Aizlaišanās uz Aleksandriju
Tikai atrodoties mašīnā un tuvojoties robežkontroles punktam, Gunita sāka apzināties, ka pienācīgu atļauju patiesībā nebija dabūjusi. Viņai šī ideja patika un reizē biedēja. Meitene jutās kā 12 gados ar draugiem aizlaižoties uz slēpni kokā un nepasakot par to vecākiem. Tā bija tik izaicinoša sajūta – darīt ko tādu, par ko tevi varētu sarāt vai nopērt. Jau sen viņa tā nebija jutusies.
„Ko es teikšu Mahmudam Alī, ja viņš uzzinās?” Gunita jautāja Ādamam.
„Kā viņš var uzzināt?” Ādams šaubījās.
„Ja nu kāds no šiem apsargiem pamana,” Gunita norādīja uz vārtiem, kad viņi brauca ārā. Tur postenī bija tikai viens vīrietis, un, šķiet, viņš neko ļaunu nenodomāja vai varbūt pat nepamanīja, ka mašīnā sēž arī Gunita. „Es, piemēram, varētu teikt, ka man vajadzēja kaut ko nopirkt, un tā kā tev bija mašīna, mēs to izmantojām, vai ne? Skan loģiski?” Gunita joprojām uztraucās.
„Tu teiksi, ka tev vajadzēja nopirkt šišu?” Ādams smējās.
„Hahā,” arī Gunita atcerējās, ka ideja par Aleksandriju dzima no ūdenspīpes.
„Nē, es varētu godīgi pateikt, ka mūs te nebaro, un es gribēju nopirkt ēdienu.”
„Jā, starp citu Pīters man teica, ka jūs ēdat kā vilki,” Ādams iesmējās. „Prasāt vēl un vēl!”
„Hahā, tiešām?” Gunitai tas likās smieklīgi. Viņa patiesībā nekad neaizdomājās, ko Pīters par šo dīvaino latviešu saimi domā.
Gunitas sirds smaidīja. Ādama mašīna traucās uz priekšu. Viņi klausījās arābu mūziku. Beidzot meitene tiešām sajutās brīvībā. Šī vairs nebija Olgas rīkotā ekskursija, kur visam jānotiek pēc organizatores prāta. Šī bija viņas trakā, pēkšņā ideja. Un tādas idejas bija vislabākās! Gunita to zināja. Īpaši šajā ciematā, kas ir apbērts ar noteikumiem, iesniegumiem, atļaujām, sarežģītām sistēmām. Likās, neiespējami noorganizēt ko traku. Tagad Gunita to bija izdarījusi un sajuta dubultu adrenalīna devu. Viņa negribēja domāt par to, kas varētu notikt, ja Mahmuds Alī atklās šo braucienu. Nē. Viņa beidzot gribēja ļauties brīvā putna lidojumam. Meitene tvēra katru stūrīti, katru palmu, katru benzīntanku pa ceļam uz Aleksandriju. Viņiem iebraucot pilsētā, tā pat likās kā cita pilsēta nekā tā, ko viņi apskatīja kopā ar Olgu. Šoreiz viņa šeit bija ar kādu, kas bija viņas draugs. Tā bija tik lieliska sajūta! Metās krēsla un Gunita piedāvāja pastaigāt gar jūru. Viņus ieskāva vējš ar Aleksandrijai tik raksturīgo zivju smaržu. Viņi bija paspējuši izrunāties par ciemata dzīvi, dažādām Ēģiptes kultūras dīvainībām, kad vienā mirklī Ādams aizsāka tēmu, par ko jau iepriekš viņiem bija radušās nelielas domstarpības.
„Kā iet Maiklam?” viņš pajautāja.
„Labi. Jums tur radās kaut kādas nesaskaņas?” Gunita uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
„Tas bija tikai neliels pārpratums.”
„Tad jau to var atrisināt. Maikls ir tiešām ļoti jauks cilvēks. Tev viņš patiks, kad satiksi!” Ādams uz to neatbildēja, ierosinot ko pavisam citu.
„Kāpēc mēs nevaram Jauno gadu svinēt ar Couchsurfing biedriem?” viņš jautāja.
„Hmm, diez vai. Maikls jau visu ir sarunājis. Kāpēc tu negribi pievienoties mums?”
Jau atkal Ādams neatbildēja. „Labāk pastāsti, ko tev vēl Maikls par mani teica!” viņš rosināja.
Lai arī Gunita bija nolēmusi neteikt puišiem, ko viens par otru domā, Ādamam izdevās no viņas izvilināt to, kas patiesībā bija nodarbinājis Gunitas prātu. Toreiz Maikls bija teicis, ka Ādams melo par savu britu izcelsmi un to, ka tur dzīvojis. Gunita tam neticēja, jo britu akcents Ādamam tiešām piemita, taču viņa vēlējās redzēt, kā Ādams uz šo reaģēs. „Un tu tam tici?” viņš pārjautāja. „Kā viņš tā var teikt, ja nezina? Vai man viņam būtu sava pase jāparāda, kur rakstīts, ka esmu dzimis Lielbritānijā?” Ādams bija iekarsis. Gunita nevēlējās šo strīdu turpināt, viņa saprata, ka abi puiši ir greizsirdīgi viens uz otru. Bet kāpēc? Vai tiešām viņi abi bija cerējuši uz ko vairāk kā Gunitas draudzību? Gunita izlēma par šo vairs nerunāt. Viņa zināja, ka Jauno gadu sagaidīs ar Maiklu, kā plānots. Gan jau Ādams beigās tāpat viņiem pievienosies.
Gunitas uzmanību pievērsa kas cits.
„Kas tā par dziesmu?” viņa pēkšņi sadzirdēja garu melodiju – kaut ko starp dziesmu un kliedzienu.
„Tas ir sauciens uz lūgšanu un nāk no tās mošejas,” Ādams paskaidroja. Lai arī ciematā bija mošeja, Gunita tur neko tādu nebija dzirdējusi. Noteikti tāpēc, ka tā nebija tik liela un ļaužu piepildīta. Ādams skaidroja, ka šādi saucieni ir dzirdami piecas reizes dienā un atgādina par lūgšanas reizēm. „Vai gribi redzēt, kā musulmaņi lūdzas?” Ādams viņai pajautāja. Gunita, kas neko tādu iepriekš nebija redzējusi, bez jebkādām šaubām piekrita. Viņai tas likās kā piedzīvojums – apmeklēt mošeju! Par laimi, viņai līdzi bija šallīte, ko bija nepieciešams uzlikt uz galvas, nosedzot matus. Viņa bija gatava iet iekšā. Tā bija liela telpa ar sarkaniem izbraibinātiem paklājiem, kur priekšā satupuši padsmit arābi. Viņu līnijai pievienojās arī Ādams. Viņus vadīja viens cilvēks, kas skaitīja lūgšanu un rādīja, kā to izpildīt. Tas bija Imams, Ādams vēlāk paskaidroja. Uz grīdas, kājās, atkal ceļos, ar galvu pie zemes – tā bija noteikta kustību virkne, ko Gunita vēroja pirmo reizi dzīvē.
„Kā tev likās?” Ādams viņai jautāja, kad lūgsna bija beigusies.
„Iespaidīgi! Tiešām! Bet, ja tas jādara piecreiz dienā..” Gunita brīnījās, jo process bija diezgan ilgstošs. Viņa iedomājās, cik daudz laika tas paņem.
„Es nedaru. Atceros, kad biju mazs, man tētis maksāja, ja es izpildīju lūgšanu,” viņš ar smaidu piebilda.
„Tiešām?” Gunitai tas likās uzjautrinoši.
„Jā, mēs ar jaunāko brāli negribējām lūgties, jo neviens skolā to nedarīja,” viņš teica. „Mēs tomēr neuzaugām tik islāmiskā vidē kā, ja dzīvotu Ēģiptē,” viņš skaidroja.
Pēc mošejas apmeklējuma meitene turpināja bagātināt savas zināšanas par ēģiptiešu kultūru un cilvēkiem. Viņi nolēma sameklēt šišu un devās uz tirgu. Tā kā Ādams nezināja, kur īsti ūdenspīpi var nopirkt, viņš prasīja vietējiem. Tas Ēģiptē bija normāls orientēšanās veids, puisis skaidroja, piekodinot, ka ne obligāti viņi teiks taisnību.
„Pat, ja nezinās atbildi, viņi vienmēr kaut ko atbildēs – pa labi, pa kreisi, to viņi var izgudrot.”
„Bet kāpēc viņi nevar godīgi pateikt „es nezinu”?” Gunitai tas likās dīvaini.
„Tie ir ēģiptieši. Viņiem negribas atklāt, ka viņi kaut ko nezina. Negribas izrādīties par stulbākiem nekā ir,” Ādams secināja, piebilstot, ka bieži sanāk braukāt šurpu turpu, kamēr nonāc meklētajā vietā. Savukārt meklējot, kur nopirkt šišu, Ādams saskārās pat ar atbildi „neteikšu, jo šiša ir kaitīga”.
Beidzot viņi tomēr atrada meklēto, staigājot pa šaurajām bazāra ieliņām. Šiša bija paslēpusies kādā noslēgtā veikalā, kur pārdevēji skatījās televizoru. Kamēr viens aptekalēja Ādamu, otrs, reaģēdams uz Gunitas ārzemniecisko izskatu, tūlīt slēgāja programmas no vienas uz otru, līdz atrada kanālu angļu mēlē. Redz kā, gribēja izpatikt klientei! Turklāt ārzemniecei. Gunitu fascinēja šī rosība, kņuda un burzma, kas te bazārā valdīja. Skaļās balsis un netīrība slēpa spilgtu un krāsainu dvēseli. Arābi baltās galabejās.
„Vai tev arī tāds ir mājās?” Gunita pajautāja Ādamam.
„Hehe, šķiet, ka jā, tētis no Saūda Arābijas man atveda, bet es nekad neesmu vilcis,” viņš, brīdi padomājis, teica.
Viņi nepavadīja Aleksandrijā vairāk kā divas stundas un jau ar to likās, ka ir daudz. Daudz visa kā, ko ciematā nevarētu redzēt un izjust pat divu dienu laikā. Gunitas mājās viņi atgriezās pašā vakarā. Apsargs uz robežkontroles punkta apturēja Ādama mašīnu un vēlējās saprast, ko puisis šeit dara. Ādams viņam arābiski paskaidroja, ka ved mājās Gunitu, un sargam nebija iemeslu iebilst – viņš drīzāk varētu uztraukties, ja Gunita brauktu ārā no ciemata (par laimi, to viņš bija palaidis garām), bet ne iekšā, kur ir viņas vieta. „Esmu jau iemācījies ar viņiem apieties,” Ādams teica, vien pasmejoties par Mahmuda Alī dīvaino sistēmu.
