Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: LXIV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es nebraukšu uz Londonu

Gunita izgāja no augstās celtnes, atskatoties vēl pēdējo reizi atpakaļ un pasakot ardievas. Viņa īsti nezināja, kādā krāsā ir Amra mašīna, tāpat arī nekad nebija redzējusi Amru dzīvē, vien dažās bildēs – stalts augumiņš, netipiski pelēki mati, kas ļautu viņu noturēt arī par eiropieti. Kamēr Gunita skatījās daudzo mašīnu logos, lai puisi sazīmētu, Amrs atpazina meiteni pirmais. Viņš izkāpa no savas mašīnas un lēniem, it kā bailīgiem soļiem nāca dāmai pretī. Jā, tam bija jābūt viņam: pelēko matu īpašniekam, kas tērpies zilās džinsās un gaiši zilā jakā.

„Čau Gunita,” Amrs ar smaidu sejā teica.

„Čau!”

„Beidzot mēs tiekamies! Atceros, mēs vēl toreiz sarakstījāmies, kad tu biji… kaut kādā tuksnesī?”

„Jā, jā, tur bija visai dīvains priekšnieks, un daudzas lietas mani neapmierināja, tāpēc nācās aizbēgt,” viņa stāstīja, pamazām virzoties uz mašīnu. Gunita parasti nepievērsa uzmanību ārējām lietām, tādām kā auto, bet šoreiz pavisam dabiski pamanīja, ka Amra mašīna bija daudz glaunāka nekā Ādamam – sudraboti pelēka, kopta un tīra.

„Bet tagad taču viss ir kārtībā, vai ne? Tu esi atradusi jaunu darbu!”

„Es biju,” meitene teica, pamanot viņa sejā izbrīnu. „Šodien es pametu arī to. Nostrādāju tur tieši nedēļu.”

„Wow! Kā tas iespējams? Te tev arī bija problēmas?”

„Jā, es sapratu, ka, ja es nespēju baudīt katru dienu, tad man nav jēgas tērēt savu laiku. Turklāt pārdošana nav īsti mana joma, un visas tās lielās kompānijas, etiķete,” viņa skaidroja, „vienkārši nav man.”

„Bet tu taču te biji tikai nedēļu! Tev noteikti būtu iepaticies darbs!” viņš joprojām nesaprata, kā tik ātri var ko pamest.

„Var jau būt, bet man jāpatīk katrai dienai. Es nezinu, man kopumā jāpatīk un jāredz jēga tam, ko daru. Es tādu neredzēju,” viņa teica. „Es zināju, ka agri vai vēlu aiziešu – kāpēc tad gaidīt?”

„Bet tu izskaties tik laimīga!” viņš pamanīja starojošo Gunitu, it kā nesaprazdams, kā tas iespējams dienā, kad pamests darbs.

„Jā, es tiešām esmu! Tāpēc, ka saņēmos un aizgāju prom no šī darba.”

„Un ko tālāk?”

„Noteikti kaut ko domāšu. Meklēšu darbu. Bet par to rīt. Šodien es gribu atpūsties un paskatīties, kā citi dzīvo,” viņa teica. Tālāk Gunita izmantoja iespēju uzzināt par Amru. Izrādās viņš strādā darbu, kas viņam arī ne sevišķi patīk – tas bija saistīts ar inženieriju. Taču viņš ne mirkli nav domājis to pamest. Tas taču bija darbs. Un darbam nav jāpatīk. Tu nostrādā savas stundas un tad ej ballēties, priecāties, tikties ar draugiem kaut vai caurām naktīm. Tā uzskatīja Amrs. Gunita gan tā nevarētu. Viņai vajadzēja darbu, uz kuru viņa iet ar prieku. Protams, tas nenozīmē, ka darbam jābūt vieglam, bet tam kaut kādā mērā ir jāpatīk un jāredz jēga.

„Un tu tiešām dzīvo 6.Oktobra pilsētā?” Amrs turpināja jautāt.

„Jā.”

„Drausmas! Tas taču ir tik tālu prom no Kairas! Un tur neiet pat metro! Kā tu tiec uz centru? Taču ne jau ar autobusiem!”

„Nē, man jau teica, ka braukt autobusos ir bīstami, vien pati nezinu, kāpēc. Mani ved. Ādams,” Gunita nebija pārliecināta, ka vēl viena puiša piesaukšana būs laba ideja.

„Ak, tas tavs draugs? Vai viņš ir tavs puisis?” nez kāpēc Gunita vairs nebrīnījās par šādiem jautājumiem, bet viņi vēl joprojām brīnījās par viņas atbildi uz šo jautājumu.

„Nē, tikai draugs. Mēs esam ļoti labi draugi.”

„Bet tu taču nevari būt patstāvīga. Teiksim, tu gribi braukt uz centru, un ja tas Ādams nevar tevi aizvest?”

„Hmm, patiesībā, kad es te sāku strādāt, es biju tik aizņemta, ka man nebija laika nekur pašai braukāt. Nezinu, kā būs tagad.”

„Man šķiet, tu pavisam noteikti vari atrast istabu tuvāk centram, tad mēs pat varētu biežāk tikties. Tu varēsi ballītē pajautāt kādam no maniem ārzemju draugiem,” viņš teica.

„Nezinu, vai tam tagad ir jēga, kamēr neesmu atradusi jaunu darbu – turklāt esmu jau samaksājusi par šo mēnesi,” Gunita domāja praktiski.

„Ne jau tūlīt, bet padomā par to! Man liekas, ar laiku tev tas būs tiešām izdevīgāk, jo arī visi darbi parasti ir centrā. Nedomāju, ka tu varēsi 6.Oktobra pilsētā ko atrast,” viņš teica.

„Hmm, jā, būtu jau labi, ja es dzīvotu centrā,” viņa domāja, tiesa tagad gan nebija tam jēgas – viņai tāpat nebija darba, un Gunita zināja, ka februārī un visticamāk arī martā viņa paliks 6.Oktobra pilsētā. Martā bija ieplānota Londona. Turklāt uz vienpadsmit dienām. Nebija vērts mainīt dzīvesvietu. Taču, ja varētu no aprīļa apmesties kur Kairā, nebūtu slikti.

Mašīna apstājās pie kādas daudzdzīvokļu ēkas.

„Te nu mēs esam,” Amrs teica Gunitai. Viņi uzkāpa līdz trešajam stāvam, kur jau aiz durvīm varēja dzirdēt skaļu mūziku. Amrs pieklauvēja, un durvis atvēra kāda meitene – pēc akcenta izklausījās amerikāne.

„Čau Amr un… šī ir tava draudzene?”

„Gunita.”

„Es esmu Džeina,” viņa teica. „Nāciet iekšā,” viņa mudināja. Gunita iegāja telpā un nespēja noticēt, cik ļoti rietumniecisku viņa redz Ēģipti. Mūzika, dāmas īsās kleitiņās, alkohols – atmosfēra nepavisam neatgādināja to Ēģipti, ar ko viņa bija sadzīvojusi pēdējos divus mēnešus. Šķiet, viņa jau bija aizmirsusi, kā ir būt Eiropā. Te bija amerikāņi, briti, franči, arī ēģiptieši. Kā Amrs bija teicis – daudz viņa ārzemju draugu. Vakara gaitā Gunita īpaši nesadraudzējās ar nevienu, vien pārmija tradicionālās iepazīšanās frāzes. Tie pārsvarā bija studenti, kas mācījās arābu valodu vai atbraukuši šeit praksē. Jā, kas ta’ viņiem, Gunita domāja. Universitātes nodrošina ar ikmēneša stipendiju – pietiek dzīvokļa īrei, ēšanai. Tāpēc var tā bezrūpīgi ballēties. Gunita to nevarēja – viņai bija jādomā par naudu. Jo īpaši tagad, kad pamests darbs un pēc mēneša paredzēts Londonas brauciens. Vienu gan viņa dabūja uzzināt no Amra draugiem – ārzemniekiem te Kairā esot kopēja liste Cairo Scholars, kur sūta visādus darba piedāvājumus, ārzemnieki viens otram palīdz ar dzīvokļa meklējumiem un visdažādākajiem jautājumiem, kas ienācējiem Kairā varētu būt aktuāli. Tur esot arī ēģiptieši, bet tikai tie, kas ir studējuši ārzemēs – drošības nolūkos. Gunita piefiksēja vērtīgo informāciju un jau nākamajā dienā domāja pievienoties šai domubiedru grupai. Bija jānosūta ēpasts listes pārvaldītājam, un tālākais jau bija tikai laika jautājums.

Pusnaktī ballīte piedzīvoja mazliez ēģiptiskāku pavērsienu, proti, uzstājās vēderdejotāja. Kā pastāstīja Amrs, tā bija viena no viņa amerikāņu draudzenēm, kas iemācījusies dejot vēderdejas un tagad izrādīja savu prasmi pārējiem. Priekšnesums tika sagaidīts un pavadīts ar ovācijām, un uzreiz pēc tā Gunita vēlējās doties mājup. Kā abi ar Amru bija runājuši, puisis viņu aizvedīs uz 6.Oktobri. Gunita atvadījās no jauniepazītajiem draugiem un apsolīja atnākt uz vēl kādu pasākumu. Tad abi ar Amru devās lejā un kāpa mašīnā, lai brauktu prom. Viņi bija braukuši labi, ja piecas minūtes, kad Gunitai zvanīja Ādams. Šodien šis jau bija ceturtais zvans. Divreiz viņš bija zvanījis pa dienu, lai apjautātos, kā iet, vienreiz – ballītes laikā, bet skaļās mūzikas dēļ viņi sarunu nevarēja turpināt. Un tagad.

„Vai tu vēl esi tai ballītē?” viņš jautāja.

„Nē, mani Amrs jau ved mājās.”

„Kur jūs esat? Saki, lai viņš apstājas, un es aizbraukšu tev pretī,” Ādams uzstājīgā tonī teica.

„Kāpēc? Tas nav vajadzīgs, Amrs mani aizvedīs.”

„Nē, saki, lai viņš apstājas. Es negribu, ka viņš uzzina, kur tu dzīvo.”

„Bet kāpēc? Kas gan tur slikts?” Gunita brīnījās.

„Nestrīdies lūdzu tagad. Tu dzīvoklī nedrīksti vest nevienu nepazīstamu,” Ādama tonis kļuva arvien agresīvāks.

„Bet es viņu nevedīšu dzīvoklī!” protestēja Gunita.

„Un, ja nu viņš pats ienāk tev līdzi? Tu viņam uzticies? Apstājies!” Gunitai tas likās stulbi pēkšņi apstāties un gaidīt, kad Ādams viņai atbrauks pakaļ.

„Klau, tas tiešām ir stulbi. Es pati varu par sevi parūpēties. Atā,” un viņa nolika klausuli.

Ādams viņai turpināja zvanīt, taču Gunita negribēja celt.

„Vai kāda problēma?” Amrs, kas bija dzirdējis sarunu nesaprata, kas notiek.

„Jā… nē, nekas, nekas, viss kārtībā. Ādams vienkārši grib pats mani atvest mājās, un viņš saka, lai tu apstājies.”

„Kāpēc? Tas nav vajadzīgs,” tāpat domāja Amrs. „Es tevi aizvedīšu.”

„Jā, es viņam to pašu teicu.” Gunita paskatījās telefonā – septiņi neatbildēti zvani. Ādams bija turpinājis zvanīt un zvanīt. Gunita to nesaprata – kā var būt tik lielā izmisumā par tādu sīkumu? Viņa zināja, ka Ādamam nepatika, ka meitene ar Amru gāja uz ballīti. Jo sevišķi viņš kļuva nervozs tagad, kad abi sēdēja mašīnā, lai dotos uz mājām. Saņemta 1 īsziņa. Parādījās uzraksts viņas telefonā pēc tam, kad Gunita bija ignorējusi Ādama neatlaidīgos zvanus. „Ja tu tūlīt neapstāsies, es atceļu savas biļetes uz Londonu.” Ko? Viņa bija šokā. Vai tā ir šantāža? Viņš zināja, ka Gunita nevar atļauties 11 dienas viena palikt Londonā – kur viņa gulēs? Ko ēdīs? Ādama onkuļa ģimene, ko viņš bija plānojis sarunāt, bija tā, kas abus varētu uzņemt, kā puisis bija teicis. Mums būs jāmaksā tikai par sabiedrisko transportu, viņš bija uzsvēris. Un tagad Ādams šo izmantoja, lai šantažētu? Gunita nespēja noticēt. Viņš turpināja zvanīt, arī pēc īsziņas atsūtīšanas, un meitene pacēla klausuli.

„Tu mani šantažē?” viņa dusmīgi jautāja.

„Nē, es vienkārši saprotu, ka, ja tu neklausi, kā es saku, man vairs nav intereses ar tevi nekur braukt. Es nevēlos tad braukt uz Londonu.”

„Neklausu? Kā tu to domā? Kāpēc man tevi jāklausa?” Gunitu viņa argumenti pārsteidza arvien vairāk.

„Tāpēc, ka es, man šķiet, labāk zinu, kādi ir vietējie, un jau vairākas reizes man ir izrādījusies taisnība,” viņš atgādināja.

„Lieliski! Un tāpēc, lai es tevi klausītu, tu gribi atcelt lēmumu, ko mēs pieņēmām kopā? Tās 11 dienas! Es nemūžam nebūtu tik daudz laika pavadījusi svešā pilsētā viena. Tu zināji, ka man nav naudas, turklāt es vēl aizņēmos naudu, lai arī tu varētu tur tikt. Kā tu spēj tā rīkoties?” Gunita bija ne tikai dusmīga, bet viņas acīs jau riesās asaras. Viņa nespēja noticēt, ka tas ir viņas draugs, kas tagad šādi izturas.

„Vai viss kārtībā?” Amrs jautāja. „Klau, es varu apturēt mašīnu. Varbūt tā būs labāk.” Viņš apstājās.

„Paldies,” Gunita teica, ātri noslaukot tikko izspraukušās asaru lāses. „Tā ir viena problēma starp mums… labāk, ka tu tagad brauc prom,” viņa teica Amram, šādi piekāpjoties Ādamam.

„Es taču nevaru tevi atstāt uz ielas. Es pagaidīšu, kad viņš tev atbrauc pakaļ.”

„Labi, vai vari pateikt, kur mēs esam?”

„Pie Hypermārketa, to visi šeit zina,” Amrs teica. Gunita pievērsās telefonam, kur otrā galā gaidīja Ādams. Viņa pateica puisim, kur atrodas.

 „Tu redzēsi, tu vēl man teiksi paldies,” viņš atvadījās un nolika klausuli, lai dotos ceļā. Amrs tikmēr vēlējās uzzināt, ko vairāk par dzirdēto.

„Es negribu jaukties tavās darīšanās, bet, vai tu ar viņu plāno braukt uz Londonu?” viņš, protams, nevarēja izlikties, ka nav dzirdējis telefona sarunu.

„Jā,” Gunita teica. „Nezinu, vai tas notiks. Bet jā, mēs plānojam,” meitene joprojām bija bēdīga.

„Gunita, es tev iesaku būt uzmanīgai. Viņš taču ir jucis, šādi pret tevi izturēdamies,” Amrs centās meiteni brīdināt.

„Es zinu, zinu,” viņa tikai pavirši atteica. Būt uzmanīgai. Tas jau skanēja vai par katru un no katra ēģiptiešu vīrieša, ko viņa satika. Gunita jau bija nogurusi no šīs frāzes. Ko tad man tagad darīt? Nerunāt ne ar vienu? Viņa jau tā jutās tik nelāgi – lai kā viņai to negribējās atzīt, viņa bija Ādama kontrolē. Ādams pār viņu valdīja un valdīs, kamēr nebūs noticis tas sasodītais Londonas ceļojums. Vai tas īstenībā bija Gunitas dzīvoklis, ja viņš neļāva nevienam par to uzzināt, jo, redz, tādi ir mājas noteikumi? Jā, protams, ir Ēģiptē mājsaimnieki, kas stingri skatās, lai pretējā dzimuma pārstāvji nenāk dzīvoklī, bet tā vecā večiņa, kurai piederēja Gunitas dzīvoklis, izskatās, pret to neiebilda – un kā gan viņa varētu par to uzzināt? Viņa dzīvoja pavisam kur citur. Un galu galā Gunita taču pilnīgi noteikti nedomāja Amram izrādīt savu dzīvokli. Amrs nebija tas, no kura viņai būtu jābaidās. Pat, ja viņš likās ieinteresēts Gunitā un arī ballītē centās visu laiku turēties kopā ar viņu, puisis izskatījās pieklājīgs un neuzbāzīgs.

Ādams piebrauca, un Amrs aizbrauca. Tik vienkārši. Tik ātri. Gunita samainīja mašīnas kā drēbes. Atmiņā palika tikai tie izsprāgušo acu pāri, kas tumsā cauri stiklam mēģināja viens otru saskatīt. Paldies Dievam, tā bija tikai pāris sekunžu skatienu cīņa starp abiem ēģiptiešu gaiļiem. Gunita sēdēja Ādama mašīnā un neteica ne vārda. Bija tik skumji. Par to, ka Ādams meitenei neuzticējās, arī Amram neuzticējās – tā vietā viņš izdomāja scenāriju, dramatizēja to un iejaucās ar savu klātbūtni. Kāpēc viņam vispār bija jādomā par Gunitu? Kāpēc viņš kā greizsirdīgs vīrs sekoja līdzi draudzenes gaitām? Un kā viņš bija uzdrošinājies meiteni šantažēt? Kas būs tālāk? Vai sekos tāda pati šantāža?

Dalīties.

Atstāt Ziņu