I daļa
TASE MISTIKAS
Darbs Ēģiptē?
Ja nu mani nogalina. Ja nu mani tiešām nogalina? Kāpēc es dzirdu tos šāvienus un vīriešu kliedzošās balsis? Kas būs, ja es tagad piecelšos sēdus? Mani pamanīs? Mani sašaus?
Gunita gulēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī, pārklājusi sev pāri segu, un pirmo reizi mūžā sajuta tik spēcīgas bailes. Bailes par savu dzīvību. Abi puiši bija pametuši mašīnu, piekodinot viņai gulēt mierā. Nekustēties! Neelpot! Viņa to centās ievērot un apvaldīt savas drebošās kājas, taču tas bija tik grūti šajā nakts melnumā un zem segas, neredzot neko, kas apkārt notiek. Vien kliedzošās balsis arābu valodā, no kuras viņa nesaprata ne vārdiņa, liecināja, ka nav labi, notiek milzīga izrēķināšanās. Balsis kā raķetes tika triektas viena pretī otrai, un Gunitai kļuva aizvien grūtāk noturēties savā slēpnī. Neziņa par to, kas notiek un vēl jo vairāk – kas notiks – viņu darīja traku. Tā viņu biedēja tāpat kā iespēja, ka kāds viņu tūlīt ar varu izņems no slēpņa mašīnas aizmugurējā sēdeklī un nošaus. Nogalinās kā Kriksi, ko viņas priekšnieks bija pavēlējis nošaut par skaļu riešanu. Arī Gunita bija uzvedusies skaļi. Par skaļu apstākļiem, kādos dzīvoja. Viņa bija sprēgājusi kā tāda karsta ogle, lai apietu Mahmuda Alī radītās karaļvalsts noteikumus. Jau pirmajā dienā, kad šeit ieradās, viņa bija sastrīdējusies ar karaļvalsts pavēlnieku – lielo kungu un ķēniņu, kurš tagad noteikti bija informēts par viņas pēkšņo nodomu laisties lapās pašā nakts melnumā. Nekā! Viņa bija noķerta kā pele slazdā pie pašiem impērijas vārtiem, tā arī netikusi pie kārotā siera – brīvības, jo Mahmuda Alī apsargi bija pamanījuši aizdomīgo mašīnu un puišus, kas aizmugurējā sēdeklī slēpa Gunitu un gribēja viņu izvest ārā. Bija pavisam skaidrs, ka Gunitas draugi karaļvalsts apsargus neuzvarēs. Ar brutālo vārdu apmaiņu un strīdiem apsargi noteikti tagad gaidīja kunga pavēles, lai zinātu, ko ar laupījumu darīt tālāk.
Bija par vēlu nožēlot… Par vēlu nožēlot nepārdomāto bēgšanu, savu uzvedību, vietā neizteiktu vai nevietā izteiktu vārdu, bet galvenokārt – bija par vēlu nožēlot, ka Gunita toreiz tik lēti padevās 300 dolāru dāvanai un Mahmuda Alī skaistajiem un uzticamajiem vārdiem. Vilinošo darba piedāvājumu Ēģiptē viņa bija pieņēmusi kā tādu uzaicinājumu vakariņās. Darbu, par kuru vēl līdz šai dienai, kad viņa, apsegusies gulēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī, nezināja neko. Un tomēr kaut kas Mahmudā Alī – šajā joprojām mistiskajā un neparastajā personībā – viņu toreiz bija apbūris. Kaut kas bija teicis, ka viņu ir vērts iepazīt, ka viņam ir vērts uzticēties. Turklāt viņa nebija vienīgā zivs, kas uzķērās uz āķa. Patiesībā tā bija arī draudzīgā un jaukā meitene Olga, kas, uzliekot pēdējos punktus uz i, iedrošināja Gunitu mesties nezināmajā.
Tā bija 2009. gada septembra pēcpusdiena, kad meitene saņēma liktenīgo zvanu no Olgas.
„Vai Gunita Gaile?”
„Jā, lūdzu?”
„Šeit jums zvana Olga Aleksējeva. Jūs pieteicāties sabiedrisko attiecību darbam Ēģiptē.”
„Njā…” Gunita sāka atsaukt atmiņā vietas, kur sūtījusi savu CV.
„Pastāstiet, kāda jums ir darba pieredze?” viņas balss bija pieklājīga un formāla.
„Esmu darbojusies dažādās vietējās un starptautiskās nevalstiskajās organizācijās… Tajās esmu veikusi sabiedrisko attiecību pienākumus,” Gunita pārliecinoši atbildēja. Viņai gribējās izklausīties kvalificētai.
„Labi. Vai jūs būtu gatava braukt strādāt uz Ēģipti?” Vai tiešām tas bija nopietni? Gunita pie sevis domāja. Toreiz CV aizsūtīju tā „uz dullo” kā teikt, jo vecāki jau atkal bija mudinājuši atrast beidzot darbu. Tikko bakalaura grādu ieguvušai jaunietei taču pienāktos reiz sākt strādāt, nevis tikai pa nevalstiskajām organizācijām darboties. Tāpēc CV Gunita bija sūtījusi visur, īpaši nešķirojot un nevērtējot savu atbilstību.
„Nu jā…” Gunita stīvi atbildēja, taču pati neticēja savai atbildei, jo nespēja tūlīt sevi vizualizēt ar valsti, par kuru praktiski nezināja neko. Ēģipte. Daudzi tur brauc sauļoties, skatīties piramīdas. Ko gan viņai citu atlika teikt, ja reiz bija šim darbam pieteikusies? Turklāt viņu mocīja ziņkāre. Kas tālāk? Pie sevis domāja Gunita.
„Bet jābrauc ir pēc iespējas ātrāk, es pati braucu jau nākamnedēļ,” Olga stingri noteica. Hmm, kāpēc tāda steiga? Gunita nobrīnījās, bet pieņēma to kā faktu, zināmā mērā atslābstot, jo zināja, ka nevar braukt tūlīt. Viņai bija saplānoti dažādi nevalstisko organizāciju darbi.
„Ā, nu tad es laikam nevarēšu,” Gunita tūliņ atteica.
„Un kad jūs varētu?”
„Hm… ātrākais laikam novembra beigās,” Gunita pie sevis plānoja.
„Labi, es par to pajautāšu priekšniekam Mahmuda Alī kungam. Viņš jums noteikti arī drīz zvanīs,” viņa brīdināja.
„Labi…” Gunita lēni un piesardzīgi atbildēja, patiesībā neticot, ka nezināms kungs no pašas Ēģiptes varētu viņai zvanīt. Gan jau viņš nebūs ar mieru, ka nevaru braukt tūlīt un atcels manu kandidatūru. Gunita pie sevis prātoja.
„Jums varbūt ir kādi jautājumi?”
„Ēē… nē it kā,” meitene īsti nezināju, ko jautāt, tāpēc Olga uzreiz ķērās pie praktiskās puses.
„Ak jā, gan jau lasījāt sludinājumā: biļete uz Ēģipti un atpakaļ tiek apmaksāta.” OO! Gunitā pēkšņi uzliesmoja intereses dzirksts. Par brīvu! Tā kā viņa nebija pat kārtīgi izpētījusi sludinājumu, tad šādu detaļu nemaz nezināja. Viņa nespēja pretoties interesei, kas lēnām sāka viņā parādīties.
„Vai tad ir iespējams braukt arī vēlāk?” Gunita pārjautāja.
„To es pajautāšu Mahmuda Alī kungam, kūrorta īpašniekam, un viņš jums drīzumā piezvanīs. Tad varat ar viņu par to parunāt,” atbilde bija tieša.
Saruna beidzās, un Gunitai galvā parādījās vīzija. Ēģipte. Vai tas tiešām būtu iespējams? Pateicoties aktīvajai dalībai nevalstiskajās organizācijās, Gunita bija izbraukājusi daudzas Eiropas valstis, taču Ēģipte likās kaut kas nereāls. Viņai pēkšņi gar acīm nozibēja kultūras vēstures stundās apgūtie seno ēģiptiešu sasniegumi, apūdeņošanas sistēmas, Nīlas upe, piramīdas, faraoni… Es tik ļoti gribētu redzēt piramīdas! Domāja Gunita. Par mūsdienu Ēģipti viņa gan daudz nezināja. Vien to, ka cilvēki tur ir musulmaņi. Piekopj islāmu – reliģiju, par ko pārējā pasaules daļā ir daudz aizspriedumu un pārpratumu. Vai viņai tagad bija iespēja tur nokļūt? Nē. Diez vai. Tas viss ir tikai manā galvā uzburts sapnis. Nekas taču nenotiks. Gunita sev centās iestāstīt. Un tomēr viņai nelika mieru darba sludinājums, kuram viņa bija pieteikusies. Gunita uzgāja to internetā vēlreiz, lai kārtīgi izpētītu, kur īsti bija iekūlusies.
Sludinājums bija ievietots angliski un eksotiski izcēlās uz pārējo sludinājumu fona, kur kā darba vieta visbiežāk tika norādīta Rīga. Tūrisma kūrorts Ali Hotels&Resorts aicina darbā dažādu specialitāšu pārstāvjus: apsargus, istabenes, masāžistus, inženierus, arhitektus, sabiedrisko attiecību speciālistus. Darbs Vidusjūras piekrastē, apmaksāta dzīvošana un ēšana, un divvirziena biļete uz Ēģipti. Alga – 500 dolāri mēnesī. Paradīze! Izklausās ideāli! Pārāk ideāli, lai nebūtu aizdomīgi. Nodomāja Gunita. Diez vai būtu pareizi kam tādam piekrist un pēc tam saņemt sitienu pa galvu. Meitene nolika šo ideju malā un pievērsās saviem ikdienas pienākumiem.
Kopš bakalaura studiju beigām viņas ikdiena aizritēja, iesaistoties dažādās nevalstisko organizāciju aktivitātēs un projektos, kā arī meklējot darbu. Ar meklējumiem negāja viegli, jo šajā laika periodā tie atdūrās pret sabiedrībā tik ierasto vārdu „krīze”. Gunita zināja, ka nevēlas studēt maģistratūrā, jo gribēja saprast, kas viņai dzīvē padodas un ko vēlas darīt. Socioloģija, ko meitene bija studējusi, viņu tā pa īstam neinteresēja. Ne tik ļoti, lai viņa šajā jomā ar aizrautību strādātu. Taču dzirkstele Gunitai bija svarīga! Jau ar lielām pūlēm viņa bija uzrakstījusi bakalaura darbu. Tagad gribējās uz brīdi tikt prom no augstskolas vides.
Darbs organizācijās ir kas cits. Tas viņai patīk, jo tur var satikt dažādus cilvēkus, kopīgi realizēt idejas un projektus. Taču par to nemaksā. Un pats galvenais – viņu tas neuztrauc tik ļoti kā viņas vecākus, māsu un pārējo radu saimi, kas redz, ka aktīvā Gunita vienmēr ir tik aizņemta, bet neko nepelna. Gunitu neinteresē nauda. Viņu interesē idejas, cilvēki. Ai, kā viņai patīk cilvēki! Viņa tos iesūc sevī kā kafijas malkus – ar baudu, lēnām, izjūtot un cenšoties saprast katru dvēseli. Jo īpaši viņu saista dīvaini cilvēki – autsaideri, tie kas neiederas pūlī. Tie, kas dara dīvainas lietas. Tos saprast Gunitai ir kā izaicinājums. Viņai patīk vērot cilvēkus – tos, kuri, ejot pa ielu, runā paši ar sevi vai dāmas, kas vilcienā, atskanot pieturai „Rīga”, akli padodas runātājas teiktajam „Neaizmirstiet vagonā atstātās mantas!”, savelk savas šallītes, paņem somiņas, uzvelk cimdus, pārvelk pār lūpām lūpukrāsu un, norūpējušām sejām, kāpj ārā no transportlīdzekļa. Tālāk viņas dodas uz silto ofisu, lai ieslēgtu darba datoru un radio, kas ziņo par pazudušajām un atrastajām mantām un apsveic tos, kam vārda diena. Kā katru dienu. Kā katru darba dienu, gaidot ātrāk piektdienu un, sirdij ielīksmojot jau ceturtdienā, kad tā jau ir tepat uz sliekšņa. Ilgi gaidītā piektdiena, kas pavisam ātri un nemanāmi jau pēc divām dienām atnes pirmdienu. Un tad tas sākas no gala. Tas, ko sauc par rutīnu. Vai Gunita grib būt tāda pati dāma? Nē, viņai to patīk vērot, bet ne piedalīties.
Pavisam noteikti viņa negribēja rutinizētu dzīvi, taču apbrīnoja tos, kas ar to tik lieliski tika galā, kas to tik pašsaprotami pieņēma. Gunita tā nevarētu. Viņa netiecās pēc tituliem, amatiem, karjeras kāpnēm. Viņai tas viss likās tik vienaldzīgs un nesvarīgs. Ja viņa tagad atrastu nopietnu un stabilu darbu, viņa darītu to, kas jādara, nevis to, ko vēlas. Taču viss vienmēr atdūrās pret naudu. Gunitai bija jāatrod veids, kā nopelnīt – to viņa apzinājās un no tā viņa nevarēja izvairīties. Tai pat laikā viņa gribēja to darīt netradicionālā veidā. Ar ko tādu, kas dotu nedaudz salduma, asuma, rūgtuma. Ar emocijām. Ar piedzīvojumu. Varbūt tāpēc zemapziņā viņa gribēja ko traku, ko tādu, kas nāk ar neziņu. Vai viņa gribēja Ēģipti? Jā, šķiet, viņas prāts to gribēja un tam pretojās vienlaicīgi. Eh, labāk nenoslogot savas domas pāragri. Sev teica Gunita un klusībā gaidīja turpinājumu.
