ai esi kādreiz skatījusies uz cilvēkiem un domājusi – kā viņi spēj būt tik daudzpusīgi, kā iespējams, ka viņu ceļš ir tik krāsains un dažādu iespēju pilns? Atbilde slēpjas tajā, ka viņi klausa savai sirdij. Aija Tukiša ir viens no šādiem cilvēkiem. Aija bijusi ¼ Satori grāmatnīcas vadītāja, Birojnīcas vadītāja, bet tad izlēmusi iesaistīties “Iespējamā misija” programmā un nu jau otro gadu būs angļu valodas un ekonomikas skolotāja Rīgas Juglas vidusskolā. Tā kā tieši šodien sākas jaunais mācību gads, aicinājām Aiju uz sarunu.
Kāda ir tava laba rīta formula?
Man patīk rītus sākt aktīvi – ar krūzīti kārtīga espresso. Nomazgājos aukstā dušā – tā atver acis, noskaidro prātu. Mostoties uzreiz mēģinu izdomāt, ko darīšu – kas būs pirmās lietas, kas jāpaveic. Noteikts plāns sevišķi noder rītos, kuri sākušies kaut kā miegaini un slinki – lai tā neturpinātos visa diena, iesavinu tajos rosību. Svarīga lieta ir brokastis – par tām parasti parūpējas vīrs. Šogad viegluma vārdā atteicos no gaļas un piena produktiem. Esmu priecīga par savu izvēli, tā vairo vieglumu un enerģiju.
Lietas, cilvēki vai vietas, kas tevi iedvesmo?
Esmu pamanījusi, ka vislielāko gandarījumu man sniegušas tās sarunas un situācijas, kurās atklājas cilvēka meistarība, padziļinātas zināšanas un spēja tās parādīt. Diezgan bieži abi ar vīru vakariņās uzņemam ciemiņus. Viņu vidū ir cilvēki, kuros ar lielu uzmanību un gandarījumu varu klausīties līdz rīta agrumam. Iedvesmu varu gūt no klasiskās mūzikas koncerta, kurā mūziķis prasmīgi un jutīgi atklāj skaņdarbu, no citām mākslas formām (kino, teātra, vizuālās mākslas), kurās autors skaisti un gudri pastāsta savu stāstu. Ļoti iedvesmojoši ir mācīšanās brīži – kad kāds lektors, kolēģis vai vienkārši sarunu biedrs pie vakariņu galda atklāj kādu jaunu, iepriekš nedzirdētu faktu vai skatījumu uz lietām. Tāpat iedvesmo cilvēku māka draudzēties – labas, vērtīgas, sirsnīgas sarunas ar sev tuviem, ieinteresētiem cilvēkiem.
Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Gads skolā man ir palīdzējis pamainīt skatupunktu uz situācijām – redzēt sevi kā visu situāciju noteicēju. Šādu pozīciju kādreiz dabiski noraidīju, jo tā šķita augstprātīga. Taču šobrīd labāk saprotu, kā var uzstādīt savus spēles noteikumus vienlaicīgi piemērojoties. Tieši tās situācijas, kurās tu pats it kā esi noteicējs, ir tās, kas ļauj tev kā cilvēkam augt un attīstīties, pat tad, ja kādreiz viss noiet pavisam greizi. Citiem vārdiem – atbildība audzina raksturu.
Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…Sievietes pasaule ir mierīga, laipna un labsirdīga. Vai arī nemaz nav tādas vienas “sievietes pasaules”. Katrai tā ir sava.
Tev ir bijusi bagāta un interesanta pieredze citos darbos, kāpēc nolēmi, ka tev vajadzētu pamēģināt būt skolotājai?
Skolotājas profesija man bijusi līdzās kopš bērnības – mana mamma šogad nosvinēja savu 40-to gadu skolā. Tāpēc likumsakarīgi – kā lielākā daļa skolotāju bērnu, arī es bērnībā sapņoju kļūt par skolotāju. Lai arī vēlākās izvēles bija citas, izglītošanās un izglītošana bijusi klātesoša visos manos darbos. Darbu esmu uzskatījusi par saistošu, ja tajā ir kaut kā jauna apgūšanas potenciāls. Skolā tā ir daudz. Būt labam skolotājam ir ļoti, ļoti grūti, un man acīmredzot kaut kur zemapziņas līmenī ir bijis svarīgs šāds izaicinājums. Skolotājas profesija ir ārējs mudinātājs nopietni mācīties – gan savu priekšmetu, gan sevi. Tāpat biju pārliecināta, ka mana iepriekšējā darba pieredze ir mana, kā skolotājas priekšrocība.
Ko tu gaidīji, kāda varētu būt ikdiena un skolotājas darbs un kā tas bija realitātē?
Kaut kā dabiski biju aizmirsusi, ka, mācoties skolā, līdztekus tiem brīžiem , kad viss šķita interesanti, bija arī tie, kuros dažādu iemeslu dēļ (gribas ēst, sāp galva, strīds ar draudzeni), viss šķita stulbs un garlaicīgs. Skolotāja ikdienā – stāvot klases priekšā, tie otrie bieži ir spilgtāki, vairāk pamanāmi. Ejot uz skolu domāju, ka visu atrisina labs, interesants mācību saturs. Taču nu saprotu, ka varu būt sagatavojusi nez ko, taču katra skolēna individuālie pārdzīvojumi ir primāri. Jābūt vērīgai un, lai prasmīgi risinātu situācijas, jāliek lietā ļoti smalka ķīmija.
Kā tev šķiet ar ko mūsdienu skolēns atšķiras no tā, kādi skolēni ( un tu pati) bija agrāk? Un, kādam, tavuprāt, vispār būtu jābūt mūsdienīgam skolotājam?
Šī brīža skolēns ir informētāks par dažādām lietām. Šobrīd bērnam ir daudz vairāk informācijas avotu kā laikā, kad es augu. Līdz ar to skolotājam ir cita veida izaicinājumi nekā pirms desmit, divdesmit gadiem. Ja skolēns ir ieinteresēts kādā jautājumā, visu pamatinformāciju un vēl dažādus niekus viņš jau būs atradis, izlasījis, ievietojis savā izpratnē par pasauli. Skolotājs šajā situācijā kļūst par šīs informācijas sakārtotāju, trūkstošo “ielāpu licēju”, bieži arī pārpratumu labotāju. Tajā pašā laikā skolēns šodien ir dabiski brīvāks savās izvēlēs, drošāks tās mainīt.
Kā ir iejusties skolotāju kolektīvā, vai attiecības veidojas draudzīgi?
Kopumā visas manas dzīves skolu pieredzes ir bijušas ļoti labas. Arī mana darbavieta – Rīgas Juglas vidusskola ir šajā sarakstiņā lielā mērā kolektīva, laipno un vienkārši normālo savstarpējo attiecību dēļ. Liels kolektīvs (skolā strādā vairāk kā 80 skolotāju) ļauj veidot nelielas draudzīgas grupas, tajā pašā laikā nemitīgi atklāt kopīgas intereses ar vēl neiepazītiem kolēģiem.
Nobeigumā – Tavs novēlējums visiem tiem, kuriem priekšā jaunais mācību gads?
Viena no lietām, par kurām ar Iespējamās Misijas kolēģiem laiku pa laikam diskutējam – kā skolēnam parādīt, ka dzīve nesākas kaut kad pēc skolas – īstā dzīve ir tagad, te, skolā!
Visiem skolas dzīvē iesaistītajiem – skolēniem, skolotājiem, ģimenēm novēlu izbaudīt laiku skolā, atrast veidu, kā šo laiku padarīt sev interesantu un laimīgu.
