Skriešana – pozitīvā atkarība

kriešana ir viens no populārākajiem sporta veidiem ar ko aizraujas gan sievietes, gan vīrieši. Runā, ka tie, kas to pamēģinājuši, nespēj vairs apstāties, tā kļūst par pozitīvu atkarību. Iestājoties siltākam laikam, uz ielām arvien vairāk manāmi skrējēji. Uzrunājām divas skrējējas – Ievu un Kristīni, lai uzzinātu vairāk par skriešanas pieredzi.

Kāpēc skriešana sniedz tādu prieku
un ir tik laba arī tavai veselībai un ķermenim?

Skriešana tev sniedz iespēju pabūt pašai ar sevi
Skrienot vienatnē, var izvēdināt galvu un nedomāt par neko, vien klausīties dabas skaņās vai līdzpaņemtajā mūzikā. Šis laiks var būt arī lielisks brīdis gan sakārtot savas domas, ar vēsu prātu apskatīt dažādas situācijas un tās savā galvā izanalizēt. Kad būsi pēc skriešanas atgriezusies mājās, noteikti jutīsies labāk un varēsi uzreiz ķeries klāt kādiem darbiem.

Tu vari iemācīties atpazīt sava ķermeņa spējas un izturību
Skriešana ir sporta veids, kas jāuzsāk ļoti pakāpeniski un slodze jāpalielina, ieklausoties savā ķermenī. Nepaies ne ilgs laiks, kad spēsi noskriet tādu distanci, par kādu sākumā tikai sapņoji.

Skriešana dara laimīgāku
Fiziskas aktivitātes kā tādas ir lielisks līdzeklis depresijas ārstēšanā. Pētījumos pierādīts, ka pats pusstunda pastaigas vai lēnas skriešanas var uzlabot garastāvokli pat tādam cilvēkam, kas cieš no depresijas.

Skriešana uzlabo tava ķermeņa aprises
Šis noteikti ir lielisks veids, lai iegūtu kāroto ķermeņa figūru – skriešana tik tiešām ir lielisks treniņš. Vislabākais ir tas, ka tauku dedzināšana turpinās tad, kad pats process jau ir beidzies. Un, jo regulārāka būs skriešana, jo lielāks būs šis efekts.

Skriešana mazina risku saslimt ar vēzi
Tā, protams, nevar izārstēt vēzi, bet ir daudz pierādījumu, ka skriešana spēj mazināt vēža saslimšanas risku.

“Skrējēju” stāsti

Ieva: Patīk, ka skrējēji savā starpā „samājas” – tā ir kā sava veida kopības zīme
Arī es esmu viena no skrējējiem vai vismaz gribētu sevi pieskaitīt šai kopienai. Skrējusi vairāk vai mazāk aktīvi esmu jau kopš pamatskolas, tādēļ tā priekš manis nebija pilnīgi jauna pasaule. Rūpīgāk skriešanas plānus un režīmus sāku plānot 2012.gada beigās, kad gatavojos Nordea maratona 21km distancei. Skrēju regulāri (3-4 reizes nedēļā), reizē plānoju arī uzturu (tagad gan atzīstu, ka ļoti pašdarbnieciski, jo daudzas lietas vēl mācos un tajā laikā uzņēmu vairāk kalorijas nekā treniņiem nepieciešams).

Dzīvoju Āgenskalnā un uzskatu, ka šis ir ideāls rajons skriešanai – Arkādija, Uzvaras parki, Māras dīķis, Mārupes rajons.
Tas ir arī viens no garo distanču motivatoriem – zināmās teritorijas iepazīšana, kā arī jaunu un interesantu maršrutu, neredzētu vietu atklāšana.

Praktiski neizmantoju nekādus gadžetus, tikai Endomundo (programma, kuru iestatot mobilajā telefonā, vari iegūt datus par savu skriešanas tempu, laiku, maršrutu utt.-red.) pa retam, lai zinātu, cik noskrienu un kādā tempā. Pārējā laikā klausos pati savu pulsu un pašsajūtu – lai nepārforsētu, bet varbūt gluži pretēji – lai varētu paskriet vairāk. Neklausos arī mūziku, jo ļoti patīk apkārtnes skaņas un tā labāk kontrolēju situāciju ap sevi (auto, citi cilvēki, suņi utt.).

Man ļoti patīk, ka skrējēji savā starpā „samājas” – tā ir kā sava veida kopības zīme.
Es esmu aukstā laika skrējējs, jo +15 un uz augšu man ir par karstu garajām distancēm. Cītīgi skrēju arī -16 grādos un varu teikt, ka ar pareizu apģērbu un elpošanu, aukstums netraucē. Galvenais, lai kājas neslīd.
Motivē arī kāds, ar kuru kopā trenēties vai vismaz regulāri salīdzināt rezultātus, pārrunāt sajūtas skrienot, vai vienkārši parunāties skriešanas laikā, lai īsinātu laiku. Es miksēju kopīgos treniņus ar treniņiem vienatnē – man patīk abi.

Kristīne: Vēlās nakts stundās neesmu vienīgā, pa ceļam var sastapt citus vēlos skrējējus vai skrituļotājus
Mana pirmā saskare ar skriešanu bija 2009.gada vasarā, kad, pateicoties manam toreizējam klientam – veikalam Maratons, tika organizēti sieviešu skrējieni Mežaparkā. Ja pirmajās reizēs es noskrēju knapi 2 km, tad jau uz vasaras beigām varēju noskriet arī 5 km.
Divus gadus pēc kārtas piedalījos Okartes nakts skrējienos un Baltijas ceļam veltītajā skrējienā. Tad uz kādu ilgāku laiku atteicos no skriešanas, jo pirms trim gadiem nopietnāk aizrāvos ar MTB velobraukšanu – man šis sporta veids likās piemērotāks, jo tru ir lielāks ātrums un iespēja nobraukt garākus gabalus.
Pie skriešanas pamazām atgriežos kopš pagājušā gada, kad pirmo reizi piedalījos Rīgas maratonā un noskrēju 5 km. Visu vasaru mēģināju ik pa laikam vai nu skriet, vai staigāt garākus gabalus, gan pa Mežaparku, kura tuvumā dzīvoju, gan arī gar jūru, kur bieži dodos brīvdienās. Pagājušā vasarā vienreiz pamēģināju noskriet 10 km, pati neticēju, ka es kaut ko tādu esmu spējusi izdarīt!
Tad skriešanu atliku maliņā, jo gatavojos savam izaicinājumam – Santjago ceļam, kuru nogāju pagājušā gada septembrī. Trenējos iešanā garus gabalus, ejot tos gan gar jūru, gan arī pa vietējo mežu. Šī gada sākumā nolēmu, ka jāizvirza sev jauns izaicinājums – dalība pusmaratonā, jo 800 km garais Santjago ceļš, kuru pieveicu gan kājām, gan ar velo, parādīja, ka man ir pietiekami liela fiziskā izturība. Februāra sākumā uzsāku treniņu procesu, pirmajā dienā noskrienot jeb knapi izturot tikai nieka 2 km.

Man vislabāk patīk un vairāk izturības ir vakaros, līdz ar to skrienu tad, kad pārrodos mājās – sākot no kādiem plkst. 21:00 vai pat vēlāk. Iespēju robežās cenšos skriet vismaz 3 reizes nedēļā. Pirms pāris gadiem pamēģināju skriet no rīta vai pa dienas vidu un jāatzīstas, ka mans organisms noprotestēja šādam režīmam. Man patīk skriet tepat tuvumā mājām gar Mežaparku, jo ir izgaismota ietve, kā arī pašā Mežaparkā, kur ir izgaismota visa aleja līdz pat estrādei un Mangaļiem. Interesanti, ka šādās vēlās nakts stundās, kad dodos skrējienā, neesmu vienīgā, pa ceļam var sastapt vēlos skrējējus vai skrituļotājus. Man liekas, ka tas ir labākais laiks treniņam, laiks, kad iespēja atbrīvoties no dienas laikā uzkrātās spriedzes, kad ir svaigāks gaiss un iespēja izbaudīt mieru, klusumu un reizē dabu. Pirms sāku gatavoties dalībai maratonā, man labāk patika skriet pa mežu un taciņām, tur ātrums bija mazāks, bet vairāk iespēju būt ar sevi un dabu. Gandrīz vienmēr es skrienu kopā ar savu četrkājaino draudzeni – manu suņa meiteni Čiepu, kas ir mazs 3 kg smags toiterjera šķirnes suņuks.

3 nedēļu laikā, kopš sāku skriet ar mērķi sagatavoties dalībai pusmaratonā, es jau varēju noskriet 13 km, turklāt ar katru reizi panākot aizvien labāku rezultātu. Skriešana sākusi kļūt par manu atkarību, kas sagādā lielu prieku un laimi. Es jūtos tik labi, ka varu aiziet un noskriet 10 km, slapju muguru, sarkaniem vaigiem atnākt mājās, ieiet dušā un doties pie naktsmiera – labs dienas noslēgums un tikpat labi nāk miegs! Mans lielākais motivators ir mans mērķis, ka vēlos piedalīties maratonā un noskriet garāku gabalu, bet otrs lielais motivators – mana Čiepa, kurai es vienmēr piedāvāju – vai nāks skriet?! Ja viņa dodas skrējienā, tad man ir savs tempa turētājs, jo viņa nekad nenogurst un ļoti priecājas par iespēju būt mežā.

Es skrienu bez mūzikas austiņās, jo man jādzird, vai tuvumā nav citu suņu, turklāt, man patīk, ka dzirdu, kas notiek apkārt, kā dzied putni, čirkst zari zem kājām vai šalc vējš. Kopš esmu iegādājusies Endomondo Premium programmu, mēdzu vienā ausī ielikt austiņu, lai dzirdētu, cik km noskrieti, kāds bijis ātrums. Man patīk, ka ir programma, kas Tev pasaka priekšā, cik daudz km jānoskrien un kādā ātrumā, lai varētu būt gatavs savam sportiskajam izaicinājumam.

Varu dalīties arī ar ne tik pozitīvo pieredzi, ar ko saskāros – nedrīkst pārforsēt ar skriešanas slodzi. Sāku skriet diezgan strauji, izvēloties garus gabalus un pieveicot tos pārāk ātri. Pirms divām nedēļām mans organisms noprotestēja – sirsniņa parādīja, ka neļaus darīt sev pāri. Pagaidām ievēroju miera režīmu, bet jau nākamajā nedēļā noteikti atsākšu skriet. Aprunājoties ar draugiem un paziņām, sapratu, ka ir jāiegādājas pulsometrs un jāseko līdzi savam pulsam skriešanas laikā. Otra lieta – jāklausa izstrādātajai treniņprogrammai un nav jācenšas skriet vairāk kilometru vai ātrāk. Vēl viens svarīgs nosacījums – ja nolem skriet garāku distanci kādās sacensībās, iesaku pārbaudīt veselību profesionālā sporta laboratorijā vai pie kardiologa, lai saprastu, cik lielu slodzi organisms izturēs.

Izrādās, ka tas nekas, ka skriešana sagādā prieku, laimes sajūtu, ka nejūties slikti, dažreiz nekas neliecina, ka nodari pāri savam organismam. Ir jāseko līdzi pulsam, ko līdz šim nekad dzīvē neesmu darījusi, bet nu ir pienācis laiks to darīt! Es noteikti rekomendēju sākt ar mazumiņu, tad izvēlēties sportiskos izaicinājumus, tas nekas, ja nekad dzīvē nav skriets, vai arī liekas, ka skriešana nav piemērota jums – var izrādīties, ka nav bijuši pareizie iedvesmotāji, motivācija vai pat pareizs inventārs.

                                                          
LASI VĒL!