Galvassāpes
Līdz Londonas braucienam bija palikusi nedēļa. Gunita Ādamam par to bija atgādinājusi gandrīz katru dienu. „Vai esi nokārtojis, ka varēsim palikt pie tava onkuļa?” viņa jautāja. Taču Ādams tikai teica: „Jā, jā, neuztraucies, visu nokārtošu.” Nu meitene sāka uztraukties. Turklāt ne tikai viņa, bet arī māsa Juta un Jutas draudzene, kas abas bija paļāvušās uz Ādamu un viņa onkuļa viesmīlību. Ja Gunita vēl cerēja, ka Ādams visu pēdējā brīdī nokārtos, Juta cerības bija atmetusi. „Mēs sāksim pašas meklēt naktsmājas – nevēlamies vairs paļauties uz tiem arābiem,” viņa izlēma. Jāatzīst, Jutai bija diezgan stereotipiska domāšana par musulmaņiem un arābiem: „uz viņiem nevar paļauties, viņi vienmēr atriebjas, un esi uzmanīga – vēl tevi pārliecinās pāriet islāmā.” Gunita gluži otrādi – apzināti pretojās stereotipiem un centās atrast piemērus sabiedrībā, kas apliecinātu pretējo. „Brīnums, kā tas Ādams tevi vēl nav izvarojis,” bija teikusi Juta. Protams, Ādams iemīlējās Gunitā jau pirmajā dienā (ja to varētu saukt par mīlestību), taču viņš zināja, ko domā Gunita, un visu šo laiku respektēja viņas gribu.
Ādams atnāca uz Gunitas dzīvokli ap pieciem pēcpusdienā. Kā katru piektdienu viņš pusdienas laikā bija devies uz mošeju un tad kopā pusdienojis ar savu ģimeni. Viņi bija nolēmuši beidzot izrunāt Londonas ceļojumu. Gunita jau bija ieplānojusi pāris tikšanās ar saviem draugiem no Ķīnas, Polijas, Somijas, kas tur tai laikā grasījās būt. Par programmu viņa neraizējās. Arī par ēdienu ne – sliktākajā gadījumā viņa sapirks ēģiptiešu nūdeles un pārtiks no tām. Taču apmešanās vieta nebija noorganizēta. Un pilnīgi noteikti viņa nevarēja atļauties par to maksāt. Ādams pats bija solījis, ka varēs palikt viņa onkuļa mājā – turklāt tikai tāpēc Gunita bija piekritusi braukt uz vienpadsmit dienām, nevis četrām, kā sākumā bija domājusi.
Ādams klauvēja pie durvīm, un meitene viņu ielaida iekšā.
„Klau, kas notiek ar Londonu?” Gunita vienā brīdī ķērās vērsim pie ragiem. Meitene, kura bija pieradusi visu kārtīgi izplānot un laikus noorganizēt, tagad bija patiesi nobažījusies. Ādama sejā iedegās dzirkstele – viņam nekad nepatika atzīt, ka ir kļūdījies – viņš ieņēma karevīgo pozīciju un metās sevi aizstāvēt.
„Es cenšos viņu sazvanīt katru dienu, bet viņš neceļ telefonu, man jau liekas, ka mana mamma pateikusi, lai neceļ, jo viņa negrib, ka es braucu uz Londonu.”
„Jā, bet kāpēc tad tu solīji? Atceries, cik daudz reižu es tev pārjautāju, vai tas ir simtprocentīgi skaidrs, ka mēs varēsim palikt pie tava onkuļa? Turklāt tu teici, ka arī mana māsa ar draudzeni tur varēs palikt.”
„Es zinu, bet teicu to tāpēc, ka man vienmēr tur ir ļauts palikt – arī pagājušajā gadā es braucu, un man ļāva. Kā es varēju zināt, ka šogad neļaus?”
„Tāpēc ir jānoskaidro! Jānoskaidro un jāpārliecinās, pirms tu veic plānus,” Gunita pamanīja, ka pavisam viegli sāk izgāzt uz Ādamu dusmas un raizes. Viņa sāka nožēlot, ka paļāvusies uz puisi. Londona ir pēc nedēļās, un viņai nebija ne jausmas, kā viņa izdzīvos dārgajā pilsētā.
„Es jau tev vēlreiz atkārtoju, kā es to varēju zināt,” arī viņš pacēla balsi, un tas jau sāka izvērsties par strīdu.
„Labi, labi, šī ir pēdējā reize, kad es ar tevi kaut kur braucu, jo es plānoju lietas citādāk – tāpēc tad vismaz mēģinām atrisināt šo situāciju!” viņa rosināja. „Vai tev ir kādas citas idejas, kur mēs varam palikt vai arī katrs pats meklējam savu vietu? Jo es uz tavu onkuli vairs nepaļaujos,” Gunita strikti darīja zināmu.
„Vai tu vari reiz nomierināties?”
„Kā es varu nomierināties? Man nav kur palikt! Ok, es meklēšu pati sev naktsmītni couchsurfingā, un tu arī paliec, kur gribi.”
„Man likās, mēs ceļojam kopā. Ja mēs nebraucam kopā, es nebraucu vispār,” Ādama balss kļuva skaļāka, un seja – arvien sarkanāka. Taču arī Gunita bija ne mazāk nikna.
„Atkal jau tava šantāža. Vai tu maz zini…”
„Izbeidz lūdzu!!!” viņš bļāva. „Man jau sāp galva no taviem pārmetumiem! Man jau visu nedēļu sāp galva, un es nevaru padomāt! Kad tu vienreiz beigsi domāt tikai par sevi?” Ādams kliedza, pielikdams abas rokas pie galvas un saļimdams turpat uz grīdas. Gunita saprata, ka strīds ir aizgājis par tālu. Tomēr viņai tik ļoti nepatika pašreizējā situācija. Viņai tik ļoti nepatika atzīt, ka ir piečakarēta – ka tagad cietīs par to, ka jau no paša sākuma nav paļāvusies tikai un vienīgi uz sevi. Viņa nedrīkstēja ne mirkli paļauties uz Ādamu. Un tomēr viņa piegāja viņam klāt.
„Labi, atvaino,” viņa teica drīzāk pienākuma pēc nevis aiz žēluma. „Bet es tiešām nezinu, ko darīt un kā risināt šo situāciju.”
„Es arī nezinu, kāpēc onkulis neatbild, un visu pagājušo nedēļu es mocījos ar galvassāpēm. Varbūt es nemaz nedrīkstu braukt uz Londonu. Man…tā galva!”
„Kas ar tavu galvu? Kāpēc tad tu neaizej pie ārsta un nenoskaidro?” „Es jau biju,” viņš teica. „Darbā.”
„Un ko viņš teica?”
„Es nevēlos tev to teikt.”
„Ok, nesaki..Bet vai tu vari braukt uz Londonu?” Gunita vēl dziļi sirdī bija dusmīga un patiesībā spēja domāt tikai un vienīgi par Londonu, nevis Ādama galvassāpēm.
„Re, vienīgais, par ko tu domā, ir Londona, nevis, ka mani moka sāpes,” Ādams uzķēra Gunitas domas.
„Nu labi, labi… piedod,” Gunita atvainojās – jau atkal pieklājības pēc. Viņa neticēja, ka galvassāpes varētu būt par iemeslu, lai Ādams nebrauktu uz Londonu. Vēl jo vairāk – tas nebija par iemeslu, lai aizbildinātos ar to, ka nav sazinājies ar savu onkuli, kā bija solījis. Taču Ādams Gunitai vēlējās pateikt ko citu.
„Vispār es biju domājis tev to šodien pateikt, bet… tava attieksme… Gunita, man nav citu draugu. Kopš satiku tevi, es ar visiem citiem sastrīdos. Tu man esi vienīgā… un pat tu uz manis bļauj un man pārmet,” no viņa acīm jau nākamajā mirklī sāka birt asaru lāses. Gunita nesaprata, kas notiek. Viņa juta, ka kaut kas nav labi. Kāpēc viņš raud? Ko teica ārsts? Patiesībā arī iepriekš viņš ir pieminējis savas galvassāpes. Šad tad pat nebija gājis uz darbu to dēļ. Iespējams, tiešām kaut kas nopietns? Gunita atcerējās, kā puisis viņai vienmēr ir palīdzējis, tāpēc jau nākamajā mirklī nedaudz atmaiga. Vismaz, lai draugu uzklausītu.
„Piedod Ādam, tu uz manis vari paļauties. Protams. Saki, kas ir noticis!”
„Ne jau es pārdzīvoju par to, kas noticis. Bet par tavu attieksmi,” viņš teica.
„Labi, es atvainojos,” Gunita piekāpās. „Es centīšos būt savaldīgāka,” viņa solījās, dziļi sirdī domādama – tikai Londona, jāiztur tikai Londona, un viņa pārvāksies uz citu rajonu, netiksies vairs ar Ādamu diendienā, neiesaistīsies šajos bezgalīgajos strīdos un kas ir vissvarīgāk – viņa turpmāk paļausies tikai uz sevi. Taču jau nākamajā brīdī Ādama atbilde Gunitu izbiedēja tā, ka viņa nezināja, kā reaģēt.
„Man, iespējams, ir… vēzis… galvā,” viņš pateica Gunitai pavisam mierīgi, lūkodamies uz viņu un berzēdams savas acis, kurās jau bija sakrājušās tik daudz asaras, ka aizklāja redzi. Gunita kādu brīdi sastinga viņa priekšā. Un tikai pēc mirkļa attapās.
„Ko? Kā tas ir iespējams?” viņa jautāja.
„Man sāpēja galva. Pēdējā laikā katru dienu sāpēja. Es aizgāju pie ārsta, un viņš uztaisīja kaut kādu ātro izmeklēšanu un teica, ka tur ir aizdomīgs melns plankums – ka man jāuztaisa galvenā izmeklēšana, kas pateiks, vai tas ir vēzis.”
„Drausmas! Kā tas var būt? Tu taču esi… tik jauns.”
„Tam nav sakara ar vecumu,” Ādams teica. „Mans vectēvs nomira no vēža, manai mammai bija vēzis, bet to izārstēja. Kaut kādas šūnas sagāja dēlī, un tur tas ir,” viņš skaidroja.
„Bet tad tev ātrāk jātaisa tā otra pārbaude. Un varbūt, ka tur kaut ko var darīt, kamēr tas ir agrā stadijā. Var taču operēt,” Gunita jau domāja tālāk. Un nu Londona bija pavisam pazudusi no viņas galvas. Viņa nespēja noticēt – nevienam no viņas draugiem nekad nebija bijusi tik nopietna slimība. Un tagad Ādamam. Labi, viņi bieži strīdējās, un galvenokārt tas notika tāpēc, ka viņi bija tik dažādi, viņu uzvedība, pieņēmumi, vērtības un kultūra bija dažādas… Taču viņi bija draugi. Gunita nespēja saskaitīt tās reizes, kad viņš bija meitenei palīdzējis, atbalstījis. Kopā viņi bija smējušies un priecājušies. Ādams bija viņas ģimene – ģimene šeit Kairā, kur viņa nevienu tikpat labi kā Ādamu nepazina, ar kuru viņa runāja vēl brīvāk kā ar savu īsto ģimeni, par kuru tagad sāpēja sirds tikpat kā par savu ģimenes locekli.
„To es nezinu, es nezinu, man jāuztaisa nākamā pārbaude, tad redzēs, vai var operēt,” viņš vienaldzīgi teica, un Gunitu tas pārsteidza.
„Tev noteikti tas jāpastāsta savai ģimenei un Hosamam, viņam taču tik daudz ārstu pazīstami!”
„Gunita, es negribu nevienam stāstīt. Es zinu, ko nozīmē vēzis – agrāk vai vēlāk tu mirsti, es negribu savas pēdējās dienas pavadīt slimnīcās un galvas starošanā, es to negribu. Es gribu izbaudīt savu dzīvi. Es nezinu, cik man vēl daudz atlicis. Nedēļas, mēneši, gadi, bet es gribu paļauties uz Dievu un baudīt. Viss ir Dieva rokās,” viņš atbildēja.
„Es saprotu,” Gunita jau bija pieradusi pie In sha Allah, pie paļaušanās uz Allāhu. Taču viņa bieži to redzēja kā aizbildinājumu, lai nedarītu pats: In sha Allah izpildīšu mājasdarbu, atnākšu uz tikšanos, veikšu darījumu. Jādara taču vispirms pašam! Un tagad Ādams gribēja neko nedarīt un paļauties, ka Dievs viņu izārstēs.
„Nē, protams, ka tev jāiet pie ārsta,” Gunita uzstāja. „Var taču veikt operācijas, un cilvēki pēc tām dzīvo ilgu mūžu,” viņa teica.
„Tad redzēs, redzēs…” viņš vienaldzīgi novilka.
„Kad tu domā veikt to galveno pārbaudi?” Gunita jautāja.
„Pēc Londonas,” viņš atteica un tad turpināja. „Es gribēju, lai mums šis ceļojums ir īpašs, lai mēs to izbaudītu, tāpēc es negribu tagad domāt par savu slimību. Un arī Londonas laikā – negribu par to domāt.”
„Un kā ar tavām galvassāpēm?” viņa jautāja.
„Es lietoju zāles, man katru dienu jādzer zāles, tas ir vienīgais, ko dakteris pašlaik iedeva,” viņš teica. „Gunita,” viņš pēkšņi iesāka, it kā atcerēdamies, ko svarīgu, „es negribu, lai tu par šo kādam stāsti. Jo sevišķi Hosamam. Viņš tad pateiks maniem vecākiem, bet es negribu viņus uztraukt. Vai saproti? Lūdzu apsoli nevienam neteikt!”
„Labi, labi,” Gunita teica. „Bet tad, kad tu saņemsi apstiprinājumu, tev gan jāpasaka vecākiem,” Gunita uzstāja.
„Nezinu, es negribu. Lūdzu neliec man tagad par to domāt! Es gribu dzīvot, es gribu baudīt savu dzīvi līdz pēdējam,” viņš teica. „Un es gribu, lai tu esi ar mani. Tu esi vienīgā, kas man ir tik svarīga. Es nesaprotos ne ar savu ģimeni, ne draugiem. Tikai tevi,” viņš teica. Viņam bija taisnība – pat spītējot viņu strīdiem, viņi vienmēr izlīga. Tas notika tik dabiski. „Es gribu, lai tu nāc pie manis, kad man kļūs sliktāk, un es, iespējams, vairs nevarēšu staigāt… kad pamazām vēzis saēdīs visu manu ķermeni,” Ādams turpināja stāstīt, un Gunitai kļuva skumji. Viņa nespēja tam noticēt, un viņai bija tik ļoti žēl. Žēl sava drauga. Iztēlojoties briesmīgo Ādama nākotni, arī Gunitai sāka birt pār vaigiem asaras. Viņa negribēja ļaut savam draugam nomirt. Viņš taču bija viņas Ēģipte. Tieši tikpat haotisks un neorganizēts, bet mīļš un ikdienišķs. Viss, kas līdz šim bija noticis. Pat pirms viņas atbraukšanas – viņš visur bija klāt, visos viņas pārdzīvojumos, bailēs, priekos. Visur.
„Neraudi! Beidz,” Ādams viņu nokomandēja, ar salveti noslaukot meitenes asaras. „Viss būs labi, un mums tagad jādomā par Londonu, vai ne?” viņš pārjautāja. Gunita tikai pamāja. „Es centīšos dabūt kādu naudu no tēta,” vinš teica, „un pameklēt lētas istabas Londonā, kur mēs varētu apmesties. Vai tu vari dabūt algu par nostrādātajām 10 dienām? Vai vari tā sarunāt?” viņš jautāja. „Mēs tad varētu arī to izmantot.”
„Jā, labi, es mēģināšu sarunāt,” Gunita bija gatava darīt visu, lai būtu kā Ādams to vēlas – lai viņi izbaudītu šo ceļojumu. Un joprojām Gunita nespēja noticēt. Kāds ceļojums? Kāda Londona? Manam draugam, iespējams, ir vēzis… Viņi sēdēja pie dzīvokļa durvīm uz grīdas. Tur, kur Ādams bija saļimis no galvassāpēm, un Gunita viņam pieskrējusi klāt un šo stāstu uzklausījusi. Meitene raudāja un, ja vēl pirms dažām minūtēm bija gatava samalt draugu gabalos par to, ka nav izdarījis solīto par naktsmājām, tagad viņa Londonu bija atstājusi novārtā. Bija tikai Ādams. Viņas draugs, kuram, iespējams, bija vēzis… kuram sāpēja galva. Ļoti sāpēja.
Bija jau vēls, un viņi atvadījās. Gunita palika viena savā dzīvoklī, savās 16 sienās un nespēja atbrīvoties no domām par Ādamu. Tās viņu spīdzināja pat naktī. Vai tāda bija mana misija šeit Ēģiptē? Atbraukt un atrast savu draugu.. mirstam? Un censties pavadīt pēdējās viņa dienas pēc iespējas labākas? Es vairs nedrīkstu uz viņu bļaut, man jābūt labai. Kā Ādams to bija mācījis. Darīt labu, neprasot pretī. Viņa nosolījās vairs nebļaut uz Ādamu, lai cik ļoti viņa dažkārt bija neapmierināta ar Ēģipti, lai cik ļoti viņa dažkārt nespētu integrēties šajā sabiedrībā – pierast pie kavēšanās, viņas dārgā laika tērēšanas, solījumu neizpildīšanas, kaitinošās autobusu dzīves. Gunita pēkšņi jutās kā uz svaru kausiem. Viens no tiem ir viņas personība, principi, ieradumi, bet otrs – viņas jaunā dzīve Ēģiptē un pavisam citi ieradumi. Un viņai jāsaglabā līdzsvars. Ja viņa būs pārāk dziļi savos principos un plānošanā, viņa nesapratīs Ēģiptes kultūru, taču, ja pārāk paļausies uz Ēģiptes kultūru, viņa var pazaudēt sevi. Jāatrod līdzsvars. Līdzsvars, lai spētu saglabāt mieru, kad gribas kliegt, kad gribas Ādamam izkliegt visu, kas viņu kaitina. Kad gribas izkliegt Londonas sāpi, to, ka nekas nav iepriekš organizēts, ka viņš apsolīja par savu onkuli, pirms bija to noskaidrojis. Taču viņai bija jāsaglabā miers. Jebkuru kliegšanu viņa tāpat vēlāk nožēloja. Turklāt, ja nu viņam saasinās galvassāpes tieši viņas kliegšanas dēļ?
Gunita naktī murgoja. Par Ādamu. Viņam paliek slikti viņas dzīvoklī, viņš saļimst un dažu minūšu laikā nomirst burtiski viņai pie kājām. Viņa momentā piecēlās sēdus, elsdama un saprazdama, ka tas bijis sapnis. Tikai ļauns murgs. Viņa ātri aizskrēja līdz slēdzim un ieslēdza gaismu, jo viņai pēkšņi palika bail no savas pašas istabas. Šīm 16 sienām, kas uzglūnēja un nedeva mieru, kas atgādināja viņai par Ādamu – draugu, kurš šajās sienās bija biežs viesis, kurš šīs sienas viņai bija atradis. Brīdi pavadījusi gultā sēdus, Gunita pamazām kļuva miegaina un ap četriem no rīta jau atkal iemiga. Viņa centās nedomāt par Ādamu.
