Deviņu dienu teniss
Agrā pavasara saules stari spīdēja logā, palīdzēdami Gunitai atvērt acis. Rīts. Ātri atcerēdamās iepriekšējās nakts notikumus, pirmais, ko viņa izdarīja – paskatījās uz Ādamu. Puisis vēl gulēja. Pa nakti vairs nekas nebija noticis. Tomēr, atceroties strīdu, pirms abi iemiga, viņai negribējās celties. Negribējās pat iziet no istabas. Gunita bija pārliecināta, ka dzīvokļa biedri to visu dzirdējuši, tāpēc nāksies tagad no viņiem izvairīties. Viņai šajā momentā bija tik milzīgs kauns par notikušo. Kauns par savu draugu, ar kuru tagad būs jāpavada kopā šīs atlikušās 10 dienas Londonā. Vēl nekad viņi nebija strīdējušies kā iepriekšējā naktī. Likās, šis pārspējis visu. Tas gājis pāri jebkurām robežām. Gunita sāka nožēlot, ka tik ļoti uzstājusi, lai Ādams brauc uz Londonu. Ak nē! Viņa taču bija pat sagādājusi viņam naudu. Priekš kam? Varēju es braukt viena! Visas tās neveiksmes bija zīme, ka man jābrauc vienai! Kāpēc es nebraucu viena? Tagad Gunitai nebija ne jausmas, kā izvērtīsies šis ceļojums. Ko lai dara ar Ādamu? Kas tagad notiks? Vai viņi ies katrs savu ceļu? Gunita zināja tikai vienu – viņai ir apnikuši mūžīgie strīdi. Viņa, protams, bija dusmīga par iepriekšējā naktī notikušo, taču viņa nestrīdēsies. Viņa nevēlējās to ar Ādamu pārrunāt. Viņa darīs savas lietas. Tiksies ar saviem draugiem. Vienaldzīgi izturēsies pret Ādamu. Nerunās ar viņu. Un pēc Londonas – viņa vienkārši aizies no puiša dzīves. Tas tiešām ir par traku! Pat, ja viņam ir vēzis. Pat, ja viņš ir slims. Viņš nebija valdījies iepriekšējā naktī. Tā to nevar atstāt. Domāja Gunita.
Kad meitene piecēlās no gultas un sāka ģērbties, pamodās arī Ādams. Viņš atvēra acis, redzēja tur savu draudzeni sēžam uz matrača malas, bet neko neteica. Tāpat arī Gunita. Viņa klusēja. Arī Ādams sāka ģērbties. Viens pēc otra viņi gāja uz tualeti, dušu un vēl joprojām nepārmija ne vārda. Kā divi automāti – viņi vienkārši funkcionēja. Kafijas automāts un tostermaižu automāts – sēž virtuvē, skatās viens pretī otram no dienas uz dienu un tikai automātiski pilda savu funkciju, kad viņu podziņa tiek piespiesta. Gunitai likās, cik līdzīga situācija ir tagad viņas un Ādama starpā. Paņēmuši no somām ēdienu, uztaisījuši kafiju, viņi tagad sēdēja uz matrača un ēda brokastis. Gunita labprāt būtu atradusies citā istabā – sēdējusi virtuvē, taču viņai bija kauns, ka dzīvokļa biedri varētu ienākt, un viņa justos neērti par iepriekšējo nakti. Par laimi, viņi nebija saskrējušies rīta cēlienā. Nekas cits neatlika kā sēdēt vienā istabā ar šo cilvēku, kuru Gunita, šķiet, nemaz nepazina. Vismaz pēc vakardienas. Meitene zināja, ka viņa noteikti nebūs tā, kas sāks runāt. Viņa neiebilda pret klusumu. Tas katrā ziņā bija labāk nekā strīdēties. Taču Ādamam gan tas likās traucējošs. Vai pat biedējošs. Iedzēris kafijas malku, viņš to pārtrauca.
„Paldies, ka man vakar palīdzēji, kad man sāpēja galva,” Ādams viņai teica ar ironiju, kas liecināja, ka jau atkal viņš grib uzsākt strīdu.
„Bet ko es varēju darīt? Tu teici, ka es nevaru palīdzēt. Lai tev netuvojos!” lai gan Gunita bija vēlējusies klusēt un puisi ignorēt, viņa uz šo nesēja neatbildēt. Viņa vēlējās viņam parādīt, ka par spīti viņa agresīvajai rīcībai, viņa bija vēlējusies viņam palīdzēt, taču puisis pats bija viņu atgrūdis.
„Vismaz varēji izrādīt lielāku interesi, nevis vienkārši ielīst guļammaisā,” viņš pārmeta. Uz šo Gunita gan vairs neatbildēja. Savu viņa bija pateikusi.
Šajā dienā viņi bija plānojuši tikties ar Gunitas ķīniešu draudzeni. Viņa dzīvoja Oksfordā, bet šajās dienās speciāli atbrauca uz Londonu. Arī Ādams bija vēlējies meiteni satikt – tad, kad viņi lidmašīnā vēl bija tik satraukti un gaidu pilni un pārrunāja savu brīvdienu plānojumu. Taču tagad Gunita nezināja, vai vispār vēlas Ādamu iepazīstināt ar saviem draugiem. Viņa vairs nezināja, ko teikt par šo puisi. Izlikties, ka viņu starpā viss kārtībā? Ka viņi ir labi draugi? Viņi tādi bija Ēģiptē. Bet vai ir vēl joprojām?
„Kādi šodien mums plāni?” Ādams iejautājās, sapratis, ka būs bezjēdzīgi strīdēties ar Gunitu. Turklāt pēc viņa balss toņa varēja manīt, ka puisis vēlas izlīgt.
„Mana ķīniešu draudzene. Mēs tiekamies vienos,” Gunita vienaldzīgi atbildēja.
„Labi,” Ādams teica uzmundrinātā balsī. „Varbūt mēs varētu šodien aizbraukt uz Vestminsteri, Big Benu, Haidparku…” puisis plānoja.
Mums? Mēs? Vai pēc vakardienas tev tiešām nav kauns iztēloties, ka mēs kaut ko varētu darīt kopā? Ja zinātu, ka kas tāds atgadīsies pirmajā naktī, Gunita būtu saplānojusi ceļojumu sev vienai, bet tagad bija par vēlu – viņi palika vienā dzīvoklī, bija paredzējuši tikties ar abu draugiem. Kopā tikties. Nekas cits neatlika. Gunita tikai pamāja ar galvu Ādama izteiktajai idejai. Viņa tā nespēja. No vakardienas strīdiem pēkšņi atplaukt un smaidīt, neizrunājot, kas noticis. Pēkšņi izlikties, ka viss ir kārtībā, nepieminēt notikušo. Tāpēc viņa bija tik īgna, neapmierināta un vienaldzīga. Viņa atbildēja uz Ādama jautājumiem, taču bez mazākās intereses. Viņa nebija jautra un priecīga kā parasti. Šādi viņa vēlējās Ādamu sodīt par iepriekšējā naktī notikušo. Jo īpaši Gunita to izrādīja, kad viņi izgāja ārā uz ielas. Viņa izmantoja katru sīkumu, lai Ādamam pārmestu, atriebtos, parādītu, ka viņu neapmierina šāda viņa izturēšanās. Ādams īstenībā nemaz tik labi nezināja Londonu – vai arī bija to aizmirsis. Viņi bieži maldījās, apjuka autobusu sarakstos, līdz Gunita kļuva nervoza, kad juta, ka kavēs tikšanos ar savu draudzeni. Pavisam dabiski viņa rāja Ādamu.
„Te nav Ēģipte. Es negribu kavēt! Es negribu par sevi radīt sliktu iespaidu!”
„Jā, tu tikai vienmēr domā par sevi. Es neesmu te gadu bijis, man paiet laiks, kamēr atceros pilsētu,” viņš skaidroja.
„Nu tad kāpēc tu man to neteici sākumā, ka patiesībā nezini, kur mums jāiet? Es būtu pati izpētījusi karti un atradusi un izgājusi no mājas laicīgi,” Gunita strīdējās pretī. Viņa pat nesaprata, kāpēc to dara. Viņai taču tik ļoti nepatika strīdēties, taču tagad viņa to pati darīja. Viņa juta, ka tas tik dabiski nāk ārā. Protams, tas nebija tikai autobuss. Tā bija atriebība par pagājušo nakti. Dusmas, ko viņa gribēja izkliegt. Neziņa par to, kāpēc viņa vēl joprojām ir kopā ar šo cilvēku, kuru viņa tik ļoti nesaprata, ar kuru viņa tik ļoti cīnījās, lai pielāgotos viņa garastāvokļa maiņām, pēkšņajai sliktajai vai labajai uzvedībai. Vai vispār bija iespējams saprast šo cilvēku, kurš naktī bija pārvērties par monstru un uzdrošinājies uz viņas kliegt un dzīt laukā no dzīvokļa? Gunitu tagad tracināja katrs mazākais sīkums, katra mazākā nepilnība Ādamā. Kavēšanās, nomaldīšanās, nepareizs viņa smaids vai sasveicināšanās ar Gunitas draugiem. Pica, kas atnesta laikā, kad viņa jau gulēja. Viņu tracināja viss. Vai viņi tiešām varēja būt draugi? Nebija ne dienas Londonā, kad viņi no jauna nesastrīdētos. Katru dienu strīds bija vai nu iepriekšējās dienas paliekas vai arī no jauna radies kašķis. Kā tāds neizmests miskastes maiss, viņu attiecības katru dienu smirdēja aizvien vairāk un vairāk.
Protams, ne jau vienmēr viņi bija naidā. Priecīgie brīži un šķietama salīgšana dažkārt tomēr radās. Smiekli, labi pavadīts laiks ar Gunitas vai Ādama draugiem, garšīgas vakariņas – tas viss radīja prieku, īpaši tad, kad tika iesaistīti citi cilvēki, un viņi nepalika vieni. Tā notika gandrīz katru dienu – viņiem bija tikšanās un jaunas iepazīšanās. Taču, paliekot divatā, jau atkal Gunita vai dažkārt arī Ādams atrada sīkāko iemeslu, lai sastrīdētos, lai ķildotos, lai teiktu „Man pietiek! Mums ir katram savs ceļš ejams!”
Gunita aizskaitās par to, ka Ādams pēkšņi lietū grib fotografēties, kamēr viņa sala, savukārt Ādams nebija laimīgs stāvēt ilgi gaidītā Prāta Vētras koncerta rindā. „Man ir slikti! Es eju mājās, man apnicis gaidīt” viņš sūdzējās. Tos pašus vārdus viņš teica arī pēc koncerta, kad Gunita ar sabraukušajām ārzemju draudzenēm vēlējās vēl parunāt un pabūt kopā, taču Ādams jau atkal bija tas, kas mudināja doties ātrāk prom. Par laimi, pats koncerts pagāja bez iebildumiem, un Gunitai pat likās, ka Ādamam tas patika. Taču vai tad Gunitu tas tagad interesēja? Ausa nākamā diena ar jauniem strīdiem. Izrādās, Ādams bija sarunājis istabu tikai uz nedēļu, nevis vienpadsmit dienām. Viņš pats to bija aizmirsis, un tas sadusmoja Gunitu. Turklāt vēl vairāk viņu sadusmoja tas, ka Ādams negribēja palikt pie Gunitas drauga, ko viņai pēdējā brīdī bija izdevies sarunāt. Jau atkal iemesls bija viņas pārāk labās attiecības ar poļu puisi, kas Ādamam lika sajusties kā liekajam. Viņš izrādīja neapmierinātību un pat teica, ka nepaliks pie puiša. Gunitai jau atkal nācās Ādamu pārliecināt un pierunāt – ne jau tāpēc, ka viņa uztrauktos par to, kur Ādams paliktu. Bet gan tāpēc, lai no malas viss izskatītos labi. Viņi taču visiem teica, ka ir draugi – ļoti labi draugi Ēģiptē, kas nebija melots. Taču neviens nedrīkstēja zināt, ka abu pirmā nakts Londonā ieviesusi zināmas pārmaiņas viņu attiecībās. Sarunu laikā viņi kopīgi atcerējās notikumus ar Mahmudu Alī un smējās, taču, kā saruna un tikšanās bija galā, Gunita atkal uzlika nerunāšanas un neapmierinātības masku. Sūdzēšanās masku. Protams, Ādams to bija ievērojis. Viņš dažkārt bija centies būt jauks, salabt, runāt mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Taču Gunita to visu ignorēja.
Un tomēr viņa nespēja ignorēt savas domas par šo cilvēku, kurš tagad naktīs paklausīgi gulējai viņai blakus, nepiedurdams ne pirkstiņu. Kāpēc man ar viņu ir tik grūti? Meitene sev jautāja. Kāpēc nepaiet ne diena, kad mēs nesaķildotos par kārtējo sīkumu? Gunita nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem. Viņa tikai jutās kā spēlējot galda tenisu, kad sitienam jādod pretsitiens, un tā visu laiku. Katru dienu. Viņa tikai atsita balto bumbiņu, kas nāca viņas virzienā, nenoķerdama to rokā un uz brīdi nepadomādama. Visas šīs deviņas dienas viņa bija, sasvīdušu pieri, spēlējusi tenisu un kopīgo ceļojumu tā arī līdz galam neizbaudījusi. Līdz pēdējā dienā viņa beidzot noķēra balto bumbiņu. Viņa beidzot apstājās un atskatījās uz aizvadītajām, dienām.
