Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Ģimenes kopābūšana- svaigā gaisā aktīvā atpūtā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ķirstot, pētot un pārlasot ‘Padomju Latvijas Sievieti’, apstājos pie šī raksta, jo šķita, ka tam būtu jāuzrunā un jāatmodina katrs, kuram ir bērni, ģimene. Līdz ar mūsdienu tehnoloģijām un dzīves ritmu, kūtri paliek ne tikai pieaugušie – tādus viņi audzina arī savus bērnus. Tāpēc tagad, kad bērni arvien vairāk laika vēlas pavadīt mājās pie datora vai televizora, likās jo īpaši svarīgi atgādināt pašām sev, cik daudz mēs varam darīt bērnu labā ar ikdienišķām, bet aktīvām darbībām. Ceru, ka arī jūs uzrunās šis raksts, gribētu pat teikt aicinājums, – atvaļinājuma laikā ieplānot ja ne ģimenes laivu braucienu, izbraucienu ar velosipēdiem vai pārgajienu mežā ar nakšņošanu teltīs, tad vismaz izbraucienu ārpus pilsētas, lai apskatītu skaistās un vēl neredzētās Latvijas vietas un ieturētu pusdienas kādā piknika vietā..

ĢIMENE ATPŪTĀ
(Fragments no raksta M. Lapsiņa, „Padomju Latvijas Sieviete”, 1975.jūlijs, Nr.7, 25.lpp.) 

Ja jums atvaļinājuma laikam piedāvātu divas iespējas: pavadīt to klusā zvejniekciemā vai laisties ar smailītēm lejup pa Gauju – kuru no šiem variantiem jūs izvēlētos? Pieņemsism, ka jūsu ģimenē ir četri cilvēki –  jūs, vecāki, un divi bērni. Jūs ar vīru vēl esat diezgan jauni, bērni mācās pirmajās klasēs. Tātad – kuru iespēju? Protams, jūs apsvērtu visus „par” un „ pret” Jūrmalā – miers un klusums. Dīkas smiltis, kurās tik mīksti atgulties, ļauties saulei un vējam, aizvērt acis un klausīties, cik iemidzinoši šalko jūra. Var laisties pat snaudā, nebaidoties, ka bērni paliek bez uzraudzības. Pie krasta jūra ir sekla un arī tālāk uzticama, bez viltīgiem atvariem un nedevīgas dziļuma maiņas. No kaimiņiem var nopirkt treknu pienu, bērni dzers, pieņemsies svarā un sārtumā. Varbūt arī jūs pati, nu, bet patiešām ir pašas rokās. Vajag tikai ievērot mēru un sātu.

Otrajā variantā vairāk „bet”. Ja nu uznāk lietainas dienas? Ja laiva pārduras uz siekstas? Ja bērni nemaz tik labi nepeld… Ja pati arī… Un tomēr ieteikt gribas tieši šo otro iespēju. Ne tādēļ, lai mobilizētu papildinājumu ūdens tūristu armijai. Nē, tā jau tāpat ir liela. Pa Gauju sestdienās un svētdienās laivas brauc cita aiz citas kā automašīnas pa lielceļu. Taču tajās galvenokārt redz jauniešus. Šajos braucienos, kā mēdz teikt, dzimst ne viena vien skaista draudzība. Īstajā vārdā – mīlestība. Bet kur paliek krāču pārvarēšanas prieks pēc desmit gadiem, kad šī mīlestība jau materializējusies bērnos? Vai tik agri vecākus pārņēmis inertums, vai tik pārlieku lielas būtu bailes, ka tik bērniem kas nenotiek?

Nav runa par īstiem ūdens tūristiem, rūdītiem sportistiem, kas pirmsskolas vecuma bērnus ņem līdzi pat uz sacensībām. Runa ir par tiem, kas reizi gadā brauc pa Gauju vai Abavu ievu ziedu skatīties. Un varbūt vēl otrreiz, trešoreiz. Bet pēc gadiem šos braucienus pārdzīvo vairs tikai atmiņās…

Tātad – kravājiet mugursomas, ņemiet laivas pār pleciem un … sākas! Sākas arī šīs atpūtas pedagoģiskā darbība.

Nevar teikt, ka ūdens tūrisms ir
vienīgais veids, kā izaudzināt
īstu cilvēku. Bet darbošanās,
darbs – tas tiešām ir
vienīgais līdzeklis.

Ekipējums smags. Diezin vai izdosies atrast transportlīdzekli, kas to aizvestu no mājas durvīm līdz upes krastam. Tātad galvenokārt jāpaļaujas uz saviem spēkiem. Tēvam un mātei vieniem visu nepanest, gribi vai ne, arī bērniem jāliek plecos mugursomas. Drošāk, doršāk, nebaidieties, tik vārgi viņi nemaz nav un tik ātri nepārstiepsies. Protams, tām jābūt bērnu mugursomām. Lai mazie noslauka mūža pirmo pienākuma un darba sviedrus, bet kādu brīnišķīgu gandarījumu viņi gūs: lielajiem līdztiesīga braucēja apziņu. Tā ir gan smagāka, toties vērtīgāka par aprūpēta pasažiera sajūtu.

Tad ir jāsaliek laivas. Nesakiet bērniem, lai padraiskojas, kamēr jūs to izdarīsit. Lai padod brangas, lai pasniedz plakanknaibles, lai mācās sasiet auklas mezglu tā, ka neatraisās.

Beidzot sākas slīdējums lejup. Jūs jau zināt, ka straumei vien ļauties nevar, ir jāstrādā ar airiem. Bērnam, kas sēž priekšgalā, arī pienākums: uzmanīt un brīdināt, kad laiva tuvojas lielam akmenim vai siekstai. Viņam jāatbild, lai „kuģis” nestrandētu. Jūs jau arī skatāties, bet tas nemazina bērna atbildību.

Atrast kurināmo, iedegt ugunskuru, pat pakārt virs tā katliņu ir jāmācās, un šīs iemaņas dzīvē noderēs. Sevišķi zēnam. Nevarošs, neprotošs, mīkstčaulīgs jaunietis – vēlāk vīrietis – nudien, nav nekāda prieka, ja tādu izaudzinām.

Nevar teikt, ka ūdens tūrisms ir vienīgais veids, kā izaudzināt īstu cilvēku. Bet darbošanās, darbs – tas tiešām ir vienīgais līdzeklis.

Jo cilvēks mazāk zinot, jo mazāk
viņš vēloties uzzināt.

Un otrādi – zināšanas slāpst
pēc jaunām zināšanām.
No jums, vecākiem, atkarīgs,
vai bērni augs inerti,
dīki vai darbīgi un zinātkāri.

Varbūt jūs atvaļinājumu pavadīsit laukos pie saviem vecākiem vai radiem. Paskatieties, vai arī tur bērniem nevar atrast kādu darbu. Droši vien var. Ienest malku. Ūdeni. Apliet vai paravēt dārzu. „Ko nu! Gan es pati!’ teiks viesmīlīgā mājasmāte. Neklausieties viņā! Lai bērns neslaistās bez pienākuma. Gan pietiks laika arī palēkāšanai. Bet, kad ejat sēņot, māciet bērniem netraucēt meža pasauli, neiejaukties tajā. Pa mežu, pa lauku jāiet ar tādu bijību, kā mūsu senči gāja baznīcā. Bērnam – un, nav ko liegties, arī mums, vecākiem, – dabas norisēs ir daudz nezināma, nesaprotama. Nenoraidīsim to, nepostīsim, labāk vērosim un mēģināsim rast izskaidrojumu. Cilvēks, kas šādi ievadīts dabas pasaulē, nekad nedarīs tai ļaunu.

Jo cilvēks mazāk zinot, jo mazāk viņš vēloties uzzināt. Un otrādi – zināšanas slāpst pēc jaunām zināšanām. No jums, vecākiem, atkarīgs, vai bērni augs inerti, dīki vai darbīgi un zinātkāri. Ar labām pamācībām vien to nevar panākt. Visvieglāk zinātkāri pamodināt darbojoties. Sestdienās un svētdienās atlieciet mājas darbus malā (dzīvokli var iztīrīt arī piektdienā vai pirmdienā) un dodieties pārgājienā.

Ja dzīvojat nelielā pilsētiņā, nesakiet, ka mājā un dārzā svaiga gaisa diezgan, kur vēl jāskrien. Māja un dārzs bērniem ir pārāk pazīstama, apnikusi vide, un, jo lielāki viņi aug, jo vairāk raujas no tās ārā. Līdz ar to – arī projām no vecākiem. Apsteidziet savus bērnus, vediet paši viņus tālāk pasaulē! Nedomājiet, ka jūsu pilsētiņas apkārtnē nav kurp iet. Katra taka ir skaista – kaut vai tādēļ vien, ka nestaigāta. Neizvēlieties tās vietas, kur parasti apgrozās daudz ļaužu un kur jau kādreiz būts. Jā gan, jūs varbūt tur jau zināt jauku pļaviņu, kur var apmesties, un jūs, vecāki, varbūt tajā pļaviņā labprāt pavadītu visu dienu ( jo sevišķi, ja esat kopā ar draugiem). Taču neļaujieties šim kārdinājumam! Pašķirstiet ceļvedi pa jūsu pilsētas apkārtni un jūs atradīsit tik interesantus maršrutus, ka būsit pārsteigti, cik daudz skaista un līdz šim nepazīstama ir gandrīz vai blakām.

Tātad – māciet bērniem kravāt mugursomu. Māciet paciest svelmi un lietu. Nekurnot noslaucīt sviedrus un rūpīgi salasīt čiekurus telts vietā, lai pašam vai citam kāds palikušais nespiestu sānus. Un vēl, un vēl daudz ko… Arī tā būs gatavošana dzīvei, lai gan saucas – atpūta.

Dalīties.

Atstāt Ziņu