Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Latvietes dzīve Francijas dienvidos

Pinterest LinkedIn Tumblr +

īgu uz Franciju aizveda mīlestība. Viņa iemīlējās franču puisī un jau pēc gada bija prom. Tagad viņa dzīvo Francijas dienvidos. Līga saka, ka nebija nemaz ik viegli iedzīvoties un vēl joprojām daudzas lietas viņai ir grūti pieņemt un sadzīvot ar tām. Tomēr, dienvidu daba, cilvēku sirsnīgums, un saulainie laika apstākļi ir tie, kas liek mīlēt šo vietu.


Kā tu nonāci Francijā un kur tieši pašlaik dzīvo un ko dari?
Kā gadījās kā ne, iemīlējos franču puisī, kurš bija draugu draugs un apceļoja Latviju. Es toreiz biju kā gids, taču viss pavērsās pavisam savādāk un pēc gada jau pārvācos uz dzīvi Francijā. Tā kā viņš nāk no Francijas dienvidiem, tad dzīvojām tur, gan Aix-en-Provence, gan Castres, gan Nimes.
Es dzīvoju Francijā ne pārāk ilgi – gadu un 9 mēnešus. Tā kā nodarbojos ar mākslu un man ir mākslinieces izglītība, tad sāku arī ar tādiem darbiem, kurus protu darīt, bet kam franču valodas zināšanas nav tik būtiskas. Diezgan daudz esmu šeit krāsojusi logus un sienas. Latvijā zīmēju sienu gleznojumus, bet te pagaidām to esmu darījusi tikai vienu reizi, jo tomēr ir grūti atrast iespējas. Esmu noformējusies kā pašnodarbinātais un taisu šeit rotas, lampas (pārdodu attiecīgajos veikaliņos un tirdziņos), uztaisīju arī vienu gleznu personālizstādi. Kad uzlaboju franču valodas zināšanas (gāju šeit valsts apmaksātos intensīvos valodas kursos), sāku strādāt viesnīcā. Pa šo laiku divas reizes esmu bijusi arī Latvijā. 

Kāda ir tava ikdiena tur, un cik ļoti tā atšķiras no ikdienas Latvijā?

Ikdiena Francijā no ikdienas Latvijā atšķiras ļoti. Viņi pievērš uzmanību tādām lietām, kam Latvijā tādu uzmanību nepievēršam un, ja godīgi, es vēl pie tā nevaru pierast un dažreiz tas mani nedaudz pat kaitina. Piemēram, viņiem absolūti svarīga ir pareiza un stundām ilga ēšana. Slēģu atvēršana un aizvēršana ir īsts rituāls, kam jāvelta īpaša uzmanība. Un kur nu vēl bez diskutēšanas par visu, bet, galvenokārt-politiku.

Vai atceries pirmās dienas Francijā? Kas tevi tad pārsteidza visvairāk?
Tā kā esmu māksliniece, tad pievērsu uzmanību ģērbšanās stilam, māju interjeram, arhitektūrai, dabai un augiem. Tas viss pārsteidza, jo šeit viss ir savādāks. Te ir ļoti skaisti. Šeit ir dienvidi, Vidusjūras piekraste, dziļas saknes pagātnē, romiešu un viduslaiku mantojumā.

Ja mēs iedomājamies Franciju, kas mums nāk prātā – Parīze, vīns, kruasāni…bet kas vēl ir Francija? Kas tev šķiet tas svarīgākais, kas mums jāzina par Franciju?
Franču revolūcija. Tā ir cilvēku domāšanas pamatā. Viņi aizstāv savus uzskatus, uzstājot, ka ir humānisti, ka savstarpējās attiecības ir ļoti būtiskas. Tomēr jāsaka, ka dzīvē tas ne vienmēr parādās, viņiem ļoti patīk aprunāt, izcelt sevi, uzspiest savu viedokli.
Diemžēl te joprojām ir arī cīņa starp protestantu un katoļu konfesijām, kas Latvijā salīdzinoši vispār nav. Cilvēki izjūt neaprakstāmu brīvību no baznīcas dogmām, pēc revolūcijas. Tādas problēmas mums nav bijušas Latvijā. Dievs un baznīca mums ir saistāmi jēdzieni, te izskatās, ka baznīcai ar Dievu nav bijis sakara, vairāk tikai ar varu. Līdz ar to cilvēkiem nav vēlmes dzirdēt par Dievu, viņi liek paši sevi Dieva vietā.

Kas ir tas, ko tu vēl joprojām nespēj saprast frančos, viņu kultūrā un ko ir grūtāk pieņemt?

Laikam visu, jo man viss te šķiet dīvains un neierasts. Bet, visgrūtāk bija pieņemt bučošanos, jo tas te ir pienākums – ar visiem sabučoties un atbučoties.
Jāpierod arī pie stundām garās ēšanas. Visas iestādes un veikali ir slēgti garajos pusdienlaikos, arī pirmdienās vai svētdienās. Nav jābrīnās arī par to, ka visi kavē.
Francijā ir ļoti izteikts nacionālisms – lielākā daļa nezina pat vienu svešvalodu, bet kauninās katru, kas nerunā franciski.
Te valda milzīga birokrātija – nemitīga papīru kārtošana un atskaitīšanās. Viss notiek lēni, caur vēstulēm. Norēķināšanās tikai ar čekiem, pārskaitījumi nav modē. Bankas kontu var atvērt tikai mēneša laikā. Ar to visu saskaros ikdienā.

Kāda ir Francijas sadzīve un, vai tu seko līdzi arī sabiedriskiem un politiskiem notikumiem?
Par politiku interesēties man nav daudz laika, bet visa pārējā sadzīve ir pilnīgi disorganizēta un nesakārtota. Neviens par neko neatbild, un katrs ierēdnis jebkurā iestādē sniegs atšķirīgu informāciju. Tu tāds francisks haoss.

Kā veidojās tavas attiecības ar vietējiem cilvēkiem? Vai viegli atrast kontaktu ar frančiem?
Man nav vienota viedokļa par visiem. Cilvēki, ar kuriem tiekos, iedraudzējos, visi ir pārsvarā jauki, un diezgan vienkārši. Man nav bijušas īpašas problēmas veidojot attiecības, izņemot valodas barjera sākumā.

Kā, esot tur, tev no Latvijas pietrūkst visvairāk?
Latvijas svaiguma, zaļuma, liepu smaržas, miglaino rītu, Baltijas jūras, kas nav sāļa.
Katru dienu pietrūkst Latvijas maize, jo tā, kas ir te, pilnīgi atšķiras no mūsējās.
Pietrūkst savu cilvēku un Rīgas, jo tā ir mana pilsēta. Esmu dienvidu mazpilsētā, un tagad jūtu, kā pietrūkst sabiedriskās dzīves, arī tramvaju un dzīvās satiksmes.
Ļoti ilgojos pēc sniega, taču ne pusgada garumā, kā Latvijā – tas jau ir par daudz.

Ko no sadzīves, virtuves, uzskatiem, dzīvesstila vai kā cita, tu gribētu, lai tas ir arī šeit – Latvijā?
Gribētu, lai Latvijā ir vairāk sirsnīguma. Cilvēki šeit kaut kā māk uzmundrināt ,vienmēr uzsmaidīt, būt ieinteresēti. Latvietim vairāk raksturīga distancētība un nomāktība. Gribētos, lai cilvēki Latvijā ir laipnāki un izrāda labākas manieres. Uzskatu, ka tas viss izskaidrojams ar laikapstākļiem – mums vajag vairāk sauli.
Un jā, latvieši varētu mācīties ēst liesāk, jo latviešu ēdienos ir pārāk daudz piena produktu un gaļas.

Kas ir tava dzīves atziņa, ko esi guvusi dzīvojot tieši tur, kur pašlaik dzīvo?
Nekur nav tik labi kā mājās – to gan atskārtu jau tad, kad kādu laiku dzīvoju Vācijā. Bet vispār, cilvēkam ir interesanta tendence – gribēt to kā viņam nav, arī atrasties tur, kur viņa nav.

Vai tu plāno atgriezties Latvijā? Vai tavas mājas šobrīd ir un kādu laiku vēl noteikti būs Francija?

Jā, domāju. Nezinu kad un kā, bet pastāvīgi par to domāju. Protams tās ir saknes, un tās ir manas mājas. Bet ne tik ļoti personīgā komforta dēļ es gribētu atgriezties (nenoliedzami ērtākā dzīve ir savā kultūrā un ar savu valodu). Es domāju, ka ir kas būtisks, ko es varu savai zemei dot un tas ir mans pienākums un aicinājums. Dažreiz varbūt ir jāaizbrauc, lai to atrastu un saskatītu. Katrā ziņā iesaku visiem ceļot un iegūt iespaidus, jo lai arī tas ir grūti, tas noteikti pilnveido un dod daudzpusīgu skatījumu, kas ir ļoti vērtīgs. Tā mēs vairāk izprotam notiekošo, un tad mēs vairāk un pilnīgām varam palīdzēt citiem.

Vai šeit ir vēl kādi latvieši ar ko kontaktējies?
Jā, caur draugiem.lv esmu atradusi šeit Latviešus un sakontaktējusies. Arī Parīzē man ir ļoti laba latviešu draudzene, pie kuras trīs reizes esmu bijusi ciemos. Pazīstu šeit daudz ārzemniekus no kursiem, spēlēju arī rokgrupā ar frančiem, tā, ka sanāk kontaktēties gan ar vietējiem, gan cittautiešiem, gan latviešiem. 

Nobeigumā, kas tur – Francijas dienvidos, tavuprāt ir visskaistākais?
Visskaistākais šeit ir daba un laikapstākļi. Ir draugi, kas saka, ka vīns un ēdiens, bet man tie nav tik būtiski. Man prieks, ka te ir tik daudz saules, dažreiz šķiet, ka pat pārāk daudz, jo lietainās dienās esmu īpaši priecīga, ka beidzot ienāk svaigums. Šeit arī lietus laikā nav ilgs un izteikts pelēkums un aukstums kā ir Latvijā. No ceļojumiem, visspilgtākie ir visi viduslaiku ciematiņi un pilsētiņas. Piemēram, viens tāds ir Sisteron, kas atrodas Alpu tuvumā – unikāla vieta.

Dalīties.

Atstāt Ziņu