Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Latvijas lepnums – Dziesmu un Deju svētki

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēs, latvieši lepojamies ar savām dziedāšanas un dejošanas tradīcijām. Ik pēc pieciem gadiem un spraigām reģionāla mēroga koru un deju sacensībām, vislabākie kori un deju kolektīvi pulcējas Rīgā, lai piedalītos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos un pavadītu nedēļu dziedot un dejojot.
2003.gada novembrī UNESCO ietvēra Dziesmu un Deju svētkus prestižajā Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā kā vienu no mūsu planētas unikāliem kultūras brīnumiem, kuru nepieciešams saglabāt un aizsargāt.

Nākamie – XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki – notiks 2013. gada jūlijā.

Šie svētki jau nav tikai skaistie koncerti, uz ko pērkam biļetes un ko ejam vērot. Tā pa īstam šos svētkus izbauda tieši dalībnieki, jo viņi piedzīvo arī daudz ko citu. Aicinājām Aizkraukles deju kolektīva “Pēda” dalībniekus un vadītāju dalīties emocijās par to, kā viņi jūtas un ko piedzīvo svētku laikā.

Ilze Šūmane, dejotāja: Likās, ka gaiss vibrē no tās enerģijas, kas bija Mežaparka estrādē.
Kopš 1990. gada man ir laimējies būt  visu Dziesmu un deju svētku dalībniecei. Dziesmu un deju svētki – tās vienmēr ir īpašas izjūtas, jo tā ir milzīga kopābūšanas enerģija. Ne reizi vien, koncertu laikā mani pārņem  tā skudriņu sajūta, kas nav aprakstāma.  Atceros vienu īpašu mirkli, kas bija Dziesmu un deju svētkos Rīgai – 800, kad dziesmusvētku estrādē uz ūdens sienas parādījās O.Vācietis, runādams savu dzejoli „ Nolemtība”, kur ir vārdi: „Turies debesīs un zemē, mana nolemtība,turies”.Likās – viņš tiešām ir šeit, debesis ar zemi tiešām ir satikušās – šeit, manā acu priekšā. Manuprāt, ka sastingu ne tikai es un ikviens, kas tur atradās, bet arī Mežaparka priedes. Iestājās pilnīgums klusums, un likās, ka gaiss vibrē no tās enerģijas, kas bija Mežaparka estrādē.

Arī sadzīviski, Deju svētki ir īpašs mirklis, tas ir mirklis, kad kolektīvs patiešām DZĪVO kopā – uz dažām stundām kopīgi iemieg, lai pēc īsa atelpas brīža, kopīgi sāktu dienu ar agrajām brokastīm un beigtu ar vēlajām ‘naksniņām’ kaut kad pret rītu. Arī tie ir īpaši mirkļi, kad vecāki kādam no mājām atsūtījuši zemeņu spaini, vai izdodas ātri sacept milzīgu pankūku bļodu visam kolektīvam, vai divos naktī „ierodas” kolektīvais  pasūtījums no Mcdonalda. Dziesmusvētkos par apetītes trūkumu nesūdzas neviens. Pašu lāci varētu apēst!

Es ļoti priecajos, ka varu Dziesmusvetkus „svinēt” kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem un, iepriekšējo svētku gājienā devās arī mana meita, kaut arī bija tikai pusotra gada veca.

Irita Savčenko, dejotāja: Tas ir jāizbauda katram latvietim!
Manas pirmās atmiņas no Deju svētkiem ir 1995.gada Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Man bija tikai 4 gadi. Atceros tikai zaļo stadiona segumu un to, ka visapkārt bija daudz cilvēku, kas lielāki par mani.
Deju svētki ir ļoti īpaši. Sajūta, ka ar tevi, vienā solī dejo vairāki simti citi dejotāji no visas Latvijas, ir neaprakstāma. Manuprāt, tas ir jāizbauda katram latvietim. Ar nepacietību gaidu nākošos deju svētkus, kas notiks jau vasarā.

Una Stakle, deju kolektīva “Pēda” vadītāja: Neaizmirstamas sajūtas!
Šķiet es sevi varu uzskatīt par Dziesmu svētku “upuri”, jo piedzimu 1965.gadā, kas bija arī Dziesmu svētku gads.

1970. gada un  1973. gada Dziesmu svētkus pavadīju kā vecāku darba upuris, 1980. gadā uz svētkiem devos ar deju kolektīvu “Daugaviņa”, 1985.gadā ar “Liesmu”, bet  1990. gadā Dziesmu svētki pirmo reizi bija kopā ar “Pēdu”. Tas bija kā tāds viduspunkts un šī gada svētki man arī ir vistuvākie, jo uz svētkiem braucu ar diviem kolektīviem (“Pēdu” un Jēkabpils Tautas nama kolektīvu), pati vēl arī dejoju “Liesmā”, bet finālā gāju dziedāt kopā ar Pļaviņu kori…Neaizmirstamas sajūtas! Īpaši svētki…

Pēc šī gada tad arī metu pie malas savu mākslinieces karjeru un visi nākamie svētki pavadīti jau kā dejo kolektīvu vadītājai.

Interesanti, ka kopš  1998.gada uz katriem lielajiem svētkiem man ir pa vienam kolektīvam klāt: 1998. gadā tie bija “Burši”, 2003. gadā – “Radi”, 2008. gadā – “Zeļļi” un tagad uz 2013.gadu – vidējās paaudzes kolektīvs “Pēda”… kas tālāk?!

Aija Melbārde, dejotāja: Dienās dejojam, naktīs- ballējamies
Tautiskās dejas dejoju kopš sevi atceros un tāpēc  arī pirmie Dziesmu un deju svētki pieredzēti jau mazai būdamai.

Ir ļoti grūti izcelt kaut ko vienu vai svētkus noraksturot ar vienu vārdu, jo tas ir cilvēku, ar kuriem esi kopā, emociju, kuras piedzīvo un mirkļa burvības kopums…

Dienas paiet dejojot un naktis ballējoties. Tā ir viena gara un tajā pašā laikā ļoti īsa nedēļa ar dejošanu, priekiem un jautrību.  Atceros, kā pagājušajos svētkos naktī devāmies uz tuvējo McDonalds un kolektīvam pasūtījām burgerus, kurus tad vedām uz skolu un kopā notiesājām. Izbrīns bija ne tikai pārdevējai, bet arī pārējiem skolā izmitinātajiem. Tāpat arī sacensības par ātrāko saģērbšanos koncertam, lai pierādītu vadītājai, ka var ilgāk pagulēt.

Tās ir neaprakstāmas sajūtas, kad esi starp daudzajiem tūkstošiem dejotāju, kas piepilda stadionu. Un, protams, vārdos neizsakāms ir mirklis, piedaloties fināla dejā, kad mūzika, deja un aizvadītā svētku nedēļa sakāpina emocijas. Tur savijas saviļņojuma prieks un svētku noslēguma skumjas…

Ritvars Prikulis, “Pēdas” dejotājs un Natālija Prikule, “Daugaviņas” dejotāja: Deju svētki saveda kopā
Viss notika pagājošajos deju svētkos. Tā bija piektdiena, kad Daugavas stadionā bija ģenerālmēģinājums un vakarā balle. Ritvaru ieradzīju skolā, kur dzīvoja viena rajona dejotaji. Viņš tik tikko bija atlidojis no Cīrihes (no komandējuma). Zolīdi uzvalkā ģērbies vīrietis, piedāvāja iemalkot garšīgu kokteili, no kura atteicos. Viņš tomēr bija uzstājīgs un pavadīja mani uz Daugavas stadionu, kur izdancojām savu pirmo kopīgo balli, tad rītausmā devāmies pie jūras sagaidīt saullēktu. Tā nu viss sākās….
Tagad, jau gadu esam precējušies un mums ir maza, pusgadu veca meitiņa.

Ja arī Tu esi piedalījusies vai Tev ar šiem svētkiem saistās kādas īpašas atmiņas un notikumi, komentāru sadaļā droši izsakies un padalies tajos arī ar mums.

Dalīties.

Atstāt Ziņu