iņa ir kā mūsdienu supersieviete – skaista, dara to, kas sagādā prieku, visu laiku attīstas un pilnveidojas, viņai ir skaista un laimīga ģimene. Santa Bindemane Mihelsone ir bērnu bloga Kidsgazette autore un stiliste dažādās fotosesijās. Darot tik daudz un klātesot tik dažādos notikumos, viņa noteikti ir iedvesmojoša, tieši tāpēc arī aicinājām viņu uz sarunu.
Kāda ir Tava laba rīta formula?
Mani rīti parasti sākas visai agri, jo nemīlu steigu. Ideālā variantā līdz iziešanai no mājas paiet kādas divas stundas. Pieceļos, paskatos pa logu, nopriecājos par dabu, pagatavoju augļu sālātus un kafiju, atveru savu blogu, apskatu plānotāju. Un tad sākas skrējiens, kas bieži vien beidzas ap vieniem naktī. Un tā no dienas uz dienu. Esmu laimīga, kad varu izrauties no Rīgas un ļauties nesteidzīgam dienas ritējumam. Man būtiskas ir arī ļoti garas brokastis ar milzīgu krūzi kafijas un avīzēm.
Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo agras rītas stundas pirms saullēkta, mīļotā vīrieša krekls un Parīze. Es esmu uzticīgā tipa cilvēks, kurš, ja iemīl vienu lietu, tad velta tai visu savu uzmanību. Arī restorānā vienmēr gadiem pasūtu vienu un to pašu ēdienu.
Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Esmu ļoti priecīga, ka mans darbs saistīts ar jaunu vietu atklāšanu, kuras pēcāk izmantoju savās fotosesijās. Viena no pēdējām – Lielauces ezera laivu bāze – tur ir kolosālas mājiņas uz ezera un pilnīgs miers. Notiekti gribu atgriezties. Otrs atklājums, kas saistīts ar kulinārajiem piedzīvojumiem ir saistīts ar pēdējo braucienu uz Liepāju – kafejnīca Boulangerie… tur ir tik gardi makarūni (macaroons – mandeļu cepumi).
Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…viņa, viņas vīrs un bērni. Kāpēc, lai izdomāju kaut ko citu, ja patiesās vērtības ir tieši tik vienkāršas. Reiz kādā banālā krievu dziesmā dzirdēju: Ženšina krasiva, kogda ona ljubima. Un tā ir pilnīga taisnība. Tas, kā sievietei mirdz acis, atkarīgs no vīrieša, ar kuru viņa ir kopā.
Bez kā nav iedomājama Tava vasara? Ko Tu ieteiktu darīt, kur doties un ko redzēt?
Es esmu pilnīgs sociālais, virtuālās pasaules frīks, kas daudzas savas personīgās lietas izliek publiskai apskatei internetā, arī šogad manu vasaru var apskatīt instagram profilā @kidsgazette. Protams, ir pavisam privātas lietas, kuras paturu pie sevis, kuras ir svētas, bet zinu, ka tā skaisto bildīšu lieta iedvesmo un informē. Redzu, piemēram, ka esmu “atklājusi” kādu jaunu vietu, ar ko dalos savā profilā, bet pēc laiciņa ievēroju, ka arī mani “draugi” tur pabijuši. Un tā mēs viens otru iedvesmojam.
Bet, precizējot, mana vasara nav iedomājam bez lauku pļavām, miera un klusuma. Tas man ir pats svarīgākais. Ik gadu noķert to bērnības sajūtu un kaut daļu no tās iedot arī maniem bērniem. Esot laukos, pastāv pat manis izdomāts likums – katru vakaru iet garā pastaigā. Mani tiešām vasarā teju neiespējami izvilināt uz masu pasākumiem, tādēļ grūti kaut ko ieteikt. Es pati ļoti gribētu apceļot Latvijas pamestās muižas un pilis. Uz Latgales mazpilsētām gribu aizbraukt, pa mazajām baznīciņām pastaigāt.
Tavs blogs Kidsgazette ir uzņēmis apgriezienus un tev ir daudz lasītāju. Bet kā tas viss sākās? Kāpēc tieši par un ap bērniem? Kapēc tev to vajadzēja?
Manam blogam bija vairāku mēneša miera periods, kad nerakstīju neko. Sākumā šķita baigi, bija sajūta, ka zaudēšu lasītājus, jo viņi taču gaida un kaut kādā veidā esam viens otram uzticīgi. Zinu, ka bija ap 40 000 skatījumu mēnesī – nav ļoti daudz, bet zināms skaitlis tas ir. Šobrīd, kad darbojas Kids Gazette jaunā versija, kura man tīk daudz labāk, jo sapratu, ka nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, redzu, ka lasītāju nav palicis mazāk. Mēs gatavojam arī anglisko versiju un online veikalu. Visu uzraudzīšu es, bet katram būs savs vadītājs. Man prieks, ka pēdējā gada laikā izkristalizējies, kāpēc rakstu, kam tas vajadzīgs un citi sākumā neatbildami jautājumi.
Es sāku rakstīt uzreiz pēc dēla piedzimšanas, jo biju mājās, daudz laika pavadīju internetā un beigās salikās, ka latviski neviens blogs par bērnu dizaina lietām, modi, ceļošanu nemaz nav. Vismaz ne tā, kā to biju iedomājusies. No idejas līdz realizēšanai pagāja varbūt 2 nedēļas. Pirmais ieraksts, manuprāt, tapa 2010.gada 13.septembrī. Tātad šogad blogam aprit 3 gadi.
Blogošana palīdzēja izrauties no mājas, apmeklēju dažādus pasākumus, man sākās sava dzīve, kāda līdz tam nebija bijusi. Tālāk jau viss aizgāja savu gaitu, pirmais online žurnāls, bērnu modes fotosesijas un nu jau starptautiskais tirgus.
Tu esi arī pieprasīta stiliste. Pastāsti kaut ko par šo nodarbošanos – kā tu pati raksturotu, kāds ir tavs veidotais stils? Kāds ir tavs “rokraksts”?
Latvijā ierasts, ka stilists vairāk saistīts ar pieaugušo modi, bet mans lauciņš ir bērni. Esmu pamēģinājusi stilot pieaugušos, personības un nav jau arī tā, ka nesanāk, bet kaut kā tajā visā trūkst. Ja vien tas nav projekts, kurā man atļauts radoši izpausties un modelis neiebilst, tad esmu ar mieru strādāt, bet savādāk no daudz kā atsakos, jo man laikam neinteresē vienkārši ražot skaistas bildes. Es veidoju stāstus.
Tāpēc latviešu bērnu modes zīmoli ir ļoti pateicīgs materiāls – visbiežāk varu sākt no baltas lapas, radīt tēlu un pasauli, kuru pēc tam pircējs varēs transformēties, nēsājot attiecīgo apģērbu. Šobrīd manā pastāvīgo klientu lokā ir Paade Mode, Aristocrat Kids, Hebe, Leny Tomy Factory, Zaza. Par rokrakstu runājot – tajā noteikti ir kaut kas neparasts, kaut kas no bērnu pasaules. Piemēram, lidojoši keksi, bērni, kuri guļ siena ligzdā, vai meitenes, kuras no traukiem ēd sniegu. Bet ļoti lielā mērā tā ir sadarbība arī ar fotogrāfi Aigu Rēdmani. Mūs parasti “pasūta” kopā:). Tas, ko redzat bildēs, sākumā ir skice manā galvā, kuru uzlieku uz papīra un pēcāk domāju kā realizēt. Iedvesmai kalpo auduma materiāli, silueti, kolekciju nosaukumi.
Šķiet, ka tava diena paiet vienā skriešanā – bērni, fotosesijas, tikšanās, rakstīšana utt. Kā tu visu paspēj? Esi cilvēks, kas visu saplāno un turas pie plāna, vai ļaujies – kā būs būs?
Es esmu cilvēks – plāns. Man ir grafiks nu jau vismaz 2 mēnešus uz priekšu, kur viss salikts pa ailītēm. Atkāpes ir niecīgas, jo ja kaut ko iekavē – sākas stress. Un tad pie tā paša bloka blakus stāv zaļš markeris – kad darbs izdarīts – iekrāsoju. Vidēji mana diena sākas ap 7 rītā un beidzas ap vieniem naktī, kad aizveru e-pastu, jo vienkārši ir pilnīgs bezspēks. Tagad gan ir vasara un ritms nedaudz nojūk, jo bērni neiet dārziņā, ir atvaļinājumu laiks un tā īpaši nevienu nesatrauc, ja uz e-pastu neatbildi vairākas dienas. Es nezinu, cik ilgi tā varēšu izturēt, bet pagaidām darbs sagādā prieku.
Nav noslēpums, ka nupat apritēja tava kāzu gada jubleja. Nevar tomēr nepajautāt – kāpēc tāda izvēle- sarakstīšanās un ballīte Positivus? Vai tiešām tu nesapņoji par garo balto kleitu un svinībām, piemēram, kādā skaisti dekorēta dārzā…?
Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Divus gadus man bija tāds nolemtās liktenīgās sievietes periods, kad biju prātā sevi uzbūrusi kā vientuļnieci, hipiju, rokenrolu un mīlošo māti vienlaicīgi. Tāds bija arī mans kāzu tērps – ļoti sievišķīgi trauslā Katya Katya Shehurina kleita, biker tipa ādas jaka un masīvie zābaki, arī Positivus – bez liekām ceremonijām, demokrātiski, ar visiem kopā, bez sevišķas uzmanības. Un es tiešām tajā posmā nesapņoju par savādākām kāzām. Tās bija ideālas.
