Vēstules no Ēģiptes
Latviju bija iekarojis novembris ar aukstumu, vējiem un lietiem, bet Gunitu sildīja Olgas vēstules no Ēģiptes. Viņas sarakstījās gan e-pastos, gan visbiežāk čatā gandrīz katru dienu. Olga rakstīja, cik jauki viņa tikusi sagaidīta, cik labi par viņu rūpējas, esot viss nodrošināts, un ēģiptieši ir tik jauki, visu laiku jokojas un smejas. Pirmās dienas viņa bija pavadījusi Kairā kopā ar savu draugu, tad devās uz kūrortu, kur uzsāka darbu. Viņa stāstīja par skaisto dabu, par dīvaino Mahmudu Alī.
„Es strādāju viņa kabinetā, un viņš ir tiešām ļoti dīvains, bet šad tad ar viņu ir jautri,” viņa rakstīja.
„Viņš strādā katru dienu no 10.00 līdz 23.00 vakarā,” viņa uzsvēra.
„Ir ļoti stingrs un cienījams cilvēks. Kā jau mākslinieks, dažbrīd grūti viņu izprast un bieži maina savas domas,” viņa neslēpa. Bet esot interesanta personība.
Viņa stāstīja par citiem atrastajiem varoņiem no Latvijas, kas piekrituši braukt uz Ēģipti. Esot divi pavecāki vīrieši, vēl viens ap 30, un tad vēl ir Olgas bijusī klasesbiedrene Renāte ar savu draugu Mārtiņu. Arī Emma, Renātes draudzene. Tiem visiem jauniešiem ir ap 20. Vēl ir daži, kas šaubās.
„Un tas Mahmuda Alī kungam šausmīgi nepatīk,” viņa uzsvēra.
„Vai nu jā, vai nē, viņam nepatīk, ka nevar izlemt. Turpretī tu viņam patīc,” Olga atplauka.
„Izlēmi ātri, brauksi vai nebrauksi, un uz tevi var paļauties.” Gunitai bija prieks dzirdēt tik labus vārdus. Tiesa, Gunita to bija arī pati sapratusi. Pēc tikšanās ar Olgu, Mahmuds Alī bija viņai zvanījis un lielījis, cik labos vārdos Olga par Gunitu izsakās. Sirsnīga, draudzīga un vienkārša. Mahmudam Alī bija paticis, ka abas meitenes jau tik labi sadraudzējušās.
Priekšnieks Gunitai bija arī atsūtījis darba līgumu. Radīt idejas un apgreidot mārketinga produktus, radīt sabiedrisko attiecību stratēģiju un būt sabiedrisko attiecību atbildīgajai – tādi bija līgumā rakstītie pienākumi. Kad Gunita jautāja Olgai, kā Mahmuds Alī iedomājas viņas sabiedrisko attiecību darbu un kam tieši būs jāveido sabiedriskās attiecības, viņa konkrēti atbildēt nevarēja.
„Principā tev būs jāstrādā pie hoteļa sabiedrisko attiecību tēla. Hotelis vēl tiek būvēts, atvēršana plānota pavasarī. Bet tagad varēsi, piemēram, izsūtīt apsveikumus Ziemassvētkos visiem kūrorta villu īpašniekiem,” viņa ieminējās kā ideju. Hmm, izklausījās, ka pieeja var būt radoša. Gunitu tas apmierināja.
Patiesību sakot, pat, ja kaut kas likās neskaidrs, viņa vairs negribēja meklēt iemeslus, lai nebrauktu. Par šo darbu viņai bija paredzēta 500 dolāru liela alga mēnesī papildus nodrošinātajai dzīvošanai un ēšanai. Ēģiptes standartiem tā bija laba alga. Jebkurā gadījumā Gunita nebrauca peļņas nolūkos. Viņai patika piedzīvojums un nezināmā iepazīšana. Turklāt vienlaicīgi viņa centās saprast, ko vēlas dzīvē darīt. Iespējams, tas būs tūrisms? Kāpēc ne? To viņa sapratīs pēc gada – laiks, uz kuru viņa slēdza līgumu.
