Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Pārgājiens – 6 dienas – 120 km

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ai arī projekts, par kuru mums pastāstīja Aija, notika jau rudenī, tieši šobrīd ir īstais laiks par to pastāstīt? Kāpēc? Tāpēc, ka ir jauna gada sākums, tas ir laiks, kad katrs no mums klusībā vai skaļi apņemas uzsākt ko jaunu, kaut ko mainīt savā dzīvē un ir gatavs jaunām iespējām. Iespējams, tieši šis stāsts iedvemsos arī tevi, nebaidīties izmēģināt ko jaunu un iesaistīties kādos citos līdzīgos, vai atšķirīgos projektos. Ir tikai jātur acis un ausis vaļā un jāmēģina. Tieši tā darīja arī mūsu stāsta varone Aija un tā tika pie iespējas doties pārgājienā pa Spāniju.

 

KĀ TAS VISS SĀKĀS
Aktīvu jauniešu organizācija Austrijā nolēma doties pārgājienā Eiropas neskartajā vidē ar mērķi izpētīt dabu, būt tuvāk tai, kā arī caur dabu labāk iepazīt pašam sevi. Jaunieši zināja, ka Spānijas pilsētā Salamankā 2013. gada oktobrī norisināsies pasaules kongress „WILD10“, tādējādi radās ideja uz šo kongresu doties ar kājām. Tāpēc arī projekts tika nodēvēts par „WALKING2WILD10”. Šis projekts paredzēja iesaistīt arī jauniešus no citām valstīm, un, pateicoties aktīvajai vides organizācijas homo ecos: darbiniecei Santai Krastiņai, arī Latvijas jauniešiem bija vienreizēja iespēja doties šajā 6 dienu pārgājienā un pārgājiena noslēgumā piedalīties pasaules kongresā „WILD10“ Spānijā. Informācija par šo pasākumu tika ievietota sociālajos medijos, aicinot dalībniekus no Latvijas pieteikties atlasei un aizpildīt pieteikšanās anketu. Un es nolēmu – lai notiek, jāpiesakās! Es un vēl 3 dalībnieki – Jūlija, Lilija un Sergejs, tikām izvēlēti piedalīties šajā piedzīvojumā un sākām posties ceļā.

PĀRGĀJIENS – 6 DIENAS – 120 KM
Pienāca ilgi gaidītais notikums! Septembra beigās 30 jaunieši  no 6 valstīm – Austrijas, Bulgārijas, Latvijas, Rumānijas, Spānijas un Turcijas satikāmies Spānijā. Savu pārgājienu uzsākām aptuveni 100 km attālumā no Spānijas pilsētas Salamankas, kura bija mūsu galamērķis. Tā nu mēs visi dalībnieki, bruņojušies ar milzīgām mugursomām (dalībniekiem visas pārgājienam nepieciešamās lietas bija jāsarūpē pašiem, un visu pārgājiena laiku jānes savā mugursomā, tādēļ centāmies ņemt līdzi tikai nepieciešamākās lietas (guļammaiss, piemēroti apavi un apģērbs, ūdens, pusdienas, našķi, higiēnas lietas)), devāmies izzināt Spānijas dabu.

Tika stāstīts un diskutēts par vides problēmām katrā no valstīm, iedzīvotāju attieksmi pret vidi un jauniešu iespējām iesaistīties vides problēmu risināšanā. 

Lai pārgājiena laikā būtu padomāts par ēdināšanu, drošību, radošumu, interesantāku laika pavadīšanu un prasmju attīstīšanu, tikām sadalīti sešās grupās – 1. grupa bija navigatori, kuri atbildēja par pārgājiena maršrutu, 2. grupa atbildēja par ziņu un ierakstu publicēšanu pārgājiena mājaslapā, 3. grupa darbojās video un foto lauciņā, 4. grupa rūpējās par pārgājiena dalībnieku labsajūtu, bet 5. grupa izvērtēja dienas notikumus un sajūtas, kā arī rosināja dalībniekus uz diskusiju. Protams, neiztika arī bez ēdināšanas grupas (6. grupa), kas katru dienu gatavoja ēst. Katru dienu dalībnieki bija citā grupā, tādējādi, katrs no dalībniekiem projekta ietvaros darbojās katrā no sešām grupām. Tāpat katru vakaru, katras valsts dalībniekiem bija jāorganizē savas valsts nacionālais vakars, kad tika stāstīts un diskutēts par vides problēmām katrā no valstīm, iedzīvotāju attieksmi pret vidi un jauniešu iespējām iesaistīties vides problēmu risināšanā. Visas naktis pārlaidām zem jumta – katras dienas galamērķis bija kāds no Spānijas mazajiem ciemiem, kur ar vietējo vadību tika sarunātas naktsmājas kādā no domei piederošām telpām, bet divas naktis pārlaidām hostelī. Pirmās divas naktis gulējām guļammaisos uz grīdas, un dušas arī nebija pieejamas, bet ar šādiem apstākļiem bijām rēķinājušies.

Pārgājiena pirmajās dienās mēs gājām mazāku ceļa posmu, bet pēdējās dienās mums bija jāpieveic jau lielāks ceļa posms. Manuprāt, tas bija ļoti pareizs organizatoru lēmums, jo sākumā bija grūtāk noiet 12 km, nekā beigās 20 km. Kopumā mēs sešās dienās nogājām vairāk kā 120 km (pirmajās dienās mēs nedaudz apmaldījāmies). Ja pirms pārgājiena uzsākšanas daudzi projekta dalībnieki atzina, ka vislielākās bažas sagādā jautājums – „Vai man pietiks spēka noiet tik daudz kilometrus?“, tad, sasniedzot gala mērķi, dalībnieki atzina, ka tas nebija nemaz tik grūti, galvenais, lai ir gribasspēks un ērts un atbilstošs ekipējums.

Mēs visi bijām gaidījuši karstu laiku un nemitīgi spīdošu sauli, jo – mēs taču dodamies uz Spāniju! Bet realitātē bija citādāk – lija, un, reizēm, pat ļoti stipri. Naktī bija negaiss un zibens. Arī paši spāņi bija izbrīnīti par tik lielu lietus aktivitāti, jo Spānijā līstot reti. Pēdējā pārgājiena dienā debesis bija fantastiskas – vienā pusē tās bija gaišas, savukārt otrā pusē zili-melnas. Tādas ļoti draudīgas, bet tiešām skaistas! Te krāšņojās liels un burvīgs varavīksnes loks pār Spānijas plašajiem laukiem!

Šķita, ka lietus dēļ pārgājiens varētu neizdoties kā plānots, bet notika tieši pretēji – laiks nebija karsts un līdz ar to – mēs varējām iet visu dienu un nebija jāapstājas karstuma dēļ. Būtībā, mēs ar lietu bijām  tā saraduši, ka mūs vairāk izbrīnīja tie brīži, kad nelija. Un, lai arī lija daudz, tomēr visās pārgājiena dienās uzspīdēja arī saulīte un varējām pasauļoties (īpaši priecīgi bija tie, kas smagajā somā nesa līdzi sauļošanās krēmu).

It kā ir interesanti apskatīt neredzētu un ļoti skaistu pilsētu – Salamanku, bet tomēr daudz, daudz labāk man patika mūsu kopā būšana dabā.

Kad ieradāmies galamērķī – Salamankā, bijām pārsteigti. Žurnālistu un apkārtējo uzmanība par mūsu ierašanos uz kongresu bija ļoti liela. Uz kopēju tikšanos mūs uzaicināja Salamankas mērs Alfonso Fernández Mañueco. Tā nu ar visām milzīgajām mugursomām pabijām pilsētas vienā no skaistākajām vietām – domes ēkā, kas atrodas Plaza Mayor – milzīgs, skaists pilsētas centrālais laukums – pilsētas sirds.

Kopumā tā bija ļoti jocīga sajūta – it kā ir interesanti apskatīt neredzētu un ļoti skaistu pilsētu – Salamanku, bet tomēr daudz, daudz labāk man patika mūsu kopā būšana dabā. Jo starp tik daudz cilvēkiem, mājām un cilvēkiem ir tik viegli apjukt… viņu steiga iezogas arī tavā prātā un ķermenī.

PASAULES KONGRESS „WILD10“
Sākās mūsu projekta 2. daļa – piedalīšanās pasaules kongresā „WILD10“.  Tas bija pasākums, kurā  satikās cilvēki no visiem pasaules kontinentiem, kuriem rūp vide, tās saglabāšana un atstāšana neskarta. Tika apspriesti un meklēti risinājumi, kā saglabāt dabu neskartu un nodarīt tai mazāku ļaunumu. Mums bija lieliska iespēja personīgi (lekciju veidā) tikties ar pasaulē slavenām un atzītām personībām, kas savas prasmes pielieto vides jautājumu aktualizēšanā, risināšanā, jo viņi dalījās savā pieredzē ar mums. Kongresa laikā viena no projekta dalībniecēm, stāstot mūsu stāstu kongresa vadītājam, tik ļoti ieinteresēja viņu, ka viņš uzaicināja visus mūs uzstāties uz kongresa lielās skatuves, lai dalītos pieredzē ar citiem. Pārgājiena laikā tapa karogs par mūsu piedzīvojumiem, kuru konferences noslēgumā atstājām organizatoriem par piemiņu. Projekta noslēgumā Pilsētas parkā visi kopā iestādījām koku, kā arī iestādījām olīvkoku pie ēkas, kurā apmetāmies kongresa laikā. Vēl mēs noorganizējām „flešmobu“ pilsētas sirdī Plaza Mayor.

Uzskatu, ka mums tika dota vienreizēja iespēja pasaules (arī katram savas) izzināšanā!

Projekta dalībniece no Austrijas – Lisa ar savu suni Jalli, ar kājām mēroja ceļu no Austrijas līdz Salamankai, noejot aptuveni 3000 km garu ceļu 5 mēnešos. Kongresā Lisa satika domubiedrus, un, brīdī kad mēs visi projekta dalībnieki devāmies uz mājām, Lisa devās ceļā uz Portugāli (ar kājām, protams)!

Uzskatu, ka mums tika dota vienreizēja iespēja pasaules (arī katram savas) izzināšanā! Katra diena bija piedzīvojumu jūra, mums tika dota iespēja būt tuvāk dabai. Mēs redzējām augstus kalnus, milzīgus akmeņus un dziļas ielejas, zaļus mežus, plašus laukus un stepei līdzīgas pļavas, miglu, kas cēlās no zemes debesīs, kā arī senus Spānijas ciematus. Mēs veicām dažādas praktiskas apmācības dabā, kā arī attīstījām dažādas jaunas prasmes, kā labāk  saredzēt, sadzirdēt un sajust vidi mums apkārt. Ēdām dažādas ogas un augļus (kazenes, vīnogas, vīģes, kaktusa auga augļus u.c.). Ceļā satikām arī dažādus dzīvniekus un putnus (kazas, govis, zirgus, čūsku, ērgļus, pūces u.c.). Ceļu zem kājām brīžiem klāja mirguļojošs marmors, kā arī mūsu pārgājiena ceļš uzveda uz Santjago ceļa – vienu no pašiem slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem visā pasaulē.

Nobeigumā gribu teikt – nebaidieties izmēģināt ko jaunu, izzināt un izmantojiet iespējas, kas mums tiek piedāvātas. Tieši tā atklāsiet daudz jauna par sevi un par mums apkārt notiekošo!

Projekts tapa, sadarbojoties vairākām organizācijām: homo ecos: (Latvia), WWF-Austria started “Youth Taking Action for the Earth” (YTAE) (Austrija), SMART Foundation (Bulgārija), Foundation for Culture and Environmental Education “ECOTOP” Oradea’s (Rumānija), Barcelonya (Spānija), WWF Turkey (Turcija).

„Walking2WILD10“ projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šis raksts atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu