Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Inta un viņas moto- Es varu un daru!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēs SievietesPasaules meitenes Intu Švažu no Šķēdes pirmo reizi satikām pirms pāris gadiem akcijas ‘Uzplauksti pavasarim’ ietvaros. Toreiz viņu iepazinām kā klusu, trausli sievišķīgu būtni, ar ļoti skaistu un poētisku iekšējo pasauli, turklāt ar jauku hobiju – viņa raksta pasakas bērniem. Šķiet, Inta ir vēl viens apliecinājums teicienam, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Apņēmība Intā plūst kā spēcīga upe. Ne velti viņas moto šobrīd ir – Es varu un es daru! Tieši tā sauca arī Intas organizēto projektu – divu dienu semināru dāmām pērnajā vasarā, kas izmainīja viņas pašas un vēl vairāku Saldus novada sieviešu dzīvi. Lūk, Intas stāsts.

Ideja par semināru dāmām nāca kā zibens spēriens
Strādāju par jaunatnes darba koordinatori Šķēdes pagasta Sabiedriskajā centra. Saldus novada un Sorosa fonda kopīgi rīkotā projekta “Sabiedrisko centru attīstības turpinājums Saldus novadā” ietvaros bija paredzēts centrā sarīkot nometni. Un šo darbiņu uzticēja man. Kādai mērķauditorijai nometni rīkot, tas man – projekta koordinatorei – bija jāizdomā pašai. Citviet Saldū tās bija paredzētas bērniem, jauniešiem, citur tika organizētas visiem iedzīvotajiem kopā kā dienas nometne. Es vēl ilgi nevarēju izdomāt, kā, kam, ko organizēt. Atklāti sakot, pirms tam biju organizējusi gan nometnes, gan pasākumus bērniem un jauniešiem, un no tām jutu enerģijas izsīkumu. Nebija atgriezeniskās saites, nebija gandarījuma. Redzu, ka šobrīd diemžēl aug tāda jaunā paaudze, kas uzskata, ka viņiem viss pienākas vienkārši tāpat par brīvu – dodiet, dodiet tik! Un tā nesaņemot neko pretī – kaut vienkāršu paldies, kad esmu noskrējusies, tērējusi savu laiku, nervus, arī naudu priekš citiem, spēki pamazām zūd.

Es varu un es daru!
Es to skaitīju kā mantru,
dziedāju kā dziesmu,
skandēju kā dzejoli,
pamazām pati sevi
velkot ārā no
melnās bedres.

Turklāt šī vasara man personīgi bija tāda dīvaina – mēnesi biju absolūtā depresijā, bez kāda prieka dzīvot, atklāti sakot, uzskatīju, ka mana dzīve ir beigusies. Pārstāju ēst, tikai tik daudz kā – sauja ogu pa visu dienu, staigāju nokārtu galvu, asarām acīs. Tik vien bija palikusi kā manu vecāku ieaudzinātā pienākuma sajūta, apziņa, ka iesāktais jāpadara. Šī apziņa mani vēl turēja pie dzīves – ka jāpabeidz projekts, ka neviens cits to manā vietā nedarīs. Nezin kā šai melnajā periodā gadījās atrast astrologu, kurš mani ar savu teikto atgrieza dzīvē – proti, zvaigznēs ierakstīts, ka es esmu stipra, pati visu varu, ka varu dzīvot, kā vēlos, un kamēr būšu maza un melna, tikmēr apstākļi mani spiedīs vēl vairāk pie zemes, atņemot visu. Komplektā ar pienākuma apziņu šī jaunā atklāsme man atnesa šo moto, semināra nosaukumu – es varu un es daru! Es to skaitīju kā mantru, dziedāju kā dziesmu, skandēju kā dzejoli, pamazām pati sevi velkot ārā no melnās bedres, kur biju iekritusi – gan finansiālā sloga dēļ, gan personisko pārdzīvojumu dēļ. Un ideja, ka seminārs būs dāmām, nāca kā zibens spēriens. Tā nu tas ir – tad, kad kaut kas ir pilnīgi skaidrs, tad ir viegli sākt darboties, visas durvis pašas atveras. Tik daudz bija jāpaspēj – jāsarunā dalībnieces, nodarbību vadītāji, ēdināšana, jāsaliek viss pa laikiem.

Noorganizēju tādu nometni, kādā pati vēlētos piedalīties
Un laika nebija daudz, jo semināru gribēju paspēt sarīkot vēl vasarā. Apmēram mēneša laikā ideja tiešām pārtapa realitātē. Divu nedēļu laikā jau viss bija sarunāts – 20 dalībnieces, kuras gatavas divas dienas veltīt sev, brīnišķīgi un zinoši nodarbību vadītāji, atsaucīgās Līgas no SievietesPasaules, garšīga ēdināšana, koncerts dvēselei, pirts, naktsmājas dāmām no tālākām vietām. Tad tikai atlika sapirkt visu nepieciešamo un gādāt, lai ikviena dāma justos patiešām gaidīta – sākot no īpašas krūzītes katrai dalībniecei, krekliņa, kladēm, pildspalvām, sapņu laišanai debesīs līdz noslēguma rozēm, laba garastāvokļa konfektēm, skaistas fotosesijas u.c. Es darīju tā, kā vēlētos, lai mani kaut kur sagaida.


2013.gada augustā Intas organizētajā divu dienu seminārā divdesmit dāmas no Saldus un Brocēnu novadiem izrāvās no ikdienas, apguva jaunas lietas un smelās iedvesmu.

Pirms tam biju jau gadiem pati organizējusi, gan palīdzējusi organizēt nometnes, pasākumus, nodarbības, seminārus – pārsvarā bērniem, reizēm arī mazliet pieaugušajiem. Visu iespējamo radošo praktisko darbošanos pati esmu apguvusi un tad tālāk bērniem un jauniešiem mācījusi. Bet tagad  tā bija iespēja noorganizēt semināru tādu, kādu vēlos apmeklēt es pati.
Nodarbību vadītājus dažus jau pazinu, pati biju bijusi kādās citās nodarbībās, bet citi nāca kā Dieva sūtīti – kas meklē, tas atrod. Un visu man izdevās salikt precīzi pa laikiem, pielāgoties, sarunāt, sabīdīt, lai no šīm divām dienām gan dāmas, gan es pati gūtu maksimāli daudz. Un viss izdevās! 

Turpinām tikties un viena otru iedvesmot
Vasaras divu dienu seminārā piedalījās 20 dāmas no dažādām vietām Saldus un Brocēnu novados – puse bija vietējās no Šķēdes un Jaunlutriņu pagastiem, pārējās – no Gaiķiem, Zirņiem, Kursīšiem, Ezeres. Pēc semināra dalībniecēm bija tāds pacēlums un lidojuma sajūta! Iveta no Kursīšiem teica, ka tas bijis pēdējo 15 gadu labākais pasākums. Visas satikties turpinājām draugos, jo ikdienā tas nesanāk tik bieži – Saldus novads ir liels un pagasti atrodas krietni tālu viens no otra.

Un galvenais, ka katra turpina
seminārā apgūto likt lietā –
cita organizē līdzīgas nodarbības
uz vietas savā pagastā,
cita daudz ko
mainījusi
savā personīgajā dzīvē.

Tomēr gribējās vēl kādu satikšanās reizi. Un sanāca arī. Gluži klubiņš tas mums nav, bet izveidojusies tāda draudzīga dāmu kompānija, kam patīk līdzīgas lietas. No 20 esam palikušas 15, kas attīstās tālāk sevis izzināšanā.

Pa šo laiku mums ir bijis konkurss “Supermamma 2013”. Tā bija kā jauka kopā būšana ģimenēm ar interesantiem uzdevumiem un darbošanos vienas dienas garumā. Ir bijušas tikšanās ar praktisku darbošanos, arī atkārtotas sevis izzināšanas dienas, strādājot kopā ar speciālistiem.

Īsi pirms Jaunā gada bijām visas kopā  Rīgā – sākām ar ciemošanos SievietesPasaulē, kur veidojām kolāžas jaunajam gadam, par ko visas dāmas bija sajūsmā. Un noslēgumā devāmies uz Nacionālo teātri – uz Gadumijas koncertu, kurš tiešām bija ļoti jauks un atmiņā paliekošs.
Pirms gada nevienai pat prātā neienāca, ka mums būs šādi kopīgie piedzīvojumi.  Bet dzīvē viss notiek, kā jānotiek, vai pareizāk sakot – notiek tā, kā vēlies!


Kopš vasaras semināra dāmas turas kopā, ik pa laikam sarīkojot kopīgas sanākšanas, nodarbības un pasākumus. Šeit notiek konkurss “Supermamma 2013”.

Ko esam ieguvušas no kopīgām tikšanās reizēm? Saldus novads ir liels, pagasti tālu viens no otra, un dažas dāmas vēl ir arī no kaimiņi novada – Brocēnu, var teikt,ka mums tagad katrai ir atbalsta punkti pa tik plašu teritoriju – pazīšanās loks ir plašāks, dodoties uz kādu pagastu, zinām, kur meklēt palīdzību. Un galvenais, ka katra turpina seminārā un pēc tam citās nodarbībās apgūto likt lietā – cita organizē līdzīgas nodarbības uz vietas savā pagastā, cita pati vairāk par kādu tēmu ieinteresējusies un apgūst padziļināti, cita daudz ko savā dzīvē jau mainījusi un sapratusi. Mums jau visām ir kopīga tikšanās vieta Jāņos norunāta.
Es pati no šīm tikšanās reizēm vienmēr gūstu lidojuma sajūtu, trīs centimetrus virs zemes lidoju vēl vismaz nedēļu. Tāpēc  aizvien saku paldies savām dāmām! Es varu un es daru! – šo moto es pamazām īstenoju savā dzīvē, jo pietiek peldēšanas pa straumi un gaidīšanas, ka kāds cits sakārtos manu dzīvi. Šajā gadā manā dzīvē mainās pilnīgi viss.

Kāpēc vispār to visu daru?

Cik vien sevi atceros, man vienmēr bijusi pārliecība, ka cilvēks jau nedzīvo no maizes vien, vajadzīga arī barība dvēselei, pašam izglītoties, lasīt, izdomāt ko jaunu, saredzēt, ko citiem vajag, kur vajag palīdzību, es pat iedomāties nevaru, kā tas ir – dzīvot tikai priekš sevis, tā – strādāt kaut kādu darbu, aiziet mājās paēst, padzert, paskatīties televizoru, gulēt, atkal celties un atkal to pašu visu laiku. Un vēl pa vidu citus aprunāt, visu pasauli vainot, pašam neko nedarīt, lai kas mainītos uz labo pusi. Bet šis mirklis uz zemes dzīvei ir tik īss, kāda jēga to izniekot?

Es pat iedomāties nevaru, kā tas ir –
dzīvot tikai priekš sevis,
strādāt kaut kādu darbu,
aiziet mājās un paēst,
paskatīties televizoru,
gulēt, atkal celties un
atkal to pašu visu laiku.

Dvēselei jāattīstās, cilvēkam jāmācās, jāmeklē, kur ko jaunu atkal iemācīties, ko labu padarīt, lai ir gandarījuma sajūta, lai ir prieks, lai ir lidojums. Laikam jau esmu savādāka nekā citi, kādreiz man šķita, ka visi cilvēki tā jūtas, bet ar laiku sapratu, ka esmu kā baltais zvirbulis, ka it kā neiederos. Bet pamazām jau atrodas arī līdzīgie “trakie”.

Tā es te Šķēdes pusē darbojos vairāk kā 10 gadus, ārpus sava darba iesaistoties dažādos projektos. Naudas izteiksmē viena vai kopā ar citiem Šķēdei šai laikā projektos esmu piesaistījusi apmēram 100 000 latu, kas pārsvarā izmantoti pasākumiem un nodarbībām vietējiem iedzīvotājiem. Zinu, ka daudz kur citur Saldus novadā un visā Latvijā līdzīgi darbojas ļoti daudz cilvēku. Laukos parasti tās ir dāmas. Tā kā ne es vienīgā ko tādu daru.


“Ja tu priekšā redzi savu mērķi, tas nekas, ka kalna galā vai upes otrā krastā, vai kā tālu gaismiņu tumšā naktī. Galvenais, ka redzi to un ej tā virzienā.”

Ko es varētu teikt dāmām,
kas vēl nav sasparojušās
ko saorganizēt savā pusē?
Dariet, meklējiet iespējas!
Nauda ir visapkārt,
tikai jāprot paņemt!

Ko es varētu teikt tām dāmām, kas vēl nav sasparojušās ko saorganizēt savā pusē? Mostieties, dariet, meklējiet iespējas! Nauda ir visapkārt, tikai jāprot paņemt! Ja tiešām jūtat vajadzību, iekšējo dzinuli, tad ļaujiet tam vaļu, un viss notiek! Ja tu priekšā redzi savu mērķi, tas nekas, ka varbūt kalna galā vai upes otrā krastā, vai kā tālu gaismiņu tumšā naktī. Galvenais, ka redzi to un ej tā virzienā. Būs grambas, asi ērkšķi, staignāji un dubļi, varbūt pat zibens un zemestrīce, bet ej uz priekšu – paceltu galvu, taisnu muguru, smaidu uz lūpām. Jo esi tikai tu un tavs mērķis – tā ir tava dzīve, kuru nedrīkst izniekot. Un labi, ja ir kāds, kas palīdz, kaut mazliet – kaut ar labu vārdu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu