Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Elvīra: ‘Dzīve te ir atšķirīga no dzīves Eiropā’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ķiet, ka šis stāsts pierāda, ka mēs nespējam pat iedomāties, kā mūsu dzīve vienā mirklī var mainīties. Elvīra Menez pirms desmit gadiem dzīvoja Latvijā un vienkārši svinēja dzimšanas dienu. Tā bija diena, kas bija pārmaiņu sākums. Viņa satika savu mīlestību, tad sekoja ceļojumi un dzīve pa dažādām pasaules valstīm un nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Indijā.


Indijā vīra darba dēļ
Laikam jāsāk ar to, ka esmu sieviete savos piecdesmit gados. Pirms desmit gadiem mana dzīvē pēkšņi notika pavērsiens – krēslainā janvāra vakarā, Dzintaros piesnigušā dārzā, kur svinējām dzimšanas dienu ar slidošanu, ugunskuru un ceptām desiņām, es satiku savu princi- nu gluži kā pasakā… Mans romantiskais princis ir francūzis. Mēs apprecējāmies pēc gada, bet sanāca tā, ka viņam vairāk Latvijā nebija darba, un viņš mani aizveda plašajā pasaulē…
Pēc ceļojumiem uz Itāliju, Saūda Arābiju, Etiopiju, bet tad darba vietas lokalizācija kļuva Bengalūru (Bangalore), Karnatakas pavalsts, Indijā. Tā es nokļuvu Indijā – vīra darba dēļ, nevis garīguma meklējumos. Esam te jau ceturto gadu un, iespējams, ka paliksim vēl dažus. Ko es te daru? Es strādāju tajā pašā internacionālajā skolā, kur mans vīrs, jo jau pašā sākumā sapratu, ka mājās nosēdēt ik dienas būs gluži vienkārši neiespējami. Esmu brīvprātīgais skolotājs – asistents, bez algas, jo man nav darba vīzas un ārzemnieku reģistrācijas birojā man bija jāparaksta dokuments, ka Indijā nestrādāšu. Acīmredzot, tādējādi viņi aizsargā savu darba tirgu.
Tā nu mana ikdiena izrādījās ļoti piepildīta un esmu apmierināta.

Nevar pucēties kā te – Latvijā
Dzīve te ir atšķirīga no dzīves Eiropā. Te, piemēram, nevar „uzcirsties” savā jaukākajā kleitā, ko es starp citu, ļoti mīlu, uzraut augstpapēžu kurpes un braukt uz kādu jauku Vecrīgas krodziņu vai vīna studiju pasēdēt, vai doties uz kārtējo operas izrādi. Tā visa te nav, vismaz tādā nozīmē, kā es to mīlu… Putekļainās ielas, cilvēku burzmas un vietējās ģērbšanās kultūras tradīcijas, uzspiež neizbēgamas korekcijas arī manā garderobē. Daudzi mani apģērba gabali, somiņas un kurpes glabājas skapī un gaida Eiropas vasaru. Te uzreiz būtu jāmin arī tas, ka visu laiku jāpatur prātā, ka jāģērbjas tā, lai nepievērstu arī vietējo vīriešu uzbāzīgos, pat nekaunīgos skatienus.

Viņi sāka nekaunīgi skatīties uz mani, runāt caur mašīnas stiklu un pat dauzīt pa to ar rokām.

Jā, vīrieši mēdz būt agresīvi
Tas vien, ka esi baltā sieviete izsauc viņu uzmanību. Bengalūru (Bangalore), kur dzīvojam, atrodas Indijas dienvidos, un te ļaudis ir mierīgāki. Stāsta, ka Indijas ziemeļos vīrieši ir agresīvāki. To arī izbaudīju mūsu nesenā ceļojuma laikā pa Radžastānu. Kopā ar vīru sēdējām tūristu kompānijas vieglajā auto pie dzelzceļa pārbrauktuves, gaidot garām aizejošo vilcienu. Jaunu vīriešu kompānija ievēroja mani sēžam mašīnas aizmugurējā sēdeklī un, pat nepievēršot nekādu uzmanību manam vīram, sāka nekaunīgi skatīties uz mani, runāt caur mašīnas stiklu un pat dauzīt pa to ar rokām. Tā, ka ir saprotams, ka viena staigāt pa ielām es te necenšos. Pārvietojamies apkārt ar taksi vai ar mūsu pašu motociklu.

Jā, pēdējā laikā izskanējuši skandalozie izvarošanas gadījumi, un te tas acīm redzot, nav nekas neparasts. Jau pirms gadiem trim, vietējās avīzēs esmu lasījusi brīdinājumus sievietēm nestaigāt pa vientuļām ielām un nomalēm, kur nav cilvēku, ne tikai krēslas stundās, bet arī dienas laikā. Man liekas nepieņemams arī uzskats sabiedrībā, ka sieviete, ja tā tikusi izvarota, tiek uzskatīta par līdzvainīgu notikušajā, pat neizskatot lietas apstākļus. Šķiet, ka pēdējā laikā uzskati tiek pamazām mainīti, taču pavisam nelielā sabiedrības daļā. Izvarota te var tikt ne vien baltā sieviete, bet arī vietējā. Vīriešu skaitliskais pārsvars te ir ļoti pamanāms. Jauni puiši bariņiem vien klīst apkārt visur un jebkurā diennakts laikā un neviens jau nevar uzminēt, kas viņiem padomā.

Pirmie iespaidi un „mūsu” pludmale
Mani pirmie priekšstati par Indiju veidojās jau piecus gadus senā pagātnē, kad dzīvojot un strādājot Etiopijā, nolēmām pavadīt trīs nedēļas Ziemassvētku un Jaungada brīvlaikā, Keralā, Indijas provincē, kur apmetāmies Kovalam pludmales viesnīciņā, pašā okeānā krastā. Pēc visai savdabīgajiem Āfrikas dzīves standartiem, ko bijām baudījuši jau trīs gadus, ieraudzītais un piedzīvotais Indijā, mums likās kas pasakains! Mēs nesatraucāmies par netīrumu un atkritumu kaudzēm ielu malās, mēs uz to vienkārši bijām iemācījušies neskatīties. Mēs priecājāmies par silto okeānu, lielajiem viļņiem, siltajām, samtainajam dienvidu naktīm, skaistajiem saulrietiem, kokospalmām, eksotisko augļu daudzveidību, ajurvēdiskajām masāžām, Indijai tik ļoti raksturīgo vīraka smaržu un meditācijas mūzikas skaņām no tuvējā restorāniņā… Mēs iemīlējāmies tajā visā un mūsos radās liela, liela vēlme te atgriezties. Un notika brīnums – jau pēc četrām nedēļām mums piezvanīja kolēģi un pateica, ka internacionāla skola Bengalūru meklē franču valodas skolotāju. Mans vīrs kļuva par šo meklēto skolotāju. Tā mēs uzsākām dzīvi Indijā. Skola mums īrē skaistu dzīvokli Jelahankā, Bengalūru ziemeļos, kas ir pusstundas brauciena attālumā no skolas. Mums ir baseins pie mājām un baseins skolā, kas dod iespēju peldēties kaut vai katru dienu, ja vien ir vēlēšanās, un nekas par to nav jāmaksā. Mums ir daudz atvaļinājuma dienu, kas nepavisam nebija, strādājot Latvijas skolās vai bērnudārzos. Un tad mēs braucam uz mūsu iemīļoto Goa. Mums patīk pludmales dzīve, patīk braukāt ar skūteri, celties agri no rīta un doties garās pastaigās gar okeāna krastu, peldēties, iet vēsā dušā un tad baudīt brokastu kafiju, klausoties jūras šalkoņā… Palolem pludmale, kā smejamies, ir kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Tur mēs atradām savu miera ostu, relaksāciju, meditāciju…

Mums patīk pludmales dzīve, patīk braukāt ar skūteri, celties agri no rīta un doties garās pastaigās gar okeāna krastu.

Pastāvošā kastu sistēma
Ko es aizvien nevaru pieņemt indiešu kultūrā? Viena no lietām, protams, ir viņu paradums mest visu jebkurā vietā – uz ielas, pagalmā vai pievārtē. Tāpēc jau tās mēslu kaudzes arī ir it visur.
Dīvaini ir tas, ka visur par sevi liek manīt kastu sistēma un milzīgā sociālā nevienlīdzība, kas aizvien pastāv. Mums skolā ir apkopējas un dārznieki. Šie cilvēki nekad nedzer kafiju ar mums un nekad neēd pusdienas kopā ar mums. Viņi sēž kaut kur aiz ēkas stūra uz zemes un ēd savu no mājām paņemto ēdienu.
Nevar pierast arī pie haosa uz ielām, kur šķiet neviens nevienu neciena, taurējot apdzen no abām pusēm un nedod ceļu arī tad, ja tev ir priekšroka.

Sadzīve…
Domāju, ka birokrātija te ir samērā smaga. Katrs ārzemnieks, pirmkārt ar to saskaras imigrācijas dienestā, kur nepieciešamas izziņu kaudzes, un tās visas tiek daudzkārt skatītas cauri un, ja kaut kas nav kārtībā, tad atkal jānāk citu dienu un jāgaida garajā rindā. Bija ļoti grūti dabūt, piemēram, telefona numuru. Tam arī bija jāiesniedz izziņas, kas apliecinātu mūsu personību un dzīvesvietu – darba līgums, vīzas numurs. Pēc tam vēl sekoja vairāki telefona zvani ar jautājumiem. Ja šos jautājumus ignorē, tu šo numuru vienkārši zaudē.
Uzskatu, ka te ir dārgi interneta pakalpojumi. Maksājot aptuveni 11 latus mēnesī, mēs saņemam internetu ar ļoti ierobežotu ātrumu. Limits tiek izsmelts pāris dienās. Tad mēs saņemam paziņojumu, ka ātrums tiek samazināts, un tad nevar vairāk atvērt nedz YouTube, nedz arī kādu attēlu, piemēram, Facebook. Kaitina arī biežie strāvas pārtraukumi. Mūs glābj jaudīgs ģenerators pagrabtelpās, taču katram strāvas pārtraukumam seko arī interneta sakaru pārrāvums.
Citādi par sadzīvi nevar sūdzēties, viss liekas ir sakārtots. Arī medicīna ir labā līmenī. Gan slimnīcās, gan veikalos, gan visās citās iestādēs cilvēki ir pieklājīgi, laipni, izpalīdzīgi, smaidīgi. Nekad nekādas rupjības vai nelaipnības, kā to bieži gadās sastapt Latvijā, nav gadījies redzēt.

Itin nekas neliecina, ka sievietes Indijā būtu beztiesīgas, pazemotas, vai kā citādi nelaimīgas.

Šķiet, ka kaimiņi ir lepni, ka dzīvojam kaimiņos
Tas, kādi ir indieši, ir ļoti atkarīgs no tā, kur tu esi – laukos vai pilsētā, starp izglītotiem vai neizglītotiem cilvēkiem. Bet visā visumā viņi ir ļoti labvēlīgi pret mums, ļoti izpalīdzīgi un draudzīgi. Viņiem ļoti patīk eiropieši. Mēs te jūtamies droši un labi. Man pat šķiet, ka mūsu kaimiņi ir lepni, ka mēs dzīvojam viņiem kaimiņos. Savukārt, strādājot skolā, par manām kolēģēm varu teikt, ka viņas ne ar ko neatšķiras no mums: ir izglītotas, pašapzinīgas, gudras un sevi cienošas sievietes. Ar viņām kontaktējoties un vērojot, itin nekas neliecina, ka sievietes Indijā būtu beztiesīgas, pazemotas, vai kā citādi nelaimīgas.
Indieši ir ļoti ticīgi. Lai kādai reliģiskajai kopienai viņi piederētu, viņi godprātīgi apmeklē savus tempļus, baznīcas vai mošejas un aktīvi piekopj ticīgu cilvēku dzīvesveidu. Esmu ievērojusi kādu indiešu skolotāju, kas no rītiem skolas autobusā klusītēm skaita lūgšanas un viņas pirksti aizvien vēl ir notriepti ar krāsainu pulveri, ko izmanto tempļos. Daudziem lūgšanu istaba ir ierīkota arī mājās un viņi to uzskata par savu templi.
Indieši, manuprāt, ir laimīga tauta. Valsts strauji attīstās, viens pēc otra veras vaļā lielie tirdzniecības centri, mājas ceļas kā sēnes pēc lietus. Bengalūru ir Indijas ‘’Silikona ieleja’’ un te jo īpaši ir vērojams attīstības bums, laikam tāpēc cilvēki izskatās tik ļoti apmierināti un cerīgi…

Gribētu iedēstīt Latvijas cilvēku sejās smaidus
Šeit esot, pietrūkst četru gadalaiku, Ziemassvētku tirdziņa, sniega, svaigā gaisa, lauku un zaļo, tīro pļavu, priežu un egļu mežu, tīro, gleznaino Latvijas ezeru un jūras. Pietrūkst jeb kārojas biezpiens, Ragaciema zivis, gailenītes un ogas.
Man pietrūkst savu tuvinieku, kas palikuši manā mīļajā Latvijā.
Es noteikti atgriezīšos te un neuzskatu, ka esmu pametusi Latviju. Pagaidām, braucu šeit katru vasaru. Mēs abi ar vīru, kas nebūt nav latvietis, mīlam būt Latvijā un nākotni saistām ar dzīvi šeit. Bet pagaidām mēs dzīvojam Indijā, jo vīram te ir darbs.
Braucot uz mājām Latvijā, gribētos paņemt līdzi mazliet no Indijas siltās saules un svaigās garšvielas, lai daudzveidotu latviešu virtuvi. Gribētu iedēstīt Latvijas cilvēku sejās smaidus un pozitīvisma izteiksmi, kas indiešiem nepietrūkst, kaut varbūt nabadzības līmenis un apjomi te ir daudz lielāki…

 

Dzīvojot Indijā, es iemācījos un vēl joprojām mācos, kas ir pacietība un gaidīšana, kad lietas risinās un notiek lēnām.
Indijā es sastopu tautu, kas ir lepna ar savu valsti – viņi ir savas zemes patrioti un ļoti mīl dzirdēt no mums atzinīgus vārdus par viņu zemi un nemīl kritizēt savu valdību, vismaz mums to dzirdot.

Dalīties.

Atstāt Ziņu