Bija pagājušas vairākas nedēļas, kopš es atkal biju saņēmusies diētai. Dienas ritēja skaitot punktus, eksperimentējot virtuvē un palēnām krītoties svarā. No malas šķiet, viss ritēja gludi. Man arī sākumā tā šķita. Bet pienākot drēgnākam laikam, sāku pievērst uzmanību diskomfortam sevī. Laukā palika vēsāks un arī vajadzības mainījās. Gribējās vairāk siltuma, gribējās vairāk sevi lutināt, gribējās vairāk tējas ar cukuru. Nu saprotiet, kā tas ir. Nemaz nerunājot par to, kas notiek, kas pienāk ziema. Vasarā gan viss ir viegli – ja gribas ieturēt diētu, tad pārtiec kaut vai no tā, kas atrodams dārzā – ziemā gan tas ir mazliet sarežģītāk…
Bet, ko es ar to visu gribēju teikt… es sāku sajust, ka visu šo laiku sevi biju prasmīgi mānījusi. Ka “jā, tas ir tik viegli skaitīt punktus!”. Ka “jā, tas ir tik viegli domāt receptes, lai neapniktu ēst vienu un to pašu!”. Ka “jā, tas ir viegli vilties tajā, ka svars nekrīt tik ātri, cik gribētos!”.
Mana lielā aizrautība lēnām sāka šļukt uz leju, lai cik pompozi tas neskanētu – un bija jāpienāk rudenim, lai es to saprastu. Neviena diēta nav viegla, lai cik vienkārši būtu tās nosacījumi. Vienmēr kaut kam ir jāpiegriež skābeklis, kaut kur sevi jāierobežo un kaut kam jāseko līdz. Tas ir milzīgs darbs ar sevi. Un slinkumam tur nav vietas.
Un tad es sāku domāt par to, kāpēc es vispār šo diētu sāku? Droši vien tāpēc, ka man apnika klausīties visu komentāros par manu it kā gaidāmo bērniņu. Bet paveroties spogulī, es nekādas sevišķās pārmaiņas savā izskatā neesmu pamanījusi, kopš tā laika, kad diētu sāku, tikai garderobi šajos mēnešos mazliet esmu pamainījusi, bet interesanti, ka arī komentārus vairs neesmu dzirdējusi…
Tad nu pie reizes, esmu arī nolēmusi jums atklāt savu īsto svaru. Tie ir 70 kg. Esmu gara, tāpēc, ja pareizi saģērbjos, manu problēmzonu – vēderu, nemaz īsti nevar redzēt. Tad nu es tā tagad sēžu un domāju – ja jau esmu atradusi veidu, kā prasmīgi to noslēpt – varbūt man nemaz nevajag vairs tā mocīties un vienkārši dzīvot tālāk un baudīt dzīvi tādai, kāda es esmu?
Kādu laiku sēdēju un domāju par to, jo tomēr savs ceļš bija noiets, Svara Vērotāji arī bija izstudēti no A-Z, sava daļa svara nomests un savs laiks tam visam ziedots. Bet gala beigās nonācu pie secinājuma, ka tomēr esmu gatava to visu pārtraukt. Jo es vairs nejūtos neapmierināta ar savu ķermeni. Neviens vairs man negatīvas piezīmes neizsaka, un varbūt tas man ir kā stimuls atkal sacelt asti gaisā un padzīvot zaļi – līdz nākamajai reizei – varbūt pat līdz nākamajai vasarai, kad sākšu ģērbties vasarīgāk, un atkal manu vēderiņu varēs redzēs labāk, bet es nodomāju – eh, lai jau – tas būs tikai pēc gada – līdz tam – esmu pietiekami daudz nomocījusies, lai būtu pelnījusi atpūtu un laiku vienkārši pabaudīt dzīvi un nedomāt par to, ko es ēdu. Un varbūt pa šo laiku iemācīšos iemīlēt sevi vairāk un kaut kāds mazs vēderiņš vairs nespēs sagraut manu pašapziņu un nebūt nespēs mazināt manu pievienoto vērtību. Un pilnīgi noteikti – ne arī tavējo!
