Kur aizbrauks šis vilciens?
Ar Jutu un viņas draudzeni Gunita un Ādams tikās jau vienā no ceļojuma pirmajām dienām. Tas bija neilgi pēc tam, kad Gunitas māsa bija ieradusies Londonā, un Gunitai vajadzēja paņemt viņai domātās mantas. Tad arī Gunita māsu bija iepazīstinājusi ar Ādamu, kuram Juta patiesi patika. Viņš nopirka visām meitenēm savas mīļākās angļu smalkmaizītes, un visi kopā lieliski pavadīja laiku. Vien Ādams un Gunita bija tie, kas zināja, kas slēpjas aiz šīm maizītēm – vien viņi divi zināja, kādas maskas ir uzlikuši un ka, meitenēm aizejot, viņi jau atkal sastrīdēsies. Kā jau katru dienu. Te par autobusu, kas nav bijis īstais, kurā iekāpuši, te par kādu citu pavisam maznozīmīgu sīkumu. Toreiz Jutas attieksme pret Ādamu bija diezgan vēsa. It kā viņa būtu nojautusi, ka Gunitas un puiša starpā valda nesaskaņas. Iespējams, pie vainas bija arī Ādama neizpildītais solījums par naktsmītni, kur visām bija paredzēts apmesties. „Nepinies ar viņu, visi musulmaņi ir tādi, visi musulmaņi, melo, atriebjas, nepilda solījumus…” Juta māsu mācīja. Taču Gunita zināja, ka tā nav taisnība. Lai vai kāds būtu Ādams, viņa tomēr nepakļausies stereotipiem.
Arī ceļojuma pēdējā (desmitajā) dienā pirms aizbraukšanas bija paredzēta tikšanās ar Jutu. Un arī šajā dienā neiztika bez strīdiem. Jau atkal Gunita bija aizsvilusies par Ādama laika izjūtu un to, ka viņa tik labi zināmais Nacionālais Mākslas muzejs tomēr atradās vairākas pēdas tālāk, nekā Ādams bija solījis. Līdz ar to viņi kā vienmēr nokavēja tikšanos, un, uzkrājot sevī visu iepriekšējo dienu nepilnības, problēmas, savstarpējos pārmetumus, atnāca kā tādi milzīgi sarkani baloni, kas abi tūlīt pat uz vietas varētu uzsprāgt. Viņus nedaudz nomierināja pastaiga Nacionālajā muzejā, kurai sekoja iepirkšanās vienā no lētajiem lielveikaliem. Gunitas māsa ar draudzeni vēlējās nopirkt našķus, tikmēr Ādams iegādājās šokolādi savai ģimenei… un saldējumu Gunitai. Viņš zināja, kas meitenei garšo un šādi centās atrisināt tikko notikušo konfliktu. Gunita pat sākumā atteicās saldējumu ņemt, taču Ādams ielika to viņai klēpī. Šķiet, izsalkums bija tas, kam Gunita tomēr padevās. Viņa koda aukstajā našķī un gabalu pēc gabala ļāva tam izkust mutē. Kaut tās dusmas, kas viņā bija, varētu norīt tik viegli kā saldējuma aukstos, mutē izkusušos gabalus. Taču tad viņa sāka domāt. Ja kāds viņai pajautātu „par ko tu tagad dusmojies?”, vai Gunita zinātu, ko atbildēt? Par ko īsti? Par šo ceļojumu? Par Ādamu? Par pirmo nakti Londonā? Par to, ka jau pašā sākumā viņš bija vēlējies ceļojumu atcelt? Teicis, ka nebrauks? Šantažējis? Par savu dzīvi Kairā, kas iedzīta naudas parādos? Par to, ka vienmēr jūtas izsalkusi un taupa katru monētu? Tas viss iekšā sēdēja un vārījās un radīja vienu lielu smogu, nezinot, kur īsti dūmi cēlušies.
Bija pienācis laiks no Gunitas māsas atvadīties. „Es tavā vietā turētos no viņa pa gabalu,” Juta uz atvadām teica. Protams, viņa bija pamanījusi abu nesaskaņas un to, kā viņi viens otru vaino. Kā krustcelēs Juta ar draudzeni aizgāja pa labi, taču Ādams ar Gunitu pagriezās pa kreisi, lai dotos uz pilsētas pretējo pusi. Gunita pēkšņi sajuta savādas sāpes. Vieglu reiboni. It kā šajā momentā visa viņas dzīve karātos ar galvu uz leju. It kā lietas notiktu pretēji tam, kā jānotiek. It kā kaut kas nebūtu pareizi, un viņai patiesībā tagad būtu jāskrien atpakaļ pie Jutas. Pie māsas, kas viņai bija atvedusi rupjmaizi, Laimas šokolādi un zefīrus, prasītās drēbes, kas mazgātas mājās vēl turēja māju smaržu… Pildspalvas no Gunitas rakstāmgalda, ko meitene bija lūgusi ne tikai tāpēc, lai nebūtu tās jāpērk Ēģiptē, bet tāpēc, ka tās bija īpaši mīļās Gunitas pildspalvas…Tad kāpēc viņa neskrien? Kāpēc viņa klusēdama paklausīgi seko Ādamam? Jau atkal klusēdama, kā parasti, kad viņi palika divatā un vairs nebija kopā te ar viena, te otra draugiem. Tikai tagad Gunita apzinājās, ka, atvadoties no Jutas, viņa atvadījās no Eiropas. No draugiem, kurus šajās desmit dienās bija satikusi. Smaidīgiem, laimīgiem, ar savu vietu zem šīs saules – kāds bija students, kāds strādāja, bet tu, ko dari tu? Un Ēģiptē? Viņi visi kā viens bija jautājuši. Strādāju par angļu valodas skolotāju. Gunita to bija pasniegusi kā pīrāgu, ko pirkusi veikalā, bet teic, ka cepusi pati. Te taču bija draugi, kas par viņu runāja daudz labākā angļu valodā, un tagad viņa apgalvo, ka ir angļu valodas skolotāja? Bet vai tad tu nemācījies socioloģiju? Kā ar tavu karjeru? Viņi bija brīnījušies tālāk. Nu, tas man tāds pagaidu darbiņš. Gunita bija centusies rast attaisnojumu, taču nespēja sev melot, nespēja noslēpt no sevis to neērtumu, kas viņai iekšā valdīja, neesot vairs tai Gunitai, kādu viņu zināja draugi. Aktivitāte un rosība, viena tikšanās pēc otras, pasākumi, darbs biedrībās un organizācijās, līdz malām aprakstīti laika plānotāji, 20 jauni epasti dienā, mūzikas koncerti, ballītes un tusiņi, jaunas iepazīšanās – tāda bija Gunitas ikdiena Eiropā, un meitenei tās tik ļoti pietrūka. Nekas tāds nenotika Ēģiptē. Gunitai pat likās, ka ir degradējusies, aizbraucot uz Ēģipti un strādājot vienīgo darbu, ko varēja atrast – par skolotāju apputējušā centrā ar skudrām. Viņai tik ļoti pietrūka Eiropas multikulturālisma, dinamiskuma, stabilitātes par rītdienu. Ēģiptē katra diena bija jā jauna dzīve un jauna nodaļa stāstam. Turklāt stāstam, ko Gunita dzīvoja kopā ar vienīgo draugu, kas viņai tur bija – Ādamu – šo sarežģīto personību viņas dzīvē, kas radīja tik daudz jautājumu, ar kuru saprasties bija vēl neatklāta māksla. Un pēc Londonas – vai viņa maz gribēja ar viņu saprasties? Gunitai pēkšņi likās, ka Ēģiptē viņu nekas nesaista. Viņai tik ļoti gribējās atpakaļ uz Eiropu. Atpakaļ pie visa pierastā. Tik ļoti. Meitene pēkšņi sajuta, ka nespēj vairs paiet tālāk. Nespēj vairs redzēt ceļu šajā miglā, ko aizmiglo gan asaras viņas acīs, gan neskaidrā nākotne, uz kuru viņai jādodas pēc šīm vienpadsmit pavadītajām dienām Eiropā. Gunita jutās pavisam vāja. Pavisam viena un pamesta.
„Kas noticis? Kas noticis?” Ādams pamanīja Gunitas asaras. Meitene centās tās savaldīt. Viņa negribēja, lai Ādams ko redz, taču nespēja noslēpt. Nespēja vairs klusēt.
„Es gribu… gribu braukt mājās,” Gunita knapi izdvesa, nu jau asarām strauji plūstot pār viņas vaigiem un izkliedzot uz āru savas sāpes, kas bija krājušās un tagad – jā, tagad tās plīsa.
„Mēs varam braukt. Tūlīt pat,” Ādams vēl nesaprata, par kurām mājām Gunita runā. Viņš bija domājis viņu apmešānās vietu Londonā.
„Nē, mājās… savās mājās… uz Latviju,” Gunita nepārstāja raudāt. Viņa saļima un jutās tik bezspēcīga, tik vārga.
„Nāc, nāc pie manis,” Ādams piegāja pie Gunitas un piekļāva meiteni sev klāt kā tādu nomaldījušos jēriņu. Gunita nepretojās. Tieši otrādi: cik ļoti viņa priecājās sajust kāda siltumu un mierinājumu. Sajust kāda plecu. Un tas kāds bija Ādams. Jā, šis pats Ādams, ar ko viņa deviņas dienas bija spēlējusi nebeidzamo argumentu un strīdu tenisu. Šis pats Ādams, kuru viņa necieta abu pirmajā naktī Londonā. Šis pats Ādams viņu tagad apskāva cieši jo cieši, juta viņai līdzi un centās meiteni mierināt.
„Mēs varam atcelt tavas biļetes un nopirkt jaunas uz Latviju. Tu aizbrauksi uz pāris dienām un tad atkal brauksi uz Ēģipti. Mēs varam tā izdarīt,” Ādams bija sapņotājs. Bet pat savos sapņos viņš gribēja Gunitai neko citu kā palīdzēt.
„Nē, nē,” viņa tikai atkārtoja, kaut gan Ādams centās pārliecināt, ka viss ir iespējams. „Nē, viss ir kārtībā,” Gunita teica. „Viss ir kārtībā, man tikai uznāca mirkļa vājums, būs labi,” Gunita teica.
Jau nākamajā brīdī viņi bija iegājuši tuvējā Makdonaldā, jo sāka līt lietus. Izskatās, pat debesis šodien raudāja. Viņi sēdēja, neko nepasūtījuši, un vēroja lietu aiz loga. Tikai tagad Gunita pamanīja, ka visas deviņas dienas Londonā bija saulainas un tikai šī pēdējā – nomākusies un ar lietu. Tikai tagad, kad jābrauc prom, viņa pamanīja Ādamu. Šo cilvēku, kas par spīti viņu ķildām, tagad centās meiteni uzmundrināt, kas teica, ka palīdzēs viņai Ēģiptē un nekad neatstās vienu, šo cilvēku, kas pirms pāris minūtēm bija nopircis viņai saldējumu. Cilvēku, kas kā iztapīgai princesei visu ceļojuma laiku bija skatījies kartēs, mēģinājis atrast ceļu uz viņas satikšanās vietām, pētījis autobusu maršrutus un pienākšanas laikus, kamēr Gunita stāvēja malā un pārmeta, ka salst, ka viņai apnicis gaidīt. Nē, viņa nemaz nepamanīja, ka arī viņam salst, bet viņš savilktu pieri un sažmiegtām acīm skatījās sarakstos, lai atrastu pareizo autobusu. Gunita šo cilvēku bija redzējusi tikai pirmajā naktī, bet pēc tam uztvērusi kā ēnu un viņa pūliņus nenovērtējusi. Viņas pārmetumi, kas patiesībā krājās jau no brīža, kad Ādams nebija dabūjis solīto tēvoča naktsmītni, nebija pieņēmuši jauno situāciju. „Bet kāpēc mēs nevaram atrast kopā? Kāpēc mēs abi kopā nevaram plānot ceļojumu?” Ādams bija viņai vairākkārt jautājis, kad viņa jau kārtējo reizi pārmeta, ka viņi kavē vai, kāpēc viņš nezina ceļu, kā bija solījis. Nu un? Nu un, ka solīja? Tagad Gunita pārmeta sev. Viņš tāds ir. Viņš nav eiropietis, kas visu plāno. Viņš daudz runā, mazāk izdara. Bet viņš tāds ir, jo ir ēģiptietis un dzīvo pavisam citu dzīvesveidu. Vai tāpēc viņu visu laiku tiesāt? Vai tāpēc sodīt puisi un likt viņam man kalpot visas šīs dienas Londonā?
Jā, viņš bija ļauns pirmajā naktī, taču, lai arī puisis skaidri nepateica „atvaino, es tā negribēju”, viņš bija centies lūgt piedošanu ar visiem šiem labajiem žestiem, kurus Gunita vienkārši nepamanīja. Saldējums, pica, Ādama pagatavotā kafija no rītiem meitenei gultā, vakariņas ar ceptu vistu, puiša mīļākie virtuļi viņai un Gunitas māsai. To visu Ādams bija darījis pēc tās briesmīgās pirmās nakts. Jā, pēc pirmās nakts, kas Gunitu bija padarījusi aklu, kurlu un nejutīgu. Tikai tagad viņa pamazām sāka to visu ieraudzīt un sajust. Un vērojot sev pretī šo tēlu, kas sēdēja, sev netipiski klusēja un tāpat kā Gunita skatījās ārā pa logu, iegrimis pārdomās, viņa sev beidzot teica: arī viņš ir tikai cilvēks. Cilvēks, kurš kļūdās un nožēlo, kuram ir savi mīnusi, taču kurš grib būt saprasts. Vai viņam maz patika šis ceļojums? Gunita brauca, lai redzētu Prāta Vētru. Kāpēc brauca viņš? Lai būtu kopā ar Gunitu, lai kopā apskatītu Londonu. Lai kopā labi pavadītu laiku. Kopā! Bet vai tas bija izdevies? Turklāt pēc visiem šiem strīdiem un argumentiem viņš tagad sēž kā pēc izturētiem pārbaudījumiem. Sēž un ir vēl kopā ar mani. Atbalsta, mierina, iedrošina. Saka, ka es nemaz neesmu degradējusies. Ka es patiesībā esmu tikai ieguvēja, atbraucot uz Ēģipti. Ka es daudz mācos, redzu, cik dažādi ir cilvēki, gan labi, gan slikti, ka es pavisam reāli izjūtu, kas ir dzīve. Patstāvīga dzīve bez vecāku naudas. Dzīve, kurā jāpieņem daudz izšķirošu lēmumu. Cik ļoti Gunitai šie vārdi bija vajadzīgi, un tajā brīdī, kad viņi stāvēja lietū, un Gunita stāstīja par savām sajūtām un ilgām pēc mājām, raudot puisim uz pleca, Ādams viņai tos bija teicis. Ādams. Viņas draugs. Viņas Ēģipte, no kuras Gunita bija nolēmusi pēc Londonas atkratīties – tā vienkārši aiziet no šī cilvēka. Cilvēka, kuram tagad rūpēja Gunitas asaras un bēdas… kuras patiesībā nebija nekas, atceroties, ka Ādams, iespējams, jūtas vēl ļaunāk. Ādamam, iespējams, ir… vēzis. Un tāpēc puisis tik ļoti bija gribējis šo ceļojumu izbaudīt, taču Gunita to nebija ļāvusi. Viņa sev pārmeta. Viņa sevi rāja. Kā es tāda varēju būt?
„Ādam,” viņa pēkšņi pārtrauca klusumu.
„Jā, Gunita.”
„Es esmu bijusi tik riebīga pret tevi… visu šo ceļojuma laiku. Es gribēju atvainoties. Lūdzu piedod,” Gunita teica pavisam nopietni. „Tikai manis dēļ mēs neizbaudījām šo ceļojumu,” viņa secināja.
„Nē, nē, nerunā tā Gunita, es esmu tava ģimene, tava Ēģiptes ģimene. Piedod tu man… par to pirmo nakti,” Ādams teica un apsēdās viņai blakus. Viņi izrunāja notikušo, atzīstot savas kļūdas. Ādams pastāstīja, cik ļoti grūti viņam tonakt bijis savaldīties, ka viņam vispār ir grūti savaldīties, kad kļūst nervozs. Likās, beidzot viņi saprata viens otru. Beidzot pa gariem laikiem viņi bija paspēruši solīti tuvāk viens otram.
„Nāc, mums vēl ir šis pēdējais vakars, lai izbaudītu Londonu,” Ādams teica. Viņa sejā bija prieks. „Es tevi aizvedīšu uz manu mīļāko molu – Tesco.” Gunita paklausīgi puisim sekoja un šoreiz to darīja ar prieku. Šoreiz viņi to patiešām darīja kopā. Gunitai neinteresēja, kur viņi iet vai kāpēc viņi tur iet. Beidzot viņa priecājās kaut vai tikai par to, ka arī otrs cilvēks šobrīd ir laimīgs. Turklāt cilvēks, kurš par viņu tik ļoti rūpējās un uztraucās. Molā viņi nenopirka neko. Nebija vairs naudas. Taču Ādams stāstīja, kā te nācis ar ģimeni, kad vēl dzīvojis Anglijā. Gunita priecājās būt klāt un uzklausīt viņa atmiņas un stāstus.
Lidmašīna pacēlās, lai dotos uz Kairu. Cik labi, ka tā zina savu virzienu, domāja Gunita. Dažreiz arī viņai gribējās justies kā transportlīdzeklim, kā 21. trolejbusam, kas tikai brauc uz priekšu pa savu maršrutu no dienas uz dienu. Pēc 11 dienām Eiropā Gunitai bija sajūta, ka viņa pabraukusi garām pieturai „Mājas”, taču vilciens nav apstājies. Tas nav izlaidis viņu šajā pieturā, bet kā vējš aiztraucies tālāk. Viņa nezināja, kur. Bet viņš brauca. Lidmašīna nolaidās Kairā, un viņa vēl joprojām nezināja, kur aizbrauks šis vilciens…
