Pēdējais piliens, kad nolēmu – nē, kaut kas ir jādara ar manu svaru, – bija tad, kad kāds ārzemnieks pienākot pie manis un laipnā tekstā un ar pavisam nevainīgu sejas izteiksmi pajautāja – are you pregnant?
Tad es patiešām sāku domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo ir patiešām ļoti jauki dzīvot ar domu, ka esi skaista tāda, kāda esi. Bet, ja katras nedēļas jautājumu limits par to, vai es negaidu bērniņu, no vienas reizes pārtopt līdz trim reizēm, liek domāt, ka laikam no malas patiešām izskatos pēc citplanētieša, kas ieradies uz zemes ar vienīgo misiju vairoties.
Tā nu es ķēros pie pirmā glābšanas salmiņa ceļā uz pieņemamu izskatu. Izdomāju, ka jāatrod kāda diēta, kas man solītu satriecošu figūru jau pēc nedēļas, ļaunākajā gadījumā pēc divām. Rakos cauri internetam un uzdūros kādai diētai, kas man solīja mīnuss 5 kg jau pēc piecām dienām. Ko vēl vairāk var vēlēties, vai ne? Doma ir pavisam vienkārša – dienā jāapēd 1,5 kg kartupeļu un klāt droši varot ēst dārzeņus un piedzert piena produktus. Neattēsties!
Tad nu pilna apņēmības nākamajā dienā uz lielajiem svariem, uz kuriem cilvēks parasti no rīta, puskomā, tikko izvēlies no gultas, uzkāpj, cerībā, ka nez kādā dievu sūtītā brīnumā, miegā ir nokrities par 4 kg, uzliku no laukiem atvestos kartupeļus. Pēc tam tos savārot un nogaršojot, nonācu pie secinājuma, ka nav jau nekāds pavāru šedevrs, bet šķita – “nu gan jau izturēšu, vēl taču paliek dārzeņi un piena produkti…’’.
Citāts: “Pēc trešās dienas, kad es sapratu, ka nekas labāks par plikiem kartupeļiem un dārzeņiem man nespīd, es metu mieru un devos uz vietējo konditoreju pēc siera bulciņām.”
KĀ TAD! Man jāatzīst, ka vispār es pēc dabas esmu diezgan slinks cilvēks, kuram ļoti patīk pagulēt un garšīgi paēst. Pagulēt man izdevās, bet pēc trešās dienas, kad es sapratu, ka nekas labāks par plikiem kartupeļiem un dārzeņiem man nespīd, es metu mieru un devos uz vietējo konditoreju pēc siera bulciņām.
Nē, diētas nav domātas man. Tur ir nepieciešama dzelžaina apņemšanās un spēja nedomāt par to apetelīgo kūciņu, ko redzēju pirms kādas stundas kādā saldumu veikalā. Šokolāde lēnām slīdēja lejup pār kūciņu un es jau burtiski to sajutu sev uz mēles…
Viss skaidrs. Jāmeklē cits glābšanas variants. Ko es darīju? Ķēros pie nīstākā varianta, kādu vien spēju iedomāties. Tas lika man nepatikā sabozties un veltīt vēl kādu stundu sērfošanai internetā, lai atrastu kādu pienācīgāku un netik nežēlīgu metodi notievēšanai. Protams, ka man tas neizdevās. Tad nu es nolēmu – šovakar sākšu skriet! Es teikšu atklāti, skriešana man nekad nav patikusi, lai kādos apmēros tā būtu – kādreiz skrienot skolas krosiņu vai tagad mēģinot paspēt uz aizejošo tramvaju. Bet es nolēmu – nē, es vairs neesmu gatava klausīties par savu izdomāto grūtniecību. Ziniet, tas ir ļoti spēcīgs stimuls. Īpaši, ja savējo starpā rodas vietējais humors par to, ka tad, kad es patiešām būšu stāvoklī, nekādas īpašās atšķirības jau nebūšot.
Tad nu es atkal apņēmīgi āvu kājās sporta kedas un devos savā pirmajā skrējienā pēc daudzu gadu veiksmīgas (ko nemaz nenožēloju) neskriešanas. Pirmā sajūta, ko izjutu – oo, es skrienu, visi droši vien domā, ka es gatavojos kādam maratonam… ha! Pajautā, ko es domāju pēc divām minutēm, kad elsodama sabruku pie mājas sliekšņa (ne sava) un mēģinot atgūt elpu, lādējos par to, kāpēc nevar notievēt ēdot frī kartupeļus ar kečupu un kāpēc man tā ir jāmocās???
Es, protams, noturējos mazliet ilgāk nekā nedēļu, bet arī šim glābšanas plānam es atmetu ar roku. Lai arī pēc nedēļas, es spēju noskriet vairāk kā 9 minūtes, ar tām nepietika, lai es kaut ko sāktu nomest. Un svars, uzkāpjot uz svariem, kā palika nemainīgs, tā palika.
Tā nu es saskumu un turpināju ēst un uzklausīt cilvēku spriedelējumus par to, kāda izmēra omīšu nospīlētās apakšbikses es varētu nēsāt, lai neredz manu, nu jau pēc citu domām, milzīgo vēderu. Man sāka likties, ka pat mani pašu tik ļoti nerūp mans izskats, kā citiem.
Tad, kādu dienu, vandoties pa atvilktnēm, es uzgāju kādu sen neredzētu mapīti. Es to atvēru un pār mani teju vai nāca apskaidrība! Tiešām! Kā es par to agrāk neiedomājos! Izrādās, ka no seniem laikiem bija saglabājušies Svara Vērotāju bukletiņi ar visiem punktiem un teoriju, kā to visu ievērot. Tūlīt metos skaitīt, cik punktus dienā varu ievērot un biju gatava sākt jau ar nākamo dienu. Un kas mani aizrāva vis airāk bija tas, ka ievērojot punktu skaitīšanas sistēmu, var ēst pilnīgi visu – jā, arī tavu mīļāko picu un McDonalda saldējumu – tikai viss jāēd mēra robežās, lai nepārsniegtu atļauto punktu skaitu. Beidzot biju atradusi to pēc kā tik ļoti biju tiekusies – es varēju ēst, bet tanī pašā laikā arī tievēt.
Bet, vai viss gāja tik gludi, kā cerēju, tu uzzināsi jau pavisam drīz. Tiekamies nākamreiz!
