iņa izslīdēja nāvei caur pirkstiem… Tas izklausās pēc kāda romāna sākuma, bet Agnesei tā diemžēl ir skaudra realitāte. Tikai laimīgas sakritības dēļ viņa devās uz dzemdes kakla vēža pārbaudi un laikus apturēja šīs briesmīgās slimības straujo tuvošanos.
Agnese ir simpātiska, 35 gadus jauna sieviete. Ar viņu iepazinos pirms trim gadiem. Viņa ir no tām sievietēm, kas skaidri zina, ko vēlas, kurai allaž ir savs viedoklis, kas ir šerpa pret svešiniekiem, bet par savējiem stāv un krīt. Jā, Agnesei ir svarīgs viņas materiālais stāvoklis, kas pēc Latvijas standartiem nebūt nav slikts. Lai to sasniegtu, viņa daudz strādā. Darbs viņai patīk, bet arī sadedzina. Tā šķiet man. Kad jautāju, vai viņa ir ar mieru pastāstīt par piedzīvoto, Agnese neminstinoties piekrīt. Viņa būs laimīga, ja izdosies glābt kaut vienas sievietes dzīvību.
Liktenīgais raksts
Par notikušo Agnese man pastāstīja pēc pirmās operācijas – 2010.gada nogalē. Toreiz es dzirdēju tikai pa pusei, jo pašas liktenis bija izspēlējis negaidīti nežēlīgu kārti. Bet Agnesē kaut kas bija salūzis. Viņu plosīja tikai viens jautājums – Kā? Kā tas var būt? Tāpēc, tagad, sazvanot viņu, pārjautāju: “Tu taču esi no tām sievietēm, kas par savu veselību rūpējas?” Un tā sākas Agneses stāsts: “Principā, jā. Pie ginekologa vienmēr esmu gājusi regulāri – reizi gadā. Pirms šī visa es iepriekšējo reizi biju 2009.gada augustā. Tā kā viss bija kārtībā, nodomāju, ka tagad pie dakteres iešu tikai pēc diviem gadiem – 2011.gada vasarā.” To stāstot Agneses balss skan apņēmīgi, kā cenšoties pēc iespējas ātrāk pabeigt.
Mirklis klusuma, un viņa turpina. “Kā šodien atceros to dienu. Bija 2010.gada augusts. Man vajadzēja tikt uz Berģiem.Nācās braukt ar sabiedrisko, ko daru ļoti reti.” Stāvot pieturā, Agneses uzmanību piesaistīja kioska logā izliktais žurnāls „Ieva”. Kurš no virsrakstiem ieintriģēja un mudināja to iegādāties, Agnese vairs neatceras. Bet tas noteikti nebija raksts, kas izglāba viņas dzīvību šī vārda vistiešākajā nozīmē. “Es reti pērku šos žurnālus. Principā es tos nepērku!” Agnese stingri nosaka. “Busiņā atvēru interviju ar čellisti Violetu, kas guļ uz nāves gultas, jo nav ārstējusi pirmsvēža stadiju (CIN). Tas man lika aizdomāties un uzreiz sev atzīmēju, ka tomēr jāaiziet pie dakteres. Pierakstījos uz septembra beigām. Tā kā mana mamma strādā laboratorijā, jau pirms vizītes nodevu visas nepieciešamās analīzes, lai būtu uzreiz uz rokas. Nekādu sūdzību man nebija. Cikls ļoti regulārs, izdalījumi starplaikos gandrīz nav, nekur nesāp. Daktere visu pārbaudīja, arī vairogdziedzeri, visas analīzes un vēl nosmējās, ka tās citiem par paraugu var rādīt. Teica, lai zvanu pēc nedēļas un man pateiks uztriepes rezultātus. Bet tā kā viss cits bija kārtībā, es pat aizmirsu piezvanīt.” Šeit Agneses raitais vārdu plūdums kļūst gausāks.
Šoreiz daktere zvanīja pati
Man atmiņā nāk interese, ar kādu viņa gaidīja uzņēmuma labāko darbinieku braucienu uz Zviedriju, kuru bija ieguvusi arī viņa. Agnesei ir bail lidot, bet bailes un neziņa bija daudz lielāka, kad, esot Stokholmā, viņa savā tālrunī ieraudzīja ginekoloģes numuru. Ārste zvanīja viņai. “Viņa man teica, ka man ir CIN 2 un tas esot nopietni. Tajā mirklī es īsti nesapratu, kas tas ir. Daktere uzreiz teica, ka nevajag panikot, bet tās ir šūnas, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, JA NEKO NEDARA. Man iestājās panika.”
Velti stāstīt, ka no tālākā brauciena Agnese maz, ko varēja baudīt. Domas raisījās tikai ap vienu vārdu – vēzis. “Likās, ka ir jau jābrauc zārks piemērīt, bet man mājās ir divi mazi bērni!” Neziņa par savu nākotni un apziņa, ka lielu daļu ģimenes locekļu mūžībā aizvedis vēzis, arī “pa sieviešu līniju”.
Tas vēl nav vēzis, to var apturēt!
Pēc atgriešanās pirmais darbs – pie dakteres. Bailes neaprakstāmas. “Kas mani nošokēja, un par ko arī daktere brīnās, ka bija jau CIN 2, nevis CIN 1. Viena gada laikā. Vienojāmies, ka es taisīšu padziļinātās analīzes – dzemdes kakla abrāziju un biopsiju. Tā ir operācija, kas notiek vispārējā narkozē, kad no dzemdes kakla izņem gabaliņus, ko izmeklē ekspertīzē. Uz analīzēm tiku apmēram pēc divām nedēļām, jo tās sedz apdrošināšana. Taču ar ģimenes ārsta norīkojumu izmaksas sedz valsts, tiesa, jāgaida kādi 3-4 mēneši rindā. Es psiholoģiski nebiju gatava tik ilgi gaidīt.”
Agnese mājās sameklējusi jau minēto žurnāla numuru un pārlasījusi vēlreiz. “No CIN 1 gada laikā tā sieviete līdz vēzim aizgāja. Tajā mirklī likās, ka viņas vietā esmu es. Sapratu, ka jāskrien pa galvu pa kaklu un jādara.” Uz pārbaudi, kas vairāk līdzinās operācijai, viņa devās trīcošām kājām un bailēs sažņaugtu sirdi. Agnese nebeidz atkārtot vārdus – es biju panikā.
Gaidot analīžu rezultātus, viņa meklēja informāciju par dzemdes kakla vēzi un CIN stadijām. “Informācijas ir tik daudz, bet tā ir ļoti pretrunīga. Vieni saka, ka pamata satraukties nav, citi, ka pie CIN 1 jāgriež viss ārā. Es arī uzreiz domāju, ka visu operēšu ārā. Man ir divi bērni un trešais nebija plānots. Ginekoloģe pierunāja, ka labāk nevajag, ka esmu vēl jauna, tas esot pēdējais, ko var darīt. Galvenais visu darīt laicīgi. Tobrīd galvā bija pilnīgs ķīselis.” Viņa pacietīgi gaidīja rezultātus un cerēja uz labāko.
„Operāciju gaidīju, gribēju to dabūt ārā”
Laboratoriskie izmeklējumi uzrādīja stadiju CIN 3. “Tas man atkal izsita pamatu zem kājām. To es nebiju gaidījusi. Mana māsīca apmeklē dziednieci, kamēr gaidīju rezultātus, aizgāju pie viņas. Dziedniece ar acīm noskenēja un pateica visu – kādēļ esmu atnākusi, kas man ar veselību. Viņa sarakstīja tējiņas, ko man lietot un piebilda, lai nekādā gadījumā neļauju veikt vēl vienu operāciju. Arī es pirms rezultātu uzzināšanas domāju, ka netaisīšu otru, dzeršu tikai tējas. Taču, kad ieraudzīju CIN 3, sapratu, ka to darīšu.” Arī tējas Agnese turpināja dzert un gaidīja operāciju. “Ir jāsaprot, ka dziednieki neatzīst moderno medicīnu un otrādi. Es uzskatīju, ka operācija ir jātaisa, jo, ja problēma ir un tik strauji progresē, tad ar zālītēm visticamāk nevarēs līdzēt. Jo jaunāka ir sieviete, jo ātrāk šūnas dalās un vairojas. Ja man jau būtu ap piecdesmit, iespējams, tik strauji viss nebūtu attīstījies.”
Pienāca 15.novembris – otrās operācijas diena. “Uz pirmo, kad gāju, biju histērijā, raudāju, kājas trīcēja, bija domas, ka nepamodīšos no narkozes. Uz otru gāju jau mierīgāk. Manī bija sajūta, ka izņems visu slikto ārā un galvā iztēlojos, kā slikto izņems, izmetīs un manī iekšā tas vairs nebūs.” Agnese atkal gulēja vispārējā narkozē. Viņai veica konizāciju – operāciju, kuras laikā visus bojātos audus izgriež tādā kā konusā, padziļināti. Jau tās dienas vakarā viņa devās mājās.
“Izejot no slimnīcas man likās, ka lidoju, ka esmu izdarījusi visu, ko varēju. Es to otro operāciju gaidīju, jo gribējās ātrāk dabūt visu ārā. Es jutos atvieglota. Pēc nedēļas daktere apskatījās, viss bija kārtībā. Pagaidām. Šī operācija nenozīmē, ka cīņa ir beigusies, tas NAV uz mūžu! Tas var atkārtoties tikpat labi pēc gada kā pēc desmit. Es sapratu, ka iešu reizi pusgadā pārbaudīties. Es nespēju aptvert, kas būtu noticis, ja aizietu pie dakteres tikai šā gada vasarā…”
Agnese mirkli apklust, tad uzstājīgi turpina: “Ir jāsaprot, ka neviens ārsts neskries un neteiks, vai negribi pārbaudīties, tas pašai jāsaprot. Ikvienai sievietei ir jāsaprot, ka tas ir nopietni. Ginekoloģe stāstīja kādu gadījumu no savas prakses. Trīsdesmitgadīgai sievietei piedzima bērniņš, gadu dzīvojusi ar bērnu mājās un nav bijis laika pie dakteres aiziet, bet, kad beidzot to izdarījusi, bija jau par vēlu. Pusotra gada vecumā bērniņš palika bez mammas…”
Vari dzīvot ar vienu partneri un vienalga saslimt
Visu šo laiku Agnesi ļoti atbalstīja viņas dzīvesbiedrs un vecāki. Tieši viņas vīrieša atbalsts bija neatsverams. “Tajā laikā mēs psiholoģiski satuvinājāmies. Viņš man teica – tev jāiet, jādara. Ļoti atbalstīja. Man nebija ēst jātaisa, par bērniem jāsatraucas, visu viņš bija izdarījis. Sievietes daudzviet saka, ka vīrieši to nesaprot. Citi vīrieši domā, ka šī slimība ir atkarīga tikai no sievietēm, patiesībā tieši vīrieši ir pārnēsātāji. Protams, nav uzreiz jāpārmet vīram neuzticību, tikpat labi infekciju varēju iegūt pirmajās attiecībās, bet tikai vēlāk tā attīstās. To visu paātrina stress, pārslodze, reta uzturēšanās svaigā gaisā. Man tas viss bija. Problēmas darbā, slodze, mamma jau teica – cik ilgi tu tā skriesi. Nu ja cilvēks pats nemāk apstāties, tad dzīve viņu apstādina.”
Agneses dzīve šobrīd lielos vilcienos atgriezusies vecajās sliedēs. Martā viņai ir jādodas uz kārtējo pārbaudi. “Mani drīzāk biedē tā doma, kā būtu, ja nebūtu tas žurnāls, ja es nebūtu piegājusi pie kioska, ja transports nebūtu kavējies, ja es brauktu ar savu auto, ja… Par nāvi kā realitāti šobrīd vairs nedomāju. Ja slimība atkārtosies, es iešu tam cauri, domāju, ka psiholoģiski esmu gatava arī uz daudz radikālākām operācijām.”
Agnese ir nolēmusi potēties pret HPV vīrusu. Pirmo vakcīnu viņa ir jau saņēmusi. “Pēc dabas esmu strikts pošu noliedzējs. Obligātās – labi, arī ērču encefalīta poti vēl pieļauju, bet esmu pret gripas un citām. Uzskatu, ka šādas potes novājina imūnsistēmu. Šīs HPV laikam ir pirmās, ko izpotēšu. Bet arī tam nav 100% garantijas.”
Valsts ir uzsākusi arī 12 gadīgo meiteņu vakcināciju pret HPV vīrusu. Agneses meitai ir 13. Uz valsts apmaksāto poti pretendēt viņa vairs nevar. “Manuprāt, labāk ir ieaudzināt meitā pārliecību, ka reizi gadā ir jāiet pie daktera. Mēs ar meitu runājām par šīm lietām. Es vienkāršotiem vārdiem izstāstīju, ka ir jāiet un jādara, jo ātrāk izdarīsi, jo labāks būs rezultāts. Nav jāmaina 15 partneri gada laikā, vari dzīvot ar vienu un vienalga saslimt. Ja vari atļauties, ej pati un negaidi valsts sūtīto uzaicinājuma vēstuli.”
***
Kādēļ Agnese piekrita šai intervijai, kas atklāj tik daudz par viņas privāto dzīvi? Lai liktu mums aizdomāties par to, cik daudz var izšķirt nejaušība. “Tās nav iesnas, nepāries, nu nedrīkst iebāzt galvu smiltīs. Man prieks, ka es pārvarēju paniku un drausmīgās bailes. Manā vecumā vajadzēja zināt daudzas šīs lietas, bet es nezināju. Tas uz mani neattiecas, tāda līdz šim bija mana nostāja. Turklāt vēl šodien manā somiņā ir “Cerverix” buklets, kurā rakstīts, ka pārbaude dzemdes kakla vēzim jāveic reizi trijos gados, bet man gada laikā no nekā ir CIN 3. Tikpat labi mana daktere varēja pateikt – tu jau pagājušajā gadā biji uz šo pārbaudi, tad kāpēc tev jātaisa tagad – nāc pēc diviem gadiem! Tad, visticamāk, vairs nebūtu, kam atnākt…”
Mūsu saruna beidzas ar draudzīgu papļāpāšanu par ikdienu, darbu, kolēģiem. Es dzirdu, ka Agneses mazais dēlēns fonā sauc mammu. Ir jau vēls, mazajam jādodas gulēt. Un laimīgā kārtā viņš pat nenojauš, cik maz trūka, līdz nebūtu vairs mammas, kas ieaijā… Atvadoties Agnese vēl nosaka: “Es te tik daudz sarunāju, Edīte, saliec to tā smuki, lai sievietes saprot, ka tas ir nopietni. Es uzskatu, ka par šo lietu ir nevis jārunā, bet jābļauj, jo statistika ir drausmīga. Bet pārbaude pat nav sāpīga.”
Lasi vēl par šo tēmu:
ESI PĀRLIECINĀTA PAR SAVU VESELĪBU
