Roja, Salacgrīva, Kolka, Ventspils!.. Tik daudz iespēju svinēt jūras un tās pavēlnieka Neptūna svētkus jautrā draudzeņu bariņā, ka jābalso vai jāvelk lozes. Tomēr mūsu pulciņam nākas atteikties no ikgadējā pasākuma tā tradicionālā izpildījumā, jo viena no mums ir…lauzusi kāju. Nu, kā gan izstaigāsi saules un karstuma pielietu pilsētu tikko kūpinātu zivju meklējumos? Kā metīsies jūrā pretī spirdzinoši putojošiem viļņiem? Kā metīsies dejā ar sastapto zvejnieka dēlu vakara zaļumballē? Viss draud izgāzties…
Nesaki viss! Par spīti draudzenes lauztajai kājai un attiecīgi ierobežojošajām izklaidēm, esam nolēmušas svinēt pašas savus zvejnieksvētkus! Kur? Protams – pie jūras!
Draudzeni atstājam neziņā, lai lielāks pārsteigums, tikmēr pašas plānojam, kā lai „paēdina vilku, bet kazu atstāj dzīvu”, t.i. kā lai atpūšamies no visas sirds saskaņā ar mūsu labākajām tradīcijām, neatstājot draudzeni novārtā? Skaidra lieta – ja Muhameds neiet pie kalna, kalns iet pie Muhameda!
Un tā, pienācis silts un saulains (paldies Dievam un sinoptiķiem!) sestdienas rīts, piebraucam pie draudzenes mājas, draudzīgi palīdzam iekārtoties auto un, neminot ne pušplēsta vārda par brauciena mērķi, dodamies pretī jūrai. Draudzene pukst un dīdās – te kāja par klibu, te mašīna par mazu, bet tad godīgi atzīstas, ka jūtas kā piektais ritenis. Mierinām, ka tāda taču ir draudzības dziļākā jēga – atbalstīt otru arī grūtos brīžos, tāpēc lai neķer kreņķi un paciešas līdz brauciena beigām. Lai tas neizvērstos pārāk grūts cilvēkam, kurš pārvietojas ar kruķiem, esam nolēmušas dienu pavadīt vienā no galvaspilsētai vistuvākajām pludmalēm. „Uz jūru?” viņa iesaucas, kad saprot virzienu…
Un te nu tas ir – mūsu zvejnieksvētku pludmales „bārs”. Koši strīpains saulessargs, bambusa sauļošanās krēsli – katrai pa vienam, milzīga ledussoma ar atspirdzinošiem dzērieniem un saldējumu, balkona galdiņš ar omes tamborētu galdautu un Neptūna bildi spožā rāmī un triju veidu uzkodu plates. Blakus tālskatis uz trijkāja, lai varam saskatīt Oskaru ar lašiem, pludmales smiltīs iedurts jūras apbružāts priedes zara „pakaramais”, uz tā dažādas cepures un lakati, lai saule nekož degunā, un visam pa vidu – viegla, vien fonā skanoša džeza mūzika. Protams, dabas radītā vēja un jūras simbioze arīdzan būtu bijusi pietiekama, bet mums gribas kā ballītē!
Draudzene smejas un birdina asaras vienlaikus, mūsu pūliņi viņu aizkustinājuši līdz sirds dziļumiem. Bet tas vēl nav viss. Kas būtu zvejnieksvētki bez tiem piedienīgām atrakcijām? Tāpat, krēslos palikušas, spēlējam krāsainu uzpūšamo „volejbumbu”, sacenšamies zvejnieka zābaka sviešanā – kura tālāk aizsviedīs, kopīgi lasām „Trīs vīri laivā” un smejamies vēderus turēdamas, fotografējamies un našķojamies ar jūras veltēm – jūras kāpostiem un zivju izlasi. Kādā brīdī, īstu jūras vilku dzēriena ruma sildītas, uzraujam „Pie dzintara jūras” un gaidām saulrietu. Tas pienāk silts un skaists kā glezna – pavadām sauli un aizdedzinām pirmās tējas sveces no burciņām gatavotos lukturīšos. Tad? Protams – sarunas, sarunas, sarunas…
Šis burvīgais pasākums notika pirms četriem gadiem, bet atmiņā joprojām tik spilgts, ka gribas tajā ne vien atgriezties, bet piedzīvot to no jauna. Varbūt šovasar?
Stāsts iesūtīts konkursa ‘Lūk, kā jābauda vasara!‘ ietvaros.
Pastāsti arī Tu savu lielisko vasaras baudīšanas ideju un laimē kasti ar Laimas jaunajiem saldējumiem, kā arī īstas, rokām darinātas ziepes un skrubjus! ->>> KONKURSS Lūk, kā jābauda vasara!
