ruzija jau kopš senatnes ir pazīstama ar savu viesmīlību. Paši gruzīni uzskata, ka katrs ciemiņš ir Dieva sūtīta dāvana, kas godam jāuzņem un kārtīgi jāpamielo. Tādēļ ik viesa uzņemšana kļūst par īstenām dzīrēm vairāku stundu garumā. Ēdiens ir ļoti būtiska Gruzijas kultūras sastāvdaļa, ko izbaudīt steidz ikviens šīs zemes viesis. Tie, kas reiz baudījušu īstenu gruzīnu maltīti var uzskatīt, ka baudījuši pašu Gruziju, jo ēdiens ir tik pat daudzveidīgs garšas ziņā, cik kolorīta ir šī zeme.
Viena no senākajām virtuvēm pasaulē
Gruzijas ēšanas kultūra un virtuve ir cieši saistīta ar šīs zemes vīna kultūru, līdz ar to uzskatāma par vienu no senākajām virtuvēm pasaulē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Gruzijā vīndaru tradīcijas eksistēja jau pirms apmēram septiņiem gadu tūkstošiem.
Gruzīnu ēdieni dažādā pasaules malās gardēžus aizrauj ar īpašo garšas gammu un to, ka tie, lielākoties, ir viegli pagatavojami. Paši gruzīni skaidro, ka virtuve šāda izveidojusies pateicoties dažādiem vēsturiskiem notikumiem. Patreizējā Gruzijas teritorija jau kopš senatnes daudziem šķitusi ļoti vilinoša. Tādēļ šīs zemes vīriešiem ļoti bieži nācies cīnīties ar dažādiem iekarotājiem, aizstāvot savu zemi, tautu un ģimeni. Sievas un mātes, kuru vīri un dēli atgriezās no kara, neuzdrošinājās saviem aizstāvjiem galdā pasniegt ko tādu, kas garšas ziņā būtu pliekans vai garlaicīgs. Karotāji bija pelnījuši pašu labāko un gardāko. Turklāt maltīte izsalkušajiem karavīriem bija jāpasniedz ātri.
„Neviens pasaules hamburgers un čīzburgers nespēj aizstāt aromātisko čebureku”
Paši gruzīni ļoti lepojas ar savu nacionālo virtuvi. Katra konkrēta ēdiena pagatavošanā stingri tiek ievērotas tradīcijas, lai gan viens un tas pats ēdiens dažādos novados var atšķirties. Piemēram, kalnu reģionos negatavo asus ēdienus. Tie ir diezgan maigi. Savukārt piejūras reģionā paprika un dažāda veida pipari žēloti netiek.
Ēdienu receptes un pagatavošanas māka Gruzijā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Gruzīnu mīlestība pret dzimto virtuvi ir tik liela, ka nonākot kādā cita valstī, viņi centīsies izvēlēties savai nacionālajai virtuvei pēc iespējas līdzīgāku ēdienu. Iespējams, ka tieši pateicoties lielajai gruzīnu mīlestībai pret savu nacionālo virtuvi un ēdiena baudīšanas tradīcijām, Gruzijā tik pat kā nav atrodamas citur pasaulē populārās ātrās ēstuves. Neviens pasaules hamburgers un čīzburgers nespēj aizstāt aromātisko čebureku, kurš lieliski kliedē izsalkumu, ja gruzīna dienas gaitas gadījušās steidzīgākas.
Laba maltīte – tikai labā kompānijā
Gruzīniem kopēja maltīte ir ne tikai veids kā godināt ciemiņu, bet arī iespēja vislabāk iepazīt cilvēku. Gruzija mēdz teikt: lai iepazītu cilvēku, viņš jāsēdina pie galda. Pie tam ēst savas pusdienas „lepnā vientulībā” šajā zemē nav pieņemts. Neatkarīgi no tā, vai tas ir tikko iepazīts cilvēks, sens draugs vai kāda restorāna apmeklētājs, viesim vienmēr atradīsies kompānija, kas viņu izklaidēs un viesmīlīgi uzņems. Tieši tādēļ gan restorānos pasūtītie, gan mājās gatavotie ēdieni netiek dalīti porcijās, bet tiek pasniegti uz milzīgiem šķīvjiem galda vidū, no kura tad arī visi cienājas. Šis ēdiena pasniegšanas veids ir vēl viens apliecinājums lielajai gruzīnu viesmīlībai, jo ar īstu draugu gruzīni ir gatavi dalīties ar it visu. Senos laikos vīrieši un sievietes sēdēja pie atsevišķiem galdiem. Mūsdienās šī tradīcija gan vairs netiek ievērota.
„Ir ļoti nepieklājīgi tosta laikā dzert alu. To var uzskatīt pat par apvainojumu un necieņas izrādīšanu.”
Maltīte, kas rīkota par godu viesim, Gruzijā ir dzīres, un tās neaizstājam sastāvdaļa ir tostu teikšana. Kā jau īstās dzīres tiek izvēlēts dzīru vadītājs jeb tamada. Tamadu izvēlas līdzko viesi apsēdušies pie galda. Par tamadu parasti izvēlas pašu cienījamāko no visiem. Šim cilvēkam jāpārvalda labas runas un dziedāšanas prasmes, kā arī jāpazīst klātesošie. Tamadam ir jāuzsauc tosti, jājokojas, jāraisa pie galda sarunas un jārūpējas, lai nevienam pie galda nebūtu garlaicīgi. Tamada ir tas, kurš organizē notiekošo pie galda un bez tamadas atļaujas viesi nevar aiziet pat uz tualeti. Mielasts nav iedomājams bez dziesmām. Pie galda nedrīkst runāt rupjības. Agrākos laikos nedrīkstēja arī smēķēt.
Gruzija ir slavena ar garajiem tostiem. Tostus parasti sāk teikt tamada, bet pēc tam pārējie tos papildina. Pirmais tosts pēc tradīcijas skan par godu vecvecākiem, jubilāram vai par godu notikumam, kura dēļ visi sapulcējušie pie viena galda. Izvēloties cilvēkus, kuriem velta tostus, tiek ievērota paaudžu secībā. Sāk ar vecāko un pabeidz ar jaunāko. Ar tostu godina arī aizgājējus. Tostu velta arī viesim. Ir pieņemts, ka viesis nedzer, kamēr to nav izdarījuši citi. Viesi dzer pēdējais, tādā veidā ar pateicību viņš dzer par visu citu veselību un labklājību. Ir ļoti nepieklājīgi tosta laikā dzert alu. To var uzskatīt pat par apvainojumu un necieņas izrādīšanu. Īstais tostu dzēriens ir vīns, bet mūsdienās tiek dzerti arī stiprie dzērieni. Ja tostam ir īpašs iemesls, to dzer no raga, ko visiem klātesošajiem dod uz riņķi. Ja kāds uz viesībām ieradies ar nokavēšanos, viņam par sodu ar vienu piegājienu jāiztukšo viss rags.
Tukšu šķīvi izēd tikai nabagi un negauši
Mums latviešiem ir uzskats, ka pilnībā izēsts šķīvis ir uzslava saimnieces gatavošanas prasmei. Gruzijā, turpretī, jau vēsturiski ir izveidojies uzskats, ka viesa neizēstais šķīvis ir vislielākais kompliments namatēvam. Tas nozīmē, ka viesi ir pabaroti tik bagātīgi, ka tie vairs nespēj ne kumosa likt pie lūpām, ne kustēt. Tukšu šķīvi pēc gruzīnu uzskatiem izēd tikai nabagi, ko dienām ilgi mocījis izsalkums, vai negauši, kuru rijībai nav mēra. Tādam, kas spētu apēst pilnīgi visu, kas mielasta laikā tiek likts galdā, tiešam jābūt neizmērojamam negausim, jo uz galda ēdieni tiek likt viens aiz otra, cits par citu gardāki un aromātiskāki. Jo pilnāks galds, jo labāk. Tas esot apliecinājums saimnieces dāsnumam.
Gruzīnu tradicionālie ēdieni
Gruzijas virtuve ir pazīstama visā pasaulē. Daudzu pasaules valstu labākajos restorānos tiek pasniegts no šīs zemes nākušais cālis tabakā, harčo un khachapuri. Gruzīnu nacionālo virtuvi uzskata par vienu no vislabākajām pasaulē. Tas saistīts ar to, ka ēdiena galvenais mērķis nav vienkārša izsalkuma remdēšana. Garšīgs ēdiens ir neatņemama šīs zemes kultūras un tradīciju sastāvdaļa. Lai radītu neaizmirstamu garšas buķeti ēdienu gatavošanā bagātīgi tiek izmantotas dažādas garšvielas un garšaugi. Tradicionālās garšvielas ir kinza, pētersīļi, ķiploki, sieraboliņs un sarkanie pipari.
Veselīga uztura cienītajiem Gruzija būtu ideāla dzīvesvieta, jo pārtikā šeit pamatā tiek izmantots tas, kas pašu zemē izaudzēts. Pie tam tiek izmatotas tikai dabīgas izejvielas. Kečups un līdzīgi izstrādājumi šeit nav cieņā. Gruzīniem pašiem ir sava īpašā mērce – themali, kas gatavota no meža plūmēm. Šo mērci pasniedz pie dažādiem ēdieniem, arī pie šašlika, kurš, starp citu, netiek marinēts, kā to mēdz darīt Latvijā. Gruzīni šašliku nemarinē ne vīnā, ne etiķī, ne kādā citā šķidrumā. Šašlika gatavošana tradicionāli ir vīriešu ziņā, jo sieviete to varot tikai samaitāt. To gatavo no svaigas gaļas, uzlabojot tikai ar sīpoliem un pipariem. Gaļa tiek cepta uz vīnogu zariem, to nepārtraukti grozot.
„Veselīga uztura cienītajiem Gruzija būtu ideāla dzīvesvieta, jo pārtikā šeit pamatā tiek izmantots tas, kas pašu zemē izaudzēts.”
Gruzijā brīvā dabā un dārzos aug granātāboli un valrieksti, ko saimnieces dāsni liek uz galda. Ar granātābolu sēkliņām bieži tiek rotāti ēdieni, bet maltus valriekstu pievieno gaļai un ceptiem baklažāniem, tā ēdienam piedodot īpašu garšu.
Viens no tradicionālajiem gruzīnu ēdieniem ir khinkali, kas ir ar rokām gatavots mīklas sainītis, pildīts ar gaļu un zaļumiem. Pēc paskata līdzīgi lieliem pelmeņiem, kuru virspusē izveidota neliela „austiņa”. Šī austiņa parasti ir jēla un netiek ēsta, bet gan izmantota khinkali turēšanai. Khinkali ēdot ir jāievēro noteikts ēšanas rituāls. Turot khinkali aiz „austiņas”, iesākumā no tā nokož mazu gabaliņu un izsūc tajā esošo sulu. Pēc tam apēd pārējo khinkali, neapēstu atstājot mīklas „austiņu”
Ļoti iecienīts un specifisks ēdiens ir khachapuri. Tā ir maize, kas mazliet atgādina picu, mazliet siera pīrāgu. Katrā Gruzijas reģionā sastopams savs khachapuri variants. Vienā vietā tā ir ar speciāli cepta, ar sieru un olu pildīta maize, citā vienkārši izdobta baltmaizes klaipa „laiviņa”, kurā ieliets kausēts siers, kapāta ola un sviests.
Pie mums lielveikalos nopērkama laužamā maize, kas tiek saukta par lavašu. Gruzijā to sauc pa shoti, un tā ir neiztrūkstoša maltītes sastāvdaļa, sevišķi, ja ēdiens ir ļoti ass.
Īsta gruzīnu saimniece pratīs pagatavot lobio jeb no pupiņām, riekstiem un dažādiem garšaugiem pagatavota putra. Daudzās mājās iecienīts ir arī lobian, kas tiek gatavots tāpat kā khachapuri, tikai olas un siera vietā pildījumam tiek izmatotas pupiņas.
Kā pagatavot gruzīnu ēdienu hačapuri, skaties šajā receptē >>
Gruzija ir pazīstama ar saviem asajiem ēdieniem. Saistībā ar šo zemi lielākoties prātā nāk harčo zupa. Patiesības labad gan jāmin, ka tā ir neskaitāmas reize asāka par to, ko varam nobaudīt Latvijā.
Uz galda tiek liktas arī dažādas uzkodas. Iecienītākās ir basturma – saulē kaltēta liellopu gaļas rulete paprikas un sarkano piparu apvalkā. Maigāks basturmas variants ir sudzhuk, kurs gatavot ķiploku apvalkā.
Gruzīniem ir arī savs „nacionālais kefīrs ”- maconi. Tas ir skābpiena produkts, kas pēc konsistences atgādina kefīru, bet pēc garšas – rūgušpienu ar krējumu. Maconi tiek dzerts pie pusdienām, ēsts ar karotēm kā jogurts un izmantot krējuma vietā.
Tikpat daudzveidīgs kā Gruzija ir šajā zemē nobaudāmais siers. Tas izskaidrojams ar to, ka katrā novadā ir sava īpašā siera šķirne. Imeretijā gatavo gadazelili – ļoti mīkstu sieru ar piparmētru, Teuleti gudu – sieru, ko gatavo no aitas piena, izmantojot īpašus maisiņus. Svaigs vai cepts siers tiek izmantots gan kā uzkoda, gan kā dažādu ēdienu sastāvdaļa.
Desertā parasti tiek pasniegti gozinaki – saldumi, kas gatavoti no medū karamelizētiem riekstiem, vai chuheli jeb saldā desiņa no riekstiem vīnogu sulā.
Tradicionāli no dzērieniem tiek pasniegts vīns, bet no stiprākajiem dzērieniem vīnogu šņabis – chacha.
