Ziemas vakari. Dažiem tie saistās ar mieru, siltām zeķēm, tējas krūzi, kādu labu grāmatu vai filmu, citiem tie nes prieku par balto ziemu un ar sniegu saistītajām aktivitātēm. Bet gandrīz ir kļuvis vairāk laika, lai iedziļinātos sevī.
Manā e-pasta kastītē ir arvien vairāk līdzīga satura jautājumu. „Man ir liekais svars. Ko lai es daru?” ,„Man regulāri uznāk pārēšanās lēkmes… Dodiet kādu padomu, ko darīt…” Bet atbildes taču it kā visi zin. (Aktvs dzīvesveids, veselīgāks ēdiens, nepārēsties, pozitīva domāšana…Bla,bla,bla….) Un es zinu, ka labie padomi nelīdzēs, lai ko es teiktu un atbildētu uz daudzajiem e-pastiem.
KĀDĒĻ? Kādēļ labās apņemšanās „no rītdienas sākt veselīgu dzīvesveidu” izdodas vien nedaudziem? Ja ēdiens vairs nav līdzeklis, lai apmierinātu izsalkumu un atjaunotu enerģiju, ja ēsts tiek vairāk, nekā nepieciešams, vairāk, kā organisms prasa, lai uzņemtu nepieciešamās uzturvielas, tad skaidrs ir viens- ēdiens ir ieņēmis glābēja lomu tavā dzīvē.
Tā ir tāda kā atslēgšanās no realitātes, patveršanās patīkamās izjūtās uz to mirkli, kamēr tiek ēsts. Protams, ēšana ir nenoliedzama un visnotaļ pozitīva dzīves bauda. Bet tikai līdz brīdim, kamēr tā ir saskaņā ar izsalkuma apmierināšanu. Viss pārējas ir ceļš uz lieko svaru, kad rezervēs tiek nolikts tas, kas apēsts, bet nav šobrīd nepieciešams. (Cilvēki, kam raksturīgs augsts prasīgums pret sevi, saslimst ar bulīmiju, jo negrib pieņemties svarā, bet vēlme mierināt sevi ar ēdienu ir spēcīga, un saistīta ar emocionālo spriedzi. Apēdot ēdienu un pēc tam no tā atbrīvojoties, it kā notiek atbrīvošanās arī no uzkrātās spriedzes…)
Pati vienkāršākā un pirmā mana atbilde uz jautājumu-„ bet ko tagad darīt?”, ir –NEPIECIEŠAMS APZINĀTIES iemeslus, kādēļ dari sev pāri, ēdot neadkvātu ēdiena daudzumu. Nevis sākt izmisīgi skriet vai badoties, bet APZINĀTIES. Apzināšanās process, protams, vēlāk nesīs līdz gan vajadzību pēc aktivitātes (fiziskas un garīgas), gan, iespējams, vajadzību pēc ēdienkartes izmaiņas. Bet tad tas notiks jau caur dziļu izpratni par sevi, savām vajadzībām un saskaņā ar savu būtību. Dziļā mierā un harmonijā.
Bet nu atpakaļ pie iemesliem, kādēļ ēdiens ir kļuvis par „glābēju”?
Tu esi nemierā ar dzīvi, kādu dzīvo. Tevī ir tukšuma izjūta…
Tu nemāki sevi mīlēt…
Tu aizliedz sev nepieciešamo… Tu neproti vai baidies dot sev to, ko patiesībā vēlies… Vai varbūt vispār vairs nedzirdi savas vajadzības… (Nepietiekami izgulies. Nejūti, ka tev slāpst. Tev trūkst mīļuma, glāstu un tuvības.)
Tu bieži izjūti atbildību par citu cilvēku problēmām, bet baidies uzņemties atbildību par savu dzīvi…
Tu ēdot mazini savu satraukumu, spriedzi, vai ,gluži otrādi,- mēģini bēgt no nomāktības, depresīva noskaņojuma (to bieži jauc ar garlaicību….)
Daudzos gadījumos tavas attiecības ar cilvēkiem nav tādas, kas sniedz Tev prieku un apmierinājumu…
Tu mēģini nomākt savu nepilnvētības izjūtu (mazvērtības kompleksus)
Tu pastāvīgi baidies no kritikas…
Tu esi pastāvīgā aizsardzībā pret apkārtējo pasauli. Neuzticies cilvēkiem, un bieži vien- arī pati(s) sev.
Tu bieži sevi kritizē (domās)..
Tu vispār neizproti savas emocijas, un tā vietā, lai tās izprastu un atreaģētu, labāk izvēlies apēst sviestmaizīti…
Tu dzīvo bailēs, šaubās vai pašpārmetumos. Tā vietā, lai dzīvotu patreizējā mirklī un izbaudītu to, Tu mēdz dzīvot atmiņās par pagātni vai fantāzijā par nakotni… (Bieži- ne tai pozitīvākajā…)
Ja kaut viens no augšminētajiem punktiem ir par Tevi, un tevi uztrauc liekais svars, iespējams, tieši šajā apstāklī slēpjas iemesls, kādēļ ir bijuši nesekmīgi mēģinājumi no liekā svara atbrīvoties.
Tas, ko Tu gribi patiesībā, ir IZMAIŅAS Tavā dzīvē. Un šīs izmaiņas var sākties tikai caur APZINĀŠANOS. Nākamais solis ir pārmaiņas domāšanas veidā, kas ļauj notikt izmaņām dzīvesveidā. Līdz vairs nav nepieciešams mierināt sevi ar ēdienu. Un ēdiens klūst tikai par baudījumu brīžos, kad nepieciešams apmierinat izsalkumu. Bet nekadā gadījumā vairs nav glābējs… Svara samazināšana var notikt harmoniski!
