Nauda nokrīt no debesīm
Nākamajā dienā Mahmuds Alī Gunitu pārsteidza nesagatavotu. Viņa sēdēja ar kādu draugu tējas namiņā Rīgā, un negaidītais zvans lika viņai izskriet laukā, lai apkārt esošās čalas netraucētu sarunu.
„Jā, lūdzu!” Gunita atbildēja.
„Vai tu zini, no kurienes es zvanu?”
„No Ēģiptes.”
„Labi, labi…” viņa balsī varēja just apmierinājuma sajūtu. „Man tas patīk. Tu mani atceries. Kā tev klājas?”
„Labi.”
„Hmm. Gunita, es runāju ar Olgu, un viņa man teica, ka tu nevari braukt strādāt tūlīt.”
„Jā, tā ir taisnība, jo…”
„Kāpēc tu man to neteici pirms tam?” viņš Gunitai neļāva pat pabeigt teikumu, un viņa juta, ka Mahmuda Alī tonis ir nedaudz mainījies uz stingrāku.
„Bet… bet jūs jau nejautājāt,” Gunita iesmējās, tādējādi cenšoties izkliedēt vēsumu, kas bija nomācis sarunu.
„Mmm,” viņš norūca, „Vai tu tiešām nevari braukt ātrāk? Darbs būtu jāsāk nekavējoties!”
„Nē, diemžēl nevaru. Man ir ieplānoti dažādi projekti ar savām organizācijām, un, tā kā es esmu par to atbildīga, man tiešām tie darbi ir jāizdara. Tāpēc es nevaru braukt ātrāk kā novembra beigās. Es ļoti atvainojos.”
„Mmm,” viņš brīdi padomāja. „Labi, es to saprotu un tavu lēmumu respektēju. Tev ir tavi pienākumi, un tas, ka gribi tos paveikt, liecina, ka esi atbildīga, tāpēc es ļaušu tev braukt, kad vien tu vēlies.” Viņš to pateica kā striktu tikko pieņemtu lēmumu.
„Paldies,” Gunita pasmaidīja.
„Vai tev kaut ko vajag? Vai tev vajag naudu?” viņš atkārtoja to, ko jau iepriekš bija jautājis.
„Nē, nē paldies,” Gunita strikti atteica, lai gan naudu šajā brīdī viņai tiešām vajadzēja. Bija jābrauc uz Beļģiju projekta ietvaros. Taču viņa zināja, ka no sveša pilnīgi noteikti naudu neņems. Un tomēr viņa uzķērās.
„Es runāju nopietni. Tā man nav problēma. Es jautāju to pašu Olgai, un tagad es jautāju tev, jo es jūtu, ka tev noteikti ir kādi sagatavošanās izdevumi.”
„Nē, nē, viss kārtībā.”
„Neesi taču kautrīga! Ēģiptē mums patīk dot dāvanas, un es gribu tev pasniegt dāvanu par godu mūsu uzsāktajām labajām attiecībām. Tev nebūs šī nauda man jāatdod atpakaļ, pat ja tu neatbrauc uz Ēģipti. Tas taču ir svarīgi, ka cilvēkiem ir labas attiecības. Tāpēc lūdzu pasaki man, un es pārskaitīšu 300 dolārus Olgai, manu dāvanu tev, un viņa tev šo naudu iedos.”
„Hmmm…,” Gunita sāka domāt. Varbūt tas tiešām nav nekas slikts? Varbūt es varu paņemt un tad, kad sākšu strādāt, atdošu atpakaļ, lai nejustos parādā. Un varbūt tiešām tā ir tāda arābu kultūras īpatnība?
„Tāpēc lūdzu saki, jā vai nē!” Viņš kļuva uzstājīgs, un Gunita vairs nespēja pretoties.
„Hmm…nu laaabi,” viņa lēni vilka. „Es aizņemšos naudu.” Tieši tā! Aizņemšos. Uzskatīšu to tikai par aizņēmumu. Viņa sevi mierināja.
„Tā nav aizņemšanās. Es tev sniegšu šo dāvanu ar prieku. Pārskaitīšu Olgai 300 dolārus, tev būs viņa jāsatiek un nauda jāpaņem. Vai tas ir saprotams?”
„Jā, jā, liels paldies jums.”
„Tas man ir gods, un es gaidīšu tevi Ēģiptē.”
„Jā, es noteikti braukšu.”
„Uz redzēšanos!”
„Uz redzēšanos!”
Ko es tikko izdarīju? Gunita attapās. Runājot ar Mahmudu Alī, viņa jutās kā citā valstībā ar citiem noteikumiem, bet tagad, noliekot klausuli, telpa bija mainījusies, un viņa nespēja noticēt, ka tik viegli viņam ļāvusies, ka izdarījusi kaut ko, kas ir pretēji viņas principiem. Ņemt no sveša naudu? Nepietiek jau ar to, ka viņš man apmaksā ceļa biļeti uz Ēģipti un atpakaļ, un tagad es vēl pieņemu viņa naudas dāvanu? Viņa sevi rāja. Taču no otras puses, viņa to uztvēra kā brīnumu. Visu šo laiku viņa bija izmisīgi domājusi, kā lai tiek uz organizācijas pasākumu Beļģijā, centusies atrast naudas līdzekļus, un te pēkšņi tie nokrīt no debesīm. Vai tas tā var notikt? Nevar! Kāda klusa iekšējā balss Gunitu brīdināja, taču viņa nevēlējās tajā klausīties, noveļot vainu uz nezināmo arābu kultūru un mistisko Mahmudu Alī.
Draugam, kurš vēl sēdēja tējas namiņā, Gunita par naudu nepateica, taču par darba piedāvājumu Ēģiptē izstāstīja gan. „Nu skaties, Gunita! Izklausās aizdomīgi. Es ieteiktu tev pārbaudīt caur vēstniecībām, lai zinātu, kas un kā, citādi var slikti beigties,” viņš brīdināja. „Cik nav dzirdēts par šādiem piedāvājumiem, turklāt tā jau nav Eiropas, bet arābu valsts. Tie cilvēki tur var būt bīstami.” Gunita tikai atbildēja, ka noteikti uzmanīsies, taču patiesībā viņa nespēja domāt ne par ko citu kā mistisko Mahmudu Alī, kuram dīvainā kārtā viņa uzticējās un pat vēlējās viņu satikt un iepazīt.
