Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: LXII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kāpēc tu man palīdzi?

Dienas beigās Ādams Gunitu gaidīja kā parasti. Vien spriedze starp abiem padarīja šo reizi citādāku. Gunita iesēdās mašīnā, sasveicinājās ar Ādamu, taču puisis viņai neatbildēja. Dabiski, viņš jutās aizvainots par meitenes aso reakciju vakar un šodien no rīta un galu galā – varbūt viņš domāja, ka arī pati Gunita vēl ir sapūtusies. Taču meitene gribēja salabt. Viņa saprata, ka bijusi pārāk asa pret Ādamu.

„Man tiešām ļoti žēl par vakardienu,” viņa teica Ādamam, uz ko puisis tikai vienaldzīgi paskatījās Gunitas virzienā.

„Labi,” viņš klusā balsī atbildēja tikai vienu vārdu.

„Es aiziešu no šī darba,” Gunita nevilcinājās ne mirkli, lai pateiktu svaigo ziņu Ādamam cerībā ar paziņojumu puisi iepriecināt, ka arī uzzināt viņa viedokli. Jā, Gunita gribēja zināt, ko par to saka Ādams.

„Man likās, ka tev te patika,” viņš bija pārsteigts, taču kļuva ieinteresēts sarunā.

„Pirmajā dienā jā. Tās bija labas pārmaiņas, bet tad es sapratu, ka šī vide nav priekš manis, un man ļoti nepatīk Vaela Riada izturēšanās pret saviem darbiniekiem, viņa iegribas. Turklāt šis darbs man traucē dzīvot un baudīt normālu cilvēka dzīvi,” viņa teica, „kā tas bija vakar ar futbolu – es labprāt būtu gājusi. Tiešām.”

„Un ko tagad?” Ādams vaicāja.

„Nezinu, jāmeklē cits darbs, bet es vairs negribu lielas kompānijas un augstas amatpersonas,” viņa bija pārliecināta.

Viņi mirkli brauca klusējot, izskatījās, ka Ādams domā, un tad viņam bija ideja rokā.

„Zini, man viena draudzene no Lielbritānijas strādā par angļu valodas skolotāju. Varbūt tu arī gribētu?”

„Bet es jau neesmu native!” bija Gunitas pirmā doma.

„Nu un? Ēģiptiešu angļu valodas skolotāji arī nav native?”

„Tu domā, man ir tik laba angļu valoda?” Gunita šaubījās.

„Protams! Tā noteikti ir labāka nekā ēģiptiešiem,” viņš bija pārliecināts. Gunita atcerējās, ka viņa bija mācījusi angļu valodu jau ciematā – Renātei un Mārtiņam. Patiesībā viņai tas toreiz bija tīri labi paticis, bet to noteikti nevarēja uzskatīt par nopietnu pieredzi. Turklāt mācīt ēģiptiešiem? Vai viņa to varētu?

„Jebkurā gadījumā es varu parunāt ar Sāru, savu britu draudzeni,” Ādams teica. Viņi pie tā palika, un Gunita aizvien reālāk sāka apdomāt šo iespējamo darbu. Ideja nebija slikta. Viņa pat būtu gatava piekrist mazākai algai, jo apzinājās, ka ir iesācēja, un angļu valoda viņai nav dzimtā. Turklāt šis darbs nebūtu saistīts ar kompānijām, darījumiem un naudu. Te viņa sēstos pretī īstiem cilvēkiem, runātos ar viņiem, skaidrotu angļu valodas likumus. Varbūt tas man tiešām būtu piemērotāks? Gunita domāja, un nu jau sajutās daudz pārliecinātāka iet prom no Vaela. Bija vismaz viena nodarbe, kas viņai radīja interesi. Turklāt pat Ādams bija teicis, ka viņa varētu mācīt citiem. Tas meitenei pavisam noteikti bija liels iedrošinājums.

Viņi sēdēja mašīnā, kad Gunita atcerējās par to, ko bija sarunājusi darīt nākamajā dienā. Viņai zvanīja Amrs! Pareizi! Rītdienas ballīte! Šī bija otrā reize, kad viņi runāja pa telefonu. Pirmo reizi tas bija noticis ciematā jau labi pasen. Saruna nebija gara, viņi tikai vienojās par laiku, cikos Amrs viņai atbrauks pakaļ. Patiesībā labi, ka Amrs par sevi atgādināja. Gunitai tāpat šodien bija jāpasaka Ādamam, ka nākamajā dienā viņš var nebraukt meitenei pakaļ. Taču Ādama rekacija bija ātrāka.

„Kas tas bija?” viņš uzreiz jautāja, kad Gunita bija nolikusi telefona klausuli.

„Ak, tas ir viens draugs, es tev aizmirsu pateikt… viņš mani aicina rīt uz ballīti ar saviem draugiem,” Gunita vēsi atbildēja, nojaušot, ka Ādamam tas varētu nepatikt. Taču melot viņa pavisam noteikti negribēja.

„Uz ballīti? Un kāpēc es par to neko nezinu?” Ādams, kas Gunitu katru dienu veda uz un no darba jutās tā it kā meitene jau piederētu viņam.

„Es tiešām par to aizmirsu, piedod.”

„Kas viņš ir?”

„Amrs, mans draugs, arī no couchsurfinga,” teica Gunita un izstāstīja, ka viņi ir tikai dažas reizes runājuši, un tagad puisis aicina viņu uz ballīti, jo vēlas beidzot satikt dzīvē.

„Un tu iesi ar viņu viena? Tu uzticies svešiem vīriešiem, ko nepazīsti?” Ādama attieksme bija jūtami noraidoša. Protams! Gunitai vajadzēja paredzēt, ka šis gadījums ne ar ko neatšķirsies no Maikla gadījuma.

„Mēs jau ciemata laikā sarakstījāmies, viņš tiešām izskatās normāls puisis, draudzējas ar ārzemniekiem,” Gunita cerēja, ka šis varētu būt trumpis, lai neteiktu, ka viņš ir tipisks ēģiptietis. Taču Ādams nelikās mierā.

„Labi, es arī iešu ar tevi.”

„Es jau Amram jautāju, vai tu arī vari nākt, bet viņš teica, ka tas ir tikai cilvēkiem, ko viņš pazīst, jo tā ir mājas ballīte,” Gunita piesardzīgi centās skaidrot.

„Nu tad tu arī neiesi, jo tas nav droši,” viņš paziņoja.

„Ko?” Gunita pēkšņi attapās. „Es nesaprotu, kāpēc mēs vispār par to strīdamies. Kā tu man vari kaut ko aizliegt? Labi, es novērtēju, ka tu man palīdzi, bet tu vari man arī nepalīdzēt, es tikšu galā. Taču tu man nedrīksti neko aizliegt, tu neesi mani nopircis,” viņa uzstāja. Jau atkal viņu starpā bija izveidojies strīds. Kāpēc no tā nevarēja izvairīties? Te viņi salabst, te atkal nāk cits iemesls, par ko plēsties…

„Es neaizliedzu, lūdzu ej, es vienkārši zinu, kāda tu esi – neuzmanīga. Kā bija ar Maiklu, Vaelu? Tu esi naiva un uzķeries uz visiem, tu domā, ka visi grib tikai draudzību no tevis. Bet es zinu, ka tā nav.”

„Un ko tu gribi? Kāpēc tu man visu laiku palīdzi? Kāpēc?” Gunita beidzot vēlējās to noskaidrot.

„Es gribu tikai tavu draudzību, Gunita. Mēs esam labi draugi jau ilgu laiku. Bet es pazīstu tos ēģiptiešus, kas grib ko citu. Turklāt, es uzņēmos par tevi atbildību, es to teicu toreiz pie Mahmuda Alī. Tāpēc gribu tevi pasargāt,” viņš teica, paskatīdamies uz Gunitu nu jau ar drīzāk saskumušu, nevis dusmīgu sejas izteiksmi.

„Bet tev nav tā jājūtas, un tev nav jāpalīdz, jo es nezinu, kā atdarīt. Turklāt es pret tevi reizēm esmu tik asa,” arī Gunita šajā brīdī atmaiga.

„Par to nedomā! Man  nevajag atdarīt. Man Dievs atdara. Un arī tad, kad es palīdzu, es palīdzu Dievam,” viņš teica pavisam nopietnā balsī. „Es zinu, ka tu patiesībā neesi ļauna, tev citreiz sanāk būt asai, bet mums visiem ir savi melnumi.”

Gunita klusēja. Viņa nezināja, ko atbildēt. Viņa nebija reliģiska, tāpēc šādi argumenti viņai izklausījās sveši. Viņa tikai zināja to, ka strīdi abu starpā, kas jau kļūst tik regulāri, viņu apgrūtina aizvien vairāk.

„Protams, tu vari iet uz to ballīti, bet es nebūšu priecīgs,” Ādams pēc kāda brīža teica.

„Tev tiešām nav jāuztraucas,” Gunita centās puisi mierināt.

„Kā vēlies,” viņš kļuva domīgs. Gunita zināja, ka nav puisi iepriecinājusi. Nepavisam ne. Taču viņa negribēja pakļauties Ādamam un darīt tikai tā, kā vēlas viņš. Kurā brīdī tās bija viņa raizes par Gunitu, un kurā tā bija vienkārši greizsirdība? Varbūt tie bija abi kopā? Vai viņš vēl joprojām uz meiteni cerēja? Pat, ja viņi tagad bija tikai labi draugi? Viņš nedrīkst mani iegrožot, domāja Gunita.

Dalīties.

Atstāt Ziņu