Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Eduards Švāns: ‘Spītīgi dēvēju sevi par normālu’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iņš vienmēr ir redzmas vai dzirdams. Te redzam viņu TV, te dzirdam runājam radio. Viņš pats par sevi ir spilgta personība, kas neļauj viņu nepamanīt. Tāds nu viņš ir – Eduards Švāns. Šobrīd, Eduards ar darbiem un projektiem ir nedaudz iepauzējis un ir īstais mirklis parunāt ar viņu.


Kāda ir tava laba rīta formula?
Labs rīts lielā mērā atkarīgs no iepriekšējā vakara. Kādam neatņemama rīta sastāvdaļa ir kafijas tase, citam brokastis vai fiziska aktivitāte… ja runa ir par cigareti, tad te jau ir aizdomas par fizisko atkarību no ķimikālijās piesātinātā papīra (jādomā, daudzi nelolo ilūzijas par īstu tabaku cigaretē).
Ja mans rīts ir agrs, tad tas nozīmē, ka būs darbs. Līdz darbam ir arī jātiek, tāpēc ir labi no rīta pēc dušas saģērbties, tiesa gan, agrie darba rīti ne vienmēr ļauj uzminēt, kādi laika apstākļi būs pa dienu. Darbā man iepriekšējos gadus bija veicies gan ar to, ka tur uzvāru sev tēju, gan to, ka esmu kopā ar profesionāļiem savā jomā un darbs nemaz neapgrūtina, drīzāk ir kā kursi, nodarbības vai kas cits pašam noderīgs. Gustavs Terzens un Zane Peneze bija lieliski mani iepriekšējie kolēģi – viens otru uzlādējām, aizvietojām un sapratām… tas bija zelta vērts! Ja darbā ir tikai alga, tad tas der uz īsu brīdi, jo pārāk sačakarē tevi pašu un tavu galvu, lai gan esmu saskāries arī ar darbiem, kur alga vēl ir jāizlūdzas un jāsagaida katru mēnesi pāris nedēļas kā Ziemassvētki…

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Ir lietas, bez kurām neiztikt – dzīvojam taču patērētāju laikmetā. Dažreiz ir labi, ja ir auto, citreiz nepieciešams velosipēds, ir labi, ja saproties ar kompi un tāds ir tavā arsenālā. Taču tas viss var būt un var arī nebūt.
Toties, ja runa ir par vietām vai cilvēkiem, tad es saku lielu JĀ. Kā twitterī rakstīja Viesturs Silenieks, Latvijā vērtības ir vietas un vietas bez cilvēkiem.. tas tā kā vairāk par vietām. Jā man ir dažas vietas, kurās jūtos lieliski, uzlādējos, atpūšos. Tās tiešām ir vietas bez cilvēkiem, taču, ja arī kāds tur pagadās, tad man netraucē, jo esmu tur ne dēļ viņiem.
Ir arī cilvēki, kas iedvesmo, uzlādē un palīdz. Katrs var tāds būt, ja saskan noskaņojumi, intereses vai kas cits kopīgs (arī vieta). Katrs taču zina, ka nepazīstamam tu spēj atklāties vairāk kā draugam.. Arī manā gadījumā ir tā, ka man vieglāk atklāties kādam, kurš mani nezina, taču tas jau ir grūtāk sasniedzams Latvijā. Mana darba specifika paredz, ka esmu atpazīstams… tas gan nogurdina. Nesūdzos, taču ir jocīga sajūta, ja uz tevi skatās, kā televizorā (labi, ka nemēģina izslēgt) un ne sveicina, ne pasmaida. Izteikti reti sanāk iedvesmoties no kāda, kuru tu nepazīsti, bet viņš tevi zina un pirmais uzsāk sarunu ne par darbu, ne tāpēc, ka iereibis, bet tā tīri cilvēciski.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Tas, ka tādi ir iespējami! Jo vēl pirms gadiem 20 es biju tādā ātrumā, ka pat gulēju ātri. Tagad, ar katru gadu arvien vairāk atklāju, ieraugu un saprotu…
Tomēr, ja jāizdala viens, tad tā noteikti ir tēja. Esmu atteicies no kafijas un pateicoties sava krustdēla tējnīcai (Mūkusalas 17, Materia – „Tējas un sarunas”), iesaku arī citiem iepazīties ar damiana, puer(h), mate, oolong, galangal un citām tējām, kuras bieži vien nav tikai tējas, bet arī garšvielas vai vēl kas cits. Manā nenosakāmas izcelsmes dzērienu sarakstā tagad noteikti ir kafija, jo ne jau Jakobsa kungs to audzē vai vāc! Ja sāc saprast tēju, tad jāsaprot arī ūdens. Arī tā ir atklāsme un jauns dzīves veids, ja ir iespēja nedzert no krāna.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…sievietes pasaules modelītis varētu būt sievietes rokassomiņa, taču neesmu pētījis – es tikai par to priecājos un izbaudu. Un, jo sieviete ir sievišķīgāka, jo blondīne blondāka, jo labāk tāpēc, ka dabiskāk. Nav viegli ar sievieti, bet bez tās arī neiespējami. Taču, ja esi viens, nenokar degunu! Ja proti būt viens, tad saproti arī kā būt ar kādu kopā. Patiesībā nav ko dalīt vīriešos un sievietēs, latviešos un nelatviešos, savējos un svešos – starp visiem ir daudz pļurzaku, taču galvenais ir būt cilvēkam!

Par rudeni cilvēkiem domas dalās – vieniem tas ļoti patīk, otriem – nē. Kā ir ar tevi? Kā tu ieteiktu priecāties un baudīt rudeni?
Rudenī taču sēnes, rudenī lapu krāsas, sveču vakari, lāpu gājieni, vētras ar krastā izskalotiem dzintariem… Tos, kuriem nepatīk vajag pārbaudīt vai viņiem vispār kaut kas patīk. Ja jā, tad ir cerība Par šorudeni runājot- tam taču nav ne vainas! Un arī vasara bija fantastiska! Atcerieties, pavasara nemaz nebija un vēl tikko oktobra beigās gadījās pa siltai dienai…

Kas jauns tavā dzīvē? Ar ko šobrīd nodarbojies un kam velti savu laiku?
Pagaidām nevēlos neko dzirdēt par radio, jo iepriekšējais projekts, precīzāk mana izmešana no tā, ir radījusi bad-trip un pagaidām atpūšos. Kāds iebildīs, ka ir lasījis internetā, ka es pats esot aizgājis, taču no labi apmaksāta darba, kurā man bija ko darīt gan ar ausīm, gan balsi I rītā, I vakarā, normāls cilvēks prom neiet. Es esmu normāls, tiesa gan arī vienīgais, kurš smējās, lasot turpat internetā, ka tas, kurš mani neesot atlaidis, mīl radio… lai viņam veicas, viņiem visiem tur veiksme ir klīniski nepieciešama!
Patlaban esmu atvērts piedāvājumiem. Ir pārrunas par režisora darbu kādā TV projektā, pasākumu novadīt protu, mixēt arī protu- to arī daru kā agrāk. Klubos tagad nav man labvēlīgu noteikumu, jo ir pirmajam jāatnāk un pēdējam jāaiziet, maz maksā un bieži vien jāņem līdzi sava aparatūra, un apmeklētāji pārsvarā ir no „Uzliec šito klana”. Tagad veltu laiku tam, ka esmu aizkadrā… ja arī uz skatuves, tad fonā – jāatpūšas, jāsaprot kurp virzīties tālāk.

Esmu dzirdējusi, ka šobrīd esi pievērsies daudz veselīgākam dzīvesveidam, varbūt vari padalīties ar kādiem labiem padomiem?
Par veselīgo dzīvesveidu runājot, esmu dzirdējis, ka to piekopj. Var kopt, var izkopt, taču PIEkopt nav SAkopt. Ja tev ir grūti labi ēst, dzert nekaitīgo vai pavingrot, tad nevajag sevi mocīt. Jo tas viss ir nepieciešams ikdienā – tu nevari pabojāt veselību un pēc tam ar dažām procedūrām visu “salikt atpakaļ”. Nevar 5 dienas nedēļā “jukt prātā” darbā un tad vienā meditācijas nodarbībā visu restartēt. Zinu vienu meditējošo, kurš pēc nedēļas nometnes uzreiz aizbrauca uz mūzikas festivālu… meditēšanai prāta viņam pietiek, taču aptvert to, ka tas diez vai iet kopā ar cilvēku pūli, skaļumu un visu pārējo festivālam piedienošo, ir pagrūti. Tad arī sanāk laika un līdzekļu tērēšana, sākas stress un atkal jāmeklē meditācija. Visam jābūt harmoniski. Ja patīk staigāt, neskrien maratonu. Ja garšo tēja, tad nesoļo kopā ar kolēģiem pie kafijas aparāta, ja garšo 50 grami dienā, tad nešausti sevi un nemokies atmest. Savukārt, ja jūti, ka kaut kas jāmaina, tad, pirms dari to, papēti, uzzini, saproti vai tas ir tev, vai spēsi, vai pietiks laika un izdomas…

Tu esi darbojies televīzijā, radio, kā DJ pasākumos. Pastāsti ko katrs šis posms un virziens, tavā dzīvē tev nozīmē? Un, kurā no šiem lauciņiem tomēr jūties vislabāk, kāpēc?
Radio ir lieliski – tur bija brīvība, jo to protu. Tie laiki, kad teicu, ka radio ir forši, jo tur var atnākt neskuvies, arī ir pagātnē – radio ir online kameras un es esmu bārdains. Taču nopietni runājot, televīzijā ir lielāks stress, jo tur ir jāievēro scenārijs, pēc kura visi filmēšanas laukumā strādā, jāsaprot, ka kamera var tevi “redzēt” tikai noteiktā vietā, bieži ir jāgaida, kamēr noregulē mikrofonu vai balansē kameru. Taču es protu arī to un manā praksē ir virkne veiksmīgu sezonu veiksmīgos projektos ar superīgiem režisoriem, korektoriem, grimētājām, operatoriem, tehnisko personālu un, protams, skatītājiem.

Kā DJ arī jūtos lieliski, jo ne tikai labam pavāram restorānā sagādāju gardu mūziku, bet arī draugu slāpes pēc mūzikas veldzēju no savas apjomīgās fonotēkas. Taču tas viss – radio, TV, DJ un skatuve, tevi nogurdina un iedarbojas pavisam savādāk. Piemēram, DJ ir sava specifika – ja tu visu nakti klubā spēlē kā DJ, tad tie, kuri dejo, mēdz arī pasēdēt pie galdiņiem vai aiziet uz citu klubu. Bet es esmu uz vietas, jo pēc dziesmas (kaut vai 10 min. garas) jāliek nākamā, haltūrēt ar ierakstītiem DJ setiem nevēlos un neprotu, taču pēc tādas nakts, kad visi paēduši, padzēruši, izdejojušies un paskūpstījušies dodas prom, DJ paliek kā “ieslēgta lampa”- kurš palīdzēs nolaisties atpakaļ uz zemes? Arī Bekhems ir atzinies, ka grūti aizmigt, ja esi pilnā stadionā atbildīgā spēlē iesitis golu- emocijas uzrauj gaisā arī tevi. Fans izkaujas, piedzeras un viss atkal labi, bet Bekhemam arī rīt jāspēlē un sadzerties nevajadzētu… nu, protams, Bekhems saņem pietiekoši, lai izturētu sev atvēlēto laiku un pēcāk baudītu pelnīto atpūtu. Uz mūsu “skatuvēm” ir cita lieluma motivācijas un daudziem jāstrādā visu dzīvi, ticot, ka viss reiz būs.
Mana darba pieredze, vairākus gadus rīta šovā vai TV spēlē, katru reizi liek būt formā. Arī tad, ja sāp zobs, nomirst kāmītis vai ar meiteni nesanāca. Un ilgstošā laikā tā “savākšanās” vai profesionālisms, kas palīdz tev labi nostrādāt un noslēpt sāpi, atstāj pēdas… nezinu kādas, bet jūtu, ka atstāj.
Tomēr es joprojām spītīgi dēvēju sevi par normālu un katram novēlu – Lai arī tev tā būtu!!

Dalīties.

3 komentāru

  1. Super intervija, ļoti patika. Pilnīgi no citas puses iepazinu Švānu 🙂 vislabāk aptika tā vieta par to,kā sabeidrībā izturās pret pazīstamiem cilvēkiem:.."ir jocīga sajūta, ja uz tevi skatās, kā televizorā (labi, ka nemēģina izslēgt) un ne sveicina, ne pasmaida. Izteikti reti sanāk iedvesmoties no kāda, kuru tu nepazīsti, bet viņš tevi zina un pirmais uzsāk sarunu ne par darbu, ne tāpēc, ka iereibis, bet tā tīri cilvēciski."..njā, viņi tak arī tikai cilvēki 🙂

Atstāt Ziņu