Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 4. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa

Dāvana no Venēcijas. 2. daļa 

Dāvana no Venēcijas. 3. daļa

 

4. nodaļa

Pēc mīlestības pilnās nakts atnākušo rītu iztraucēja mobilā telefona zvans. Georgs, neskatoties uz neatlaidīgo zvanīšanu, vispirms noskūpstīja Lauru un novēlēja viņai labu rītu. Tikai tad, nesteidzīgi paņēmis telefonu, viņš atbildēja. Lai gan vēl īsti nebija atmodusies, Laura dzirdēja, ka zvanītājs ir vīrietis, kurš kaut ko satraukti stāstīja Georgam. Georgs vācu valodā atbildēja, ka nav pazudis, ka ir citā viesnīcā kopā ar draudzeni. Zvanītājs sāka kliegt, taču attāluma dēļ Laura teikto nesaprata. Georgs, neveikli tinoties palagā, pagāja mazliet tālāk un kaut ko sāka skaidrot. Varēja vien saprast, ka zvanītājs ir uzstājīgs, Georgs gandrīz nemaz netika pie vārda. Laura, lai neizskatītos, ka nepieklājīgi noklausās sarunu, devās uz vannas istabu. Tur, skatoties spogulī, viņa vēl mazāk kā iepriekšējā vakarā saprata, ko īsti vēlas. Maiguma pilnā nakts, neapšaubāmi, bija viņas mūža seksuālo emociju virsotne, bet – vai tas bija tas, ko viņa vēlējās no attiecībām? Nesaprotamu iemeslu pēc Laurai nebija atbildes uz šo jautājumu. Viņai šķita, ka sarunā bija saklausījusi satrauktā vīrieša balsī izteiktus pārmetumus Georgam par to, ka viņš nav nakšņojis viesnīcā. Tomēr, Laura negribēja tam ticēt un nolēma, ka kaut ko nav pareizi sapratusi.

– Laura?– uzrunāja Georgs, klauvēdams pie vannas istabas durvīm. – Es netraucēju?

– Es jau eju!– Laura atsaucās un pēc sava domu lidojuma nolaidās uz zemes.

Georgs viņu turpat pie durvīm gaidīja. Sieviete varēja nopētīt viņa labi trenēto, muskuļoto augumu, sportisko stāju.

– Tu sevi mīli!– viņa skaļi secināja, skatoties uz Georgu.

– Labrīt tev arī!– viņš iesmējās. – Nu, jā, ir tāds grēks – uzturēt labu formu. Gribu dzīvot ilgi, skaisti… Tev arī ir burvīgs augums, Laura. Tu veltīgi sevi slēp un komplekso, saproti taču!

Laura novērsās. Nevienam, kurš tā teica, viņa neticēja, jo ļaudis tādos brīžos, visticamāk, redzēja viņas ķermeni bez nolādētās kājas, tā, it kā to pēc vajadzības varētu pielikt un neņemt, nolikt tālāk no acīm un aizmirst uz brīdi. Taču tā nebija! Laura bija tāda kā bija, un kroplā ekstremitāte bija daļa no viņas. Viņa lieliski apzinājās, ka nevajag gausties un lamāt Dievu par to, ka ar viņu tā noticis, jo viņai ir darbīgas rokas, ass prāts, pievilcīgs izskats, tātad – visādi citādi viņa dzīvo absolūti pilnvērtīgu dzīvi. Un viena cilvēka dzīve – tas vispār ir nieka mirklis pasaules eksistenciālajā telpā, tās vēsturē.

Dažkārt Laurai šķita, ka viens cilvēks nav nekas – nemanāma niecība, sīks puteklis plašajā visumā. Citreiz viņa sevi mēģināja pārliecināt, ka pat pats nemanāmākais cilvēks ir nokļuvis uz zemes ar kādu mērķi, ar savu individuālo vēstījumu un katram te ejams savs ceļš, ir sava sūtība. Un tieši tāpēc jānovērtē iespēja būt, darboties, dzīvot, katrs brīdis jādzīvo pilnvērtīgi, ar smaidu, ar prieku, par to, ka tev ir dota dzīvība. Ar mīlestību un pateicību jāuzņem tas, ka tu esi kādam vajadzīgs tikpat stipri kā gaiss un saule, lai dzīvība turpinātos. Cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai to dzīvotu, rājot Dievu par savu nelaimi, slimību, nabadzību. Viss ir relatīvs un viss ir labojams!

– Tu mani ieraudzīji gaismā un tagad nožēlo, ka mēs…

– Nē, muļķības!– Georgs dusmīgi pārtrauca Lauru. – Tici man! Viņš saņēma Lauras seju plaukstās un ilgi, ilgi skūpstīja viņu.

Pēc tam vīrietis apskāva Lauru, pievilka sev klāt.

– Mēs esam nogulējuši rītu… Turklāt…– Georgs nopūtās, – es šodien nevarēšu būt kopā ar tevi. Piedod, lūdzu!

Laura atrāvās no viņa, piegāja pie loga un raudzījās tālumā.

– Kas notika?– neskatoties uz Georgu, viņa jautāja. – Tātad tev tomēr ir žēl, ka pavadīji nakti ar tādu kā es?!– Laurai aizlūza balss.

– Nē, nē… nomierinies!– Georgs pieskrēja pie Lauras. – Tu dzirdēji, man zvanīja. Man ir jādodas uz lidostu, jo jāaizvieto kolēģis uz citu reisu.

Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm!

– Interesanti, kā lidostā zināja, ka tu nenakšņoji savā viesnīcā?– viņa izsmejoši pajautāja. – Tu tomēr neesi īsti atklāts, vai ne?

Georgs sarauca pieri, aizgriezās, piegāja pie galda, paņēma savu telefonu un grozīja to rokās.

– Tu…– vīrietis kaut ko gribēja teikt.

– Tavs draugs runāja ļoti skaļi, atvaino,– Laura taisnojās.

Georgs ielika mobilo telefonu bikšu kabatā, devās uz priekštelpu, lai uzvilktu apavus.

– Mēs varam kopā pabrokastot,– viņš teica. – Man vēl ir mazliet laika. Un pēc tam es tev parādīšu, kā labāk nokļūt līdz Jesolo, labi?

Laura stāvēja pie loga, kā zemē iemieta. Kaut kas netverami pilnīgs un skaists bija ar viņu noticis pagājušajā naktī. Tikpat netverami tas viss beidzās, pie tam, kas zina, kādus noslēpumus glabā Georgs.

– Ja tev jāiet – ej!– Laura atbildēja. – Gan jau es pati izdomāšu, ko iesākt ar šo dienu, Georg! Es taču saprotu – darbs, pienākumi…– ar asarām acīs viņa teica.

– Piedod, Laura! Es tiešām nezināju, ka mani izsauks, bet mums tā notiek, arī pilotiem gadās neparedzētas situācijas,– paskaidroja Georgs. – Es tev atstāju savu telefona numuru, jo gribu tevi atkal satikt. Tikko varēšu, es tevi sameklēšu, labi? Un apsoli, ka saudzēsi sevi!– viņš satraukti skaitīja. – Laura!– vīrietis iekliedzās, redzot, ka Laura nereaģē uz viņa teikto.

Sieviete, it kā neko nebūtu dzirdējusi, stāvēja un vēroja notiekošo Lielajā kanālā. Viņa negribēja, lai Georgs domā, ka ir vāja, ka uz šo nejaušo satikšanos likusi kaut kādas nepamatotas nākotnes cerības. Viņai būtu vieglāk, ja Georgs vienkārši aizietu. Tik vienkārši un klusi, it kā viņa nemaz nebūtu bijis!

Laura nodrebēja… Viņa bija stāvējusi krietnu brīdi un viņas vēlmes bija piepildījušās – Georgs bija prom. Uz galda, zem Murano savērtās sirsniņu rokassprādzes, vīrietis bija nolicis savu vizītkarti. “Kā pēc lietišķas tikšanās,” nosmīnēja Laura. Viņa nesaprata, šis likteņa uzmestais kūlenis ir no tiem, kuri nes prieku vai no tiem otrajiem, kam seko nebeidzamu asaru un sirdssāpju straumes. Laura negribēja, lai viņai sāp. Viņa gribēja Venēcijas ceļojumu paturēt piemiņā kā skaistu, nevis asaru pilnu, neveiksmīgu notikumu.

Ielikusi Georga vizītkarti somiņā, viņa devās uz vannas istabu. Ātri uzposusies, Laura izgāja no viesnīcas, reģistratūrā noskaidrojot, kā ātrāk nokļūt līdz Lido di Jesolo. Viņa šo dienu vēlējās pavadīt tā, kā bija plānojusi, neskatoties uz Georga pēkšņo aizbraukšanu. Pa ceļam uz pludmali Lauras domās vieta bija tikai pagājušās nakts skaistajiem, kaisles pilnajiem mirkļiem. Sieviete uzvedās kā apmāta – viņa vairākas reizes paklupa, saskrējās ar pretimnācējiem, negāzēta ūdens vietā nopirka kaut kādu indīgi oranžas krāsas limonādi. Laura saprata, ka, pēc iespējas ātrāk aizmirstot Georgu, viņa atgūs sirdsmieru un šis romantikas pilnais brauciens ieguls atmiņā. Ja to lieku reizi nekustinās, tas klusi un nemanāmi paliks dusēt kaut kur pagātnē, lieki netraucēs un neplēsīs vaļā jau sadzijušas rētas. Jo ātrāk viņa patrieks pēkšņo tauriņu baru no pakrūtes, jo vieglāk un mazāk sāpīgi atgriezīsies uz zemes pēc šī dažu dienu lidojuma pa Venēciju.

Pludmalē Laura atrada neaizņemtu vietu, noīrēja saulessargu un ērti iekārtojās, lai baudītu saules vannas. Pūta liegs vējiņš, debesīs nebija neviena mākoņa.

Netālu no viņas smiltīs rotaļājās aktīvs trīsgadnieks, bet mazliet tālāk kāds elegants, padzīvojušu vāciešu pāris, smejoties un apspriežot savu kaimiņu nepareizo dzīvi, izbaudīja saulaino dienu jūras krastā. Paņēmusi no mājām līdzpaņemto žurnālu sievietēm, Laura grasījās iedziļināties kādā rakstā par valstī pazīstamu, veiksmīgu biznesa lēdiju, par viņas ceļu augšup biznesa pasaulē un neveiksmēm personīgajā dzīvē. “Dīvaini,” Laura nodomāja, “kāpēc, ja cilvēkam veicas vienā stāvā, tad, uzkāpjot pa kāpnēm augšup, viņu gaida neveiksme pēc neveiksmes? Vai gan panākumu un miera var būt par daudz?” viņa prātoja. “Ja aiz katra veiksmīga vīrieša stāv stipra un vieda sieviete, kas palīdzējusi viņam par tādu kļūt, kas ir sieviešu veiksmes atslēga? Atbalstošs partneris, veseli, centīgi bērni, stipru, tradīcijām bagātu ģimeni izlolojuši vecāki?” skatoties uz vāciešu pāri, domāja Laura. “Kāpēc vīrieši nespēj samierināties ar sieviešu panākumiem un arī savās neveiksmēs vaino sievietes? Tie ir mazvērtības kompleksi vai pašapziņas trūkums?”

Lauras pārdomas iztraucēja trīsgadnieka mestā bumba. Viņa satrūkās un ar acīm meklēja mazo ķiparu, kurš aktīvi rotaļājās un smējās par savu sekmīgo metienu. Puisēns drosmīgi skrēja pakaļ bumbai, bet viņa mamma atvainojās Laurai.

Laura aizvēra žurnālu, jo saprata, ka jābauda jaukā diena, nevis jānoslogo prāts ar smagām pārdomām par dzimumu atšķirībām. Pārsegusi savas mantas ar lakatu, Laura devās nopeldēties. Vispirms jau vajadzēja atrast brīvu vietu, kur ieiet ūdenī, jo pludmalē bija ļoti, ļoti daudz cilvēku. Atradusi vietu, kur, nevienu netraucējot, varēja uzsākt peldi, Laura lēni iegremdējās siltajā Adrijas jūras ūdenī. Iepeldot dziļāk, tas kļuva fantastiski atvēsinošs un spirdzinošs. Tieši tas, kas viņai šodien bija vajadzīgs!

Viņa iedomājās par Georgu, par pagājušo nakti un nesaprata, vai tas vispār ir noticis. Noslēpumainais vīrietis viņas dzīvē bija uzradies pēkšņi, gluži kā teica ome – kā zibens spēriens no skaidrām debesīm saulainā vasaras dienā. Izskrējis cauri kā virpuļviesulis, sacēlis gaisā emocijas, pāris dienas bijis zinošs gids, tad, kaislīgi izmīlējis Lauru, tikpat pēkšņi pazudis. Laikam jau tā arī labāk, Laura samierinājās un dusmojās uz sevi par to, ka uz mirkli bija pieļāvusi domu par iespējamo attiecību turpinājumu. Acīmredzot, šis bija viņas īsais atvaļinājuma romāns – viens no tiem tūkstošiem, par kuriem parasti apspriežas vīri pirtī vai sievietes atklāj savām frizierēm un manikīra meistarēm. Patiesībā, skumjām nav pamata, jo Georgs viņas ceļojumu padarīja interesantu, divvientulība Venēcijā noteikti bija skaistāka par pilnīgu vientulību. Un tā nakts… Jā, tas bija skaists punkts pabeigta romāna pēdējā teikuma galā. Laura bija pietiekoši saprātīga, lai nelolotu liekas cerības un nemocītu sevi. Iespējams, Georgam tiešām bija jāierodas darbā, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Rīt ap pusdienas laiku viņa pamās ardievas Venēcijai, paņemot līdzi jaukus un satraukuma pilnus iespaidus par šo īpašo pilsētu. Un par īpašo vīrieti, protams, arī…

Kārtīgi nopeldējusies, Laura labu brīdi gulēja pludmalē, ļaujot saulei apmīļot viņas garu un miesu, bet pēc tam vēl pāris reizes devās nopeldēties. Pa pašu svelmi pludmalē palika mazāk ļaužu, bet Laurai nekur nebija jāsteidzas, tāpēc viņa vienkārši ļāva sev “darīt neko” un izbaudīt dienu saules pielietā pludmalē.

Pēcpusdienā, kā pašai šķita, Laura jau bija piekususi no laiskošanās un nolēma doties atpakaļ uz Venēciju. Nokļūšana atpakaļ ar kuģīti, protams, maksāja krietni dārgāk, taču Laura nolēma sevi palutināt ar vēl vienu skaistu braucienu pa ūdensceļiem.

Pa ceļam uz viesnīcu Laura prātoja, kā piepildīt atlikušo dienas daļu.

Atgriežoties viesnīcā, viņu gaidīja pārsteigums – numuriņā bija ienests milzīgs, ļoti gaumīgs, baltu un maigi rozā ziedu pušķis. Nē, drīzāk ziedu klēpis – milzīgs, bagātīgs, skaists. Laura nekļūdīgi zināja, ka to sarūpējis Georgs. Mazajā kartītē bija ierakstīti divi vārdi: “Paldies! Piedod!” Tas bija Lauras pašas ziņā – iztulkot šo divu, tik pretējo vārdu, nozīmi atbilstoši viņas situācijai. Protams, viņa varēja nesarežģīt dzīvi un izslēgt notikušo no apziņas, aprobežoties ar “Paldies!” pozitīvo nozīmi vien, taču to nolemt bija vieglāk, kā izdarīt. Atmiņas failu tīrīšana neveicās tik ātri un viegli, kā viņa vēlētos. Un “Piedod!” darīja savu – tātad Georgs jutās vainīgs par nepieciešamību pēkšņi doties prom? Vienlaikus priecājoties par pasakaini skaisto, izsmalcināto ziedu pārsteigumu, Laura saskuma, jo saprata, ka tas ir pēdējais pavediens, kas viņu jebkad saistīs ar Georgu.

Atmetusi skumjas, Laura pēc dušas ieveidoja matus, saposās un devās pavadīt pēdējo vakaru Venēcijā, ļaujoties brīnišķīgās pilsētas pievilcībai.

Ejot garām kafejnīcai, kurā iepazinās ar Georgu, Laura savādi pasmaidīja, it kā atvadītos no piedzīvotā, noslēgtu apli un noliktu to tālāk no domām un sajūtām.

Nesteidzīgā solī, virzoties Rialto tilta virzienā, Laura izgāja pa vairākām mazām, līdz šim neredzētām ieliņām, ielūkojās pāris veikalos un vienkārši baudīja pilsētas atmosfēru. Vakarā tā tik tiešām bija īpaša! Viņa nespēja paiet garām kādai mazai konditorejai, kuras skatlogā bija salikti dažnedažādi, vilinoši konditorejas brīnumi. No telpām nāca pasakaina, šokolādes un vaniļas smarža. Laura nespēja sev atteikt un iegāja palutināt garšas kārpiņas. Piedāvājums tiešām bija milzīgs un pārdevēja, ātri noskaidrojusi Lauras vēlmes un saldumu favorītus, piekrāva šķīvīti pilnu ar dažādiem našķiem.

Baudot gardos saldumus un bagātīgo latte, Laura atkal atcerējās Venēcijā pavadītās dienas un Georgu, jo viņš bija kļuvis par nozīmīgu šī ceļojuma daļu. Lai arī Laura centās apzināti par viņu nedomāt, skatoties apkārt viņai ausīs skanēja Georga stāstītais par Venēciju, viņa gaumīgie joki un nemitīgie jautājumi par Lauras labsajūtu. Nācās atzīt, ka viņa sajutās vientuļa, lai gan lieliski apzinājās, ka liktenim bija labpaticis viņas ceļojumu papildināt ar Georga klātbūtni tikai uz īsu, ierobežotu brīdi, nesolot neko ilgāk un vairāk. Patiesībā – vispār neko nesolot!

Pateikusies pārdevējai par garšas svētkiem, Laura turpināja savu gājienu starp namiem, cilvēkiem un pāri kanāliem. Pie Rialto tilta, kā ierasts, bija daudz ļaužu, skanēja mūzika, notika desmitiem foto sesiju, tapa neskaitāmas pašbildes… Dzīve skaisti dzīvojās, cilvēki bezrūpīgi izbaudīja iespēju uzņemt sevī Venēcijas sniegto baudījumu.

Pēkšņi Lauras priekšā nostājās kāds pagalam nekopts, nevīžīgi ģērbies vīrietis, kurš turēja rokās saburzītā papīrā ietītas, baltas, jau mazliet apvītušas, rozes. Lauzītā angļu valodā vīrietis pajautāja, kur ir viņas kavalieris. Laura iesmējās, attraucot, ka viņa ir viena, bet kavalieris pazudis un, visticamāk, ir kaut kur debesīs. Smaids vīrieša sejā pazuda, acīmredzot, viņš Lauras teikto saprata savādāk – it kā viņas kavalieris būtu miris un tāpēc ir debesīs. Laura pasmējās un izkliedēja svešinieka satraukumu, paskaidrojot, ka kavalieris ir pilots, kurš aizlidojis uz citu pilsētu. Svešinieks, dzirdot, ka Laura ir viena, zaudēja par viņu interesi un acumirklī ar tādu pašu jautājumu pievērsās kādai citai jaunai sievietei. Laura vēroja, kas notiks tālāk. Vīrietis sniedza vienu rozi sarunu biedrenei, kura neslēpa prieku par negaidīto uzmanības apliecinājumu. Sieviete parādīja rozi savam pavadonim, kurš arī pasmaidīja, kā Laurai šķita, pateicās. Vēl pēc mirkļa “puķu vīrs” sniedza sievietei vēl pāris rozes un viņas prieks bija vēl lielāks. Pāris tuvojās Rialto tiltam, bet “puķu vīrs” sekoja viņiem. Tad starp pāri un “puķu vīru” notika saruna, kuras gaitā sieviete acīmredzami saskuma un deva rozes atpakaļ. Taču vīrietis kaut ko sakliedza un “puķu vīrs”, paņēmis rozes, atkal ietina tās papīrā un pagriezies devās pretējā virzienā. Uz brīdi Lauras un “puķu vīra” skatieni sastapās un viņš, ar vienu lūpu kaktiņu stīvi pasmaidot, atkal tuvojās Laurai.

Pienācis klāt, viņš nostājās Laurai ceļā, kaut ko nomurmināja un pasniedza viņai trīs rozes. Laura centās atrunāties, sakot, ka neņems ziedus, nemaksās par tiem, taču, acīmredzot, “puķu vīrs” bija lēmis citādi. Lauras atrunās neklausīdamies, viņš atsveicinājās un devās prom, atstājot Lauru ar ziediem rokās.

Turpinot ceļu gar Lielo Kanālu, Laura pamanīja, ka pretī nāk sieviete, kurai arī rokās bija trīs baltas rozes, ļoti līdzīgas tām, kādas bija Laurai pašai. Sievietes saskatījās, uzsmaidīja viena otrai. Svešiniece uzrunāja Lauru, jautājot, kā viņa iekrita “puķu vīra” slazdā. Laura izbrīnījās un tad sieviete pastāstīja, ka šie “puķu vīri” it kā tāpat vien pasniedz ziedus sievietēm, bet pēc tam seko un pieprasa, lai vīrieši par tiem samaksā. Laura iesmējās – re, kāds biznesa plāns! Un tik atbilstošs šādai, romantikas un mīlestības pilnai kanālu un salu pilsētai!

Atsveicinājusies no sarunu biedrenes, Laura turpināja ceļu.

Pavisam nesen Laura bija atklājusi jaunu hobiju – rakstīšanu ar roku, ar tintes rakstāmo. Laura apmeklēja kādas grafikas mākslinieces vadītus kursus. Māksliniece,  līdztekus savai pamata nodarbei, mācīja interesentus rakstīt ar tintes rakstāmrīkiem, ietrenēt glītu rokrakstu, noformēt apsveikuma kartiņas, ar roku rakstīt vēstules. Nodarbības bija ne vien praktiskas, bet to laikā bija iespējams izrunāties par ikdienas lietām, relaksēties pēc saspringtas darba dienas, pavadot laiku patīkamu cilvēku sabiedrībā.

Pamanījusi rakstāmlietu veikaliņu, Laura nevarēja paiet tam garām. Ieejot mazajā bodītē, sievieti acumirklī pārņēma patīkama krāsu, koka un ādas izstrādājumu smarža. Blakus tirdzniecības telpai bija neliela darbnīca, kurā darbojās apmēram septiņdesmit gadus jauna (nosaukt patīkamo, kopto venēcieti par vecu Laura nespēja), šarmanta kundze. Laura ar baudu izpētīja plauktos izliktos rakstāmpiederumus un gatavos izstrādājumus. Kundze, pamanot potenciālo pircēju, uzreiz pameta savu nodarbi un, ienākusi tirdzniecības telpā, uzrunāja Lauru. Laura pastāstīja, ka nesen uzsākusi jaunu nodarbošanos un painteresējās par rakstāmpiederumu un tintes iegādes iespējām. Kundzīte atplauka, dzirdot, ar ko nodarbojas Laura un uzreiz noskaidroja, no kuras valsts viņa ir. Laurai par patīkamu izbrīnu kundze zināja, kas ir Baltijas valstis un teicās, ka pirms pāris gadiem, apceļojot Skandināvijas valstis, pabijusi arī Tallinā. Viņa izteica nožēlu par mūsu valstu sarežģīto vēsturi, cerot, ka visi lielie satricinājumi ir beigušies un pasaules vareno rīcība, pārdalot valstis un sagraujot dzīves ne Latviju, ne Itāliju neskars. Kundze laipni ieteica labus, kvalitatīvus rakstāmpiederumus, kurus Laura ar prieku iegādājās.  Laura jau grasījās doties prom, taču kundze viņu aizkavēja, sniedzot nelielu blociņu. Pāršķirot tā lapas, viņa parādīja, ka tās ir koši sarkanā krāsā. Kundze no sirds teica, ka tas ir kā dāvana patīkamajai meitenei no Baltijas jūras piekrastes. Sarkanā krāsa esot ar savu īpašu, stipru enerģiju – kundze klāstīja Laurai savu teoriju. Tāpēc tagad Laurai būšot papīrs, kur smagās dienās rakstīt savas vēlmes, kas, pareizi noformulētas, piepildoties. Laura bija sajūsmināta! Neko tādu, protams, ienākot veikaliņā, viņa necerēja saņemt. Pateikusies kundzei par dāvanu, apsolot to izmantot, Laura apskava kundzi, atvadījās un, laimīgi smaidot, izgāja no veikaliņa. Pagājusi mazliet tālāk, viņa atskatījās. Kundze stāvēja pie veikaliņa ieejas durvīm un māja Laurai ar roku. Pamājusi pretī, Laura pameta laipnajai pārdevējai gaisa skūpstu un saviļņota par tikšanos ar patīkamo sievieti, turpināja ceļu.

“Brīnumu lauks, ne pilsēta!”– Laura secināja, ejot pa mazajām ieliņām. Priecādamās par piedzīvoto, viņa bija mazliet nomaldījusies un aizgājusi krietni tālāk no Lielā kanāla. Brīdi apstājusies, Laura apdomāja pareizo virzienu un steidza atkal izkļūt līdz savam galvenajam orientierim – Lielajam kanālam, lai pa pareizo ceļu nonāktu līdz viesnīcai.

Bija jau vēls. Laura bija piedzīvojusi vēl vienu interesantu un iespaidiem bagātu dienu Venēcijā. Rīt viņa dosies mājup, bet daļa viņas sirds paliks šajā kanālu un patīkamo pārsteigumu pilsētā. Un, negaidītu tikšanos pilsētā, arī, protams!

Skatoties uz Georga dāvāto krāšņo ziedu pušķi, Laura domās pārskrēja aizvadītajai dienai. Neskatoties uz to, ka mazliet trūka Georga klātbūtnes, tā noteikti bija izdevusies, viņa secināja, jau iemiegot.

Dalīties.

Atstāt Ziņu