Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XVII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Neko man no tevis nevajag!

Kūrortā bija aizvadītas jau vairākas dienas, taču no darba vēl neviens noguris nebija. Dzīve ritēja lēnām, saskaņojot lēmumus ar Mahmudu Alī vai viņa padotajiem, rakstot ziņojumus un atskaites. Turklāt mazā paradīze pamazām atklāja savus trūkumus. Pietika vien dažas dienas padzīvot, kad kā paēdušai pelītei miltiņi rūgti – arī 123. villas saimei gribējās visas ērtības dabūt uzreiz. „Olga, man jau otro dienu dušā nav ūdens. Vai nevari kādam pateikt, lai atnāk un salabo?” Dans izmisīgi sūdzējās. „Man vēl tā arī nav izsniegta atslēga,” viņam piebiedrojās Leons. „Vispār es domāju, ka man vajadzētu rakstāmgaldu. Istabā tik tāds spoguļa galdiņš vien ir,” arī Madim bija ko vēlēties.

Savā ziņā šī trūkumu pamanīšana aktivizēja ciemata dzīvi. Tas deva iemeslu vērsties pie priekšnieka ar neskaitāmajiem ziņojumiem jeb reportiem kā latviešu bariņš tos iesauca. „Sarakstiet tad visu uz lapas ziņojumā Mahmudam Alī, un tad būs jāorganizē brauciens uz Aleksandriju, lai to sapirktu,” Olga atteica. Uzrakstīts uz papīra, izprintēts, attiecīgo personu parakstīts – ziņojums liecināja, ka ir padarīts svarīgs darbs. 123. villas iedzīvotāji ir strādājuši. Viņi ir pamanījuši trūkumus sistēmā un tagad vēlas tos novērst, atrisināt.

Par vienu no trūkumiem kļuva ēdināšana. Madis un Leons pirmie pamanīja, ka nedabū kārtīgi noēsties, kā bija pierasts pašās pirmajās dienās. Nācās prasīt vēl.

„Pīter, vai var vēl maizi dabūt?” Madis kādā brokastu reizē iejautājās pavāram, kurš bija tikko atnācis ar plānās šķēlītēs sagrieztiem tomātiem.

„Jā, tūlīt ser,” mazais nopietnais vīriņš steidzās atpakaļ uz virtuvi, lai sagatavotu pasūtījumu.

„Tas mazais izrādās ir baigā žurka!” Madis paziņoja. „Vienvakar ap desmitiem vakarā man gribējās ēst, un es biju aizgājis uz virtuvi paņemt maizi un sieru. Vakar tāpat – ap pusnakti domāju iešu, jo nepietiek man ar tām vakariņām. Bet te šis pēkšņi durvis virtuvei aizslēdzis!” Madis izmisumā stāstīja. „Un ta’ vēl šie abi ar Šadiju nāk te naktī mūsu teļļuku lūrēt. Nekā nebūs, draugi mīļie. Šonakt es ar’ aizslēgšu durvis! Lai sēž žurka savā būcenī!” viņš apņēmīgi paziņoja par saviem plāniem.

Tā kā Renāte ar Pīteru pavadīja visvairāk laika, viņa nespēja pieļaut, ka šādi tiek apvainots viņas kolēģis un draugs.

„Pats tu esi žurka, Madi! Atradies valdnieks! Kā tu tā vari teikt? Vai tu maz esi redzējis, kā viņš dzīvo? Viņam ar Šadiju uz abiem ir viena istaba un daudz sliktākā stāvoklī nekā mūsu istabas. Tev žēl, ka viņi te nāk skatīties televizoru?” Renāte bezbailīgi stājās pretī Madim. Gados jaunais meitēns netaisnību neatstāja nepamanītu. Savu aso mēli viņa netaupīja, vai tas būtu viņas vienaudzis vai gados pavecāks onka kā Madis.

„Nu pagaidi, pagaidi, skuķi, tu! Redzēsi, kā viņš te sāks uzdarboties – tas žurka!” Madis palika pie sava. „Tak tie ir arābi! Es zinu, kas viņiem galvā!”

„Paga Madi, bet man ar nepietiek ar vakariņām,” Leons iejaucās, pārtraukdams strīdu. „Kas tad tur vakar bija? Tāda šķidra zupiņa. Un ātri tās vakariņas – jau sešos. Pēc tam tak vēl ko gribas. Sākumā mums tur stāvēja augļi. Kur viņi palika? Man likās, ka visu laiku to trauku kāds uzpildīs,” Leons brīnījās. „Paskat, Gunita tak ar neko neēd,” viņš piebilda par meiteni, kura ik pa laikam krāmēja Leonam uz šķīvja to, kas pašai negaršoja.

„Viņai taču diēta,” Olga, kas bija pamanījusi Gunitu katru rītu sportojam, secināja.

„Nav man diēta,” Gunita strīdējās pretī. „Es labprāt ēstu, ja man garšotu, bet man daudzi šie ēdieni negaršo. Pupu pļurē es neēdu. Mērces neēdu,” viņa skaidroja, taču Olgu tas nepārliecināja.

Trūkumi un problēmas ciematā pavisam viegli noveda pie savstarpējiem kašķiem. Renāte nesatika ar Leonu. Gunita ar Olgu. Dans šad tad strīdējās ar Renāti. Katrs gribēja aizstāvēt sevi un savu viedokli.

Gunitas vislielākā naidniece joprojām bija Olga. Pat ne tik daudz no Gunitas kā Olgas puses. Gunita joprojām cerēja ar viņu sadraudzēties, kārtīgi izrunāties un beidzot vienai otru saprast, bet izskatās, Olgu atkausēt bija grūti. Kādu rītu pēc brokastīm Gunita, kā jau ierasts, paņēma savu pleijerīti un gāja skriet.

„Gunita, kur tu dodies?” Olga pēkšņi pamanīja.

„Kā? Eju skrietu. Kā katru rītu,” Gunita atbildēja.

„Lieliski! Man tevi tieši šobrīd vajadzēja, lai pārrunātu jauno sludinājumu.”

„Vai nevaram to izdarīt pēc tam, kad atnākšu?” Gunita patiesi vēlējās izskrieties. Šī spriedze un strīdi ciematā viņu uz to spieda.

„Nē, es to biju plānojusi tagad!” viņa strīdējās pretī.

„Kāpēc tad tu man nepateici iepriekš? Es atskriešu un palīdzēšu,” Gunita palika pie sava un tuvojās durvīm.

„Nu paldies, Gunita! Es pateikšu Alī kungam, cik tu laba darbiniece!” viņa dusmīgi atcirta.

Gunitu tas nesatrauca. Mahmuds Alī zināja, ka viņa skrien un to pat bija atbalstījis. Turklāt darba šeit pagaidām nebija daudz – katrs varēja atrast strēķīti atpūtai – iziet pasauļoties, pastaigāt gar jūru, papeldēties. No īstenajiem darba pienākumiem Gunita darīja maz – pēc vienošanās ar priekšnieku viņa bija uztaisījusi dzimšanas dienu grafiku, lai neaizmirstu nevienu apsveikt svētkos, meklēja informāciju par Ēģipti un pamazām domāja sabiedrisko attiecību stratēģiju. Daudz laika viņai paņēma ziņojumu rakstīšana – te Leons palūdza uzrakstīt par apsardzes lietām, te kaut ko ievajadzējās Danam vai dažkārt Madim. Katrs kaut ko centās darīt, lai arī stingrais vadītājs savus jaunos darbiniekus īpaši neuzraudzīja. Viss notika pastarpināti. Tikšanos ar viņu sarunāt nebija viegli, un parasti šis gods tika Olgai, dažkārt kopā ar Leonu, kurš Mahmudam patika. Citādi Mahmuds Alī, šķiet, labāk deva priekšroku, ka viņa latviešu algotņi klusi un maziņi sēž savā villā, lieki pie viņa neiet, vien sazinās ar viņa padotajiem. Taču arī tie bieži vien neko vairāk nezināja un vienmēr atsaucās uz vienu vienīgo priekšnieku. „Šis jāpajautā Mahmuda Alī kungam. Uz šo es nevaru atbildēt,” bieži Gunitai teica kūrorta izpilddirektors Muhameds, no kura sabiedrisko attiecību speciāliste centās noskaidrot informāciju par Alī ciematu. Tātad viss vienmēr noveda pie sākuma – galvenā bosa.

Muhameds bija nopietns vīrs, ar melniem matiem un ūsām. Apmēram 40 gadu vecs. Gunitas attiecības ar viņu bija tīri draudzīgas, taču reizē formālas. Meitene bieži gāja uz viņa villu – numur 81, kur viņi pārrunāja dažādus jautājumus. „To es vēl neesmu noskaidrojis, šo atliekam uz rītdienu,” viņš bieži atbildēja, kas tikai pamudināja Gunitu nākt pie viņa biežāk un nemitīgi atgādināt par to, ko prasījusi.

Lēni gāja arī apsargiem. Vēl joprojām viņi nebija saņēmuši formas, jo nebija īsti skaidrs, kurš par to ir atbildīgs. Savukārt Madis, nespēdams saprasties ar Ihabu un nesaņemdams no priekšnieka citu uzraugu, izdomāja strādāt savā vaļā. Iekārtojies blakus Gunitai un Olgai, viņš zīmēja shēmas, skatījās dažādu ēku bildes, radot iespaidu, ka strādā.

Gunita atgriezās no skriešanas. Jau atkal ar rozi rokās. Viņa bija nolēmusi izturēties pret Olgu labi un piedāvāt savu palīdzību. Gunitai ienākot dzīvojamā istabā, Olga pacēla acis uz augšu, un ieraugot kolēģi, tikpat ātri novērsās. Gunita ātri iegāja dušā, pārģērbās un piesēdās pie ofisa galda.

„Vai tev vēl vajag manu palīdzību?” viņa jautāja Olgai.

„Man neko no tevis nevajag,” Olga atcirta. Gunita neko neteica, vien pamanīja, ka telpā ir tikai viņas divas. Klusums. Nevienas sarunas, neviena vārda. Tikai blenšana katrai savā datorā, klaviatūras un peles klikšķi.

„Es varu ieslēgt mūziku?” Gunita gribēja pārtraukt šo dīvaino klusumu.

„Nē, man traucēs, es šobrīd strādāju,” kolēģe tieši atbildēja.

„Olga, es nesaprotu, kāpēc tev ir šāda attieksme? Un tas viss sākās jau Kairā,” Gunita beidzot gribēja ieviest skaidrību, gribēja, lai viņas atkal ir draudzenes. Gribēja izrunāties. Viņai nepatika naids, kas starp abām bija izveidojies.

„Kāda attieksme? Netraucē mani, es šobrīd strādāju,” viņa atcirta. Gunita padevās. Viņa pat sāka nožēlot, ka aizgājusi skriet. Bet paga! Tas tiešām nebija godīgi. Olga to zināja, ka es no rītiem skrienu. Viņa varēja kaut vai iepriekšējā vakarā pateikt, ka būšu vajadzīga. Bet viņa to pateica tad, kad biju jau saģērbusies un stāvēju pie durvīm. Un tagad tas nozīmē būt naidā? Kā mēs varēsim sastrādāties?

 

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu