Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XL daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Posts ar veļasmašīnu

Nākamajā rītā pēc brīvdienām Gunita aši ķērās pie darba. Kā Mahmuds Alī pirmajā tikšanās reizē bija teicis, viņš dod mēnesi, lai Gunita uzzinātu nepieciešamo informāciju par ciematu un izveidotu sabiedrisko attiecību plānu. Meitene to bija cītīgi darījusi – cik nu bija iespējams kaut ko uzzināt no Muhameda, kurš pats neko daudz nezināja. Tagad vajadzēja visu salikt kopā, pirms došanās augšā pie priekšnieka. Iespējams, Gunita tā arī mierīgi būtu sēdējusi dzīvojamās istabas ofisā un savas idejas smuki likusi uz papīra, ja vien šo mieru nebūtu pārtraukusi Olga ar skaļu un pat teatrālu uzvedumu.

Bija vēl tikai dažas minūtes līdz pulksten 12.00, kad Olga nokāpa lejā, lai pēc iepriekšējā dienā izveidotās kārtības mazgātu savas drēbes. Taču viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums.

„Renāte, vai tur kāds kaut ko mazgā?” skaņa, kas nāca no veļas istabas, par to neapšaubāmi liecināja.

 „Izskatās, ka tur Dans ielicis savas drēbes, bišķi jāpagaida,” Renāte norādīja. Bija skaidri redzams, ka Olgas zīmīti puisis bija vai nu ignorējis, nejauši palaidis garām vai vienkārši nesapratis un vēsā mierā ielicis savus kreklus un mutautus izgriezties veļas rullī. Sistēma nedarbojās! Tāds bija secinājums. Olgai bija iemesls kļūt niknai.

„Nē, man nav jāgaida! Vai tad neredz, ka uz durvīm ir zīmīte, ka es šodien mazgāju 12. Vai tiešām tu, Renāte, nevarēji parūpēties, lai tas tiktu ievērots? Es jau tā esmu aizņemta, jo atšķirībā no jums visiem, man ir daudz jāstrādā. Turklāt manas baltās bikses ir slapjas, viņas steidzami jāmazgā. Vai man tiešām tev jāatgādina 85 reizes, kamēr tev pielec?” Olga bija pārskaitusies, un Renāte nebija no tām, kas šādus apvainojumus pieņemtu.

„Es tev prasīju baltās drēbes, bet tu toreiz neiedevi. Un zini, Olga, pirms tu te ievācies, mums nebija nekādu problēmu ar veļas mazgāšanu. Visi, kad kaut ko mazgāja, pajautāja citam, visi metāmies kopā un tikām galā bez neviena kašķa. Dans varbūt nezināja par tavu sistēmu, jo mums iepriekš nekādas sistēmas nebija. Tagad tu taisi problēmas ne no kā!”

„Ak tad es taisu problēmas? Kurš ir tas, kas nepilda savu darbu? Tev ir pienākums rūpēties par veļas istabu un to, lai visiem būtu iespēja izmazgāt drēbes!”

„Nē, man nav tev jāstaigā pakaļ un jāmazgā tava netīrā veļa. Ja es pasaku laiku, kad mazgāšu, un tu pati nevari tik daudz kā laicīgi iedot man savas drēbes, tad tā nav mana vaina. Es neesmu tev nekāda kalpone!” Pēc šiem vārdiem Olgas dusmas griezās kā tagad tās Dana drēbes tur veļasmašīnā, un sarkanie vaigi piepūtās aizvien lielāki, ka likās tūlīt sprāgs. Viņa neparko negribēja padoties Renātei un pieļaut, ka tā saka pēdējo vārdu.

„Nu labi Renāte, ak tāda tu man esi draudzene! Es to atcerēšos, vari man vairs neko neprasīt, un neceri, ka es tev organizēšu vēl kādus braucienus!” Olga to pateica pavisam tieši un iegāja mazajā veļas kambarītī, aizcērtot aiz sevis durvis.

„Man arī nevajag, es visu varu izdarīt pati,” Renāte viņai atbildēja nopakaļ. „Tāda karaliene iedomājusies no sevis,” meitene pievērsās Gunitai. „Viss, es vairs ar viņu netaisos runāt. Bet piekrīti, Gunita, mums taču nebija iepriekš nekādu problēmu, tagad šitā nokāpa lejā un krīt visiem uz nerviem.”

„Njā, mani viņa vairs nepārsteidz,” Gunita piekrita. Viņas uz kādu brīdi apklusa, jo varēja saklausīt trokšņus veļas istabā.

„Ko viņa tur dara?” Renāte brīnījās. „Paskaties, re kur ūdens pat nāk ārā,” Renāte norādīja uz nelielo straumīti, kas spraucās cauri uz dzīvojamo istabu. Meitenes saskatījās, bet neko neteica. Tad iznāca ārā Olga. Viņa ar blīkšķi aizcirta veļas kambara durvis, nepaskatoties uz Gunitas un Renātes pusi un, baltajām kurpēm noklabot, ātri pameta dzīvojamo istabu, lai pa virtuves durvīm dotos atpakaļ uz Mahmuda Alī kabinetu, kur viņa strādāja. Renāte ātri aizskrēja pie veļas mazgātavas durvīm, atvēra tās, lai ielūkotos, kas iekšā noticis.

„Ak, Kungs!” viņa bļāva no veļas kambara. „Gunita, nāc apskaties! Te taču viss pludo! Viņa ir izņēmusi Dana drēbes un ielikusi savējās! Jēziņ! Kā to vispār var izdarīt!” Renāte brīnījās.

„Ārprāts! Viņa atvēra ieslēgtas veļasmašīnas durvis?” Gunita pārjautāja.

„Jā, es nesaprotu, kā tas ir iespējams! Bet, re, kur ir Dana slapjās drēbes! Neizmazgātas, izņemtas ārā un noliktas blakus! Dans par šito būs riktīgi pārskaities!” Un taisnība viņai bija. Olgas piedzīvojums ar veļasmašīnu tika pārspriests pie pusdienu galda, kurā galvenā varone gan nepiedalījās, jo abi ar Madi bija aizbraukuši uz Aleksandriju kārtot bankas lietas.  

„Nu viņa taču nav pie pilna prāta!” Leons secināja.

„Viņai ar koku vajadzētu par šito sadot! Es tagad arī paņemšu, izņemšu viņas drēbes no veļasmašīnas un izmetīšu uz ielas! Nekādas cieņas viņai nav!” Dans bija jo īpaši dusmīgs, jo tās bija viņa drēbes, ko Olga bija izmetusi ārā. „Un kas tie vispār par mazgāšanas laikiem? Kur viņai jāsteidzas? Vai tad kādreiz kādam kaut kas nav bijis izmazgāts? Mums nekādu sistēmu līdz šim nebija!” Dans taisnojās.

„Es viņai to pašu teicu – nonāca lejā un sāka diktēt savus noteikumus,” Renāte piemetināja, vēl ar pilnu muti rīsu.

Jaunais strīds bija licis aizmirst veco. Dans un Leons tagad jau vismaz varēja pie viena galda nosēdēt, lai gan sūdzību Mahmudam Alī Leons bija aiznesis, bet, šķiet, nekādu lēmumu priekšnieks par viņu kašķi nebija pieņēmis. „Tieciet galā paši,” viņš bija teicis, un Leons, šķiet, centās sekot Mahmuda Alī aicinājumam. Tā te šie septiņi robinsoni dzīvoja – no viena strīda uz nākamo. Katrs jaunais nogludināja veco, jo izveidoja jaunas viedokļu nometnes kā tagad Olgas veļasmašīnas gadījumā. Gunitai šis seriāls sāka aizvien vairāk krist uz nerviem. Turklāt tas bija seriāls un trilleris vienlaicīgi. Aizvien vairāk viņa sāka sajust bailes un nedrošību no sava priekšnieka.

Dalīties.

Atstāt Ziņu