Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 3. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa

Dāvana no Venēcijas. 2. daļa 

 

3. nodaļa

Zvanīja viesnīcas telefons. Svešā, spalgā skaņa lika Laurai momentā pielēkt kājās.

– Šausmas,– viņa, izbužinot matus, iekliedzās. Izrādījās, miegs Lauru bija uzveicis nemanot, un viņa tāda pati – nenoģērbusies, bija nogulējusi visu nakti.

Laura paķēra telefona klausuli.

– Hello,– viņa teica.

– Labrīt, dusošā princese!– pie telefona bija Georgs.

– Atvaino,– Laura taisnojās. – Es aizgulējos… Vakar bija tik piepildīta diena. Tu…– Laura saminstinājās. – Tu pagaidīsi turpat vai nāksi augšā?

– Drīkstu uziet?– Georgs pārjautāja.

– Protams, es … Manis dēļ mēs tagad kavējamies. Nāc!– Laura noteica.

Kamēr Georgs nāca līdz numuriņam, Laura steidzīgi nomazgāja seju un kleitas vietā uzvilka garu t-kreklu. Viņai bija neizsakāms kauns par notikušo, jo Laura pat darbu nekad nebija nogulējusi. Acīmredzot, iepriekšējā dienā bija par daudz staigāts un par daudz iespaidu, tie viņu pievārēja un nemanot nolika gulēt ciešā lāča ziemas miegā.

Pie durvīm jau klauvēja.

– Labrīt,– kaunīgi teica Laura, atverot durvis.

– Labrīt! Labi gulēji?– ienākot smējās Georgs.

– Man kauns…– Laura tiešām jutās muļķīgi. – Es nezinu…

– Netaisnojies, nekas taču nav noticis,– Georgs nomierināja satraukto sievieti. – Es pagaidīšu, gan jau pa pusstundu Venēcija nenogrims!– viņš jokoja.

– Es ātri,– Laura, steidzoties uz dušu, solīja.

– Es gaidīšu,– apsolīja Georgs un, saķēris aizejošo sievieti, maigi noskūpstīja uz rokas. – Labrīt, manu eņģeli!

– Labrīt,– samulsusi atteica Laura. – Es… es ātri, ja…– viņa steidzās sakopties.

Mazgājoties dušā, Laura domāja: “Kā viņš zināja, kurā numuriņā esmu apmetusies? Kāpēc zvanīja pa viesnīcas iekšējo telefonu? Interesanti… Viņš te pazīst visu un visus?” Laura steidzīgi nomazgājās, ātri sakārtoja matus, uzlika vieglu makeup un bija gatava doties atkal iekarot Venēciju.

– O, tik ātri?– Georgs neslēpa savu izbrīnu. – Tu esi dienējusi armijā?

Laura iesmējās. Neveikli sākušos rītu Georga patīkamais humors un gaidāmā diena īpašā pilsētā veidoja jautru.

– Drīzāk jau tu esi no kāda specdienesta!– Laura ieminējās. – Kā tu zināji, kurā numuriņā esmu? Es, starp citu, pat nezinu, kurā viesnīcā esi apmeties.

Georgs viltīgi pasmaidīja.

– Protams, es taču esmu pilots, man no augšas viss ir labi redzams!– viņš atkal jokoja, vienlaikus izvairoties no atbildes.

– Tātad,– Laura šoreiz bija uzstājīga. – Kā tu visu zini un kur tu nakšņo?

Vīrietis ieturēja pauzi. Kaut kādu, viņa vien zināmu iemeslu dēļ, uz Lauras uzdoto jautājumu viņš uzreiz neatbildēja. Tomēr, ieturējis pauzi, Georgs sacīja:

– Es administratorei pateicu, ka esmu tavs personīgais gids, ka mums sarunāta ekskursija pilsētā, bet noteiktajā laikā tu neesi ieradusies. Un ko es pateicu nepareizi?

Laura bija pārsteigta par Georga atjautību.

– Pieņemsim, ka tev noticēja. Bet otrs jautājums – kur tu esi apmeties? Tas ir noslēpums?– Laura centās izvilināt atbildi.

– Ejam, pilsēta gaida!– aicināja Georgs. – Pa ceļam parādīšu savu viesnīcu, tas nav nekāds noslēpums,– viņš solīja. – Es tikai nesaprotu, kāda tam nozīme?

Laura satraucās. Viņa, laikam, bija kļuvusi pārlieku uzmācīga, pratināja Georgu kā izmeklētāja. “Fuj, rimsties!” Laura domās sevi rāja.

– Piedod, es tikai…– viņa iesāka taisnoties.

– Nekas, nekas… Viss pareizi, tas ir tikai normāli, ka interesējies, es saprotu,– tagad bija Georga kārta justies vainīgam par muļķīgo situāciju. – Ejam,– padodot roku, viņš vēlreiz aicināja Lauru.

Izejot no viesnīcas, Georgs jautāja:

– Tātad, plāni nemainās? Pie baložiem vispirms?

– Jā, vispirms pie baložiem,– attrauca Laura, ar to domājot Svētā Marka laukuma apmeklējumu.

Šķērsojuši Lielo kanālu, Georgs un Laura devās tālāk, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu galamērķī. Labi, ka Georgs pārzināja pilsētu, jo citi ceļotāji, acīmredzot, bija pamodušies laikus un ielās jau bija ļoti daudz laužu.

Svētā Marka laukums Laurai šķita kaut kas varens un netverams. Viņa ilgi pētīja Venēcijas simbolu – spārnoto lauvu, kas no Lielā kanāla puses sargā ieeju Svētā Marka laukumā un uz visu tur notiekošo noraugās no saviem augstumiem. Pat cilvēku pūļi netraucēja baudīt patīkamās sajūtas. Viņa, atliekusi galvu, skatījās augšup un priecīgi, kā dejojot, griezās apkārt. Lauras acis mirdzēja, vērojot ainavu Adrijas jūras krastā, kas nav mainījusies pēdējos sešus simtus gadu. Ja tic nostāstiem, Napoleons Piazza San Marco nosaucis par Eiropas skaistāko svētku zāli.

Georgs vēroja Lauras reakciju un bija priecīgs, ka atvedis sievieti uz vietu, kurā viņa jūtas laimīga un atbrīvota.

– Georg,– Laura jautāja. – Tev nešķiet, ka fotogrāfijās vienmēr ir daudz vairāk baložu, nekā šeit to ir patiesībā?

– Redzi,– Georgs norādīja uz krēsliem pie kafejnīcām Svētā Marka laukumā,– tur, zem krēsliem arī ir putni, viņi slēpjas no karstuma un, kopš te vairs netirgo barību putnu barošanai, baložu palicis mazāk. Vispār jau, viņi nemaz nav tik nevainīgi,– viņš turpināja skaidrot. – Lai baloži nebojā ēkas, kas te, saprotams, lielākā daļa ir arhitektūras pieminekļi, gar jumtu malām esot sadzītas nagliņas.

– Jā, es lasīju, ka tā esot,– Laura piekrita Georga teiktajam. – Tu domā, baloži neko citu neēd?– viņa smejoties painteresējās.

Viņa, stāvot laukuma vidū, izstiepa rokas sāņus. Tūlīt pat pie viņas pielidoja bariņš ieinteresētu baložu. Laura priecājās, redzot putnu spalvu krāsu dažādību un, pēc viņu uzvedības spriežot, kontaktos ar cilvēkiem bija iedibināta arī zināma kārtība.

– Domāju, ka ēd gan,– Georgs atteica. – Barosim putniņus?

– Barosim putniņus!– Laura piekrita Georga piedāvājumam.

– Es tūlīt atgriezīšos,– Georgs devās kādas kafejnīcas virzienā. – Nepazūdi!– viņš piekodināja.

– Man taču putnu balle, redzi,– joprojām stāvot laukuma vidū, baložu ielenkumā, Laura jokoja, jo viņa jutās neizsakāmi labi.

Georgs atgriezās, nesdams rokās papīra tūtu, kurā atradās pasakaini mīksti kruasāni. Vīrietis bija parūpējies ne vien par izsalkušajiem putniem, bet padomājis arī par Lauru, iegādājoties ko atspirdzinošu.

– Dod šurp telefonu,– viņš teica. – Tu baro putnus, bet es filmēšu, varēsi pēc tam parādīt draugiem, kā pavadīji laiku Venēcijā,– Georgs bija gādīgs.

Putni, sajutuši svaigā kruasāna smaržu, nekautrēdamies laidās pie Lauras, vairāki, acīmredzot, nekaunīgākie vai arī vairāk izsalkušie, droši nolaidās viņai uz rokām, bet viens par ērtu vietu atzina galvu. Laura smējās, kā kutināta. Putni uz rokām turējās stingri, ar nagiem. Baložu mazās ačteles šaudījās šurpu turpu, sekojot sievietes roku kustībām. Laurai atlika tikai nolauzt gabaliņu kruasāna, lai visi lidoņi sarosītos un mestos virsū ēdienam. Laura spiedza kā mazs bērns, kuram beidzot pēc lietus atļauts skraidīt pa peļķēm. Viņa nebija iedomājusies, ka parasta baložu barošana var būt tik uzjautrinošs pasākums. Redzot uz sievietes sēdošos putnus, vairāki garāmgājēji piestāja un fotografēja viņu.

Georgs, kā solījis, Lauras telefonā filmēja video. Viņš ļāva Laurai izpriecāties un izbaudīt šķietami savādo izklaidi.

– Glāb mani!– kādā brīdī iekliedzās Laura. – Viņi sāk plēsties, viņi ir naidīgi,–Laura žēlojās Georgam par putnu aktivitātēm, mēģinot dažus baložus nokratīt, lai atbrīvotu vismaz vienu roku.

– Tu ļoti labi izskaties! Tu viņiem patīc!– Georgam bija interesanti vērot simpātiskās sievietes un putnu darbošanos.

Laura tiešām bija piekususi, kruasāns bija izbarots putniem, un viņi pēc mazās izrādes varēja šķirties.

– Uj, kā es piekusu!– pieejot pie Georga, Laura atzinās. – Viņi nemaz nav tik viegli, un tie asie nagi…– Laura rādīja saskrāpēto roku.

– Vai, kā tu esi cietusi, mana daiļā putnu kopēja!– Georgs nespēja nejokot. – Jāiet uz rāti prasīt kompensāciju!

– Nē, ejam kaut kur vienkārši apsēsties, lai nu paliek materiālie labumi,– noteica Laura, ar acīm meklējot piemērotu vietu, kur brīdi piesēst, lai  atpūstos.

Barojot baložus saules pielietajā laukumā, Laura bija pamatīgi izslāpusi, tāpēc viņa kāri dzēra Georga sagādāto ūdeni.

– Paldies,– sieviete pateicās savam pavadonim. – Paldies par rūpēm, Georg! Cik gan maz vajadzīgs, lai sieviete būtu laimīga, viņai Venēcijā jāpabaro baloži un jāpadzeras auksts ūdens,– skaļi smējās Laura.

Georgs tēloja izbrīnītu vīrieti:

– Ko?! Tikai baloži un ūdens?! Un kā tad ar briljantiem un kažokiem?viņš smējās kopā ar Lauru.

Atvilkuši elpu, ceļotāji devās prom no San Marko laukuma, kurš, kā teicis franču rakstnieks un kinorežisors Žans Kokto, ir burvības apņemta vieta, kur lauvas lido, bet baloži staigā pa zemi, lai ietu apbrīnot citu Venēcijas brīnumu – Dodžu pili. Dodži bija no aristokrātu vidus vēlēti pilsētas vadītāji, bet pils – gotiskās arhitektūras pērle – viņu rezidence. Muzejs pilī atrodas kopš 1923. gada un, neapšaubāmi, ir viena no apmeklētākajām vietām Venēcijā. Dodžu pilī apskatāmi lepnie Dodžu apartamenti, pilsētas pārvaldes zāles, kas krāšņi rotātas ar tā laika ievērojamāko mākslinieku darbiem, arī ieroču telpas, valdības biroji. Ēku kompleksa teritorijā apskatāmi staļļi un cietums.

Dodžu pils apskate aizņēma krietni daudz laika, jo teju katrā telpā bija kaut kas neizsakāmi skaists un uz brīdi apskatāms. Aizverot acis, gribējās atgriezties vairākus gadsimtus senā pagātnē un iedomāties, kā lepnajā pilī toreiz ritēja dzīve. Interesanti, bet visu ceļotāju uzmanību piesaistīja cietums un Nopūtu tiltiņš, kas savienoja Dodžu pili un cietumu.

Gribēdams parādīt Laurai pēc iespējas vairāk Venēcijas krāšņuma, Georgs viņu ieveda Svētā Marka katedrālē, kur atradās kāpnes, pa kurām varēja nokļūt kādā balkonā. No tā lieliski varēja pārredzēt Dodžu pils fasādi un zvanu torni, no augšas izpētīt dievnama iekštelpas un aplūkot vairākus unikālus interjera elementus, gobelēnus, Dodžu cepures.

Dodžu pilī viņi bija pavadījuši vairākas stundas, jo tur esošo krāšņumu ātrā skrējienā nemaz nav iespējams izbaudīt. Pēc tam, kā bija solījis, Georgs aizveda Lauru līdz slavenam masku veikalam.

Veikalā tik tiešām bija maksu pārbagātība! Tās bija ar rokām darinātas, ievērojot senas tradīcijas, kuras lieliski izdevies saglabāt kādai mākslinieku ģimenei, kas te darbojās jau vairākās paaudzēs. Masku krāšņums bija neaprakstāms! To cena bija ļoti dažāda – no pāris eiro par pavisam vienkāršu, sejas – briļļu masku, līdz pat vairākiem tūkstošiem par ļoti greznu vai pēc individuāla pasūtījuma gatavotu šedevru. Daļu no maskām un kostīmiem atļāva piemērīt. Tas bija vēl viens piedzīvojums, kas iespējams tikai Venēcijā un kuru Laura, nesatiekot Georgu, visticamāk, nebūtu izbaudījusi. Masku veikalā-darbnīcā skanēja viduslaiku mūzika, vairāki ļaudis, priecādamies par šādu iespēju, pielaikoja maskas, iejūtoties tēlos. Bija jautri! Laura uz mirkli varēja sajusties kā slavenajā Venēcijas karnevālā un Georgs ļāva viņai priecāties, pacietīgi gaidot.

– Tas bija kaut kas… kaut kas fantastisks! Kā pasaka!– Laura neslēpa sajūsmu. – Es pati nebiju iedomājusies, ka šāda vieta jāatrod un labi, ka tu atvedi mani to parādīt,– viņa pateicās savam pavadonim.

– Man prieks, ka tev patika!– vīrietis noteica. – Kā būtu ar romantisku vakara braucienu gondolā?– viņš piedāvāja. – Mēs varētu ātri uzkāpt Svētā Marka zvanu tornī, paskatīties uz Venēciju no augšas un tad atliek vien ar gondolu izbraukt pa kanāliem.

– Tas būtu fantastiski!– Laura jau redzēja sevi sēžam kādā izgreznotā gondolā. – Atkal viena piepildīta, brīnišķīga diena,– Laura secināja. – Tikai tas mans rīts,– viņa atcerējās.

– Jā, dienu esam nodzīvojuši godam,– piekrita Georgs. – Tu, galvenais, nenoguli lidmašīnu, netiksi mājās,– viņš piekodināja.

Laura atkal pasmējās. Nē, tik bezatbildīga viņa nav, aizgulēšanās nav viņas ieradums. Laura pati līdz kaulu smadzenēm necieta kavētājus un pati centās būt maksimāli punktuāla, jo apzinājās laika vērtību.

Skats uz Venēciju no Svētā Marka torņa arī bija neaizmirstams, kā viss cits, ko šajās dienās Laura bija baudījusi kanālu lielpilsētā. Un dīvaini. neskatoties uz karstajām dienām un garajām pastaigām, uz ļaužu pūļiem un saņemto informācijas apjomu, Laurai šīs nebija nogurdinošas dienas. Gluži otrādi,  nekas nebija grūti, vien apzināties, ka laiks rit un brīnišķīgais Venēcijas piedzīvojums drīz būs tikai atmiņas.

Georgs ilgi pētīja piestātnē stāvošās, brīvās gondolas, līdz starp gondoljeriem pamanīja kādu, kurš mācēja ne vien līgani vadīt gondolu, bet arī mācēja daudz ko interesantu pastāstīt.

Nepilnu stundu garais brauciens bija ļoti piepildīts. Laura ar interesei vēroja namus, kuru krāsu noēdis sāļais ūdens un vietās, kur ūdens līmenis bija krities, varēja pavērot pamatīgo apaugumu. Gondoljers pastāstīja gan par savu darbu, gan par dzīvi Venēcijā. Brauciens bija gluži kā vēstures stunda, tas bija skaists dienas noslēgums.

– Nu, kā?– izkāpjot no gondolas, Georgs uzrunāja Lauru.

– Es… pat nezinu, kā lai nosauc šo dvēseles stāvokli, Georg,– sieviete atzinās. Viņa tiešām bija emociju un neviltotas sajūsmas pārņemta par aizvadītajā dienā redzētu, uzzināto un piedzīvoto. – Es gaidīju daudz skaista un neparasta, bet tu man šo apburošo pilsētu parādīji… Man atkal tev jāpateicas!

– Nav par ko! Priecājos būt noderīgs,– vīrietis atteica. – Vakariņās jūras veltes?– viņš smaidot jautāja.

– O, labprāt!– Laura, protams, vēl negribēja šķirties, bet vakars bija miera pilns, silts, tieši tāds, lai to pavadītu, baudot brīnišķīgi pagatavotas, svaigas jūras veltes.

Georgs atkal uzņēmās iniciatīvu un aicināja Lauru doties uz kādu, viņam zināmu restorānu. Pie restorāna ieejas gaidīja viesmīlis, kurš izrādīja aukstuma vitrīnā, uz ledus izvietotas dažādas zivis, astoņkājus, kalmārus, garneles un citādus “jūras mošķus”.

– Izvēlies!– Georgs mudināja Lauru.

Viņa samulsa, jo daļa no perspektīvā garšīgajiem… vēl bija dzīvi.

– Jocīgi… it kā es saprotu, ka viņi ir ēdiens, bet…– Laura nevarēja saņemties.

Georgu tas uzjautrināja:

– Iedomājies, ka viņi to zina, saprot un ir lepni, ka varēs tev sagādāt neaizmirstamu garšas baudījumu,– viņš smējās. – Skaties, kurš būs tas izredzētais?

Pēc mirkļa Laura lēma kāda astoņkāja un tīģergarneļu likteni, savukārt Georgs izvēlējās kalmāru un austeres. Viesmīlis ierādīja vietu pie galdiņa un ceļotāji, gaidot savu pasūtījumu, varēja kavēties atmiņās par dienā pieredzēto, nesteidzīgi baudot vīnu.

Kad bija pārrunāti aizvadītās dienas iespaidi, Georgs stāstīja Laurai smieklīgus piedzīvojumus no savas pilota dzīves. Vai tas bija vīns jeb garā, piepildītā diena, kas deva drosmi, kad bija klausījusies Georga stāstus, Laura jautāja:

– Georg, pasaki godīgi, kāpēc tu neesi precējies?

Vīrietis ieturēja pauzi.

– Apdomā, ko teikt?– Laura bija uzstājīga.

– Tas ir tik svarīgi?– Georgs, uzdodot pretjautājumu, mēģināja izvairīties no sarunas.

– Vispār jau jā,– godīgi atzina Laura. – Citādi sanāk, ka es ar svešu vīru baudu romantiku,– viņa skumji noteica.

Georgs klusēja. Tas bija biedējošs klusums, kuru Laura uztvēra kā atzīšanos.

– Tātad – tev ir sieva un bariņš bērnu?– viņa turpināja taujāt.

Georgs joprojām klusēja. Klusums kļuva neveikls, pauze ievilkās un Laura jau sāka nožēlot, ka iesākusi šādu sarunu.

– Ja negribi, vari neteikt. Galu galā – kāda man daļa gar gida privāto dzīvi?– viņa mēģināja ar joku vērst visu par labu.

Mazliet pasmaidījis, Georgs jautāja:

– Tas nozīmē, ka drīkstu neatbildēt un mēs mainīsim sarunu tematu?– skatoties caur pieri, viņš pacēla vīna glāzi. – Baudām mirki, Laura!

Laura nopūtās un piekrītoši pasmaidīja. Galu galā, šī nejaušā tikšanās ir domāta tikai Venēcijai, atgriežoties mājās būs ierastā ikdiena, ļaužu skatieni, bet sirdi sildīs patīkamās ceļojuma atmiņas. Laurai šķita, ka viņa gribētu turpināt tikties ar Georgu, tačuviņa lieliski apzinājās, ka ir pārāk nepiemērota tik skaistam, gudram vīrietim.

Jūras veltes tiešām bija pagatavotas kvalitatīvi un pasniegtas izsmalcināti. Tas bija tāds garšu baudījums, kuru Laura tik drīz neaizmirsīs un vēl viena lieta, pēc kuras ilgosies, kavēdamās atmiņās.

– Tu izvēlējies perfektu restorānu, Georg!– Laura atkal paslavēja savu ceļabiedru.

– Paldies! Jauki, ka tev patika!– vīrietis pateicās. – Un dzīvie radījumi, nokļuvuši uz šķīvja tomēr bija gardi, vai ne?– viņš atkal jokoja.

– Protams! Izcili!– Laura piekrita.

Ejot uz viesnīcu, Georgs paņēma Lauru pie rokas. Viņa nepretojās. Ja šīm dažām dienām bija lemts būt tieši tādām, tas nozīmē, ka tam ir kaut kāds iemesls. Laura centās nedomāt par to, kas būs un kā ir – vai Georgs tiešām ir brīvs vīrietis, vai šīm skaistajām dienām būs turpinājums. Brīžiem viņa atgriezās realitātē un gribēja pretoties notiekošajam, taču jau nākošajā mirklī atļāva sev šo mazo vaļību un brīvdomību.

Arī Georgs bija nerunīgs un līdz viesnīcai viņi nonāca, gandrīz visu ceļu klusēdami.

Apstājusies pie ieejas durvīm, Laura paskatījās uz viesnīcas jumtu. Acīmredzot, kāds relaksējās burbuļvannā, baudot skaisto skatu pār salām, priecājoties par dzīvi.

– Jautrīši!– Laura noteica, dzirdot skaļos smieklus uz ēkas jumta.

– Redzi, tā vajag dzīvot – brīvi, nepiespiesti, katru mirkli izbaudīt kā…– filozofēja Georgs.

– Izbaudīt kā pēdējo, tu domāji?– Laura vēlējās noskaidrot.

– Varbūt pat tā. Viss ir nosacīts. Mēs neko nezinām par rītdienu,– raugoties uz kanālu teica Georgs.

– Iespējams, tev taisnība,– Laura atzina. – Bet tu par savu rītdienu kaut ko zini?

Georgs atkal neatbildēja. Laura sajutās pavisam neveikli un, ātri pateikusies par lieliski pavadīto dienu, pagriezās, lai dotos uz numuriņu.

– Pagaidi!– Georgs iesaucās. – Ko rīt darīsim?

Laura apstulba.

– Es tevi laikam nesaprotu, Georg. Varbūt tev bija savi plāni, bet šī mūsu satikšanās tos sajauca un tagad tu…

– Izbeidz tā runāt!– Georgs sadusmojās. – Es taču varēju pie tevis nepieiet, neuzrunāt, neievērot. Ja es to izdarīju, tātad man nebija nekādu citu plānu, ne tā?

– Varbūt tā, es nezinu…– Laura novērsās un gāja tuvāk durvīm. – Es gribēju vienu dienu pavadīt pie jūras, man teica, ka Lido di Jesolo esot izcila pludmale,– viņa teica.

Laura mazliet atkāpās no durvīm, jo kāds iereibis vīrietis vēlējās no viesnīcas izkļūt ārā, taču viņa reibuma stāvoklis liedza saprast, uz kuru pusi veramas ieejas durvis. Šveicars laipni palīdzēja, un vīrietis laimīgi izkļuva no ēkas. Protams, pamanot pie durvīm stāvošo Lauru, kungs uzrunāja simpātisko sievieti. Taču Laura pat neko nepaspēja atbildēt, jo Georgs ar geparda veiklību pieskrēja klāt un pastūma iereibušo vīrieti malā. Atvēris durvis, viņš aicināja Lauru doties iekšā viesnīcā. Iegājuši foajē, viņi neveikli paskatījās viens uz otru. Laura lieliski saprata, kā varētu beigties šī diena, ja Georgs nāktu līdz uz viņas numuriņu. Sievieti plosīja pretrunas,o vienas puses, tikko viņi runāja par mirkļa baudīšanu, no otras, aizdomas par to, ka Georgam ir ģimene. Un Laura nevēlējās, lai Georgs krāpj savu sievu. Tik pat labi – tā, ņemot vērā viņa profesiju, šim vīrietim varētu būt ierasta lieta… Lauras galvā virmoja dažādas domas, tāpēc viņa gribēja ātrāk nokļūt savā numuriņā.

– Paldies, ka pavadīji,– viņa ar muļķīgu frāzi pārtrauca klusumu. – Ar labu nakti, Georg!

– Neaizej…– vīrietis lūdzoši teica. – Neaizej viena.

Laura nopūtās, bet viņas sirds sitās kā pēc maratona distances. Izvēle tagad bija viņas rokās. Viņa melotu, ja teiktu, ka negrib gulēt Georga apskāvienos, taču tās aizdomas…

It kā tā varētu aizgaiņāt domas un pieņemt pareizu lēmumu, Laura apņēma galvu un izpurināja matus.

– Nāksi līdzi?– viņa uzdeva liktenīgo jautājumu.

Atbildes vietā Georgs lēkšu ielēca pie Lauras, apņēma viņu un neveikli noskūpstīja uz lūpām. – Ejam!– vīrietis čukstēja Laurai pie auss. – Ejam, ejam…

Un Laura padevās. Ieskatījusies Georga tumšajās acīs, viņa palaida savas aizdomas, ļāvās apskāvienam, it kā paredzēdama, ka viņu gaida atombumbas sprādziena spēkam līdzīgas emocijas.

Kaislīgi skūpstīdamies,  kā filmās par varoņu pēkšņu satikšanos dažādās viņu dzīves krīzes situācijās un pēc šķiršanās no bijušajiem partneriem, kad nezin no kurienes uzrodas tie vienīgie un īstie cilvēki, Laura un Georgs tika līdz numuriņam. Nemanot, jau pēc mirkļa viņi abi bija kaili. Georgs bija ļoti uzmanīgs un maigs. Visas Lauras bailes par to, kāda būs reakcija, redzot viņu kailu, bija zudušas. Silti skūpstot sievietes kaklu, Georgs glāstīja viņas krūtis, ar rādītājpirkstu apļojot piebriedušos krūtsgalus. Pa laikam, cieši ieskatoties Laurai acīs, Georgs nofiksēja skatienu un ar savu dzimumlocekli izglaudīja viņas klēpi. Viņa labsajūtā ievaidējās. Tik labi Laura nekad nebija jutusies! Ar katru savu kustību, katru pieskārienu Georgs domāja par viņu… Un tas nemitīgais acu kontakts – tas sievieti padarīja traku! Viņu mīlas spēle, pilna neviltotas kaisles un milzu spēka atbrīvotas enerģijas turpinājās vairākas stundas. Tādus orgasmus Laurai nebija devis neviens partneris! Apskāvušies, kopā saliktām galvām, atslābuši pēc kaisles pielietajām stundām, viņi gulēja, ik pa laikam atverot acis un pieglaužoties viens otram. Georgs vēl nespēja rimties, viņš maigi skūpstīja Lauras pirkstu galus, glāstīja viņas sakarsušo muguru. Paņēmis aiz matiem, Georgs pagrieza Lauru pret sevi. Un atkal tas caururbjošais acu skatiens, kas viņai lika labsajūtā nodrebēt…

– Es tevi gribu vēl un vēl,– Georgs čukstēja. Vīrietis bija apņēmības pilns turpināt mīlēties, taču Laura pēc garās dienas un lielā seksuālā piedzīvojuma bija jau piekususi.

– Varbūt vēlāk?– viņa pieklājīgi atteica.

– Protams,– Georgs bija saprotošs. – Nāc,– viņš pievilka Lauru sev klāt un ļāva, lai viņa ieritinās padusē. Maigi noskūpstījis Lauru uz pieres, viņš novēlēja saldus sapņus un arī pats nemanot iemiga.

Dalīties.

Atstāt Ziņu