Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XXXIV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es palikšu pie Ādama

„Rīt mums jābrauc pēc vīzām!” kādā no pēdējām vecā gada dienām Olga paziņoja. Renāte, kas braucienu ļoti gaidīja, bija pat katru dienu apjautājusies „kad mēs brauksim?”, taču skaidru atbildi Olga nekad nemācēja pateikt. Visi zināja vien to, ka vīzu kārtošana vēl jāpaspēj vecajā gadā. Paziņojums dienu iepriekš – tas patiesībā piestāvēja šī ciemata dabai.

Gunitai atlikusī diena bija jāizmanto, lai paveiktu visus nepieciešamos darbus. Viņa bija pateicīga Leonam, kurš piekrita uzņemties atbildību par Vecgada vakara svinībām. Izrādās, vietējo nebūs daudz – gan Aimans, gan Muhameds brauc uz Kairu -, tāpēc, konsultējoties ar Leonu, viņi izdomāja, ka pietiks ar runu Mahmuda Alī kungam un konfekšu kasti, ko kopīgi nopirks Kairā. Latviešiem tā būtu tikai viena, kamēr Gunitai – četras dienas Ēģiptes virmojošajā galsvaspilsētā. To viņai apstiprināja Maikls, kas neilgi pēc Olgas paziņojuma meitenei piezvanīja. „Man jau ir pilna programma ieplānota! Tu pievienosies ekskursijām. Mēs brauksim atkal uz piramīdām,” viņš sāka stāstīt. Vīriņš bija arī rezervējis divas naktis viesnīcā un grasījās rezervēt trešo, jo pēc galējās saskaņošanas beigās iznāca palikt četras, nevis sākotnēji plānotās trīs dienas. Taču Gunita atcerējās Ādama piedāvājumu un atrunāja Maiklu to darīt. Viņa patiesībā nekāroja glaunas un šikas viesnīcas. Tas bija Maikla piedāvājums, kas bija tik uzstājīgs, ka viņa jau toreiz bija piekritusi.

„Kur tad tu paliksi?” Maikls uztraucās.

„Ēee… Ādams man piedāvāja palikt pie viņa, un es domāju šī man būs lieliska iespēja iepazīt ēģiptiešu kultūru, redzēt, kā ģimenes dzīvo,” viņa teica Maiklam, izlēmusi, ka nav iemesla melot par Ādamu.

„Vai tu tiešām vari viņam uzticēties?” Maikls bija pārsteigts par šādu atbildi.

„Jā, turklāt es gribu redzēt kā vietējie šeit dzīvo,” Gunita uzstāja.

„Nu labi, habibī, es negribu tevi mācīt, tu pati vari izlemt.”

Gunita vēlreiz pārjautāja, vai viņai jāmaksā par Maikla ekskursijām un divām naktīm viesnīcā, taču Maikls kategoriski atteica. „Mēs taču esam draugi!” viņš norādīja.

Nākamajā brīdī Gunita vērsās pie Ādama. Viņš apstiprināja, ka varēs palikt pie viņa mājās. Viņi sarunāja tai dienā tikties ap pēcpusdienu, kad vīzu kārtošana būs beigusies.

Beidzot Gunitai bija visa informācija, lai uzrakstītu Mahmudam Alī savu brīvdienu plānu. Viņa minēja laika pavadīšanu Maikla organizētajās ekskursijās un, kā jau runāts, bija iecēlusi Maiklu par atbildīgo un rakstīja, ka paliks pa nakti viņa sarunātā viesnīcā. To, ka viņa paliks pie Ādama, meitene gan nevēlējās darīt zināmu. Šī bija lieta, ko viņa nolēma Mahmudam Alī neatklāt. Arī Jaunā Gada pasākums ciematā bija saplānots, kā viņš to bija vēlējies. Gunita atrādīja plānojumu, un Mahmuds Alī to akceptēja. Taču attiecībā uz brīvdienu plānu Kairā, priekšnieks jau atkal lika vērsties pie Leona, kurš ir atbildīgais par drošību – tātad viņam jādod galavārds.

„Tu esi pārliecināta, ka vari palikt pie Ādama? Viņa vecāki to akceptēja?” Leons pārjautāja kā tēvs, rūpēdamies par savu pārgalvīgo meitu.

„Jā, viss būs ok.”

„Un kā tu atpakaļ tiksi?”

„Braukšu ar autobusu, un šoferis mani izlaidīs ceļa galā, tad es zvanīšu Aimanam, lai atbrauc man pakaļ,” Gunita visu bija cītīgi izplānojusi.

„Bet tu skaties tai autobusā! Nevelc pārāk atkailinošas drēbes!” viņš to pateica ar vieglu smīnu.

„Neuztraucies! Es vēl apsiešu lakatu ap galvu kā vietējās meitenes,” Gunita solījās.

„Bet tas tiešām ir nopietni! Esi uzmanīga! Es uztraucos par tevi, katru dienu sūti Renātei ziņas, kur esi, labi?” viņš piekodināja, un Gunita apstiprinoši pamāja ar galvu. Leonam Ēģiptes numura nebija, tāpēc vajadzēja sazināties ar Renāti.

Varbūt pat šis bija Mahmuda Alī tīšs plāns – atrast kādu citu, uz kā uzkraut atbildību, lai gadījumā, ja kas notiek, atkal kāds maksātu ar savu algu. Kā tas bija ar Renāti, kurai Mahmuds Alī bija noņēmis 50 dolārus no algas par to, ka viņas draudzene Emma neieradās. Tāpēc bija saprotams arī Leona uztraukums. Tā vietā, lai apsargātu ciematu, kā bija teikts viņa darba uzdevumos līgumā, viņam bija jāapsargā kolēģi viņu brīvā laika aktivitātēs. Taču Leons Gunitai nepārmeta. „Protams, es saprotu, kāpēc tev, jaunai, gribas uz to skriet Kairu,” viņš bija devis savu svētību, un Gunita to respektēja.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu