Negribu nekādu futbolu!
Šī bija pirmā diena, kad Gunita nožēloja, ka nevar pati organizēt savu nokļūšanu uz un no darba. Viņu lejā mašīnā gaidīja Ādams, kurš uz Gunitas nogurumu atbildēja ar ko citu.
„Kā. Vai tad tu neatceries par spēli?”
„Kādu spēli?”
„Šodien taču ir fināls. Futbolā. Mēs braucam uz Fridays skatīties.”
„Ko?” Gunita bija pārsteigta un tikai tad atcerējās, ka arī Vaels bija minējis kaut ko par futbolu.
„Bet man rīt sešos jāceļas, es nevaru nekur iet. Es esmu nogurusi.”
„Bet es taču tev jau kad teicu!”
„Nē, tu man neteici. Ja tu būtu teicis, es būtu ieplānojusi,” Gunita darīja visu pēc plāna. „Nē,” viņa uzstāja. „Es visu dienu šodien gaidīju, kad tikšu mājās. Lūdzu braucam mājās!”
„Gunita, bet man tas ir svarīgi, visi skatīsies šodienas maču,” Ādams centās meiteni pārliecināt.
„Un tad ielas būs pilnas, un mēs mājās tiksim pēc pusnakts? Man sešos jāceļas un jāiet uz to pretīgo darbu. Es vairs to nevaru izturēt. Nē, es gribu mājās. Tu man neko neteici, un es kaut vai braukšu ar autobusu, tikai parādi, kuru,” viņa uzstāja un šajā mirklī nožēloja, ka nav patstāvīga. Nē, viņa nepavisam nebija pastāvīga. Ādams viņu atveda un aizveda katru dienu. Taču viņa pati gribēja plānot laiku un izlemt, kad braukt uz un no darba. Tomēr viņai bija jāpielāgojas Ādamam. Nekas nebija mainījies. Viņa bija atbēgusi no ciemata un joprojām nevarēja pieņemt savus lēmumus.
„Tu vienmēr domā tikai par sevi. Tu un tavs darbs, un visa pasaule iet tikai ap tevi. Kāpēc tu nevari pasēdēt kopā ar mani un draugiem?”
„Tu man prasīji, vai es maz gribu? Ja tu man vēl šo būtu teicis iepriekš, es būtu vismaz ieplānojusi, bet nē, man ir daudz jāpadara vēl mājās.”
„Labi,” Ādams dusmīgi teica. „Kā vēlies – mēs brauksim mājās un liels paldies, ka esi tik saprotoša.”
„Kāds paldies? Tev darbā nav jāstrādā. Man ir, un es nespēju tikt ar to visu galā, es strādāju vēl mājās. Man tiešām neinteresē stulbs futbols. Tāpēc es teicu iesēdini mani autobusā,” viņa palika pie sava. Taču Ādams pilnīgi noteikti nevēlējās laist viņu vienu autobusā un, piekāpjoties meitenei, veda uz mājām. Jau tagad ielas bija pilnas ar futbola faniem, un viņi Gunitas dzīvokli sasniedza tikai ap deviņiem vakarā. Ādams aizbrauca skatīties futbolu vai arī svinēt kopā ar draugiem uzvaru (vai zaudējumu) – Gunitai tas bija vienaldzīgi, viņa tikai gribēja būt mājās, jo ofisā nebija paspējusi visu izdarīt – turklāt tas bija tik nemājīgs, ka vienmēr uzdzina viņai miegu.
Nākamajā rītā viņa piecēlās nogurusi – tik ļoti gribējās gulēt. Viņa kā vienmēr izgāja uz ceļa un gaidīja Ādamu. Bet viņš neatbrauca noteiktajā laikā. Gunita puisim zvanīja, un Ādams, izrādās, bija aizgulējies.
„Es tūlīt braucu,” viņš teica. Nu Gunitai bija vēl viens iemesls kļūt dusmīgai. Viņa zināja, ka tā būs. Viņa zināja, ka pienāks reize, kad Ādams neatbrauks laikā. Taču viņa bija atkarīga no Ādama. Meitene stāvēja uz ielas vēl kādu pusstundu, gaidot, kad Ādams atbrauks. Viņa bija tik neapmierināta! Šis jaunais darbs, kas paņēma visus viņas spēku, naudas trūkums (jau kuro dienu viņa pārtika no zaptsmaizēm), neziņa par Mahmudu Alī un viņa iespējamā atriebība, tagad arī strīdi ar Ādamu… Par daudz! Kad puisis piebrauca, viņa iesēdās mašīnā un nebilda ne vārda. Šķiet, viņa bija dusmīga uz visu pasauli.
„Kas tev ir? Tu esi tik ļoti mainījusies, kopš sāki strādāt tai darbā,” Ādams jautāja. Gunita neko neatbildēja. Viņa bija neizgulējusies, vēl mašīnā aizpildīja datubāzi, ko nebija sarakstījusi mājās – rakstīja telefona numurus, kuriem bija šodien jāzvana. Un tad izkāpa no Ādama mašīnas, vien klusi pasakot „atā”. Viņai viss bija apnicis. Šī bija kārtējā darba diena, kas aizritēja tik līdzīgi pārējām dienām – telefonzvani, informācijas meklēšana, pēkšņie Vaela Riada uzdevumi un viņa nepiepildāmās vēlmes, atskaišu rakstīšana. Zaptsmaizes, kuras viņa jau vairs nevarēja dabūt iekšā, pēcpusdienas miegs. Gunita jutās slikti. Kāpēc es jūtos tik slikti? Viņa sev vaicāja. Viņa bija sastrīdējusies ar Ādamu un ar katru dienu necieta šo darbu arvien vairāk, lai gan nebija pagājusi pat nedēļa. Un tad viņa vaicāja: kāpēc tad es šeit tērēju savu laiku? Ja es zinu, ka ātrāk vai vēlāk, tāpat aiziešu prom… kāpēc es šeit esmu? Un kāpēc man šis darbs ietekmē tik negatīvi pret sev tuvajiem, kas to nav pelnījuši? Gunita domāja par Ādamu.
Atbilde bija pavisam vienkārša. Dienas beigās meitene izlēma to, ko patiesībā jau sen bija vēlējusies – pamest šo darbu. Kāda nozīmē naudai, ja es negūstu prieku no tā, ko daru? Mans prieks ir cilvēki, es gribu strādāt ar cilvēkiem, nevis kompānijām, ofisiem, priekšniekiem. Es gribu strādāt ar vienkāršiem cilvēkiem, viņa domāja. Jā, rīt es aiziešu, es saņemšos un pateikšu viņam, ka šis vienkārši nav priekš manis. Ka mani interesē kas cits. Aiziešu tāpat kā Mona. Kairā ir tik daudz darbu! Viņa toreiz bija teikusi. Lai gan līgumā rakstīts, ka par aiziešanu no darba jābrīdina divas nedēļas iepriekš, Gunita zināja, ka nespēs te pat vēl divas dienas izturēt. Viņa vienkārši aizies. Rīt viņa to pateiks Vaelam Riadam.
