Sods par Emmu
Pustrīs dienā. Pusdienas. Jau bija iegājies no augšas regulētais režīms. 123. villas ģimene sasēdās pie galda un gluži dabiski pārrunāja, ko katrs dienas pirmajā pusē sadarījis.
„Kāds jums iespaids par darbu?” Olga jautāja.
„Es tak vispār nesaprotu, ko es šodien esmu izdarījis. Olga, tev man jāsarunā vēl viena tikšanās ar Mahmudu Alī, tu tur viņam tuvāk. Šodien aizeju ar Ihabu runāt par nepabeigtajām būvēm, bet šis tak ne vārda angliski nerunā,” Madis sašutis sūdzējās.
„Nopietni? Hmm, es zināju, ka viņš slikti runā…”
„Nevella viņš nevar pateikt,” Madis Olgu pārtrauca. „Man te idejas, kā kaut ko varētu realizēt, bet kam tad lai es viņas stāstu? Pats sev?” Madis bija dziļi vīlies.
„Ok, es parunāšu ar Mahmuda Alī kungu,” apsolījās Olga.
„Un kā jums, apsargiem, gāja, Leon? Mahmuds Alī man tikko teica, ka viņš par tevi baigi sajūsmā.”
„Patiesi?” Leons pārjautāja.
„Man patīk Leona idejas, un viņš tāds kārtīgs apsargs izskatās,” Olga atreferēja priekšnieka teikto.
„Kas to būtu domājis?” Leons pats likās pārsteigts. „Pagaidām mums, apsargiem, viss izskatās OK. Apstaigājām robežas, bet te pusceļā busiņš noplīsa, un tad visu i neredzējām, nācām atpakaļ ar kājām. Bet to gan viņam vari pateikt – pirmā lieta, kas mums vajadzīga, ir formas, jo citādi jau tur nav vērts iet un stāvēt,” Leons izsecināja.
„Tad jums jāuzraksta tas reportā Mahmudam Alī,” norādīja Olga.
„Lai mūsu Gunita uzraksta,” Leons paskatījās uz meitenes pusi. „Kā teica Mahmuds Alī, sabiedrisko attiecību persona!” viņš glauni atkārtoja.
„Labi, labi, Leon, mēs ar tevi pēc tam biedrosimies, un tu man visu izstāstīsi par to, kā jums šodien gāja,” Gunita bija gatava darbam. „Madi, man par taviem secinājumiem arī uzrakstīt?” Gunita jautāja.
„Ko tad tu tur rakstīsi? Tu tak klāt nebiji! Tu tak, bērns, neko, nesaprot’ no būvniecības,” viņš spēkojās pretī.
„Bet Mahmuds lika man par visiem reportus sarakstīt.”
„Lika, lika, daudz tev lika..,” viņš pie sevis murmināja.
„A, man vispār tik foršs darbs,” pēkšņi ierunājās Renāte. „Cik es saprotu, man te uz vietas jāstrādā un jāuzliek šķīvīši pirms ēdienreizēm, jānovāc trauki, jātīra mūsu villa. Man jau patīk,” Renāte bija priecīga. „Pīters ir tik foršs, viņš man visu centās paskaidrot, kad es kaut ko nesapratu angliski, mēs pat abi kopā meklējām vārdnīcā.”
„Klau, Renāte, man īstenībā bija saruna ar Mahmudu Alī, un viņš tagad domā, ko darīt ar Emmu. Jo kā viņš teica: esmu ieguldījis tur naudu, un man nav pieņemami, ka viņa pret mani šitā izrīkojas,” Olga skaidroja. „Tāpēc, tā kā tu biji viņas draudzene un piedāvāji viņai braukt, viņš domā, ka tev par to jāuzņemas atbildība, un tāpēc viņš tev grib atvilkt no algas 50 dolārus.”
„Ko?” Renātes priecīgais prāts pēkšņi pārvērtās. „Tas nav godīgi! Tā jau nav mana vaina, ka viņa neatbrauca. Kāpēc man no tā būtu jācieš? Es to nepieļaušu, es iešu pie viņa sūdzēties!” Meitenes seja bija momentā pārmainījusies, lai neteiktu, ka tajā jau varēja manīt pirmās asaras.
„Viņš tagad cenšas Emmu sazvanīt, jo grib dabūt naudu atpakaļ, bet viņa neceļ telefonu,” Olga stāstīja. Meitenes nolēma censties situāciju risināt.
„Un kā tev gāja Gunita? Redzēju, ka tu paliki pie Mahmuda Alī kunga ilgāk,” Olga pēkšņi pievērsās Gunitai. Jaunā sabiedrisko attiecību speciāliste visu izstāstīja, arī par dāvanas pārmetumiem.
„Tak nepārdzīvo,” Leons teica, „mēs neviens neko neatvedām.”
Gunitu tas nomierināja. „Ak, jā,” viņa atcerējās, „tad jau mums jāvienojas par pirmo angļu valodas stundu!”.
„Kuram tad te viņu vajag?” Madis noraidoši pasmīkņāja. „Un ko tad tu man vari iemācīt? Visus terminus, kas man jāzina, es zinu!” viņš iesaucās.
„Nav jau obligāti, tas jau tā praktizēšanai, lai mēs visi pierastu runāt angliski. Kam vajag, lai nāk!” Gunita tikpat vienaldzīgi atbildēja.
„Mēs ar Mārtiņu noteikti nāksim,” Renāte apņēmīgi paziņoja. „Es noteikti gribu iemācīties runāt, citādi būs grūti sazināties ar Pīteru.”
„Man toties Mahmuds Alī liek meklēt jaunus darbiniekus,” Olga vienā brīdī paziņoja. „Vajagot interjeristi, masāžisti, arhitektu…” viņa galvā skaitīja, mēģinot atcerēties visu, ko kungs bija pasūtījis. „Tāpēc, ja kādam ir paziņas, kas varētu braukt strādāt, dodiet man ziņu!” Olga piekodināja un tad turpināja. „Vispār mums šodien ir jāierīko savs ofiss, kur sēdēsim mēs ar Gunitu,” Olga stāstīja dienas plānus.
„Tevi Mahmuds lejā nosūtījis?” intriģējošā tonī, kāds viņam tik labi sanāca, iejautājās Leons.
„Jā, Leon, uzraudzīšu jūs šeit,” Olga pieskaņojās Leona glaimojošajam tonim.
Leons, Madis un Olga bija aktīvākie runātāji pie galda. Īpaši Madis ar Leonu bija apņēmušies nopietni nodoties darbam. Tāpat arī Olga, kas jau bija iestrādājusies, un Gunita vēlējās sevi pierādīt. Renātei darba uzdevumi bija visskaidrākie – un meitene tos bez ierunām pildīja. Mārtiņš un Dans piederēja pie apsargu brigādes, pār kuru vadību uzņēmās Leons. Arī viņi, izskatījās, ir gatavi darbam.
