Jauna istabas biedrene
Ja Alī ciemats no ārpuses likās kā miera saliņa, kur paglābties no Kairas burzmas, tad patiesībā tā iemītnieki šai saliņai piešķīra varbūt pat vēl lielāku jezgu nekā Kairā. Dans sastrīdējies ar Leonu. „Viņš pie pusdienu galda draudēja ar mani izrēķināties,” Leons atstāstīja Gunitas prombūtnes laikā notikušo. „Mums ir jāuzraksta Mahmudam Alī ziņojums, ka šis cilvēks ir jāsūta prom. Faktiski viņš jau no pirmās dienas te negribēja braukt strādāt un vēl līdz šodienai nav iejuties mūsu kompānijā. Arī pret tevi viņš taču mēdz būt ass,” Leons centās atcerēties Dana attieksmi. „Ko viņš tev toreiz teica pie zupas šķīvja? Es tev roku izlauzīšu, ne?” vīrs atgādināja, un arī Gunita atcerējās, kā reiz bija strēbusi buljonu un pelnīti tikusi norāta, tiesa diezgan draudīgā veidā. Danam nekad nebija patikusi Gunitas skaļā balss, kad meitene par kaut ko priecājās vai skaļi smējās. Taču viņa to visu bija pieņēmusi – viņi bija dažādi un viss. Neskries jau par to sūdzēties priekšniekam. Leons tā neuzskatīja. Tagad, kad vīrs bija noskaities, viņš meklēja katru salmiņu, lai izveidotu lielu sūdzību puzuru, ko nokārt Mahmuda Alī kungam pie deguna ar zīmīti: „Re, tādi mēs esam!”
Ne jau katrs stingrais vārds te bija pie vainas. Gunita zināja, ka šī izolētā vide, vieni un tie paši cilvēki, neziņa par to, kas notiks rīt, Mahmuda Alī kunga dīvainās idejas, nekā nedarīšana, vien ierašanās uz patukšajām ēdienreizēm – tas viss bija pie vainas tam, kāpēc latviešu ļaudis vairs nespēja šo robinsonu dzīvi izturēt. Gunita, kas bija tikko izfrišinājusies Kairā un nomainījusi gan vidi, gan cilvēkus, jutās kā beidzot pavasara sauli pēc pelēkām ziemas dienām ieraudzījusi. Viņā mita pozitīvs enerģijas lādiņš, ar ko kādam laikam pietiks. Bet kas atlika Danam, kurš bija sapņojis par dišukiem brīvajā laikā? Te taču nebija pat skaidra darba laika, kur nu vēl brīvais laiks? Arī Leons un Madis bija piekalti ciematam. Viņu ikdiena bija tik nemainīgi pelēka, ka bija gluži saprotami, ka veselais saprāts to vairs nevarēja izturēt. Tāpēc Gunita saprata gan aizvainoto Leonu, gan agresīvo Danu, gan ēdelīgo Madi, gan sākotnēji saldo pārīti Renāti un Mārtiņu, kuru attiecības arī tika pakļautas daudziem pārbaudījumiem. Jo sevišķi tās bija ietekmējis Jaunais Gads. Gunitai atgriežoties mājās, viņa uzzināja, ka pāris izšķīries.
Izrādās, Renāte un Mārtiņš Jauno Gadu bija sagaidījuši Aleksandrijā. Tur to svinēja Olga ar savu draugu Ahmedu un bija palīdzējusi abiem jauniešiem izrauties no ciemata. Protams, arī Šerifs – Renātes jaunā aizraušanās – bija tur.
To, ka kaut kas noticis, varēja pamanīt uzreiz. Pārrodoties mājās no Aleksandrijas, viņi vairs negāja, saķērušies rokās, kā parasti, bet viens aiz otra lēniem soļiem un nokārtām galvām soļoja cauri dzīvojamai istabai, kur Renāte, pamanījusi Gunitas jautājošo sejas izteiksmi, klusi piebilda: „Pēc tam pastāstīšu.”
„Nu tak būs sastrīdējušies,” Leons komentēja, viņiem pametot telpu.
„Tas jau bija zināms tad, kad Renāte sāka ar to jauno čali pīties,” Madis, kas turpat blakus stāvēja, izsecināja.
Renāte veco spriedelējumus nedzirdēja un, šķiet, viņu tie pat neuztrauca. Meitene tūlīt pat atskrēja pie Gunitas, sakot, ka vēlas izrunāties.
„Viss cauri, mēs izšķīrāmies,” viņa bija tieša.
„Kā tā? Šerifa dēļ?”
„Nē, ne gluži, es vienkārši sapratu, ka gribu būt viena, gribu darīt, ko es vēlos, nevis, ka man kāds pārmet, ka es čatoju ar to vai šito. Man tas ir pieriebies,” Renāte klāstīja.
„Un kā tad jūsu attiecības?”
„Mēs neesam vairs kopā, mēs tā izlēmām.”
„Un kas paliek ar Šerifu?” Gunita turpināja interesēties.
„Esam tikai draugi, protams, mēs turpināsim sarakstīties, bet vismaz tagad es zinu, ka es to varu brīvi darīt. Tāpat nekādas attiecības mēs nevaram veidot, es taču dzīvoju šeit tālu prom no viņa,” Renāte bija reālistiska.
„Un ko Mārtiņš par to visu saka?”
„Nu pārdzīvo, bet es tur neko nevaru darīt. Es tiešām šobrīd gribu būt viena,” viņa uzstāja.
Renātes lēmums bija pavisam nopietns, tāpēc viņa vairs nevēlējās arī dalīt ar puisi istabu. Meitene bija aša, un ideja par to, kur viņa varētu piemesties viņai galvā jau sēdēja.
„Klau, Gunita, es tev gribēju ko lūgt,” Renāte nopietni iesāka.
„Jā?”
„Es vairs nevaru ar Mārtiņu dzīvot vienā istabā, tāpēc, vai es varētu ievākties pie tevis?” Lai arī Gunitai šāds Renātes pavērsiens bija pārsteigums, viņa meitenes situāciju saprata, tāpēc nebija iemesla iebilst.
„Jā, ok.”
„Liels paldies tev,” Renāte likās laimīga. „Starp citu, vai tu zināji, ka tagad arī Olga pie mums dzīvos?”
„Ko?” par šo paziņojumu gan Gunita neslēpa izbrīnu.
„Jā, viņa no augšas ievācas pie mums lejā, un protams, viņai kundzītei taču vajag savu istabu, tāpēc Mārtiņš ies pie Leona, un viņa ievāksies mūsu bijušajā istabā. Tak gan jau viņa tur augšā visiem jau ir apnikusi,” Renāte secināja, „vislaik pieprasa specālu ēdienu un ko tik vēl ne.”
„Nu skaidrs,” Gunita novilka, kamēr Renāte, saņēmusi pozitīvu atbildi par jauno apmešanās vietu, daudz nedomāja un gāja krāmēt mantas. Gunita centās aprast ar domu, ka tagad viņu villā dzīvos arī bargā kundze. Bija tik ierasts redzēt, kā viņa pēc vakariņām dodas prom uz savu istabu Mahmuda Alī villā. Diez kā viņu dzīve izvērtīsies tagad.
Nebija vēl rietējusi saule, kad Gunitas istabā uz pakaramajiem jau karājās Renātes kleitas – zilā, sarkanā, baltā, rozā krāsā. Ar lencītēm un bez, īsākas un garākas.
„Es pagaidām viņas te atstāšu, jo man nav kur nolikt,” Renāte teica.
„Jā, ok,” Gunita atbildēja. „Tev gan ir daudz kleitu!”
„Jā, lielāko daļu uz atlaidēm nopirktu, paskat šito balto – tikai 7 lati, kādu mēnesi gāju garām tam veikalam, kamēr sagaidīju atlaidi,” Renāte iepazīstināja Gunitu ar savām drēbju pirkšanas metodēm. Gunita šajā lauciņā pilnīgi noteikti nevarēja sacensties ar speciālisti Renāti. Un negribēja nemaz ar. Viņa pēc Olgas ieteikuma nebija pat nevienus svārkus paņēmusi līdzi.
Ievākšanās turpinājās vēl visu vakaru, jo nu bija Olgas kārta stiept lejā čemodānus. Kleitu tajos nebija, taču pāris drēbju, ko jau sen bija jāmazgā gan.
„Renāte, re kur ir manas baltās drēbes mazgāšanai,” Olga sniedza Renātei, kas bija atbildīgā par saimniecības jautājumiem.
„Vispār es jau ieliku balto, jo tu man līdz četriem neatnesi un bija jāmazgā mana un Leona gultasveļa,” Renāte atbildēja.
„Normāli. Man patīk. Renāte, kas tu nezini, ka es esmu aizņemta? Tu nevarēji pagaidīt? Es taču tev jau Aleksandrijā teicu, ka man vajadzēs baltās bikses mazgāt un ka tas ir steidzami,” Olga kļuva neapmierināta.
„Nu nav problēmu, izmazgāšu rīt,” Renāte centās rast risinājumu, kuru Olga, šķiet, nedzirdēja.
„Kāda jums te drēbju mazgāšanas sistēma?” Olga prasīgi jautāja.
„Nav nekādas sistēmas. Kad es kaut ko mazgāju, pajautāju citiem, vai arī kaut ko nevajag izmazgāt. Visi tā darām,” meitene atbildēja.
„Skaidrs, tagad mazgāšana notiks pēc sistēmas,” Olga paziņoja. „Rīt 12.00 es mazgāju savas baltās drēbes,” viņa skaļi noteica, uzrakstīja zīmīti un pielika veļas istabai uz durvīm: 12.00 Olga. Pēc viņas attieksmes izskatījās, ka labāk to būs ievērot… iespējams, Olga tiešām bija pārstrādājusies, bet jebkurā gadījumā – viņas pikto attieksmi šodien nevarēja nepamanīt. Njā… Gunita domāja. Olgas ievākšanās ciematā pilnīgi noteikti radīs izmaiņas.
