Kā neiekrist neveselīgas sportošanas slazdā?

r cilvēki, kuriem regulāras fiziskās aktivitātes ir tik pašsaprotamas kā no rītiem iztīrīt zobus. Un tad ir cilvēki, kuri pat nedaudz apskauž pirmos, vēlas tiem līdzināties, taču līdz šim tajā nav bijuši sekmīgi, jo ir vēl sev piemērotāko fizisko aktivitāšu meklējumos vai arī dara to visu kampaņveidīgi. Šīs kampaņas ierasti aktivizējas pēc Jaunā gada, kad jāsāk pildīt pašu izvirzītās apņemšanās, pavasarī kaķu laikā, kad visi kā sadeguši pēkšņi sāk gatavoties dažādiem skrējieniem un, protams, pludmales sezonai, vai arī septembrī, oktobrī, kad jācenšas ielikt sevi rāmjos pēc visai izlaidīgi pavadītās vasaras.

It kā jau nav nekas slikts un nosodāms, tomēr jautājums – kā tas tiek darīts? Dažkārt diemžēl maldīgi šķiet, ka uzsāktās aktivitātes kļūs par paradumu, ja jau no pirmās dienas pieiesim tām NOPIETNI, ar to saprotot kārtīgu slodzīti un gana drastisku nodarbību grafiku. Darām jau to it kā labu nodomu vadīti, bet ar rezultātu ir kā tajā teicienā – gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr… Kā to mainīt, mūsu saruna ar praktisko psiholoģi Unu Kraukli, kura specializējusies ēšanas traucējumu un svara radīto problēmu risināšanā.

Ar ko atšķiras veselīga sportošana no neveselīgas?

Veselīga sportošana nav mērāma ar jēdzieniem “daudz” vai “maz”, “trenera uzraudzībā” vai “kā vaļasprieks”, “spota zāle” vai “mājās uz paklājiņa”. No psiholoģiskā viedokļa raugoties, veselīga sportošana ir tā, kas vienlaicīgi atbilst diviem nosacījumiem – sagādā kustību prieku, baudu un nāk par labu. Ja kaut viens no šiem parametriem iztrūkst, tas vairs nav veselīgi. Ar kustību prieku un baudu es apzīmēju stāvokli, kad ķermenī ir jūtama enerģija, ko burtiski prasās atdot! Kad tā vien prasās izlikt enerģiju, kad katra kustība ir spēkpilna, apzināta un harmoniska, vienlaikus jūtot emocionālu gandarījumu procesa laikā. Jēdziens “nāk par labu” ir ļoti subjektīvi mērāms, bet pamatā runa ir par situācijām, kad fiziskā slodze ir nevis atņēmusi, bet jau pēc neilga brīža radījusi papildus enerģiju, sāk paātrināties vielmaiņa, ir paaugstinājusies apmierinātība – vairāk prieka, laimes izjūtas, optimisma, iekšēja miera.

Turpretī neveselīgu sportošanu raksturo sevis piespiešana pat brīžos, kad nav enerģijas, ir izteikts nogurums, nepatika pret izvēlēto sporta veidu vai apstākļiem. Neveselīga sportošana ir tad, kad cilvēks vadās nevis pēc savām izjūtām, bet pašam sev uzspiesta grafika, kas bieži vien izrādās pārāk intensīvs tieši “svara nomešanas akcijas” laikā. Starp citu, zinātnieki eksperimentu rezultātā ir pierādījuši un apstiprinājuši to patiesību, ko daudzi paši ir novērojuši un intuitīvi saprot: noguruma brīžos sportojot, cilvēka organisms sadedzina daudz mazāk kaloriju, nekā pie identiskas slodzes veicot sporta aktivitātes tad, kad ir daudz enerģijas, spēka un prieka par kustībām. Rezumējot, no sportošanas noguruma brīžos nav nekāda labuma, un pretējais efekts-uzresnēšana tiek panākts, jo nogurums tiek kompensēts ar vairāk un kalorijām bagātāku ēdienu, nekā būtu apēsts, ja šādā brīdī cilvēks vienkārši atpūstos.

Kādi ir biežākie scenāriji, kā sievietes iekrīt neveselīgas sportošanas slazdā?

Pamata scenārijs ir vienkāršs – sieviete nolemj: ”Tievēšu!” Apņemšanās ir visnotaļ pozitīva. Bet labās apņemšanās bruģē ceļu, paši ziniet kur… Es tos saucu par diviem grāvjiem. Viens ir tad, kad ēdiens tiek uzņemts nesamērīgi vajadzībām, enerģijas patēriņam – vienkārši par daudz un fiziskās aktivitātes ir tuvu nullei. (Nesen dzirdēju “iedvesmojošu” jautājumu – “…vai no dīvāna līdz kafijas kannai arī skaitās fiziskas aktivitātes?”) Un otrs grāvis – centieni ar nesamērīgas fiziskas slodzes palīdzību “nomest svaru”, kad netiek izjusts prieks par kustībām, kad sāk trūkt enerģijas un burtiski “kājas nevar pavilkt”, bet JĀSKRIEN!!! Kā likums, iekrītot no pirmā grāvja otrajā, tiek pievienota arī kāda ne pārāk pārdomāta mazkaloriju diēta. Rezultātā no nesamērīgās fiziskās slodzes un diētas cilvēks nogurst, un tad pa taisno atpakaļ uz dīvāna pie kūkām.

Savā praksē es esmu bijusi lieciniece gan gadījumiem, kad uzmācīgā doma par kaloriju dedzināšanu, skrienot 15 kilometrus, noved pie tā, ka ķermenis sāk zvanīt trauksmes zvanu un noliek pie vietas nelielas paaugstinātas temperatūras un pārguruma veidā, gan nebūt ne retiem bēdīgiem gadījumiem, kad pārlieku liela fiziskā slodze ar mērķi uzturēt “ideālu figūru” noved cilvēku operāciju zālē, jo ar svara nomešanu apsēsts cilvēks vairs nedzird klusākus “trauksmes zvanus”.

Ir bijuši stāsti par to, ka nesamērīgi izvēlēta fiziska slodze noved pie “izdegšanas”, kad gaidītā laimes hormona izstrādāšanās un vielmaiņas paātrināšanās vietā seko hronisks nogurums, depresija vai nervozitāte, kas savukārt rezultējas ar biežāku uzēšanu un noved pie gluži pretēja rezultāta.

Un te es nerunāju par to, ka arī fizisko aktivitāšu trūkums agri vai vēlu noved pie nevienam netīkamām veselības problēmām. Šoreiz par to otru grāvi, un kā tad trāpīt uz zelta vidusceļa…

Kā atrast zelta vidusceļu? Kā būtu pareizi formulēt mērķi, nolemjot sākt sportot?

Sākot sportot, es ieteiktu to uztvert kā daļu no sava DZĪVESVEIDA. Nevajadzētu neko darīt akcijveidīgi. DZĪVESVEIDS ir darbības un izjūtas, kas mums patīk un ko mēs ar prieku esam gatavi darīt un piedzīvot atkal un atkal, un atkal… Dažkārt pat visas savas dzīves garumā.

Jāizvēlas fiziskā aktivitāte, kas pati par sevi – kā process – ir patīkams. Visiem nepatīk skriet, nodarboties ar aerobiku grupā vai cilāt svarus. Bet pat cilvēks, kas apgalvo, ka ar sportu ir uz “jūs”, atradīs plašajā iespēju klāstā kaut ko sev. Varbūt dejot, peldēt, spēlēt skvošu vai mājās uz paklājiņa svētā mierā un klusumā pildīt pilates.

Pareizs mērķis būs katram savs. Uzturēt sevi labā formā, iegūt skaistu, stingru, labi trenētu augumu, paātrināt vielmaiņu, atbrīvoties un stresa un noguruma, izjust prieku par kustībām, sacensības garu, pašapliecināties, labi pavadīt laiku, baudīt komunikāciju ar līdzīgi domājošiem.

Bīstams mērķis savukārt būtu ar sevis izdzīšanas palīdzību nomest svaru, nemainot savu izpratni par to, ka svaru nomest var tikai tad, kad pārtrauc uzņemt lieku, nevajadzīgu, negribētu pārtiku.

Kāpēc ar sportošanu ir tādas galējības – saņemas un sporto kā negudras, bet tad atkal ieslēdzas pilnīgs slinkums un apnikums?

Tas pamatā ir saistīts ar neprasmi izkopt dzīvesveidu, kas būtu harmonisks, līdzsvarots, vienmērīgs un dabisks. Jau iepriekš aprakstītā mētāšanās no viena grāvja otrā, jo trūkst spējas uzticēties savām sajūtām, savam fiziskajam ķermenim.

Otrs aspekts – paaugstināts stresa līmenis, trauksme, psiholoģiskās problēmas, nespēja sevi pieņemt… tā ietekmē cilvēks bieži vien nevis ēd un sporto līdzsvaroti, bet periodiski ēdienu izmanto kā “anestēziju”, lai pieklusinātu sāpīgas emocijas, un periodiski – neadekvātu fizisku slodzi, lai tās pašas emocijas “izlādētu kustībā”. Tādēļ savu emocionālo samezglojumu atrisināšana dabiski cilvēku noved stāvoklī, kad ir viegli saprast un izjust – cik gribas uzņemt caur ēdienu, bet kad prasās atdot – caur kustību.