Sāc nedēļu kopā ar Martu Kukarani

u noteikti esi lasījusi kādu Martas stāstu. Ja ne, tad laiks to darīt, jo viņa tiešām raksta ļoti labi. Tieši tāpēc arī viņas pamatdarbs un hobijs saistīts tieši ar to. Viņa ir gan reklāmas tekstu autore aģentūrā DDB, gan raksta savu blogu. Un vēl, tu viņu noteikti esi redzējusi un dzirdējusi arī uz skatuves. Tāda viņa ir, mūsu šīs nedēļas personība – Marta Kukarāne.

Kāda ir Tava laba rīta formula?
Rītu nevaru iedomāties bez melnas, rūgtas kafijas. Pēc tam noteikti seko nesteidzīgas brokastis. Patiesību sakot, tā ir mana mīļākā un svarīgākā ēdienreize. Ja nav brokastu, nav arī garastāvokļa.

Un vēl rīts ir izdevies, ja es jau iepriekšējā vakarā esmu izdomājusi, ko vilkt mugurā.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo laiks, kas pavadīts kopā ar draugiem. Tas nenotiek bieži, bet, kad satiekamies, bet šie cilvēki mani uzlādē. Tāpat pozitīvas emocijas gūstu sporta zālē. Ķermenis pēc fiziskas slodzes ir saguris, bet tas ir patīkams nogurums un gandarījums par padarīto. Vēl es uzlādējos no vasaras, saules un Pāvilostas pludmales, tāpēc pārziemot man ir diezgan grūti. Gada sākumā biju garākā ceļojumā uz Dominikānas Republiku, kas mani uzlādēja veselam mēnesim avansā. Nokļuvu paradīzē zemes virsū un izbaudīju īstus pastkartīšu skatus ar zilām debesīm, zaļu jūru, banānkokiem un kokosriekstiem. Uh, jā… man ļoti patīk komforts.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Esmu kaislīga seriālu cienītāja. Pēdējā laika atklājums ir amerikāņu seriāls “House of Cards” ar Kevinu Speisiju galvenajā lomā. Arī grāmatas lasu daudz un bieži, tāpēc jauni iespaidi ir ik mēnesi, bet pēdējā laika atklājums ir japāņu autors Haruki Murakami.

Par ko nav vērts uztraukties?
Par vecumu. Atpakaļ laiku nepagriezīsi, tāpēc jāizdzīvo un jāizbauda tieši šis konkrētais brīdis.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
+ emocijas.

Daudzi tevi zina kā lielisku tekstu rakstītāju – asprātīgu un patiesu. Pastāsti, vai vienmēr esi rakstījusi? Kad saprati, ka tev uz to ir talants?
Pats diez vai vari sevi objektīvi novērtēt un nospriest – jā, man ir talants. To pasaka lasītājs. Pirmie ieraksti tapa draugiem.lv dienasgrāmatā, kad mācījos braukt ar mašīnu. Emociju bija tik daudz, ka tās bija kaut kur jāizliek. Izrādās, daudziem mani stāsti patika, un mani pat uzaicināja regulāri rakstīt kādam sieviešu portālam, tomēr tie bija izglītojoši un informatīvi raksti par nopietnām un aktuālām tēmām. Man pašai gribējās rakstīt kaut ko citu, personiskāku. Tikai tad es izveidoju savu nenopietno blogu, kur tapa dažāda rakstura ieraksti. Kad cilvēki ar interesi tos sāka lasīt un arī komentēt, sapratu, jā – kādam tas ir vajadzīgs un varu turpināt izpausties.
Martas blogu, vari apskatīt šeit>>

Tu daudzus gadus esi arī uz skatuves. Vai nekad neesi vēlējusies tam pievērsties nopietnāk, būt pirmā, priekšgalā, izdot savus albumus? Ja ne šis, tad varbūt tev ir kādi citi sapņi un ieceres?
Sākumā, kad man vēl nebija meitas, mācījos universitātē un biju ļoti jauna, šķita, jā – gribas dziedāt, gribas ierakstīt albumus utt. Kamēr nav citu prioritāšu, tu vari skriet uz mēģinājumiem no rīta līdz vakaram un pa naktīm, bet, kad jāsāk rūpēties par vēl kādu, vismaz man bija jāizvērtē prioritātes, jo Latvijā ar popmūziku nopelnīt ir ļoti sarežģīti. Daudziem mūziķiem ir blakus nodarbes, vai arī tie dzīvo no koncerta līdz koncertam. Ir mūziķi, kuriem ir spēcīgi finansiālie atbalstītāji. Man atbalstītāju nebija un šāda nenoteikta dzīve nebija pieņemama, vajadzēja garantiju, ka katru mēnesi varēšu rēķināties ar stabiliem ienākumiem, ka varēšu savam bērnam nodrošināt visu nepieciešamo. Turklāt man bija iespēja darboties uz skatuves otrajā plānā, kas nebūt nav nekas apkaunojošs.
Esmu redzējusi, ko nozīmē būt populāram, tā ir arī atbildība un milzīga pacietība, jo pat tad, kad esi noguris un „izbesījies”, tev jāsmaida saviem faniem, talanta cienītājiem, vienmēr jābūt formā un jāsamierinās ar atpazīstamību, kas, kā mēs zinām, ne vienmēr ir medusmaize. Es nezinu, vai vispār spētu šo lomu līdz galam izturēt. Turklāt liela daļa solistu nemaz nevar un neprot dziedāt bekvokālu, jo tas nemaz nav tik vienkārši. Esot “tur aizmugurē”, es tāpat esmu izbraukājusi visu Latviju un bijusi koncertos arī citās zemēs, piedalījusies dažādos pasākumos, muzikālās izrādēs utt. Patiesību sakot, neko neesmu zaudējusi. Esmu dzirdējusi komentārus, ka esmu “neizdevusies dziedātāja”, taču pati par to pasmaidu, jo es gluži vienkārši neesmu darījusi pilnīgi neko, lai kļūtu par solisti. Man nav bijis šādu ambīciju, neesmu mērķtiecīgi pilnveidojusies un skolojusies, jo tas ir darbs, nevar par labu dziedātāju kļūt nedēļas vai mēneša laikā. Cilvēkiem gluži vienkārši ir grūti saprast – kā var to negribēt?
Esmu priecīga, ka man ir šāds hobijs un, ka varu to apvienot ar savu pamatnodarbošanos – tekstu autora darbu vienā no labākajām Latvijas reklāmas aģentūrām – DDB Latvija.

Kas ir tās tēmas, par ko izvēršas vislielākās diskusijas, par ko cilvēkiem patīk lasīt? Par ko tu pati visbiežāk raksti, kāpēc?
Cilvēkiem visvairāk patīk diskutēt par sadzīviskām tēmām un attiecībām – gan visas sabiedrības kontekstā, gan vīrieša un sievietes attiecību kontekstā. Tās ir situācijas, kuras ir pašu lasītāju piedzīvotas, atpazīstamas, sāpīgas vai arī vienkārši pārdomu vērtas.

Esmu ievērojusi, ka, jo vienkāršāk un saprotamāk doma izklāstīta, jo vairāk ir to, kas patiešām rakstā iedziļinās, piedalās un aizdomājas. Es uzskatu, ka pati rakstu ļoti vienkārši, tā “pa taisno”, cienu arī tos cilvēkus, kuriem patīk runāt skaidru valodu un kuri prot atzīt arī savas kļūdas – jā esmu vainīgs, jā kļūdījos. Tāpēc arī garos spriedelējumos bieži neieslīgstu, kaut gan šajā sakarā esmu saņēmusi pārmetumus par prasto valodu, pārāk agresīvo vai dusmīgo nostāju. Bet man īpaši “cackoties” un “uķināties” nepatīk, es nebūšu tā, kura pirks puķainus telefonus un kurpītes ar spīdumiņiem un briljantiņiem. Man patīk runāt tieši un par lietu. Domāju, ja rakstītu par pavasara pirmajām vēsmām aiz loga un sirdi, kas gavilē par visu dzīvo radību, jo esmu izlasījusi vēl vienu Koelju grāmatu, tas nevienam nemaz neinteresētu.
Katram jau savs, to gan es vienmēr piemetinu. Vienmēr būs dāmas, kas fotografēsies kopā ar draudzenēm, mazliet pastiepjot uz priekšu lūpiņas, vai mēģinās pievērst uzmanību ar dziļāku dekoltē un krāsainiem nadziņiem, un es nesaku, ka tas ir slikti. Bet tas nav par mani.
Es rakstu tāpēc, lai cilvēki iedziļinātos. Lai mēs ne tikai kratītu pirkstu citu virzienā – cik nepareizi kāds rīkojies, bet, lai mēs visi pasēdētu un padomātu, ko es pats esmu aizlaidis garām un ko varētu darīt citādāk, ja nejūtos labi.