Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: XI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Patīk – gan pašiem, gan dibeniem

„Vai drīz būsim klāt?” Gunita satraukta jautāja Olgai, kad busiņā bija pavadītas gandrīz piecas stundas. Meitene nevarēja vairs sagaidīt, kad beidzot nokļūs ciematā un redzēs savu jauno darba vietu, bet pats galvenais – satiks viņu. Cilvēku ar milzīgo impēriju Kairā. Cilvēku, kurš šai visā pasākumā bija ieguldījis milzum daudz naudas un enerģijas. Viņam noteikti jābūt saviem iemesliem, prātā izveidotai stratēģijai, kā no sasauktajiem latviešu strādniekiem panākt produktivitāti. Astoņas ceļazīmes uz Ēģipti viņš bija nopircis kā tādas kino biļetes. Ar tik vieglu sirdi, tik viegli pieņemot darbā cilvēkus no pavisam cita kontinenta.

„Vēl kādas 10 minūtes, un tad tur būs tāds pagrieziens pa labi,” Olga atbildēja, un viņi turpināja ceļu pa tuksneša smiltīm.

„Nu tagad?” Gunita redzēja, ka tur tuvojas pagrieziens pa labi.

„Nē, es pateikšu, kad,” Olga lika Gunitai nomierināties. Tagad jau visiem galvas bija sakārtas pie logiem, lai nenokavētu vajadzīgo pagriezienu. Tūlīt, tūlīt būs.

„Klāt esam!” beidzot atskanēja Olgas vārdi, busiņam nogriežoties pa labi un uzsākot ceļu uz ilgi gaidīto ciematu. Tā bija zaļa, izkopta aleja tuksneša vidū, pa kuru viņi brauca iekšā, līdz sasniedza kontroles punktu. Tur mašīnai lika apstāties, šoferis kaut ko pateica apsargam, un busiņš tika ielaists iekšā. „Te tā kuru katru nelaiž,” Olga nokomentēja. „Bet mani viņi jau pazīst.”

Tālāk ceļš veda līku loču pa šaurajām smilšu ieliņām. Pa ceļam Olga iepazīstināja ar vietējiem objektiem. „Te, lūk, ir mošeja.”

„Viņiem tās mošejas ir katrā vietā,” piebilda Madis.

Tad sākās nedaudz apdzīvotāks rajons ar mazām mājiņām, vienu pie otras saliktām. Busiņš jau atkal nogriezās un tad brauca lejā kā no tāda kalniņa, kad Olga piebilda: „Re, tā pa labi ir Mahmuda Alī villa, tur mēs šodien iesim pie viņa vakariņās.” Villa bija ļoti liela, balstīta uz baltām marmora kolonnām, kas apvijušās ar zaļumaugiem. Kā tāds paradīzes dārzs – vienos ziedos. Viņi atstāja villu sev aiz muguras, un tūlīt jau Olga norādīja atkal: „Te, lūk, būs jūsu villa – numur 123,” viņa teica. Tā atradās pāri ceļam no Mahmuda Alī villas, tāpēc bija saprotams Olgas joks: „Mahmuds Alī tur no augšas varēs redzēt, ja jūs šeit blēņas darīsiet.”

Kad busiņš beidzot apstājās, visi kā viens metās ārā un steidzās uz savu jauno mājvietu jeb villu, kā te to moderni sauca. Paradīze! Jau atkal paradīze – līdzīgi kā Mahmuda Alī villa, viņu ēka no ārpuses bija rotāta ar zaļumaugiem, kuriem bija balti un rozā ziediņi. Vēl neieejot villā iekšā, viņus sagaidīja terase ar mīkstiem dīvāniem. „O, te varēs bārbikjū cept,” Madis jau plānoja, paglaudot savu bumbveidīgo puncīti, kas visur gāja pa priekšu. Iesēžoties terases dīvānā, skats pavērās tieši uz Vidusjūru. Tik zils, un sajūta tik viegla, vējam patīkami sitoties sejā. Atgādināja oāzi tuksneša vidū.

Ejot tālāk – iekšā villā, viņus ieskāva dzīvojamā istaba. Tāds plašums, ka tur pat varēja trīs dzīvojamās istabas ietilpināt. Vienā stūrī bija mīksti dīvāni un televizors, otrā galds, uz kura milzīgs trauks ar augļiem – banāniem, āboliem, guavu, kas raksturīgs Ēģiptei, apelsīniem. Tālāk bija vēl citi galdi. „Tur mums būs ofiss, kur strādāsim,” Olga jau visu bija izplānojusi. Telpā bija baltas kolonnas, ka izstaroja gaišumu un patīkamu vēsumu. Tai pat laikā te netrūka mājīguma sajūtas ar mīkstajiem dīvāniem, pūkainajiem paklājiem, kafijas galdiņu un televizoru.

„Zini, cik man ilgi nācās runāt, lai te paklāju ieliek?” Olga stāstīja, pagriezusies pret Leonu. „Ēģiptieši ļoti lēni strādā,” viņa pamatoja to ar visiem labi zināmo dienvidnieku dzīvesveidu. Olga bija atbildīga par to, lai jaunajiem atbraucējiem istabas tiktu iekārtotas pēc iespējas labāk.

„Bet baigais malacis tu esi, jo šī telpa ļoti labi izskatās,” Leons izskatījās apmierināts ar Olgas veikumu.

Kad Olga paziņoja, ka tālāk villā aiz baltā koridora paslēpušās istabas un katram jāizvēlas sava, ziņojums bija vairāk kā skaidrs: tika dots signāls, un visi kā mazi bērni uzsāka skrējienu, lai paspētu paņemt vislabāko istabu. Ieskrējuši vienā, tad otrā, viņi bez liekiem strīdiem izraudzījās savas jaunās mājvietas, un katrs bija sajūsmā par to, ko dabūjis. Gunitas istabā bija divas gultas, naktsgaldiņi ar ēģiptiešiem tik raksturīgo stikla virsmu, spogulis ar vijainām maliņām. Viņa piegāja pie loga. Vienreizēji! Tas pats skats, kas no terases – Vidusjūra! Koši zila un mirdzoša! Gunita jau redzēja sevi, katru rītu mostamies  ar šo skatu. Katru dienu zilums ārā aiz loga dos viņai enerģiju. Tā viņa domāja.

„Es esmu tik priecīga! Mums ar Mārtiņu ir tik forša istabiņa,” arī Renāte staroja. Madis savukārt bija laimīgs, ka viņa istabā ir balkons. Danam izskatījās viss gluži vienalga – kas bija iedots, gāja pie sirds. Vien Leons klejoja pa visām telpām, salīdzinādams un pārdzīvodams, ka viņa istaba uz pārējo fona ir mazāka, jo lielā divguļamā gulta izpletusies pa visu istabu. Turklāt Leona istaba bija no galvenās ieejas pa kreisai rokai, iespiesta viena stūrītī, kamēr pārējās – viena pie otras aiz lielā koridora pa labi. „Nu, tu mums būsi tāds visu apsargs kā vecākais,” Olga piebilda Leonam un, šķiet, tas viņu iepriecināja. „Visi ir apmierināti ar istabām?” Olga pārjautāja. Neviens nesūdzējās. Viss bija glauni un mājīgi iekārtots. Olga varēja justies gandarīta par paveikto.

Jaunā latviešu ģimene sapulcējās dzīvojamā istabā, lai dibeni izmēģinātu glaunos dzeltenos dīvānus, kuros iekrītot, mīkstums bija tik dziļš kā grimstošajās smiltīs – kad esi ierauts iekšā, laukā tikt pagrūti. Vēl tikai paņemt rokās pulti vai grāmatu, atslābināties un neko nedarīt. Vien mieloties ar tiem paradīzes auglīšiem, kas salikti uz galda. „Paskat, es šitādu gan nebiju ēdis. Ņemsi pusi?” Leons ar Madi apsprieda guavas garšu. Tikmēr Olga uzņēmās menedžeres lomu un atgādināja par vakariņām septiņos. Tad viņa uzgāja augšā – Olgas istaba atradās Mahmuda Alī villā. Tur dzīvoja vairāki vietējie strādnieki.

Līdz vakariņām bija palikusi pusotra stunda. Madis ar Leonu, kas abi vairāk turējās kopā, sāka jau apspriest darba jautājumus: kā te viņiem ar makšķerēšanu un braukšanu jūrā? Kā varēs ko apsargāt? Glauni iekārtojušies mīkstajos dibenu sildītājos, viņi bezrūpīgi runājās. Tikmēr Mārtiņš ar Danu bija izgājis uz lieveņa uzsmēķēt. Abi bija atraduši kopīgu valodu. Gunita iegāja savā istabā, lai pabūtu viena un izkrāmētu mantas, bet ne uz ilgu laiku. Pie durvīm klauvēja pirmais ciemiņš.

„Čau beibe,” Renāte ienāca viņas istabā. „Es drīkstu?”

„Jā, protams. Ko tu gribēji?” Gunita jautāja.

„Neko, tāpat papļāpāt. Klau, ko tu vilksi pie Mahmuda Alī kunga? Kaut ko īpašu?” viņa jautāja.

„Nezinu. Vai tad vajag?”

„Es iešu šāda,” viņa izrādīja savas melnās bikses, sarkano blūzīti un augstpapēžu kurpes.

„Tu neesi uztraukusies?” Gunita pajautāja Renātei.

„Esmu, es taču nezinu angļu valodu. Kā es ar to Mahmudu Alī runāšu? Pag, es tev pamēģināšu vismaz pateikt pāris vārdus par sevi angliski.” Renāte sāka trenēties – viņa teica savu vārdu, uzvārdu, nodarbošanos. Meitene gribēja atstāt labu iespaidu. Arī Gunita bija uztraukusies, pat ja zināja angļu valodu. Kāds būs šis noslēpumainais kungs? Šis it kā cienījamais vīrs, kurš mani noraksturoja, tikai uz bildi paskatoties vien, kurš bija iedevis 300 dolāru dāvaniņu, kā viņš to teica. Kuram es patiku? Par kuru viņa impērija Kairā runāja vispirms. Un tagad šis ciemats ar 300 villām. Tas viss piederēja viņam!

„Paskat, es nopirku Mahmudam Alī piparkūku,” Renāte rādīja. „Ja jau nevarēšu runāt, tad vismaz iedošu šo, un ceru, ka viņš liks mani mierā.” Gunita nebija nopirkusi neko. Es taču braucu uz darbu. Viņa sevi mierināja, kaut gan patiesībā domāja: varbūt vajadzēja nopirkt gan? Arī pārējiem nekas nebija paņemts līdzi. Ko tur vairs! Viņas dzirdēja Olgas balsi lielajā istabā, kas nozīmēja – jādodas. Ilgi gaidītā tikšanās ar Mahmudu Alī ir tepat aiz durvīm.

           

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu