Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tagad tu vari paņemt konfekti

Nākamās dienas lielais notikums bija pirmā īstā darba tikšanās ar priekšnieku. Tūlīt pēc brokastīm visi bija gatavi doties augšā. Gunita, kas šoreiz cerēja atstāt labu iespaidu, bija sagatavojusi galvā dažādas sabiedrisko attiecību idejas. Meitene bija patiešām nobriedusi strādāt par spīti galvā izplānotajiem atpūtas pasākumiem decembrī.

Ieejot kunga kabinetā, sanākušie strādnieki noskatījās, kā priekšnieks veic telefona sarunu (kā vienmēr aizņemts, kā vienmēr kustībā), un tikai tad pievēršas saviem darbiniekiem. Lielais galds, kas viņu bija iespiedis pašā stūrī, latviešiem sasēžoties tam apkārt, radīja diezgan lielu distanci. Krāsainas pildspalvas, zīmuļi, bloknoti, skices, lineāli – visa arhitektam nepieciešamā mantība bija atradusi vietu uz galda. Arī trauciņš ar šokolādes konfektēm un cepumiem bija turpat.

„Labrīt! Kā jūtaties? Mh?” viņš mierīgi sāka sarunu, ar savu noslēpumaino sejas izteiksmi, no kuras mākslīgi tika būvēts kvadrātains smaids, rindas kārtībā pievēršoties katram no sanākušajiem.

„Viss ir ļoti labi, paldies Mahmuda Alī kungs,” Leons atbildēja. Viņam bija svarīgi sajust vecākā lomu. Baltā kreklā tērpies, vīrs neapšaubāmi gribēja atstāt par sevi labu iespaidu.

„Labi,” tad sāksim šodienas darbu. „Tu,” viņš pievērsās Gunitai, „kā sabiedrisko attiecību speciāliste visu pierakstīsi.”

„Jā, labi,” Gunitai uzdevums bija skaidrs. Viņa atvēra savu laptopu un ķērās pie darba.

„Tātad te jūs redzat visu Alī ciemata teritoriju,” viņš rādīja plānojumu savā kartē. „Šī zilā josla ir villas – 5 rindās. Te mums ir ieeja, kas jāapsargā no beduīniem, jo viņi nāk un apzog manu īpašumu. Šeit, lūk, sarkanajā krāsā ir jaunā teritorija, ko plānots iekārtot līdz pavasarim. Te, šī lielā ēka ir hotelis, ko mēs pašlaik ceļam. Pie tā blakus ir atpūtas bāze, kur esmu atvērts jūsu idejām – ir doma ierīkot dažādus sporta laukumus. Mārtiņ,” viņš vienā mirklī iesaucās, „tev taču patīk sports, vai ne?”

„Nu jā,” Mārtiņš bailīgi atbildēja.

„Tu varētu padomāt, kādus sporta laukumus šajā teritorijā varētu ierīkot.” „Šeit pirms iebraukšanas,” viņš turpināja savu stāstījumu, kurš plūda tik raiti kā upes tecējums, „es gribētu, lai ir tāds stūrītis, kur cilvēks, atbraucis pēc garā ceļa, iedzer ūdeni vai limonādi, nedaudz atpūšas, un Gunita,” viņš palūkojās uz meiteni, kas cītīgi klabināja pa tastatūru, „mūsu sabiedrisko attiecību speciāliste mēģina saprast, ko viņš grib: vai ir klients, vai grib atpūsties, un tad ved viņu izrādīt villas.”

Viņš turpināja stāstīt par villām, savu kūrortu un viesnīcu, ko vēl ceļ. Brīžiem Gunita viņa domu labi neuztvēra. Pārējie, cik nu varēja, iesaistījās sarunā, cenzdamies parādīt savu specializāciju, jo īpaši Leons – viņam arī bija vislabākā angļu valoda no visiem puišiem. Tāpēc nebija pārsteigums, kad Mahmuds Alī izdomāja: „Labi, Leon, es tevi iecelšu par galveno apsargu arī attiecībā uz jūsu villu numur 123. Tev būs jārūpējas, lai visi vienmēr ir drošībā, un jākontrolē situācija,” viņš noteica. „Savukārt Gunita,” un viņš atkal paskatījās meitenes virzienā, „es pamanīju, ka jūs pārējie daudz nerunājat. Iespējams, problēma ir angļu valoda. Tu kā sabiedriskās un līdz ar to arī savstarpējās attiecības…un tā kā tev no visiem ir vislabākā angļu valoda, pat labāka par Olgu,” viņš paskatījās uz Olgu, kas šajā brīdī modri saspicēja ausis, „tavs uzdevums būs organizēt angļu valodas nodarbības saviem kolēģiem – reizi vai divas nedēļā,” viņš izlēma. Lai arī šis nepavisam nebija tas, kas Gunitai darba līgumā rakstīts vai kas, viņasprāt, būtu saistīts ar sabiedriskajām attiecībām, meitenei doma par angļu valodas mācīšanu iepatikās. Vismaz kaut kur es biju noderīga. Vismaz kaut kur viņš mani uzteica. Gunita priecājās, ka dabūjusi ļoti konkrētu darba pienākumu.

„Vairāk es jūsu laiku neaizkavēšu, ļaušu to darīt maniem kolēģiem. Renāte, tu iesi lejā pie Pītera, viņš tev izskaidros tavus viesmīles pienākumus. Kamēr hotelis vēl nav atvērts, tu praktizēsies jūsu pašu villā,” viņš norādīja. „Madi, tev būs jātiekas ar Ihaba kungu, kurš tev izstāstīs par hoteļa būvniecības darbiem. Leons, Dans un Mārtiņš – jūs esat apsargi, sekosiet Muhameda kungam, un viņš jums izrādīs teritoriju. Savu dienas padarīto visi atstāstīsiet Gunitai, kura to visu pierakstīs,” viņš pabeidza savu sakāmo.

Visi pa vietām un prom bija – savu atbildīgo pavadībā. Olga palika Mahmuda Alī kabinetā, kur telpas otrā galā viņai bija ierīkots Cilvēkresursu koordinācijas stūrītis – galds, kas nokrauts ar milzīgām mapēm. Savukārt Gunita bija nolēmusi parunāt ar priekšnieku par tiešākiem sabiedrisko attiecību pienākumiem, tāpēc izdomāja uzkavēties. Gan jau tas viņam patiks, parasti darba devējiem patīk darbinieki ar iniciatīvu. Viņa sev teica.

„Mahmuda Alī kungs,” Gunita viņam ātri pievērsās, „man ir daži jautājumi.”

„Hm,” viņš norūca, „labi, bet ātri, tu zini, es esmu aizņemts cilvēks,” viņš atklāti teica. Njā, šis laikam nebija tipisks darbs devējs, vieta jautājumiem viņam darba kārtībā nebija paredzēta. „Tāpēc turpmāk lūdzu iegaumē – viena jautājuma dēļ pie manis neskrien. Sakrāj vairākas lietas, sarunā tikšanos, un tad es redzēšu, vai varu tevi pieņemt. Kā to jau iemācījusies Olga,” viņš paskaidroja sistēmu. Ak tad tāda te komunikācija. Gunita pie sevis nodomāja. Viņas balss jau mazliet sāka drebēt, jo meitene saprata, ka kavē viņa nepieejamās majestātes laiku.

„Ēē,” Gunita centās neveikli pasmaidīt, it kā domādama, ka tas kunga dvēseli atmaidzēs. „Labi, tad es ātri,” viņa solījās, nodomājot: šis nepavisam nav tas Mahmuda Alī kungs, kas toreiz Latvijā telefonsarunās mani slavēja un centās pārliecināt braukt uz Ēģipti. Arī tad viņš likās cienījams un distancēts, taču bija vairāk ieinteresēts manī kā viņa topošajā darbiniecē. „Es vēlējos pajautāt, kā tieši izpaudīsies mans sabiedrisko attiecību darbs…kamēr vēl nav uzcelta viesnīca…jo…es īsti nesapratu no šīs mūsu tikšanās…ē, vai man nebūtu jāievāc vairāk informācijas par šo kūrortu, piemēram, kad tas ir celts…”

Kungs viņā uzmanīgi klausījās un neko neiebilda, tāpēc Gunita pēkšņi sajutās neērti, nezinot, vai sakāmo turpināt vai arī gaidīt viņa iejaukšanos. Viņa vēl nekad nebija kungam pateikusi tik garu teikumu kā tagad, tāpēc apklusa, liekot saprast, ka vēlas savam izteiktajam dzirdēt komentāru.

 „Pirmkārt, lūdzu, iemācies runāt, neplātoties ar rokām,” to pateicis, Alī kungs atmēdīja Gunitu. Protams, viņa žestikulēja – nebija to pat pamanījusi, bet to, ka ir uztraukusies, zināja gan, un tā bija vistiešākā viņas uztraukuma izpausme. „Redzi, vai es kaut vienu brīdi plātījos, kad runāju? Tev kā sabiedrisko attiecību cilvēkam būtu jāiemācās runāt lēnām un pārliecinoši.”

„Ak,” Gunita pasmaidīja, „es atvainojos, centīšos to ievērot,” viņa solījās, sajuzdamās mazliet neērti.

„Tātad par sabiedriskajām attiecībām. Tagad ir decembra sākums. Es tev dodu mēnesi, lai tu ievāktu informāciju par šo ciematu, iepazītos ar kūrorta sabiedrību un cilvēkiem. Tev ir jāpanāk, ka te nav atsevišķas latviešu komandas un vietējo strādnieku komandas,” to pateikdams, viņš norādīja uz blakus esošajām durvīm, kur strādāja vairāki ēģiptieši. „Muhameda kungs, Aimans, mani dēli – tev visi jāsaliedē vienā komandā.”

„Jā, tā ir iekšējā komunikācija, par ko es varētu rūpēties, un tad, cik es saprotu, pēc janvāra es varētu pievērsties ārējai komunikācijai, lai promotētu pašu ciematu,” Gunita centās runāt gudri, lai viņš ne mirkli neviltos, ka izvēlējies pareizo cilvēku, taču viņš tam pat nepievērsa uzmanību, turpinot ar ko pavisam citu.

„Redzi šo pildspalvu,” viņš lika pievērsties savām druknajām rokām. „Re, man patīk šīs pildspalvas augšdaļa, krāsa un lodīte. Un ko tas nozīmē? Ka es varu to rekomendēt tev. Tas pats ir ar villu. Ja tev patīk tās iekārtojums, stils, noformējums, tad tu to ieteiksi citiem.” Hmm, Gunita pie sevis domāja. Šī doma nebija slikta. „Tāpēc tad, kad es ar tevi runāju, kamēr tu biji Latvijā, es teicu, ka gribu tavu radošumu un idejas. Gribu, lai tu palīdzi iekārtot villas, jo klients atbrauks un prasīs: kāpēc tas ir tur vai kur tā mēbele? Tev būs jāatbild, tev būs jāzina, ko atbildēt,” viņš teica. Vai šis gadījumā nebija jādara interjeristam? Gunita prātoja, taču priekšniekam neko neteica.

„Otra lieta, kas sabiedriskajās attiecībās ir svarīga: Renāte pirmajā dienā man atveda piparkūkas sirdi. Olga, kad atbrauca, atveda vāzīti ar uzrakstu „Rīga”. Gunita man neatveda neko,” viņš to izspēra tik pašsaprotami un viegli, ka Gunita apstulba un bezmaz zaudēja balsi. Zeme atveries! Es gribu izkrist šim kaunam cauri un tur arī palikt. Viņa jutās kā skudra, redzot, kā liela pēda grasās viņu samīt. Viņš zināja, kā mani samīt. Vai tiešām šī dāvana bija tik svarīga? Re, kā viņš tomēr pamanīja tādu it kā sīkumu! Bet es taču braucu uz darbu!

„Es… tiešām atvainojos… es ļoti atvainojos,” Gunita godīgi teica, „iespējams, tā ir kultūras atšķirība… es… to vairāk uztvēru, ka braucu uz darbu…” nobijusies meitene taisnojās, kaut gan juta, ka tas ir lieki, tas viņu nepaglābs no kļūdas, ko viņa jau bija pieļāvusi.

Mahmuds Alī mirkli padomāja un sacīja: „Viss kārtībā, un es to nepieminu ar ļaunu.” Tomēr tu to pieminēji gan! Un kā vēl pieminēji. Kā lai es tagad jūtos? Gunita viņu domās rāja. „Padomā par to attiecībā uz savu darbu ciematā,” viņš noteica.

„Labi,” Gunita apņēmīgi atbildēja. Tomēr viņai nebija gana. Šāda viņa no priekšnieka kabineta ārā neies. Mūzika un tagad šī dāvana. Divas dienas, divas kļūdas. Kas būs vēlāk? Gunita jutās tā, it kā viņš barotos ar viņas vājajām vietām. Jo vājāka kļuva Gunita, jo striprāks palika priekšnieks. To tā nevarēja atstāt! Meitene juta sevī pretspēku, kas pēkšņi bija sagrāvis viņas vājumu.

„Attiecībā uz to radošumu, ko jūs minējāt,” Gunita uzsāka, „man radās ideja, kad mēs braucām busiņā no Kairas uz šejieni. Es domāju, cik daudz laika tas paņem! Kā tad tūristi šeit varēs braukt?…Tāpēc man ienāca prātā, ka, lai šo ceļu īsinātu, varētu iekārtot busiņu ar interesantām aktivitātēm, piemēram, tur būtu vēderdejotājas, kas izklaidē ceļiniekus,” Gunita piedāvāja pirmo trako ideju, kas viņai iešāvās prātā. Viņam taču bija paticis viņas trakums! Toreiz. Telefonsarunās.

„Bravo!” kungs sajūsmā iesaucās. „Par to tu vari paņemt vienu konfekti,” viņš norādīja uz trauciņu ar šokolādes konfektēm. Gunita piezemēti smaidīja, un atceroties savu negatīvo pieredzi ar viņa šokolādi, tomēr atteicās no kāruma.

„Nē, tev jāpaņem,” viņš uzstāja. „Tu izteici ideju, kas liecina, ka tev nav vienalga, tu esi domājusi, tāpēc esi pelnījusi atzinību.” Bet ar konfekti? Tā nu gan ir pieeja – kā mazam bērnam. Gunita neiebilda un paņēma saldumu. Tiesa, pati ideja par vēderdejotājām vairāk tā arī netika pieminēta. Taču viens gan bija panākts. Gunita jau sajutās mazliet drošāk, tāpēc izdomāja pie reizes pajautāt par Jauno Gadu. Galu galā izdevību viņu satikt un uzrunāt nebūs daudz, ja katra tikšanās jāpiesaka kā vizīte pie ārsta.

„Mahmuda Alī kungs, man ir vēl pēdējais jautājums,” Gunita aši iesāka un izstāstīja par savu ieceri.

„Hmm…,” kungs domāja. „Tu pametīsi savu komandu, lai brauktu uz Kairu?” viņš  pārjautāja.

„Nē, ja viņi grib, viņi arī var braukt.”

„Vispirms noskaidro, ko tavi kolēģi Jaunajā Gadā grib darīt. Es esmu par to, lai jūs visi būtu kopā, un īstenībā tev kā sabiedrisko lietu koordinatorei pienāktos noorganizēt viņiem Jaunā gada pasākumu.”

„Latviešiem?”

„Vai es neteicu, ka nevēlos atsevišķas latviešu un vietējo darbinieku komandas? Tev jāpajautā, kas šeit būs Jaunajā gadā, un tas jānoorganizē. Tikai tad, ja tu par to esi parūpējusies, vari braukt, bet ar nosacījumu – man, kas par tevi uzņemas atbildību, ir jāzina, kur tu paliksi, ko tu darīsi un kas par tevi tur Kairā uzņemsies atbildību. Tāpēc tev ir rakstiski jāsagatavo iesniegums, kuru es akceptēšu, ja man viss liksies droši,” bija stingra viņa atbilde.

„Tātad, ja es noorganizēju Jaunā Gada pasākumu šeit uz vietas, man pašai te nav jābūt, un es varu braukt?” Gunita vēlreiz pārjautāja.

„Kā jau mēs runājām,” viņš atbildēja.

„Labi, sapratu,” Gunita atteica. Kaut kāds absurds! Man jāiziet cauri adatas acij, lai es savā brīvajā laikā tiktu svinēt Jauno Gadu? Rakstisks iesniegums! Pasākums! Viņš dara visu iespējamo, lai es nekur neaizbrauktu, slēpjot savu noraidījumu aiz šiem komplicētajiem uzstādījumiem. Gunita domāja.

„Tad es vairs jūs netraucēšu,” Gunita ar spēku atstūma smagnējo krēslu un kā mazs diedziņš izlīda ārā.

„Starp citu,” viņš meitenei uzsauca, „kāds no maniem darbiniekiem pamanīja, ka tu vakar skrēji,” viņš piebilda ar smaidu. „Ļoti laba ideja, man tiešām prieks par to!” Vismaz par kaut ko viņam prieks… Gunita tikai kautri pasmaidīja un prom bija.

Vai visi darba devēji Ēģiptē ir tik dīvaini? Aizrāda par neatnestām dāvanām, dod šokolādi, neļauj nekur iziet bez atļaujas saņemšanas. Turklāt uzņemas par mani atbildību?! Vai es pati to nevaru darīt, būdama pilngadīga? Vai tas viss tikai tāpēc, ka esmu ārzemniece? Ka esmu sieviete? Protams, šajā galmā bija tikai vīrieši, kas visi klanījās savam karalim – viņa augstībai Mahmuda Alī kungam. Tagad es dabūšu darīt to pašu. Šī būs sarežģīta dzīve. Secināja Gunita.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu