Šis puisis likās citādāks
Lai cik labās attiecībās Gunita gribēja būt ar saviem kolēģiem, viņa zināja, ka vislielākā interese viņai ir par vietējiem cilvēkiem. Ēģiptiešiem. Viņai tos gribējās izzināt, saprast, kopā pavadīt laiku. Gunita izdomāja jau tagad atrast sev ēģiptiešu draugus, ar kuriem, aizbraucot uz Ēģipti, varētu satikties. Viņa izmantoja globālo ceļotāju portālu Couchsurfing.org, kura doma pavisam vienkārša – atrast draugus un naktsmājas (dīvānu sērfošana), kad dodies ceļojumā. Piereģistrējusies Ēģiptes un Kairas grupā, Gunita paziņoja par savu ierašanos un vēlmi Kairā sagaidīt Jauno 2010. gadu. Uz viņas ziņojumu atsaucās apmēram 20 ēģiptieši, kas piedāvāja visdažādāko: sagaidīt lidostā, aiziet padzert tēju vai kafiju, izrādīt pilsētu. Visi bija puiši, kas acīmredzot ne katru dienu redzēja gaišmatainas ārzemnieces kā Gunita, ierodamies Kairā. Daži viņu pievienoja Messenger vai Skype kontaktos, lai vieglāk komunicēt. Viņi gribēja ar Gunitu draudzēties, varbūt pat uzsākt nopietnākas attiecības. Meitene pavirši atcerējās, ko Olga reiz bija teikusi: „Uzmanies, viņi domā, ka eiropietes ir viegli pieejamas salīdzinājumā ar ēģiptietēm.” Bet nu un tad? Gunita gribēja viņus iepazīt. Viņa gribēja viņus saprast. Jo visvairāk šai pasaulē viņu interesēja un saistīja cilvēki. Lai kur viņa nonāktu, viņu interesēja, kāds tur ir cilvēks, ko viņš domā, kā viņš dzīvo un strādā, kā viņš atpūšas, kā izturas pret citiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņa centās būt jauka pret visiem. Un, ja vajag, visiem 20. Kaut vai pieklājības pēc Gunita visiem atbildēja un jutās pat priecīga, ka viņa tiek tik laipni uzņemta Ēģiptē, lai vai kas zem tā visa slēptos. Jā, viņai patika būt naivai, patika uzticēties cilvēkiem un pieķerties tiem. Viņai gribējās domāt, ka neviens viņai pāri nenodarīs. Tāpēc Gunita nešaubīgi ļāvās sarakstei ar ēģiptiešiem.
Īpaši cieša saikne viņai izveidojās ar kādu ēģiptieti no Kairas. Viņš piedāvāja Gunitu sagaidīt lidostā un aizvest jebkur, kur tas vajadzīgs. Meitene gan šim pasākumam stingri atteica jo, sagaidīšana lidostā bija ieplānota visiem latviešiem kopā. Tad viņi sāka runāt par visu ko citu. Turklāt tas notika katru dienu. Šis ēģiptietis vārdā Ādams teica, ka darbā viņam garlaicīgi, tāpēc viņš kļuva ieinteresēts Gunitas gaidāmajā dzīvē Ēģiptē. Viņš jautāja par Gunitas darbu, par Mahmudu Alī, par to, kāpēc darbinieki tiek izvēlēti tieši no Latvijas. Gunita viņam stāstīja visu, ko zināja, un daudzas detaļas viņam likās dīvainas: ko jūs darīsiet Vidusjūras krastā pusotras stundas attālumā no Aleksandrijas ziemā, kur neviens tūrists nebrauc? Kā tur vispār var būt darbs? Viņš ieteica Gunitai būt uzmanīgai, uz ko viņa tikai atbildēja: viss esot noorganizēts, tur top viesnīca, un tagad nepieciešami darbinieki. Turklāt pret Olgu, kas jau tur aizbraukusi, visi izturas labi.
Šis puisis Gunitai likās citādāks nekā pārējie, ar ko viņa sarakstījās, galvenokārt – viņa angļu izcelsmes dēļ, kas Gunitu piesaistīja. Pusi savas dzīves viņš bija nodzīvojis Anglijā, tur arī piedzimis, un tagad dzīvoja un strādāja Ēģiptē. Gunitu vienmēr saistīja šādi stāsti: dubultās pilsonības, globalizācijas seku rezultātā izveidojušās ģimenes, dubultās dzīvesvietas un migrācija. Meitene viņam uzdeva daudz jautājumu, un viņai patika puiša angļu valoda. Tas vienmēr bija viņas mērķis – arvien vairāk un vairāk uzlabot savas angļu valodas zināšanas, jo īpaši ar kādu, kas runā ar britu akcentu. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc viņi kļuva par labiem čata draugiem un katru rītu, kad Gunita ieslēdza savu datoru, viņa zināja, ka tūlīt parādīsies Ādama Messenger lodziņš ar Good morning[1]. Ne vienmēr Gunitai bija laiks atbildēt. No sākumā viņai pat likās dīvaini, ka puisis raksta bez noteikta iemesla, tikai tāpēc vien, lai parunātu. Taču te, šķiet, parādījās ēģiptiešu kultūra, kas bija krietni citādāka no steidzīgajā laikmetā dzīvojošās Gunitas paradumiem. Viņai nebija laika apstāties un parunāties tāpat bez iemesla. Bet likās, Ēģiptē tam atrod laiku.
