Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Līgas, kuras izveidoja Sievietes Pasauli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ortāls SievietesPasaule.lv šonedēļ svin trīs gadu jubileju. Daudzas no jums jau zina, ka portāla ‘mammas’ ir divas Līgas -Līga Ozoliņa un Līga Rozentāle. Viņas pirms trim gadiem, neskatoties uz apkārtējo šaubām noticēja sev un savai idejai, un izveidoja interneta vietni sievietēm, kuru mēnesī lasa teju 100 000 lasītāju. Šī saruna ļaus uzzināt, kā tapa SievietesPasaule un nedaudz tuvāk iepazīt abas Līgas, kas līdz šim vairāk darbojušās ‘aizkadrā’.

 

Lasītājas jūs zina kā Līgas no SievietesPasaules un bieži vien neatšķir, kura ir kura. Pastāstiet, ko jūs katra darījāt pirms portāla izveidošanas? Kā iepazināties un sākāt kopā veidot SievietesPasauli?
Līga R.:
Mēs jau pirms tam bijām pazīstamas. Līdz ar to, SievietesPasaule.lv nav tā, kas mūs saveda kopā. Esmu no Kuldīgas un uz Rīgu pārcēlos, lai studētu žurnālistiku. Ar Līgu mācījāmies vienā kursā.
Līga O.:
Es nāku no Smiltenes puses, tur esmu uzaugusi un mācījusies. Pēc 10.klases uz gadu devos mācīties uz Ameriku. Tieši pēc šī gada prombūtnē, sapratu, ka vēlos studēt komunikācijas, tobrīd gan vēl nezināju – žurnālistiku vai sabiedriskās attiecības. Iespējams, ja būtu izdarījusi citu izvēli, mēs nebūtu satikušās. Interesanti, kā arī citos veidos ceļi mūs ir centušies savest kopā. Atceros, ka gāju skatīties kopmītnes Teikā, bet, pat neieejot istabiņā sapratu, ka tur nedzīvošu. Noīrēju istabiņu privātmājā tieši blakus kopmītnēm.
Līga R.: Es savukārt dzīvoju tieši tajās kopmītnēs un interesantākais ir tas– ja Līga būtu paņēmusi to istabu, mēs būtu dzīvojušas viena otrai pretī. Tā kā mums tiešām bija lemts satikties. Toreiz kopmītnēs nesanāca, bet iepazināmies nedaudz vēlāk studiju laikā un kopš tā laika kļuvām par labākajām draudzenēm.
Līga O.:
Turpmākais ceļš mums ir vienāds. Studējām vienā kursā, kopā aizgājām arī uz praksi ‘Dienā’, kur arī palikām strādāt. Tieši tajā laikā izveidojās bezmaksas laikraksts ‘5min’, kurā arī tikām uzaicinātas darboties.
Līga R.:
Mēs strādājām Rīgas ziņu nodaļā, kas patiesībā bija diezgan interesanti, jo mēs abas neesam rīdzinieces. Tā bija liela norūdīšanās, bija jāiepazīst Rīga. Paralēli vēl bija studijas, attiecības, kursa darbu rakstīšana pa naktīm.
‘Dienā’ mums ļoti paveicās ar mūsu redaktori. Viņa daudz iemācīja, ļāva un mudināja uzņemties vairāk atbildības. Kopumā tas bija ļoti dinamisks laiks, kad mēs īsā laika periodā ļoti daudz iemācījāmies un izdarījām. Tieši tāpēc, ka tas notika tik strauji, ka tik īsā laika periodā pieredzējām tik daudz, vienā brīdī mēs ‘sadegām’. Vismaz es par sevi tā varu teikt.
Līga O.: Tieši tā, vienā brīdī vienkārši bija sajūta, ka eju pāri saviem spēkiem. Slodze bija liela, un es sapratu, ka, noliekot darbu priekšplānā, visam citam–attiecībām, mācībām, hobijiem nespēju veltīt vajadzīgo uzmanību. Bija liels nogurums, jutu, ka gribu labi izdarīt savu darbu, bet kļūst arvien grūtāk.
Līga R.:
Arī es jutu, ka neesmu apmierināta ar to darbu, ko veicu. Bet tas nav godīgi ne pret sevi, ne pret lasītājiem, ne darba devēju. Vienu brīdi ļoti gribēju tikt atvaļinājumā, bet mani nepalaida un mans ķermenis pats noprotestēja. Uzliesmoja artrīts un roka sāka tā sāpēt, ka nevarēju parakstīt. Loģiski, ka man bija jāņem slimības lapa. Tad jautāju sev – vai tas ir tas, ko es tiešām gribu darīt? Ne visi var izturēt šo ritmu. Un es sapratu, ka mana dzīves uztvere un tas, kā es gribu dzīvot, neatbilst tam, lai strādātu ziņās.

Kā tad tapa SievietesPasaule.lv?
Līga O:
Stāsts vispirms jāsāk ar citu portālu – patti.lv. Mūsu ‘Dienas’ kolēģis Guntis Bojārs (tagadējais laikraksta ‘Diena’ vadītājs) bija uzrakstījis grāmatu ‘Zīda čūska’ un tās iedvesmots, nonāca pie idejas par sieviešu portāla veidošanu. Viņš mūs uzaicināja tur darboties.
Līga R:
Es tobrīd jau biju nobriedusi iet prom. Vienkārši nevarēju to vēl nodefinēt, nesapratu – ko darīt tālāk. Un tad nāca šis piedāvājums. Mēs uzreiz piekritām. Atkal sākās jauns posms, ļoti vērtīgs pieredzes ziņā. Mēs redzējām, kā top jauns medijs, bijām visā tajā veidošanās procesā iekšā. Daudzi jau smīkņāja, kad gājām prom no ‘Dienas’. Galu galā, šis projekts, patti.lv, kurā iesaistījāmies, diezgan ātri izjuka. Bet es neko nenožēloju.
Līga O:
Lai arī projekta mūžs nebija pārāk garš, mēs redzējām, ka lasītājām patīk tas, ko darām un ka tas ir jāturpina.
Līga R.:
Bija skaidrs, ka ir jātaisa pašām savs portāls.
Līga O:
Tobrīd varējām to atļauties, jo saņēmām tiem laikiem ļoti labu bezdarbnieka pabalstu, vēlāk jau būtisks bija vīru atbalsts šai idejai.
Līga R.: Tas vispār ir ļoti būtiski gan toreiz, gan tagad. Ja mums abām nebūtu līdzās tik atbalstoši vīrieši, mēs to nebūtu varējušas izdarīt. Vienu brīdi mēs iztikām tikai no vīru algām. Viņi mūs atbalstīja ne tikai morāli, bet arī materiāli. Viņi mums palīdzējuši un palīdz vēl joprojām dažādos praktiskos darbos.
Līga O:
Visur bija dzirdams – krīze, krīze, bet mēs ticējām. Protams, tagad atskatoties uz to periodu, liekas traki. Kā mēs to vispār spējām!? Mums bija 23 gadi, bija ideja, bet nekāda starta kapitāla. Atradām draugiem.lv dizaineri un vienkārši uzrakstījām vēstuli. Satikāmies kafejnīcā un teicām: ”Zini, mēs tev tagad nevaram neko samaksāt, bet nāc strādāt pie mums, kļūsti arī par īpašnieci un, tad, kad mēs sāksim pelnīt, tad pelnīsim visas kopā”. Tas bija tāds laiks, kad izdevās atrast īstos domubiedrus. Ja tu esi ‘aizdedzies’ par savu ideju, tu vari atrast cilvēkus, kas ir tik pat gatavi riskēt idejas un skaistās nākotnes vārdā.
Nāca gan klāt visas papīru lietas – līgumi, grāmatvedība, juridiskie jautājumi, ar ko līdz tam nebija nekādas saskares. Līdz tam mēs abas bijām žurnālistes un nu mums bija jāizšķiras, ko kura darīs. Mēs sapratām, ka nevaram abas būt galvenās redaktores.

Kā jūs sadalījāt pienākumus?
Līga R.:
Man atmiņā palicis, ka tas notika organiski. Nezinu, varbūt Līga domā citādāk, bet man šķiet, ka tas pats no sevis kaut kā izdalījās, ka viņa iet uz organizatorisko pusi un es veidoju saturu.
Līga O:
Es atceros, ka tobrīd biju gatava mācīties ko jaunu. Teicu, ka esmu gatava apgūt jaunu jomu, tikai uzreiz brīdināju – lai man piedod, ja man nesanāks tik labi.
Arī kopumā jāsaka, ka Līga ir izteikti radošais cilvēks, es atkal esmu strukturētāka.

Vai atcerieties, kāda bija tā diena, kad tika ‘palaista’ SievietesPasaule.lv, ko darījāt?
Līga O.:
Ņemot vērā, ka teju bez atelpas bija strādāts vairākas diennaktis, pēcpusdienā, kad pēc kādu tehnisko problēmu novēršanas, portāls patiešām aizgāja, es vienkārši atkritu krēslā. Tobrīd jau mums vēl nebija biroja. Mēs strādājām katra no savām mājām.
Līga R.:
Arī es pirms tam biju strādājusi jau vairākas naktis, tāpēc, ka bija jāsaliek iekšā saturs. Tas man nedaudz atgādināja bakalaura darba rakstīšanas laiku. Negulētas dienas un naktis. Nevarēja taču palaist portālu, kurā ir tikai kādi četri raksti. Bet man iekšā bija priecīgs satraukums un azarts.
Līga O.:
Atceros, tajā brīdī man pastiprināti vajadzēja mūziku. Meklēju kaut ko youtube.com un atradu interviju ar Mortenu Harketu no grupas a-ha. Un, kas ir interesanti, es viņu uzgāju atkal tagad, kad gatavojām jaunās portāla vizuālās pārmaiņas. Man liekas, ka tas ir ļoti zīmīgi. Tajā intervijā viņš saka, ka mums tikai vajag apzināties, ka esam daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Intervijā ir labs salīdzinājums ar putnēnu – tas nekad neuzzinātu, ka spēj lidot, ja vienā brīdī vienkārši neriskētu un nekristu pāri ligzdas malai. Tāpat arī ar mums.

Daudzi vēl joprojām nesaprot interneta vidi. Vai apkārtējie jums bieži jautā, kā portāls var izdzīvot, ar ko jūs pelnāt?
Līga R.:
Man šādus jautājumus uzdod radinieki, paziņas. Patiesībā jau tad, kad aizgāju uz patti.lv bija ļoti liela neizpratne par manu lēmumu. Un, kad pēc patti.lv beigām sākām pašas domāt par jaunu portālu, tad jutu neizpratni no tuvinieku puses, kāpēc kāpju tajā pašā grāvī otrreiz. Sākumā tas bija ļoti grūti, ka ģimene tevi nesaprot. Bet mani dedzīgi atbalstīja vīrs un māsa, kas ir mani tuvākie cilvēki, tāpēc es varēju to izdarīt. Un arī tas, ka es to daru kopā ar Līgu, radīja drošības sajūtu.
Līga O.:
Protams, daudzi nesaprot to, kā tas viss darbojas. Atceros, kad pēc ‘Dienas’ aizgāju strādāt internetā, piemēram, tētis rauca pieri un teica: „Kas tad tas par darbu? Tu tur vispār tukšā gaisā strādā!” Taču, neskatoties uz to, man nekad nav pārmesta mana izvēle. Gluži pretēji, mana mamma pa šiem gadiem ir kļuvusi pat par lielu SievietesPasaules.lv cienītāju. Un es pieļauju, ja man nebūtu SievietesPasaules.lv, viņa nebūtu tik aktīva interneta lietotāja un tik daudz vis kaut ko jaunu neuzzinātu.
Līga R.:
Arī mana mamma arvien vairāk ir sākusi lasīt portālu. Tas ļoti priecē, jo sajūti, ka ir atbalsts tam, ko tu dari.
Bet, ja par to, kā tad mēs pelnām, es vienmēr to izskaidroju tā – portāls būtībā ir līdzīgs sieviešu žurnālam, kas pelna no reklāmām, tiesa, tiem ir vēl arī otrs ienākumu avots – abonēšanas maksa vai ienākumi no tirdzniecības. Internetā lielākoties saturs ir par brīvu. Mums paliek viens veids, kā pelnīt – reklāma.
Līga O.:
Ir jāsaprot, ka medijs vienmēr ir atkarīgs no tā, vai viņam ir lasītājs. Ir jāvelta kāds laiks, lai iemantotu lasītāju uzticību. Pēc tam jau rodas arī reklāmdevēju interese. Tas nav vienas dienas bizness, tas nedarbojas pēc principa: nopirku krēma pudelīti, pārdevu ar uzcenojumu un jau pirmajā dienā guvu peļņu. Te ir jāapbruņojas ar pacietību.
Līga R.:
Mums jau pašām arī gribējās, lai viss notiek ātrāk. Mums nebija līdzekļu, ko ieguldīt reklāmā. Portālu reklamējām, kā mācējām. Bet kā toreiz, tā tagad galvenokārt tieši mūsu saturs ir tas, kas reklamē mūs. Meklējot internetā vajadzīgo informāciju, cilvēki nonāk pie mums, līdz ar to, iepazīstas arī ar mūsu portālu.

Un kā ir ar domstarpībām? Vai viegli savienot draudzību un kopēju biznesu?
Līga O.:
Man šķiet, ka visā šajā periodā ir bijis tikai viens posms, kad varētu teikt, ka mūsu starpā bija izveidojušās domstarpības. Bet tas drīzāk tādēļ, ka bija kas neizrunāts. Tas bija posms, kad tikko izveidojām uzņēmumu, pavisam drīz man piedzima meitiņa, nebiju visu laiku uz vietas un sakrājās nepateiktas lietas.
Līga R.:
Man pat liekas, ka mums vajadzēja biežāk pastrīdēties. Ja mēs tos mazos strīdus pietiekami argumentēti izrunātu, nepaliktu kaut kas neizrunāts.
Līga O.:
Katrā ziņā laiks iet uz priekšu, viss mainās, kļūstam gudrākas un paliek arvien mazāk iemeslu, kāpēc izveidoties nesaskaņām. Sākumā, kamēr nebija darbinieku, visi darīja visu. Jo vairāk uzņēmums aug, jo vairāk sadalās pienākumi.
Līga R.: Mēs pašas esam secinājušas: jo precīzāk nodalīsim atbildību, būs mazāk kašķu. Bet es neteiktu, ka ir nopietni strīdi. Tas vairāk ir tāds moments, ka neviena no mums negrib būt otrai priekšniece. Un, ja katra atbild par savu lietu, tad ir labi, jo es Līgai pilnībā uzticos un viņas atbildības sfērā nejaucos.
Līga O.:
Būtiskākais ir tas, ka idejiski, lielās līnijās mums domas pilnībā sakrīt.
Tomēr tas, ka draugiem ir kopīgs bizness, man šķiet nedaudz samazina to kvalitatīvo draudzeņu kopā būšanas laiku. Tā kļūst mazāk, jo gribi negribi, kad mēs satiekamies un domājam, šoreiz par darbu nerunāsim, sarunas tāpat aizved atpakaļ pie darba.
Līga R.:
Bet, Līgu, tas jau nemaz nav tik slikti. Ja jau SievietesPasaule nav tikai mūsu darbs, bet arī hobijs, būtībā– dzīvesveids, tad tas ir normāli. Jo ir jau arī otrādi – kad mēs runājam par darba lietām, mēs aizrunājamies arī par privātajām.

Kāpēc nolēmāt papildus uzņemties arī semināru organizēšanu?
Līga O.:
2009.gada decembrī nodibinājām uzņēmumu, palaidām SievietesPasauli.lv un apmēram februārī Līgai nāca doma, ka jāsatiek lasītājas klātienē. Dzima ideja par akciju ‘Uzplauksti pavasarim’, kas nu jau kļuvusi par ikgadēju pasākumu. Un šeit mēs nevaram nepieminēt vārdu – krīze. Tajā laikā Latvijas cilvēki tiešām bija ļoti depresīvi, alka sabiedrības, taču nevarēja atļauties apmeklēt dažādus seminārus un pasākumus. Mums gribējās iepriecināt savas lasītājas un vismaz daļiņai dot šādu iespēju. Ne toreiz, ne tagad mēs šos „Uzplauksti pavasarim” pasākumus neorganizējam naudas dēļ, mēs to jūtam kā savu aicinājumu. SievietesPasaulē mēs vispār daudz ko darām tikai labas idejas vārdā.
Līga R.:
Jā, jau pirmajā „Uzplauksti pavasarim” gadā mēs guvām apstiprinājumu, ka tās tēmas, par ko runājam portālā, ir ļoti svarīgas. Attiecības, ģimene, bērni, veselība, pašvērtējums un, jā, arī izskats – tas viss ir pamatā, lai ikviena no mums būtu laimīga. Jau šajos pirmajos pasākumos mēs arī apjautām to, par ko esam pārliecinātas vēl šobrīd: mūsu lasītājām vienojošais nav kāds noteikts vecuma posms, drīzāk noteiktas dzīves vērtības un briedums. SievietesPasaulē kopīgu valodu spēj rast kā divdesmitgadniece, tā sievietes savos četrdesmit, piecdesmit un sešdesmit gados.
Līga O.: Mums bieži ir teikts, ka portālā valda kāda īpaša noskaņa, ko ikviens sajūt, bet ko vārdos ir grūti izskaidrot.
Līga R.:
Man jau gribētos cerēt, ka lasītājas vienkārši sajūt, ka izturamies pret viņām ar cieņu un darām savu darbu ar mīlestību.
Līga O.:
Jā, mēs, veidojot SievietesPasauli, nodefinējām principus, pēc kuriem darbojamies. Bieži sakām- tas, ka esi internetā, nenozīmē, ka jākļūst par miskasti, kurā ir viss un nekas.

Vai pirms trīs gadiem iztēlojāties visu tā, kā ir tagad?
Līga O.:
Es domāju, ka viss notiks ātrāk. Ātrāk izaugs lasītāju pulks, ātrāk un lielāki būs ienākumi. Bet tieši tāpēc, ka tas nenotiek tik ātri, mēs varam izbaudīt katru attīstības posmu. Tad katrs solis nes lielu gandarījumu.
2010.gadā bija tāds kā neliels nogurums. Bija otrais portāla gads, nāca apziņa, ka viss nenotiek tik strauji. Toreiz pārcelšanās uz biroju nāca tieši laikā, tas radīja sajūtu – mēs to varam. Tad arī aktīvi uzsākām organizēt pasākumus savām lasītājām. Bet viens no nopietnākajiem lēmumiem bija šajā gadā, kad mums bija jāsāk kļūt par darba devējiem. Vismaz man tas šķita ļoti nopietns un atbildīgs solis.
Līga R.:
Mums visu laiku kādas pārmaiņas notiek pavasarī. Pagājušajā gadā tikām pie sava biroja, šogad pavasarī – jauni darbinieki. Jāgaida, kas būs tālāk.
Šobrīd domāju, ka ļoti labi, ka mēs iztikām bez kredītiem. Tagad nav tā sajūta, ka esi kādam parādā, ka strādā, lai kādam atdotu parādus – daudz vairāk var priecāties par katru nopelnīto naudiņu.
Līga O.:
Patiesībā jau prieks ir par katru ideju un projektu, kas veiksmīgi īstenojies. Atceros, kad organizējām pirmo ‘Dāmas rullē’ Siguldā, bija 30 grādu karstums, riteņi nebija tādā modē kā tagad. Tas bija solis nezināmajā. Bet pēc pasākuma bija – vau, mēs to varam. Jā, bija kļūdas, bet no tā jau tikai mācās.

Kas jums katrai ir Sievietespasaule.lv? Ko jums tā nozīmē?
Līga O.:
Tas ir viens no maniem bērniem. Ar visiem stiķiem un niķiem, ar krīzēm/nekrīzēm, ar priekiem un bēdām. Tas nav vienkārši tikai mans darbs. Tā ir arī ļoti liela atbildība lasītāju, kā arī savu kolēģu priekšā.
Līga R.: Tā ir dzīvesskola, kas ir mainījusi arī mani. Pateicoties portālam un cilvēkiem, ko esmu iepazinusi, esmu ieguvusi daudz vērtīga. Tā ir mainījusi manu dzīves uztveri, likusi saprast, kas man ir svarīgi, iemācījusi risināt kādas situācijas. Un vēl, es nevaru nepieminēt, SievietesPasaule.lv man devusi sievišķību, jo es agrāk nebiju tik sievišķīga.
Līga O.:
Tas viss ir veidojis mūsu personības. Esam tik daudz kam izgājušas cauri. Un, gribot lasītājām iedot ko labu, arī pašas daudz vairāk skatāmies apkārt, meklējam, un pirmkārt, jau izlaižam to visu caur sevi.
Bet man portāls tiešām liekas kā tāds dzīvs organisms, kad var, ja ne redzēt, tad just kā tas izveidojas, izaug par personību. Šobrīd jau gribas teikt, ka portāls no pusaudzes ir izaudzis par skaistu jaunu sievieti, kurai vēl daudz ko baudīt un pieredzēt.
Līga R.:
Es portālu redzu kā mūs pašas, kā mūsu spoguli. Sākumā SievietesPasaule.lv bija tāda nedrošāka, kautrīga. Ar gadiem mēs pašas esam pilnveidojušās, kaut ko iemācījušās un arī portālā tas uzreiz redzams kā spogulī. Arī SievietesPasaule.lv kļūst aktīvāka, dinamiskāka, sievišķīgāka un saturīgāka.
Līga O.:
Tas, ka aptveram tik daudzas tēmas ļauj skatīties plašāk. Sievietes pasaulē taču var būt tik daudz kas. Tas noteikti neļauj ‘sastingt’. Arī tas, ka mēs esam internetā, kur viss tik strauji mainās, liek pašām, izmantot laiku lietderīgi, nepalaist garām iespējas. Tajā pat laikā visa šī intensīvā informācijas plūsma ir ļāvusi arī patiesi novērtēt klusumu un mieru. Kad aizbraucu uz laukiem pie vecākiem, tad tā ir tā diena vai divas, kad neesmu pie datora. Un tad tiešām ir sajūta – jā…ir brīvdiena.
Līga R.:
Kad gaidīju meitiņu un devos dekrēta atvaļinājumā, man bija grūti saprast, ka man tagad tur nebūs katru dienu kaut kas jādara. Ir grūti, uzticēt savu ‘bērnu’ kādam citam. Bet tik un tā jau gribas kaut kā iesaistīties.

Kur jūs smeļaties iedvesmu, lai pēc tam spētu iedvesmot citas sievietes?
Līga O.:
Pirmkārt, jau noteikti jāsaka, ka tās ir portāla lasītājas, kas iedvesmo darīt.
Bet vispār ikdienā, mans lielākais iedvesmas avots ir mani mīļie cilvēki, kopā būšanas brīži, atbalsts. Man, piemēram, joprojām ir atmiņā, gadījums pirms diviem gadiem, kad bijām laukos un bija ļoti daudz sniega. Pēkšņi dzima ideja– ejam ārā, taisīsim trasi un šļūksim pa kalnu. Es stāvu kalna galā, skatos kā mans tētis laižas lejā pa kalnu un domāju – cik tas ir labi, ka mēs varam tā visi kopā to darīt. Lūk, tādi mirkļi iedvesmo. Tas ir ģimeniskums, tā sajūta, ka tev ir savi cilvēki, pie kā aizbraukt, ar ko būt kopā.
Līga R.:
Es, protams, varu piekrist Līgai, bet vēl, mani pēdējā laikā ļoti iedvesmo grāmatas. Pēdējo izlasīju ‘Kafka liedagā’ un man palika atmiņā citāts par to, ka „rīt jau būs jauna pasaule un, ka arī tas cilvēks, kas bija vakar, rīt vairs nebūs tas pats”. Mēs dažreiz tik ļoti pieķeramies kādiem pagātnes notikumiem, pārdzīvojam un nesam iekšā sevī rūgtumu, neļaujot izbaudīt šodienu. Lai gan patiesībā, mēs jau vairs neko nevaram izmainīt, jo šodien mēs jau esam pavisam cits cilvēks.
Grāmatas vispār daudz ietekmējušas manu dzīvi. Kad augu biju liels ‘grāmatu tārps’. Un es no grāmatām, uzbūru to ainu, kādas vēlos, piemēram, savas attiecības un tādas es viņas arī dabūju. Jā, es esmu tāda nedaudz naiva romantiķe.
Vēl mani ļoti iedvesmo mans vīrs un bērns. Kad tu esi kopā ar mazuli, tu vēlreiz uz pasauli paskaties ar bērna acīm, lai gan man tās brilles nekad tā pa īstam nav nokritušas, vienmēr cenšos saglabāt sevī nedaudz bērnišķības. Prieku sagādā arī ikdienišķas, mazas lietas. Man, piemēram, ļoti patīk, kad sāk snigt, iziet ārā, saķert saujā sniegpārsliņas un pētīt, cik tās ir dažādas un skaistas.
Man ir arī ļoti izteikta nepieciešamība pēc dabas, meža. Es pilnīgi jūtu kā tur atgūstu spēkus, enerģiju. Es jūtu, ka ar laiku, mani varētu iedvesmot arī rakņāšanās dārzā. Būs jāaudzē kādas puķes.
Līga O.: Man ir tādas rutīnas lietas, kas kaut vai vienreiz gadā jāizdara, lai būtu labi. Piemēram, sēņošana. Es varu neko nesalasīt, bet man vienkārši ir jāizbrauc uz mežu, jo tur var nedomāt par neko citu. Otra lieta – jūra. Tā spēj mani gan uzlādēt, gan nomierināt, gan salikt domas pa plauktiņiem..

Ko jūs viena otrai gribētu novēlēt?
Līga R.:
Es varētu sākt ar lielu paldies, par to, ko mēs kopā esam izdarījušas, par to, ko Līga ir izdarījusi. Paldies arī par tām reizēm, kad man ir bijis vajadzīgs atbalsts, vai uzmundrinājumus, un viņa to ir sniegusi. Un gribētu novēlēt, lai mums izdodas arī turpmāk uzturēt tik jauku miksli starp draudzību un biznesu. Lai ir mazāk neizrunātu lietu, lai saglabājas tā uzticība, kas starp mums valda.
Līga O.: Vispirms gribu teikt, ka mani nepamet sajūta, ka mums vienkārši ir bijis lemts satikties. Mums it kā ir tik ļoti daudz kas līdzīgs un kopīgs un tajā pašā laikā netrūkst atšķirīgā. Līgā ir daudz kas, kā nav manī un otrādāk. Un tas novēlējums būtu, lai mēs turpinām viena otru papildināt gan privātās attiecībās, gan uzņēmumā. Pāri visam, protams, novēlu veselību, iekšēju prieku un laimi.

Dalīties.

Atstāt Ziņu