Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Par slimību nevajag atgādināt’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Līga (33 gadi) – dzīvespriecīga, jauka sieviete, kuras seju rotā smaids, bet ikdienā viņai nākas sadzīvot ar smagu diagnozi – multiplā skleroze.

Izkaisītā skleroze jeb multiplā skleroze (MS) ir centrālās nervu sistēmas slimība, kas skar galvas un muguras smadzenes. MS ir iekaisuma process, kura rezultātā noārdās mielīns. Mielīns ir taukains materiāls, kas apņem nervus un darbojas kā elektriskā vada apvalks, ļaujot nervam ātri pārraidīt impulsus. Vietas, kuras zaudējušas mielīnu, parādās kā sacietējumu, rētu vietas.

Ir darba diena, mēs sarunājam tikties ar Līgu pašā centrā. Atnākot, Līga jau mani gaida. Pirms brīža ar acīm meklējot ‘’kurš varētu būt īstais cilvēks’’ – prātā nenāca, ka tā būs viņa – starojoša, smaidoša un, šķiet, aktīva būtne. Viss viņas izskatā, emocijās šķiet ir harmonisks. Neticami…

Kā iesākās Tavs rīts?
Labi. Es jau no rīta izdomāju, ka būs forši, jo braukšu uz Rīgu. Vispār dzīvoju Lielvārdē. Tagad vairāk tas neliekas liels attālums. Tā es nobraukāju astoņus gadus, kad strādāju. Vienīgi pati brīnbos par to, kur man bija tik liela apņēmība.

Un vai šobrīd arī Tu strādā?
Nē, vairāk nē. Darba devējam nepatika, ka man bija bieži jāiet slimnīcā ārstēties. Slimnīca jāapmeklē saasinājuma periodos – pārsvarā rudeņos un pavasaros. Neviens gan neteica, ka tas nepatīk, bet lika saprast. Vēlāk arī pateica, ka man labak būtu aizbraukt atpūsties. Kad atgriezos darbā, tad sekoja dokumentu kārtošana un ieteikums, ka labāk man būs, ja iestāšos bezdarbiekos. Beigās atrada lietas, kas viņiem it kā nepatika manā darbā.

Kā veicas ar darba meklējumiem šobrīd?
Pagaidām neveiksmīgi. Esmu mēģinājusi sūtīt CV darba devējiem, bet nepatīkamākais ir tas, ka viņi neatbild.

Cilvēkiem pastāv uzskats, ka multiplā skleroze sasitās ar vecuma sklerozi. Vai tas tā ir?
Nē, tā nav. Tās ir dažādas slimības.  Mani paziņas bieži vien runā par to, ka viņiem ir skleroze, kaut ko jau mēs visi neatceramies, bet multiplā skleroze ir pavisam kas cits, īsti ar atmiņu nesaistās.

Kā tas vispār sākās, ka uzzināji par savu diagnozi?
Tā pēkšņi.  No rīta sajutu, ka varu maz ko izdarīt. Dienas laikā jau pasliktinājās redze. Nākamajā dienā braucu pie pazīstama acu ārsta, jo no dzimšanas man bija diagnosticēta tālredzība, kas tagad gan ir izārstēta.  Būtībā acu ārsts arī nezināja ko lai dara, sūtīja mani uz Rīgu. Tas viss notika 1992. gadā. Es saslimu diezgan agri, un tagad pat īsti neatceros, kā bija tad, kad man vēl nebija šīs slimības.

Vai tevi nesūtīja pie neirologa?
Jā, nosūtīja pie neirologa un tad uzreiz arī atklāja, izdarot punkciju. Tagad šo slimību redz jau ar magnētisko rezonansi.

Un kā Tu uztvēri diagnozi – multiplā skleroze?
Es neko nesapratu. Nezināju, kas tā ir par slimību. Vienīgi manā pagastā vienam vīrietim arī bija tā pati slimība, viņš  uz ratiņiem bija. Diezgan jocīgi, ka vēl nav atklāts, no kā īsti šī slimība rodas. Tā ir tik dažāda.

Kas Tavā gadījumā bija tas, pēc kā Tu saprati, ka jāvēršas pēc palīdzības?
Sākumā bija tās problēmas ar redzi, bet pēc tam, kad man deva zāles redze uzlabojās. Tad es mācījos – nekas nebija. Pēc kārtējā paasinājuma  ‘’viss aizgāja uz kājām’’, vairāk nebija tik stabila staigāšana, grūti bija noiet lielus gabalus.

Tu mācījies augstskolā?
Jā. Sākumā iestājos banku koledžā, tagadējā augstskolā. Sesiju nokārtoju. Bet tad bija saasinājums un es paņēmu akadēmisko gadu. Tajā laikā atradu darbu, strādāju veikalā, kur man ļoti patika. Pastrādāju, pēc tam turpināju mācības koledžā. Kad iestājos, par mācībām maksāja Valsts ieņēmumu dienests, bet tad kad izlēmu turpināt – bija jāsāk maksāt pašai. Tā kā es nevarēju samaksāt, aizgāju projām. Sociālajiem dienestiem palīdzību nejautāju, jo nezināju, kur ko jautāt. Budžeta vietu tad vēl nebija. Aizgāju uz Latvijas Universitāti studēt ekonomiku neklātienē. Bija viegli. Tagad gribētu studēt psiholoģiju, sociālo darbu, lai palīdzētu cilvēkiem.

Kā vispār ģimene, radi, draugi reaģēja, kad uzzināja, kas ar Tevi noticis?
Radinieki ļoti palīdz, atbalsta. Draugi kas bija, kad mācījos vidusskolā, nezin kāpēc ir attālinājušies. Tagad man ir draugi tieši tādi kā es – ar manu slimību. Tā ir labāk.

Kas ir mainījies Tavā ikdienas dzīvē? Varbūt ir kādi ārsta norādījumi, kas noteikti jāievēro?
Es nestrādāju. Neko īpašu nedaru. Norādījumu no ārstu puses nav, vienīgi daudz nevar sauļoties, tikai nezinu kāpēc.

Kā ir ar multiplās sklerozes ārstēšanu Latvijā?
Tieši tāpat kā visur citur Eiropā. Principā man bija valsts apmaksātās zāles.  Tagad ir jāpiemaksā tie latiņi… Izreklamēta ir operācija – angioplastika. Domāju aiziet uz pārbaudi. Divām sievietēm, kuras bija ratiņkrēslos, operācija palīdzēja.  Nezinu vai man tas nepieciešams. Ja tas būs dārgi, tad es nevarēšu atļauties.

Meklējot detalizētāku informāciju par multiplo sklerozi, lasīju, ka peldēšana esot ieteicama arī multiplās sklerozes slimniekiem…
Jā zinu, bet man nav kur to darīt. Rīgā par visu ir jāmaksā un mana invaliditātes pensija nav tik liela, lai es varētu to atļauties. Sociālie dienesti arī nevar palīdzēt. Man iepatikās tagad otrdienās braukt uz Rīgu, mēs sociālajā centrā Pārdaugavā dejojam līnijdejas, trešdienās ir vingrošana.

Redzu, ka Tu visu laiku smaidi. KasTev palīdz saglabāt optimismu?
Man palīdz saglabāt optimismu tas, ka es varu staigāt. Dažreiz uznāk bēdas, ka es nostaigāt nevaru tik daudz cik citi, bet es neesmu ratiņkrēslā. Tas man ir svarīgi.

Tev noteikti ir daudz domubiedru. Vai Jums ir kādi kopīgi pasākumi?
Multiplās sklerozes asociācija rīko dažādus pasākumus. Tad mēs pasēžam, parunājam parasti ir uzklāts galds. Dažreiz atnāk kāds ārsts, pastāstīt par jaunām iespējām ārstēšanā.

Kas ir tās pozitīvās lietas, ko esi iemācījusies pa šo laiku?
Es nekad neesmu šķirojusi cilvēkus – šis ir labs, tas ir slikts. Arī agrāk nē. Māku sadzīvot ar visiem. Man patīk izbaudīt dienu, kad atbraucu uz Rīgu, jo nekur tālāk īpaši nevaru doties. Patīk ar draudzeni aiziet uz veikalu Alfa, pastaigāt, pasēdēt kafejnīcā, padzert kafiju, parunāties, tā kā ar Tevi tagad…

Kas Tev dod stimulu dzīvot?
Es daudz lasu. Dažkārt, pat liekas, ka par daudz. Patīk Latvijas avīze, žurnāls Santa, Una, pasūtu žurnālu Ieva un Ievas stāstus, kurus arī izlasu. Esmu iesākusi arī adīt.  Man patīk internetā draugiem.lv spēlīte, kur jāmin vārdi no burtiem.

Ko Tu ieteiktu citiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā?
Lai nesēž mājās, lai iet un kaut ko dara. Tas palīdz. Es ieteiktu arī palīdzēt cilvēkiem, jo man visu laiku gribas kādam palīdzēt. Un vēl varētu ieteikt tiem, kuriem rados ir šādi slimnieki, nerunāt vispār par šo slimību, jo man personīgi nepatīk, ka  man jautā, kā es jūtos. Es pret saviem draugiem izturos kā pret normāliem cilvēkiem, palīdzu pieturot aiz rokas, ja vajag, bet jautājumus neuzdodu. To arī gaidu no citiem.

Dalīties.

Atstāt Ziņu