Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Jāēd dzīve ar lielo karoti!’ – Linda Jaunzēlandē

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ažreiz šķiet neiespējami, ka varam realizēt kaut ko, par ko tikai sapņojam, tomēr ir cilvēki, kas uzdrīkstas un piepilda savus sapņus. Šis stāsts ir pierādījums, ka to patiešām var paveikt. Par Lindu Riņķi mēs jau rakstījām pirms pusotra gada, kad viņa bija devusies pasaules apceļošanas tūrē. Nu Linda uz kādu laiku ir apmetusies uz Waiheke salas Jaunzēlandē un ir patiesi laimīga, jo dara un dzīvo tā, kā vienmēr ir vēlējusies.

Kāpēc beidzās ceļošana un tu apstājies vienā vietā?
Iesākumā man ir jāpaskaidro, ka ceļošana nav beigusies un nebūt neesmu apstājusies. Lai arī pat tētis no e-pasta uzrunas “Sveika, Tālbraucēja” ir pārgājis uz “Sveika, Māksliniece”, es vēl joprojām saucu sevi par ceļotāju. Tā vienkārši ir sagadījies, ka šobrīd, sekojot savai sirdsbalsij, Jaunzēlande ir kļuvusi par vietu, kur es atgriežos pēc tuvākiem un tālākiem ceļojumiem un kur mana soma atdusas, kamēr pelnu naudiņu un izbaudu savu ikdienu.

Dzīve man piedāvāja iespējas un man bija izvēle – vai nu braukt 2013. gada martā tālāk apkārt pasaulei un sekot manai un Jāņa (ceļojuma biedrs un mans tuvs draugs) idejai par atgriešanos Latvijā jau augustā pēc ASV apciemošanas, vai piebremzēt, teikt ļoti emocionālas un smagas atvadas Jānim un palikt šeit, tādējādi nodrošinot sev visu manu sapņu piepildījumu – dzīvi mākslā, un iespēju lēni un pakāpeniski apskatīt vēl lielāku pasaules daļu nekā ar Jāni būtu spējuši sapņot, naudas un laika trūkuma dēļ.

Paliekot šeit, manā uzraudzībā palika brīnišķīga māja kalna galā ar skatu uz okeānu, mākslas studija un dārzs parka lielumā. Bet pats galvenais – es izcīnīju sev vietu sapņu darbā. Es kļuvu par personu, kas spāņu stila restorānam dārzā veido Gaudi stila mozaīkas sienu.

Kāpēc tieši Jaunzēlande? Pastāsti ko vairāk par to vietu, kur Tu pašlaik dzīvo?

Internets ir lēns un limitēts,
telefona zona meklējama
kalna augstākajos punktos,
dārzā dzīvo fazāni,
kokos dzīvo papagaiļi un dūjas.

To, ka sava ceļojuma laikā ar Jāni brauksim uz Jaunzēlandi, zinājām jau pirms izbraucām no Latvijas. Dzīvojot Rīgā, iepazinos ar foršu puisi Rosu no ASV, kas darba jautājumos uz Latviju atbrauca divas vasaras pēc kārtas, tādējādi kļūstot par manu vasaru sarunu biedru un labu draugu vienā personā, un kurš patiesībā bija pirmais cilvēks, kam atzinos, ka gada laikā sapakošu savas mantas, pārdošu visu lieko, aiziešu no darba un kļūšu par pasaules pilsoni. It kā jokojot, it kā pa īstam, viņš man pateica, ka man noteikti jābrauc uz Jaunzēlandi izmēģināt cirpt aitas, jo viņa mammai ir māja uz pasakainās Waiheke salas.

Gadu vēlāk, šķiet, ka bijām ar Jāni Francijā, kad rakstīju Rosam, ka Jaunzēlandes vīzas mums ir kabatā – kā ar iespēju dzīvot viņa mammas mājā? Un nepagāja ne divas nedēļas, kad mūs sasniedza divas ziņas – pirmā, ka mums ir māja, kur dzīvot, otrā – mums ir darbs, kur nopelnīt naudu turpmākajiem ceļojumiem.

Un tā arī kopš 2012. gada decembra mana atgriešanās vieta ir Waiheke sala, kurā dzīve vēl joprojām rit saskaņā ar dabu. Mums nav kanalizācijas sistēmas, ūdeni ievācam no lietus, katram somā ir pa lukturītim, jo naktīs tikai retās vietās ielas ir apgaismotas un, protams, staigāšana basām kājām un pidžamā ir tikai normāla parādība. Internets ir lēns un limitēts, telefona zona meklējama kalna augstākajos punktos, dārzā dzīvo fazāni, kokos dzīvo papagaiļi un dūjas, un tuvākajā parkā noklīduši blandās pāvi. Un tieši šāda dzīve un šāds dzīvesveids mani šobrīd dara par laimīgāko cilvēku pasaulē – bez lieka stresa, starp citiem ceļotājiem (pārsvarā Latīņamerikas), ar pludmales smiltīm starp kāju pirkstiem, mākslu darbā un mājās un jūras šalkoņu aiz loga. Šī ir mana pagaidu mini paradīze.

Pastāsti par savu “mozaīku pasauli” jeb, kā tas viss sākās, un ko īsti tur šobrīd dari?
Es ticu, ka dzīvē mēs satiekam pareizos cilvēkus. Cilvēkus, kas, ja vien mākam par sevi pastāvēt un pacīnīties par saviem sapņiem, palīdz mums nonākt kaut soli tuvāk sapņu piepildījumam.

Es lūkojos uz milzīgo pelēko cementa
sienu,
kas vietām bija noklāta ar flīžu,
krūžu un
šķīvju saplēstām daļām.
Tā bija mīlestība no pirmā
acu skatiena.

Mājā, kurā dzīvoju, tajā brīdī dzīvoja meitene no Meksikas, kas strādāja uz Spāniju orientētā restorānā – Casita Miro. Un tā kā Waiheke sala ir vīna darītavu paradīze, tad katra Waiheke salas iedzīvotāja pienākums ir iziet vīna-tūrismā jeb citiem vārdiem sakot – traki priecīgā prātā streipuļot no vienas vīna darītavas uz otru. Un Casita Miro restorāns nav izņēmums – viņi savā vīna darītavā ražo burvīgas buķetes vīnu un kādā jaukā dienā starp darbiem un nedarbiem mēs abi ar Jāni gājām izlūkos.

Un uz mirkli pasaule apstājās. Un vīns bija mazsvarīgs. Un vieta pati par sevi šķita maza un pelēka. Jo es ar lielām acīm, raustot Jāņa piedurkni, caur logu lūkojos uz milzīgo pelēko cementa sienu, kas vietām bija noklāta ar flīžu, krūžu un šķīvju saplēstām daļām. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.

Es pazinu meiteni, kas asistēja Casita Miro īpašniekam šī milzīgā mākslas darba veidošanā un zināju, ka februārī viņa pamet Jaunzēlandi. Un tā nu uzsākās mana pastāvīga uz nerviem krišana Meksikas Minai, kurai katru dienu lūdzos, lai viņa iesaka mani par nākamo mozaīkas sienas veidotāju. Pieredze? Nekāda. Ota un krāsas ir man sirdij vismīļākais hobijs, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā veidot mozaīku. Un turpmākais ir stāsts par nebaidīšanos būt pašam sev un par smagu, pacietīgu strādāšanu līdz mirklim, kad dabū savās rokās to, par ko sapņo.

Katru reizi, kad kāds man prasa
“kā Tu tiki pie šī darba?”,
es smaidīgi atbildu:
“man paveicās”.
Bet dziļi patiesībā tas
bija smags un pacietīgs darbs
iegūt savu vietu zem saules.

Tā bija vēla pēcpusdiena, kad es ar draugiem devos Casita Miro virzienā atslēgties no darba pie vīna glāzes. Un sakritību dēļ, parasti tik ļoti aizņemtais un nekad uz vietas neesošais restorāna īpašnieks stāvēja manā priekšā. Es? Pēc glāzes laba Rose vīna smaidīga savā vieglumā un maniem draugiem tik ļoti pazīstamā bērna aizrautībā, stāstu šim izcili gudrajam un nopietnajam kungam gados savus pusaudža vecuma centienus kļūt par biatlonisti. Un pirms viņš dodas prom, viņš nosaka: “Rīt. 8.00”.

Tā nu, tieši savā dzimšanas dienā, pirms gada, es uzsāku savu mozaīkas karjeru ar dažādu krāsu flīžu šķirošanu un kārtošanu pēc krāsu paletes. Nedēļu vēlāk es iemācījos gruntēt, bet pēc mēneša manā uzraudzībā jau bija pirmā sienas daļa un es, sekojot priekšnieka norādījumiem, rūpīgi liku uz sienas dažādu krāsu flīzes. Izklausās rožaini, bet līdz mirklim, kad laimīgi ieguvu šo darbu kā pilnas slodzes darbu, es katru vakaru uzreiz pēc sava otra darba kafejnīcā skrēju uz mozaīku, strādāju pat naktīs, stutējot uz koka lielu lampu, zaudēju litru asiņu pret asajām flīzēm, mācījos pacietību un likvidēju vairāk kā pusi savu vienīgo drēbju grunts un cementa netīrībā.

Tāpēc katru reizi, kad kāds man prasa “kā Tu tiki pie šī darba?” es smaidīgi atbildu: “man paveicās”. Bet dziļi patiesībā tas bija smags un pacietīgs darbs iegūt savu vietu zem saules. Šobrīd 40 stundas nedēļā es veidoju šo mozaīkas sienu un lēnām no pelēkā cementa smaguma viss iekrāsojas krāsās un formās. Un tas ir sapnis, jā. Es, būdama Latvijā, vienmēr sapņoju, bet nekad līdz galam neticēju, ka kādu dienu es varētu pelnīt savu iztiku ar mākslu, dzīvot bez laika ierobežojumiem, nesekot ofisa vai restorāna menedžera norādītajiem laikiem un radīt. RADĪT! Es patiesi dzīvoju iedvesmas radītā vilnī un nu jau, līdz ar statusa iegūšanu uz salas un jau jauniem darba piedāvājumiem, kā arī jaunas vīzas iegūšanu (hip hip urrā – pēc divu mēnešu cīņas ar birokrātiju, janvāra beigās oficiāli kļuvu par mākslinieci Jaunzēlandē ar darba vīzu diviem gadiem!), plānoju atvērt savu atvērto studiju, kurā strādāt pašai pie savas mākslas un censties arī kaut ko pārdot.

Tātad, tas ir kārtīgs darbs, kā tu atpūties? Zinu, ka biji arī devusies ceļojumā, kā arī apceļo pašu salu. Kā baudi savu brīvo laiku?
Jā, mana ceļošana nav rimusies. Jūliju, augustu un septembra sākumu pavadīju paceļojot ASV, apciemojot Latviju un savus mīļos, izciemojoties pie savas studiju biedrenes Turcijā (reiz mācījos vienu semestri Turcijā un kopš tā laika cenšos regulāri apciemot savus draugus tur) un uz diennakti nejauši nokļūstot Ķīnā un iegūstot iespēju, dienu paklaiņot apkārt pa šo tik ļoti milzīgo Āzijas valsti.

Esmu ceļotāju “komūnā” un cilvēki
man apkārt ir atvērti, iedvesmojoši
un ļoti neparasti, tāpēc katra diena
var būt kā
pārsteigums viņu vidū.

Regulāri dodos avantūrās pa salu un cenšos pamazām, lēnā garā apceļot arī pašu Jaunzēlandi. Tagad gaidu mūsu ziemu (jūsu vasaru), kad sapņoju par došanos Vjetnamas, Kambodžas un Laosas virzienā.

Bet principā mana ikdienas atpūta ir gluži vienkārša – satikšanās ar draugiem pludmalē, vakariņas šur un tur, gleznošana mājās, filmas, šad tad dārza apkopšana utt. Esmu ceļotāju “komūnā” un cilvēki man apkārt ir atvērti, iedvesmojoši un ļoti neparasti, tāpēc katra diena var būt kā pārsteigums viņu vidū. Katru dienu iemācos ko jaunu par viņu kultūrām un dzīvi. Kā arī šā brīža aktualitāte – žonglēšanas mācīšanās. Principā savā ikdienā daru visu to, ko mīlēju darīt Latvijā, tikai citā zemeslodes daļā.

Varbūt tev ir kādi ceļavārdi, atziņas vai domas, kas radušās, izdzīvojot to, ko tu pašlaik izdzīvo. Padalies arī ar citiem, iespējams, tas iedvesmos vēl kādu.
Te es varētu runāt daudz un gari. Bet es nevarētu izvairīties no izklausīšanās pārāk pamācoša. Man jāatzīst, ka esmu iemācījusies, ka PATIEŠĀM katra cilvēka dzīve ir citāda un ne visi spēj atļauties dzīvot tādu brīvā lidojuma dzīvi, kādu es dzīvoju. Bet tajā pašā laikā es uzsveru, ka ir jāseko saviem sapņiem. Nedrīkst domāt, ka ir par vēlu, vai, ka ir par maz iespēju. Ar pacietīgu darbu un uzņēmību šajā dzīvē ir iespējams sasniegt bezgala daudz. Dzīve ir jābauda un nedrīkst samierināties ar apstākļiem, kas ikdienas dzīvi padara pelēku un depresīvu.

Savas dzīves laimes punktu esmu sasniegusi tik vien kā ar mūžīgu smaidu, risinājumu atrašanu problēmu situācijās un sekošanu sirdsbalsij. Jo, redz, ja darām to, ko sirds vēlas, nekad nespēsim nožēlot izdarīto – jo tieši tajā mirklī gribējām rīkoties tieši tā un ne citādāk.

Ir jāatpleš savi spārni un jālido pāri
sabiedrības noliktajiem rāmjiem
un savām iedomām par to,
kas ir pareizi un nepareizi.

Un pats galvenais – jāēd dzīve ar lielo karoti (to esmu izskandinājusi visur jau n-tās reizes). Ir jāatpleš savi spārni un jālido pāri sabiedrības noliktajiem rāmjiem un savām iedomām par to, kas ir pareizi un nepareizi. Nekas nav balts vai melns. Ir tikai pieredze, kas veido mūs par patiesi īstiem cilvēkiem ar saprotošu dabu un mīlestības pilnu sirdi. Man patīk ASV dzirdēts teiciens: “go big or go home”, kas pārfrāzējot nozīmē – dari visu pēc augstākās latiņas vai arī nedari nemaz.

Es patiešām novēlu ikvienam atrast to, kas viņus dara patiesi laimīgus. Tai noteikti nevajag būt ceļošanai, jo ne visi pēc savas dabas ir tādi kā es – klejotāji. Galvenais ir katru vakaru pirms miega zināt, ka šodien izdarīju ko labu sev un savai sirdsbalsij. Es pati dzīvoju pēc principa, ka katru dienu ir jāizdara kas pilnvērtīgs vai labs. Tas nozīmē – jāpadara kāds neapdarīts darbs. Ja visi darbi apdarīti, jāpasaka daudz komplimentu sev līdzās esošajiem cilvēkiem, jāizpalīdz kādam. Un, dzīvojot pēc šāda principa, ne tikai darbi apdarās, ne tikai apkārtējie cilvēki atplaukst smaidā, bet arī pat pēc absolūti sliktas dienas, pirms miega ir vismaz viena minūte dienas, kas bijusi pozitīva un ļauj iemigt ar smaidu uz lūpām un gandarījumu sirdī.

                                                     

LASI VĒL!

CEĻOJUMS APKĀRT PASAULEI JEB
“TRĪSGADES PLĀNA ĪSTENOŠANA”.

INTERVIJA AR LINDU PIRMS PUSOTRA GADA >>

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu