpināja. – Vai gan es būtu uzsācis sarunu, tevi satiekot šeit, ja domātu citādi? Es neredzu tavu gaitu, es redzu tavas skaistās acis un dzirdu tavu skanošo balsi, Laura!– vīrietis centās pārliecināt. – Nepretojies liktenim! Ja mēs esam satikušies, izbaudīsim šo brīnišķīgo pilsētu kopā. Uzticies man, ļaujies! Lūdzu! – Georgs bija neatlaidīgs.
Laura nopūtās. Izdzērusi pēdējo malku vīna, viņa jautāja:
– Tu pavadīsi mani līdz viesnīcai?
– Protams! Kur tu esi apmetusies?– vīrietis interesējās.
– Palazzo Stern,– atbildēja Laura.
– O, laba izvēle!– Georgs atzina. Viņš pasniedza Laurai platmali, paņēma viņas lietussargu un norādīja, kurp jādodas. – Tas nemaz nav tālu,– Georgs teica.
– Es nezinu,– iesmējās Laura. Iespaidi par Venēciju, garā diena un vīns bija darījuši savu, tāpēc viņa bija viegli apreibusi. Un vēl šī negaidītā iepazīšanās… Jā, Venēcija tiešām māk pārsteigt!
Viņi nesteidzīgi gāja gar Lielo kanālu. Georgs stāstīja par savu darbu, par tuvām un tālām lidostām, ik pa laikam izsakot Laurai kādu komplimentu par viņas izskatu. Laurai šķita, ka kaut kur, kaut kādās nezināmās atklāsmēs jau ir satikusi šo cilvēku. Sarunas raisījās viegli un nepiespiesti, viņiem, kā izrādījās, bija daudz tematu, par ko runāt.
– Esam klāt,– Laura noteica, kad viņi bija nokļuvuši līdz viesnīcai.
– Tu nakšņosi tur?– jautāja Georgs, norādot uz balkoniņu trešajā stāvā.
Laura izbrīnīta iesmējās:
– Jā! Kā tu zini?
– Es vienkārši tā iedomājos! Manuprāt, tur ir patīkams, romantisks numuriņš, kas tev ļoti piestāv, un tu piestāvi Venēcijai,– viņš atkal prata aizkustināt.
Laura apmierināta pasmaidīja.
– Zini,– viņa iesāka,– baidos izklausīties banāla, bet šī noteikti bija viena no mana mūža skaistākajām un iespaidiem bagātākajām dienām.
– Kāpēc tas ir banāli?– jautāja Georgs. – Mūsdienās viss ir tik materializēts, visu nosaka nauda, brendi, amati… Es priecājos, ka satiku tevi, Laura. Tu spēj patiesi priecāties par vienkāršām lietām, tu esi tik…tik īsta,– vīrietis neskopojās ar komplimentiem. – Paldies, ka neatraidīji mani! Sen nebiju saticis cilvēku, ar kuru ir tik viegli un tik patīkami parunāties.
Laura klusēja. Viena brīnišķīga diena viņas sarežģītajā mūžā bija skaisti nodzīvota, un viņa baidījās pateikt kaut ko nepareizu, ar kādu skaļu vārdu sabojāt trauslo mirkļa skaistumu un sabojāt labo iespaidu. Protams, viņa tikai pirms pāris stundām bija iepazinusies ar Georgu, tālab nekādas ilūzijas neloloja. Viņa ļāvās, lai dzīve pati dzīvojas. Ja par savām ciešanām viņa būs pelnījusi skaistu mīlestības stāstu, gādīgu vīrieti un saticīgu ģimenei, kaut kad viņa to saņems. Nu, bet ja tomēr nē, tad – neko darīt. No sava likteņa neaizbēgsi!
Norunājuši nākošajā rītā satikties tūlīt pēc brokastīm, Laura un Georgs atvadījās. Vīrietis nebija familiārs, viņš pat necentās Lauru noskūpstīt, par vakara turpinājumu viņas numuriņā vispār negāja runa.
Laura bija piekususi, tomēr neizsakāmi laimīga. Ātri nomazgājusies dušā, viņa iekārtojās spilveniem piekrautajā gultā. Ierakusies kā lapsēns alā, viņa smaidīja, domās esot jau citā Venēcijas vietā, kopā ar Georgu baudot vēl vienu skaistu, neaizmirstamu dienu. Krietnu brīdi Laura grozījās no viena sāna uz otru, pārdomājot todien piedzīvoto. Emociju dēļ viņa vēl ilgi, ilgi nevarēja aizmigt.
Turpinājums sekos – katru dienu publicēsim jaunu stāsta nodaļu. Seko līdzi!
