Piektais ritenis
Maikla viesnīcā vēl nebija. Gunita jau lēnām centās pierast, ka pēc ēģiptiešu laika ir tikai normāli kavēties. Bet mazais vīrelis neko nebija aizmirsis. Pāris minūtes, un tai pašā oranžajā krekliņā, ar mapīti rokās, enerģijas pilns viņš iesoļoja Intercontinental, taisnā solī dodoties pie kāda galdiņa, kur sēdēja gadus 40 veca blondīne un smēķēja cigareti. Blakus pelnu traukam viņai bija Espresso tasīte, ko sieviete ik pa brīdim pielika pie savām lūpām un pa mazam malciņam norija melno dziru, taisni skatīdamās uz priekšu un galvā kaut ko plānodama.
Gunita, kas bija ieraudzījusi, kā Maikls uzrunā sievieti, bailīgi gāja tai pašā virzienā. Meiteni pamanījis, viņš kā vienmēr priecīgi iesaucās un tad, vienu roku uzlicis meitenei uz pleca, bet ar otru pavērsies pret sievieti, iepazīstināja vienu ar otru.
„Re, šī ir Gunita,” viņš teica. „Viņa ir no Latvijas un pievienosies mums šodien uz eksursijām. Mēs šobrīd kopā strādājam, un Gunita pašlaik iziet apmācību, lai kļūtu par mūsu kompānijas pārstāvi,” Maikls to pateica tik dabiski, ka Gunita uz brīdi apstulba. Mēs strādājam kopā? Varbūt Maikla kompānija ir saistīta ar Mahmuda Alī kūrortu? Vai es tagad izeju apmācību? Neko nesaprotu. Meitene bija jūtami samulsusi sievietes priekšā.
„Es pie tevis strādāšu?” viņa pārjautāja Maiklam, nemaz nepadomājot, ka sievietei to nevajadzētu dzirdēt.
„Jā, mums ir tādi plāni. Atceries par ko mēs runājām?” Maikls tikai pastiprināja teikto ar Gunitai veltītu stingru acu skatu, liekot noprast, ka vairāk jautājumu no viņas puses nav vēlami. Gunita vēl joprojām nesaprata, kāpēc Maikls ko tādu teicis, līdz brīdim, kad sievietei pievienojās viņas ģimene – vīrs un divi dēli, kas bija atnākuši no brokastīm un tika iepazīstināti ar Gunitu tādā pašā veidā. Pēc sievietes vīra jautājošā skatiena Maikla saucamā kolēģe saprata, ka viņa ir piektais ritenis. Privātajā ģimenes ekskursijā viņa nebija ne gaidīta, ne vēlama. Tas bija Maikls, kurš ar ideju par sadarbību darba jautājumos bija atradis iemeslu, lai Gunitu ģimenei piekabinātu. Kad Maikls bija teicis, viņam būs tūristi, Gunita bija iztēlojusies to kā lielu grupu cilvēku, kur viens vairāk vai mazāk – to pat nepamanītu. Taču šī bija privāta ģimenes ekskursija, tāpēc neērti sajutās gan Gunita, gan ģimene. Protams, Maikls nebija gribējis neko ļaunu, tieši otrādi – viņš gribēja meitenei parādīt vairāk Kairas, turklāt par brīvu. Taču Gunitai tas ne visai patika – viņa bija pieradusi būt godīga un sarunāt lietas formālā ceļā, tāpēc meitene bija nedaudz vīlusies, redzot, cik viegli Maikls ir melojis, to pat iepriekš ar viņu nesarunājot.
Tā bija turīga slovāku ģimene, kas pašlaik dzīvoja Grieķijā. Vīrs bija futbola treneris – turklāt varēja redzēt, ka viņš ir noteicējs ne tikai uz laukuma, bet arī ģimenē. Viņš bija tas, kas visvairāk uztraucās par Gunitas klātbūtni. Muhameda Alī mošeja, islāmiskā Kaira – Gunita sekoja ģimenei pa pēdām, mēģinādama iejusties Maikla darba partneres, nevis tūristes lomā, jo īpaši, kad ģimenes tēvs sāka uzdot dažādus jautājumus.
„Tātad tu pašlaik dzīvo Kairā?”
„Nē, viņa dzīvo citā pilsētā un pašlaik strādā pie mūsu partneriem, taču drīz viņa pievienosies mūsu kompānijai Kairā,” Gunita pat nepaspēja atbildēt, kad Maikls teica viņas vietā. Mazā vīra melu māksla bija nevainojama. Tomēr līdz galam tā neizkliedēja aizdomas.
„Vai Gunita ir tava meitene, Maikl?” viņš turpināja ar personiskākiem jautājumiem.
„He, es jau vēlētos,” Maikls intriģējoši iesmējās. Gunitu šāda atbilde pārsteidza. Vai tiešām arī Maikls cerēja uz mani? Ja viņai bija aizdomas par Ādamu, pirms viņš pateica, ka Gunitai simpatizē, viņa to nekad nebija domājusi par Maiklu. Viņš bija gados vecāks nekā Gunita, melnām ūsiņām, melniem matiem, turklāt, likās, viņš ir tik aizņemts ar savu darbu, ka par privāto dzīvi īsti nedomā. Viņš nekad neizrādīja, ka Gunita viņu interesē. Jau no pirmās dienas viņš uzvedās kā tāds vecākais brālis. Tad, lūk, kāpēc arī Maiklam nepatika Ādams!
Lai arī Maikls plānoja, ka Gunita ar ģimeni kopā pavadīs visu dienu, pusdienās meitene saprata, ka viņa vairs ilgāk nespēs būt par piekto riteni. Gunita zināja krievu valodu, tāpēc nedaudz varēja sekot līdzi ģimenes diskusijai, kas notika slovāku valodā. Izlepušie tūristi ne vien smādēja ēdienu, vainojot savu ceļojuma aģentu Maiklu, bet nu jau sāka arī apspriest Gunitas iespējamo klātbūtni nākamās dienas ekskursijās, kā arī izrādīja atklātu nepatiku pret viņiem organizēto ceļojumu.
„Maikl, es vairs nepievienošos jums tālāk,” Gunita darīja zināmu.
„Kāpēc, habibī?”
„Es tomēr nevēlos, turklāt esmu jau bijusi Khan el Khalili tirdziņā,” Gunita izdomāja, ka šis kalpos par lielisku iemeslu, lai atteiktu.
„Kā vēlies, man nav iebildumu,” Maikls teica. Varēja redzēt, ka viņš nesaprata īsto iemeslu, bet tas Gunitu nesatrauca. Viņi sarunāja tikties vakarā hotelī. Maikls teica, ierādīšot viņai istabiņu, kā arī sarunāšot par nākamajām dienām. Pavisam atklāti viņa pateica, ka tiksies tagad ar Ādamu, kurš pēc darba viņai atbrauks pakaļ. Gunita to gan vēl nebija sarunājusi, bet vēlējās radīt iespaidu, ka ir drošībā un Maiklam par viņu vairs nav jāuztraucas. Viņš kopā ar grieķiem aizgāja uz busiņu, lai dotos uz nākamo apskates objektu, kamēr Gunita zvanīja Ādamam. Puisis bija gatavs atbraukt pakaļ pēc pusstundas, kad viņam būs beidzies darbs.
Tas pats Fridays restorāns Nīlas piekrastē, kas iepriekšējā dienā, kur pusdienots kopā ar latviešiem. Gandrīz tā pati situācija, vien šodien Gunita jutās drošāk atrasties uz ielas viena. Likās, notikumi atkārtojas, kad piebrauca Ādama mašīna. Viņa aši izstāstīja puisim par neveiklo situāciju ar Maikla klientiem. Gunita negribēja radīt sliktu iespaidu par Maiklu. Viņš joprojām bija meitenes draugs, taču viņa negribēja to noklusēt.
„Redzi, vinš darīs visu, lai tikai pavadītu laiku ar tevi, pat esot kopā ar saviem klientiem,” varēja redzēt, ka Ādams izmanto šo atgadījumu, lai pastiprinātu savu nepatiku pret Maiklu. Tāpēc Gunita centās puisi aizstāvēt.
„Tas jau nebija ļauni, viņš gribēja pa draugam.”
Pavisam dabiski viņi šo sarunu beidza, jo Ādamam piezvanīja brālēns Hosams, kas vēlējās iepazīties ar Gunitu. Meitene atcerējās par jau vakardien pieminēto tikšanos un ar prieku tai piekrita. Pa ceļam uz kafejnīcu, kurā bija norunāts tikties, Ādams pastāstīja, ka brālēns studē medicīnu un kādu laiku mācījies Čehijā. Mācīties ārzemēs nebūt nebija pierasta lieta ēģiptiešiem, tāpēc Ādams to minēja ar lepnumu. Un tur jau viņš bija. Gunita ar Ādamu izkāpa no mašīnas un gāja uz galdiņa pusi, pie kura sēdēja gara auguma, slaids puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem un tumsnēju ādu. Ar lielu smaidu viņš jaunpienācējus sagaidīja un oficiāli iepazinās ar Gunitu.
„Es esmu Hosams,” viņš teica zemā pieklājīgā balsī.
„Gunita,” viņa atteica, pamanot, ka puisis ir šarmants un ļoti izskatīgs.
„Tatad tu esi no Latvijas?” viņš teica, „man no turienes ir viena laba draudzene,” viņš lepni paziņoja. Tas nenotika bieži, kad ēģiptieši zinātu, kas ir Latvija, un kur tā atrodas. Hosams to zināja, pateicoties savām studijām Eiropā. Gunita pēkšņi sajutās kā uz viena viļņa. Viņi sāka runāt par Eiropu, un Hosams stāstīja par tur pavadīto laiku un iepazītajiem cilvēkiem. Viņš izteica vēlmi atbraukt uz Latviju un satikt savu latviešu draudzeni. Iekarsuši sarunā, viņi sāka pievērsties arī Gunitas jaunajam darbam.
„Man Ādams stāstīja par to ciematu, kurā tu strādā. Vai tev tur patīk?”
„Hmm, nu tā ne visai, man labāk patīk Kairā,” Gunita godīgi atbildēja.
„Kāpēc tu nebrauc uz Kairu strādāt? Esmu pārliecināts, tu atrastu darbu šeit.”
„Njā, iespējams, es to apsveru, bet tad redzēs, vai to maz ir iespējams tik viegli izdarīt,” Gunita šaubījās.
Darba sarunas viņus noveda pie paša galvenā.
„Es dzirdēju, ka tu nevēlies ar Ādamu svinēt Jauno Gadu, bet gan ar to Maiklu.” Gunitai bija skaidrs, ka Ādams savam brālēnam visu izstāstījis. Nu jau viņi bija divi, kas centīsies ārzemnieci atrunāt no viņas plāniem. Meitene to uztvēra bez pārmetumiem.
„Kā tad tu to zini?” Gunita intereses pēc gribēja dzirdēt viņa atbildi.
„Man kāds putniņš pastāstīja,” viņš centās būt atjautīgs.
Jo vairāk par Jauno Gadu tika runāts, jo vairāk Gunita tiešām sāka justies kā dilemmas priekšā. Ja nu Jaunajā Gadā viņa atkal jūtas lieka? Ja nu tas atkal paredzēts tikai Maikla tūristiem? No otras puses, viņi ar Maiklu jau bija sarunājuši, turklāt viņš ir sagādājis viņai naktsmājas viesnīcā.
Hosams stāstīja, ka Jaunajā Gadā viņam un Ādamam pievienosies vēl pāris draugi, un viņi dosies uz Arabian nights pasākumu. „Tur būs lieliski, ar arābu mūziku, varēs doties zirgu izjādēs,” Hosams jūsmoja. Gunita klausījās ar interesi, un viņai šī doma iepatikās arvien vairāk. Turklāt tagad viņai bija interese arī par Hosamu – viņi atrada daudz kopīgu tēmu, par ko runāt, turklāt viņš runāja tik pārliecinoši, ka viņa nespēja tam pretoties.
„Nu tad atsaki Maiklam, viņš gan jau tur atkal būs ar saviem tūristiem, un tu jutīsies lieka. Braucam uz Arabian nights!” Hosams mudināja, un Gunita sāka pavisam reāli apsvērt šo domu. Varbūt viņam bija taisnība? Gunita apsolīja, ka padomās par to.
„Šodien mēs tiksimies viesnīcā, tad es ar Maiklu parunāšu, jo saproti arī mani – viņš man ir daudz palīdzējis, man ir neērti atteikt,” Gunita godīgi stāstīja. Taču Hosams vienalga pauda cerību, ka Gunita pievienosies brālēniem. Arī Ādams vēlreiz piebilda, ka priecātos, ja meitene būtu kopā ar viņu. „Arī es tev esmu daudz palīdzējis,” Ādams teica. Gunita to zināja un tiešām novērtēja puiša pūliņus. Taču, to visu apzinoties, viņa patiesībā iedzina sevi aizvien lielākās krustcelēs. Šī tiešām bija grūta izvēle. Un meitene joprojām nesaprata, kāpēc viņai jāizvēlas starp diviem labiem draugiem. Kāpēc mēs visi nevaram būt kopā? Viņa domāja, atceroties iepriekšējo Jauno Gadu svinības, kad visi draugi – puiši un meitenes – vienmēr bija lielā barā, un visiem bija labi, visi priecājās. Taču te nebija Eiropa. Gunitai bija jāizdara izvēle. Ja vien viņa zinātu, ka tā būs liktenīga.
