Rūta (35) nav no tām sievietēm, kas gadiem neiet pie ārsta. Viņa ir pat ļoti apzinīga, rūpējas par sevi un regulāri apmeklē ginekologu, un tomēr pirms diviem gadiem pavisam nejauši cita ārste viņai konstatēja baiso dzemdes kakla pirmsvēža (CIN) trešo stadiju. Šoks. Bailes. Dusmas. Viņai nācās iziet caur īstu emociju vētru. Par laimi nu tas viss palicis aiz muguras un Rūta ar vēl lielāku baudu izgaršo dzīvi. Viņa ir precējusies un audzina divus bērnus – piecus gadus veco puiku un mazo Alisi, kura kā brīnums pieteicās tūlīt pēc operācijas.
Intuīcija ziņoja, ka kaut kas nav kārtībā
Jau sākot sarunu Rūta teic, ka viņas stāsts ir par intuīciju. Par to, ka savā iekšējā balsī ir jāieklausās, īpaši, ja tā uzstājīgi čukst, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību.
„Intuīcija man labu laiku nelika mieru un teica: „Maini ārstu. Maini ārstu.” Bet loģiskais prāts pretojās – Kāpēc? Man ir ļoti jauka dakterīte. Latvijā labi atzīta. Kāpēc būtu jāmaina?” Tomēr kaut kas īsti kārtībā nebija. Rūtai pie ginekologa nācās iet vidēji četras reizes gadā. Problēmas sākās pēc pirmā bērna piedzimšanas, kad kā turpmākā kontracepcijas metode tika izvēlēta spirāle. Visu laiku nācās cīnīties ar dažādiem iekaisumiem, piena sēni. „Tagad tik es saprotu, ka mēs visu laiku nodarbojāmies ar seku ārstēšanu, nevis ar profilaksi vai cēloņu meklēšanu,” saka Rūta.
Un tad Rūta „veiksmīgi” saslima ar angīnu. Viņa uzsver „veiksmīgi”, jo tālākie notikumi, iespējams, paglābuši viņu no baisās diagnozes – vēzis. Angīnu ārstēt nācās ar antibiotikām, pēc kuru lietošanas Rūtu atkal piemeklēja vecā kaite – piena sēne. Tā kā viņas ginekoloģe bija atvaļinājumā, Rūta pieteicās pie citas. „Viņa man konstatēja piena sēni un izskaidroja, ka pēc antibiotiku lietošanas tā progresē, un, ja nākamreiz ārsts izraksta antibiotikas, jāpalūdz arī lai uzraksta recepti ziedei pret sēni,” stāsta Rūta. Ginekoloģe pie reizes paņēmusi arī citoloģisko uztriepi no dzemdes kakla.
Šoks. Diagnoze – bez piecām minūtēm vēzis
Pēc nedēļas, kad Rūta, kā norunāts, zvanīja, lai painteresētos par analīzēm, satraukta balss lūgusi pie ginekologa atnākt vēlreiz. Rūta atceras, ka „sirds tajā mirklī apmeta kūleni.” „Bet es nomierinājos un ticēju, ka nekas nopietns nevar būt, jo kopš pēdējo reizi izmeklējos pie savas ginekologa, bija pagājuši vien četri mēneši,” viņa stāsta un turpina: „Ierados pie dakteres un viņa atklāti teica, ka kaut ko tādu nav bijusi gatava ieraudzīt – CIN 2 ar lielu izsaukuma zīmi, kas jau norāda uz iespējamību par CIN 3.” Daktere izstāstījusi, kas tas ir un nosūtījusi uz biopsiju ar piebildi, ja tā konstatēs trešo stadiju, Rūtai būs jādodas uz operāciju. „Man bija šoks. Tas taču bez piecām minūtēm vēzis!”
Rūtu pārņēma drausmīga neaizsargātības sajūta – „Kā tas varēja ar mani notikt? Es taču visu laiku gāju pie ārsta, es uzticējos viņai! Kāpēc ginekoloģe to nepamanīja? Kādēļ neveica pārbaudes?”
Tikai jau krietni vēlāk, kad pārdzīvojumi bija aiz muguras, Rūta, ielūkojoties savā mātes pasē, ievēroja, ka tur rakstīts CIN I. „Tātad jau četrus gadus pirms šī notikuma, tas bija zināms, bet ar mani ārste par to nerunāja, nestāstīja, mēs to neārstējām.”
Rūta devās uz biopsiju, kur viņu sagaidīja emocionāli nepatīkams mirklis. „Ārste, kas veica biopsiju, man bravurīgi pajautāja – Kā tad jūs līdz kam tādam nonācāt? Sabiedrībā, arī pašu ārstu vidū, izveidojies priekšstats, ja ir šāda diagnoze, tad esmu nolaidīga un pāris gadiņus neesmu pie ārsta bijusi.” Uzzinot sievietes stāstu, ārstes attieksme gan mainījusies.
Biopsijas rezultātā Rūtai konstatēja jau pirmsvēža trešo stadiju.
Bailes no operācijas
Lai gan ārste pēc šiem rezultātiem steigšus sievieti sūtījusi uz operāciju, Rūta vilcinājās: „Es nolēmu mēnesi pagaidīt, aiziet uz citu poliklīniku, pie cita ārsta un atkārtot analīzes. Nolēmu – ja tās uzrādīs CIN 2, tad iešu uz operāciju. Man uzrādīja pirmo stadiju, un es sapriecājos, ka tas varbūt nozīmē – slimība atkāpjas.”
Rūta atzīst, ka tā rīkojusies, jo bijis bail no operācijas: „Tas ir saprotami, ka ir bail. Zinot, ka vajadzīgs tur operēt, ir sajūta, ka tiek apdraudēta sievišķība, viena svarīga sievietes būtības daļa, ja tiek apdraudēta dzemde. Biju internetā salasījusies, ka notiek visādi brīnumi, slimība atkāpjas, mēģināju sevi iedvesmot.”
Tomēr pēc mēneša atkārtotas analīzes uzrādīja jau otro stadiju. „Sapratu, ka eksperimentēt un gaidīt brīnumu vairs nevar un gāju uz operāciju,” stāsta Rūta. „Tā bija baigā emocionālā skola, pārbaudījums. Un tiešām ir svarīgi nenobīties.”
Rūtai tika veikta dzemdes kakla konizācija – izgrieztas patoloģiskās šūnas.
„Tām, kurām jāiziet cauri šai diagnozei un operācijai, varu teikt, ka tas nav tik traki, kā sākumā varētu domāt. Tā kā baidīties nevajag. Tas ir ietekmējis tikai manu emocionālo pasauli. Ar dzemdi viss ir kārtībā. Vīrs nav teicis, ka tas kaut kā būtu ietekmējis mūsu seksuālo dzīvi. Esmu pēc operācijas dabiskās, pat ļoti vieglās dzemdībās dzemdējusi otro bērnu.” Meitiņa Alise ģimenē ienāca kā īsts brīnums – burtiski mēnesi pēc operācijas Rūta sajuta, ka ir stāvoklī. „Mēs kaut kad gribējām otro bērniņu, bet nebijām to plānojuši tagad, apzināti uz to negājām, tādēļ bijām ļoti pārsteigti.” Bērniņa gaidības palīdzēja Rūtai ātri vien atbrīvoties no domām par slimību un atkal priecāties par dzīvi.
Vakcīna – drošības sajūtai
Kopš notikušā pagājuši divi gadi, citoloģiskās analīzes uzrāda, ka viss ir kārtībā, turklāt arī iekaisumi un piena sēnes vairs nav rādījušās.
Tomēr drošības dēļ Rūta nolēmusi vakcinēties. Līdzko būs iespēja atlikt naudiņu, viņa to darīs: „Vakcīna man vajadzīga drošības sajūtai, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Grūti pateikt, kas būs pēc 10 gadiem. Bet pašreiz esmu pārliecināta, ka arī meitu vakcinēšu, jo viņa ir riska grupā.”
Viņa saka, ka viss notikušais licis vairāk novērtēt dzīvi. Piemēram, par sīkumiem viņa vairs neuztraucas. „Es ticu, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Esmu domājusi par šo visu. Kāpēc tā notika? Tā bija kā pauze. Ikdienā tu tikai skrien, skrien, skrien, un nemaz nesaproti, kāpēc skrien. Tas bija tāds pārdomu laiks, attīstīšanās laiks.”
Par spīti tam, ka Rūtas sirdī joprojām glabājas rūgts aizvainojums pret savu ilggadējo ārsti, viņa mudina uzticēties ārstiem, taču ieklausīties arī savā intuīcijā, un, ja ir ilgstošas problēmas aiziet pakonsultēties pie cita ārsta un, iespējams, atklāt pavisam citu viedokli un pieeju.
