Jāņi – tā ir saskaņošanās ar dabu

asaras saulgriežus šogad atzīmējam 21.jūnijā. Tā būs gada garākā diena un īsākā nakts. Vasaras saulgriežus mēdz atzīmēt gan kā vasaras vidu, gan kā astronomiskās vasaras sākumu. Runā, ka saulgrieži esot maģisks brīdis. Ko šajā dienā darīt, kā smelties spēku no dabas un pašam sevī? Saruna ar Katlakalna folkloras kopas RĀMUPE dalībnieci, un Latviskās Dzīvesziņas centra ZALTIS pārstāvi Guntu Sauli.

Dažādie nosaukumi
Vasaras saulgrieži ir astronomiskais vasaras sākums, bet patiesībā dabā – vasaras vidus. Citur Eiropā tos tā arī dēvē – Vasaras vidus svētki, bet pie mums tiem izmanto vairākus nosaukumus. Daži sauc tos par Vasaras saulgrieži, jo laiks “pagriežas” uz ziemu. Saule savā gaitā sasniegusi tālāko saullēkta punktu un tālāko saulrieta punktu. Diena izstiepusies teju 18 stundas gara. Vēl citi tos dēvē par Saulstāvjiem, jo Saule savā gaitā it kā apstājusies uz vietas. Vairākas diennaktis, dienas un nakts garumi gandrīz nemainās. Bieži tos dēvejam arī par Jāņiem, dziedam Jāņu dziesmas. Latviešu tradicionālajā dievotajā pasaules izpratnē viens no Dieva dēliem ir Jānis, un viņš nāk ļaudis apraudzīt, nest savu svētību. Kādu brīdi Jāņus dēvāja arī par Līgo svētkiem. Šis nosaukums izveidojās zināmos vēsturiskos apstākļos, kad Vasaras saulgriežu svētīšana bija teju vai aizliegta. Par pamatu šim izdomātajam svētku nosaukumam tika ņemts refrēns “līgo”, kas sastopams teju katrā Jāņu laikā dziedamā dziesmā, līgotnē. Manuprāt, no šī nosaukuma gan tradicionālo Jāņu svētītājiem derētu atradināties.

Saskaņošanās ar dabu
Jāņu svētīšana senajā pasaules izpratnē ir kas krietni vairāk kā vienkārši jautrošanās – tie ir vieni no svarīgākajiem sena auglības kulta svētkiem, kad tiek daudzināti un piesaukti visi dabas spēki – gan ļaužu, gan lauku un tīrumu auglībai, drošībai, aizsardzībai un veselībai.

Jau tālā pagātnē ļaudis ir sapratuši, ka nākotne ir stiprai un veselai tautai. Apzinoties savu saikni ar dabas un kosmosa ritmiem ļaudis gan dara ikdienas darbus, gan svēta svētkus. Un tradicionālo svētku svētīšanā īstajā, dabiski tam piemērotākajā laikā cilvēku stiprina. Saskaņošanās ar dabu mums ir nepieciešama, un, jo īpaši pilsētniekiem, kas savā ikdienā šīs prasmes un maņas ir pazaudējuši.

Mēs esam daļa no dabas. Dabā arī smeļamies spēku savus ikdienas darbus darot. Tas ir viens no svarīgākajiem praktiskajiem iemesliem, kāpēc svētki jāsvin un kāpēc pēc kārtīgas to svētīšanas jūtamies kā no jauna piedzimuši, jaunas enerģijas un spara pilni – notiek saskaņošanās starp to dabu, kas “dzīvo” mūsos un no kuras atkarīga mūsu dzīvība un veselība, tātad arī labsajūta un labklājība (ne tikai materiāla, bet un varbūt pat vairāk garīgā labklājība un labsajūta, laimes sajūta) un dabu “tur ārā”, pasaulē, tai puķu pļavā, tai meža ielokā, upes līkumā vai kalna mugurā.

Svētku sakrālais aspekts
Vēl, protams, svētkiem ir arī savs sakrālais aspekts. To varbūt mazāk piemin, bet arī tas ir ārkārtīgi nozīmīgs. Būtībā arī tas ir saitīts ar dabu un faktiski mēs šos svētkus svētīdami paužam savu svēto attieksmi pret dabu, pret Māti Māru, pret Sauli. Daba un pasaule ir viena no krāšņākajām Dieva izpausmēm, pasaule ir Dieva laista, Dieva radīta. Un godinādami dabu, priecādamies par to, mēs godinām Dievu pašu.

Mājas rotāšana un Jāņu zāles
Ielīgošana sākas jau krietnu laiku pirms Jāņiem. Līgodziesmas var sākt atskanēt ar to brīdi, kad koku lapas saplaukušas. Jau aptuveni no Vasarssvētkiem var sākt pamazām līgot. Tā tas notiek arī mūsdienās. No dziesmu pūriem tiek celtas laukā līgotņu melodijas un vārdi, lai Jāņu svētīšanai pienākot, var visas dziesmas izdziedāt. Skaistu līgotņu mums ir daudz, bet laiks, kad tās piedien dziedāt, gada ritejumā tik ilgs nemaz nav.

Diena pirms Jāņiem, ir Zāļu diena. Tiek posta un pušķota māja, gatavotas ozolu vītnes – tās tiks izmantotas gan liekot viju ap ugunskuru, gan izrotājot pūdeli – garā kārtī paceltu trauku ar uguni. Jāņugunij jābūt redzamai tālu: cik tālu atspīd, tik tālu tiek Jāņu nakts uguns nestā svētība, tieši šī iemelsla dēļ ir labāk, ja ir vairāk Jāņuguņu un Jāņa bērni dodas viens pie otra, nevis visu nakti meņģējas ap vienu ugunskuru.

Protams, Jāņos izrotā un uzpoš arī māju. Grīdu izkaisa ar sakapātām kalmēm, ozolu zariem un vītnēm. Tas viss ir gan svētībai, gan veselībai. Piemēram, kalmēm piemīt kukaiņus, mošķus, dažādus baciļus un vīrusus atvairošas spējas. Tās gluži fiziski attīra telpu.

Jāņu zālēm piemīt īpaši maģiskas spējas. Saka, ka Jāņu zāles ir visas, kas zied Jāņu vakarā, bet tomēr īstās Jāņu zāles ir tikai dažas – buldurjānis, sarkanais āboliņš, zilgalvīte (jeb nārbulis), vībotne. Vēl jo īpašs augs ir paparde. Par papardi stāsta, ka tā ziedot Jāņu naktī. Ir dažādi stāsti – gan tādi, ka tās ziedu varot ieraudzīt divatā ejot meklēt, gan tādi, kas vēstī par papardes īpašo spēju dāvāt cilvēkam kādu neparastu gudrību jeb zināšanu, bet tad gan papardes zieds jāmeklē vienatnē. Stāsta, ka tas tiekot ļoti sargāts un zieda meklētājs tikšot dažādi biedēts un tramdīts, viņam varot likties, ka viņam kāds grib uzbrukt, – visapkārt skan dažādas balsis, auri, baismonīgi čuksti un tamlīdzīgas lietas, jo tam spēkam, kas papardes ziedu sargā, ir jāpārliecinās, vai gudrības ieguvējs būs drošs un iegūtās zināšanas izmantos tikai labiem mērķiem. Kaitēt ar šīm zināšanām neviens nevarot.

Apģērbs
Runājot par Jāņu nakts apģērbu, pirmais un svarīgākais – meitām un sievām jāsaprot, ka Jāņu nakts ir enerģētiski spēcīgs laiks. Viņām jāvelk brunči, tie ir sievišķās enerģijas savācēji no zemes. 

Staigājot tie plīvo un palīdz sievišķai enerģijai darboties. Tas gan būtu svarīgi ne tikai Jāņos, bet arī citos svētkos un pat ikdienā.

Bet nav par katru cenu jāvelk pilns goda tērps. Labi ir villainie tautiskie brunči, jo tajos ir gan silti, gan sievišķīgi. Ne vienmēr Jāņu nakts ir tik silta, ka var skraidīt vienā kreklā. Protams, laba sajūta būs linu kreklā, bet arī te der parasts, nerotāts linu krekls.

Protams, villaines vai biezas jakas noderēs, bet jārēķinās, ka Jāņu naktī var sanākt gan padancot, gan līdzdarboties rotaļās, tālāb arī būtu labi, ja apģērbs ir ērts un ļauj būt kustīgam.

Vainags
Rota, ko visiem vajadzētu zināt, ir Jāņu vainagi – kā meitām un sievām, tā vīriem un puišiem. Šai laikā ar puķu vainadziņiem rotājas arī mazās meitenes.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita
I sievām, i meitām
Zaļš ozola vainadziņš.

Sievas un meitas savus vainagus darina no puķu ziediem, liepu zariem, iepinot pa pīlādža zaram un arī pa kādai nātrei, lai raganas netiek klāt. Savukārt vīriem ir ozolu vainagi. Tā kā vīri parasti vainagus paši sev nepin, bet atstāj šīs rūpes meitām un sievām, tad viņas tos darinādamas īpaši piedomā pie tā, kuram vainagu darina. Arī vīru vainagos mēdz iepīt pa kādam reibinoši smaržojošam ziedam, bet to neizceļ, lai tas paliek tik nojaušams. Tāpat vīru vainagos var iepīt arī nātres un dadžus.

Runājot par “raganām”, nevajag uzreiz domāt uz nez kādiem “ļaunajiem” spēkiem, bet jāatceras, ka Jāņu nakts ir burvību un mistēriju nakts, un tādos brīžos cilvēks ir neaizsargātāks. Pasaule šajā īsajā un pat gaišajā naktī ir dažādu redzamu un neredzamu būtņu pilna. Ne visas šīs neredzamās būtnes ir cilvēkam, akurāt, ļaunas, bet mūsu pasaulei tomēr var šķist nedraudzīgas. Mēs arī mežā ejot sargājamies nesatikt meža zvērus un atbilstoši apģērbjamies, līdzīgi ir ar Jāņu vainagiem – tie mūs sargā visu īso Jāņu nakti. Tālab vainags ir jāsaudzē visu nakti.

Ēdiens un rāmā Jāņu diena
Galvenais Jāņu nakts ēdiens ir alus un siers. Ir piedzīvotas tādas saulgriežu naktis, kur patiesi visas nakts garumā neko citu arī neēd. Pīrāgi, saldās maizes un citas gardās lietas tiek pietaupītas Jāņu dienas, diena pēc saulgriežiem, mielastiem. Tradicionāli mēs svētkos lēnām gan “ieejam”, tiem gatavojoties, sienot (vai gādājot) sieru, pošot māju, gan arī lēnām no svētkiem “izejam” – neaprakstāms rimtums valda Jāņu dienā – garumgaras sarunas, atskan vēl pa līgotnei… Jāņu diena tiek pavadīta gluži rāmi, pilnīgi pretēji Jāņu nakts skaļumam, draiskulībām un jautrībai.

Svētku tradīcijas
Vietās, kur Vasaras saulgriežus svēta tradicionāli, lielas atkāpes no tradīcijas nav. Jāņem vērā arī tas, ka Jāņu nakts rituālo darbību ir milzīgi daudz, bet nakts ļoti īsa. Jāpagūst iekurt uguni un sadedzināt, ziedot ugunij pērnos Jāņu vainagus, daudzināt Jāni pašu un Jāņa sievu. Tāpat arī ozolu daudzināšana ir svarīga. Tiek apdziedāta Jāņu vakara daile – kāds ir Jānis pats, kā viņš visu gadu ir gaidīts un nu atnācis, kāda ir viņa cepurīte un kā viņš iejāj sētā.

Vairs nav jāatgādina, ka Jāņu ugunskurs ir svētuguns, rituālā uguns, uz kuras ēdienu negatavo. Ja ir kāda nepieciešamība Jāņu naktī kaut ko vārīt vai cept, jākur cits, no rituāla vietas attālāks ugunskurs. Bet parasti Jāņos ēd sieru un piedzer alu vai kvasu, nevis kaut ko cep vai vāra.
Tāpat arī zaļumballēm labāk atrast citu laiku, ne Jāņu nakti. Jādzied ir pašiem! Jāņos svarīgi aplīgot kaimiņus, vai nu apciemot mājās vai pie ugunskura. Katrs Jāņubērns vispirms nes svētību – savas labās domas, prieku par otra veikumu un tiek vēlēts viss labais gan viņa saimei, gan laukiem un dārziem. Jāņu zāļu pušķus var iemest kaimiņa dārzā, tāpat arī apciemojot māju Jāņa tēvam – saimniekam, galvā liek ozola vainagu.

Aplīgošana, arī jokošana, ir smalka māksla. Tikai tad, kad esam ar kaimiņu kārtīgi sadziedājuši vai aprunājušies, ja neesam dziedātāji, varam prasīt alu un sieru. Ir nepieklājīgi iebrāzties kaimiņa sētā un uzreiz prasīt sieru un alu. Tā nedara. Ja dodas pie kaimiņiem uz mājām, tad tam piemērots laiks ir pirms Jāņuguns iekurta, tātad, krietnu brīdi pirms saulrieta.

Dabas stihiju apvienošana
Svarīgi ir pavadīt sauli – dziesmās apdziedāts Saules riets un izstāstīts viņas nakts ceļš – kur viņa aizies, kā izklās savus zīda svārkus pret mežiem un cik tas būs daiļi. Nakts tumšākajā brīdī no kalna noripina uguns ripu un peldina uguns plostus. Jāņu naktī svarīga ir visu dabas elementu, stihiju savienošana – Jāņuguns savieno uguni un zemi un dzirksteles ietiecas debesīs, saistot visus mūs ar kosmosu un zvaigžņu pasauli. Tāpat arī, pludinot uguns plostu ezerā, laižot upē vai jūrā, notiek uguns un ūdens savienošanās, it kā nesavienojamā savienošanās. Un tai pat laikā tas simbolizē Saules tecējumu, jo viens no Dainu vēstījumiem ir par to, ka Saulīte vai nu jūrā nakti guļ, vai peld sudraba laiviņā. Jāņu nakts mistērijā šo stāstu izstāsta uguns plosta peldināšana.

Tikpat svarīga ir pašu cilvēku pelde. Ierasts peldēties kailiem ezerā, upē vai jūrā. Bet ne vienmēr vajadzīga upe – daudz svētīgāka Jāņu naktī būs “pelde” rasotā pļavā.