Starp darbu un dzīvokli
Vājš, bet regulārs signāls ienāca Gunitas sapnī, beidzot radīdams atpazīstamu melodiju – telefona zvans. Viņa paskatījās mazajā ekrānā – diez kurš viņu šādā agrumā vēlas mocīt? Vaels Riads? No VR Consultations? Viņa nespēja noticēt, ka viņas iespējamais jaunais darba devējs meitenei zvana pirmais. Turklāt deviņos no rīta? Pēc pieredzes ciematā viņa zināja, ka ātrāk par desmitiem nekas nesākas. Kairā, šķiet, pilsēta diktēja citu dzīves ritmu. Bet es taču tagad nevaru runāt! Gunita domāja. Balss samiegojusies, pati neizgulējusies – tas noteikti būs slikts iespaids. Turklāt, šodien viņai pilnīgi noteikti bija jāatrod dzīvoklis, un pēc tam varēs mierīgu sirdi domāt par darbu. Gunita izlēma izlikties, ka zvanu nav dzirdējusi un pārzvanīt kungam vēlāk pati. Viņa turpināja gulēt. Drēgnā un aukstā istaba janvāra beigās daudz neatšķīrās no istabas Latvijā šajā laikā – tas, ka ārā bija siltāks nenozīmēja, ka iekšā ir tāpat. Varētu pat teikt, ka iekšā še bija pat aukstāks nekā Latvijā, jo istabas ziemā nekurināja – apkures nebija. Līdz ar to pavisam dabiski Gunitu šobrīd pievilka siltā gulta, no kuras nebija ne mazākās motivācijas celties. Viņa turpināja gulēt, taču jau pēc kāda laika atkal viņu iztraucēja telefona zvans. Nevar būt, ka viņš ir tik uzstājīgs! Domāja Gunita. Bet tad, paskatījusies telefonā, viņa ieraudzīja, ka otrais zvanītājs ir Maikls. Hmm, noteikti viņš uzzinājis par manu bēgšanu…Pēc reizes, kad Maikls bija piestādījis viņai rēķinu par viesnīcu, draugi nebija runājuši.
„Jā, Maikl?” Gunita pacēla klausuli.
„Čau, habibī! Tu mani gan pārsteidz,” viņš uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
„Hehe, ak tad tu zini, ka es aizbēgu?”
„Jā, man taču zvanīja Mahmuda Alī kungs. Viņš ir tik dusmīgs! Nekad vēl nebiju viņu redzējusi tik dusmīgu. Atcel viņas biļetes, atcel vīzu!” tā viņš man teica.
„Tiešām?” Gunita pārjautāja. „Nu tad viņš lieliski prot manā klātbūtnē savaldīt dusmas.”
„Viņš no dusmām vai laukā lēca, un domāju, tik viegli nepadosies. Uzmanies, Gunita! Viņš tev var atriebties. Viņš tagad jūtas ļoti pazemots. Tu viņu esi ļoti pazemojusi.”
„Hmm…tāpat kā viņš pazemoja mani. Bet ko viņš var man izdarīt? Viņa padotie mani atradīs un aizdzīs atpakaļ?” Gunita pēkšņi sāka uztraukties.
„Nedomāju, ka to viņš darīs. Sliktākais, ko viņš tev var izdarīt, ir panākt, ka tevi izraida no valsts, bet neuztraucies, es tev palīdzēšu ar vīzu un, cerams, nekas tāds nenotiks. Toties ar tavu draugu Ādamu gan viņš var pamatīgi izrēķināties – ja Mahmuds Alī aizsūtīja viņa ID karti uz nacionālo drošību, Ādams var pat nokļūt apcietinājumā par ārzemnieces aizvešanu.”
„Ko?”
„Jā, protams, ja nacionālā drošība iedomāsies viņu pārbaudīt. Taču jāatceras arī, ka Mahmuds Alī tad riskē, ka viņu var apsūdzēt par ārzemnieku nolīgšanu. Ēģiptē uzņēmumam ir jānokārto speciāla atļauja, lai oficiāli darbā pieņemtu ārzemniekus,” Maikls skaidroja. „Tāpēc es tev iesaku neuztraukties, bet vienkārši būt uzmanīgai.”
„Hmm, jā labi,” Gunita teica.
„Klau, bet tu esi Kairā!” viņš pēkšņi atplauka sajūsmā. „Kur tu dzīvo, un vai esi jau atradusi darbu?”
„Nē, es meklēju dzīvokli un darbu arī.”
„Klau, habibī, tu taču vari palikt pie manis, kamēr atrodi savas mājas. Nekas nebūs jāmaksā,” viņš teica, un Gunita pasmīnēja. Jau atkal šie „par velti” piedāvājumi. „Un darbu es tev varu atrast viesnīcā, atsūti man tikai savu CV,” viņš to pateica tā, it kā Gunitas problēmas ir atrisināmas vieglāk par vieglu.
„Hmm, labi, es aizsūtīšu,” viņa vienaldzīgi piekrita, domās zinādama, ka vispirms dos priekšroku Vaela Riada piedāvājumam.
„Bet tiešām, tu vari ievākties jau šodien pat. Kur tu tagad esi?”
„Man te Ādams sarunāja vienu vietu, kur es tikai uz šo nakti varu palikt. Bet es padomāšu par to tavu piedāvājumu, un ja šīs dienas laikā neko neatradīšu, tad zvanīšu.”
„Jā noteikti! Klau, mums būtu tad jātiekas, lai tu paņemtu savu vīzu, jo, protams, es neko neesmu atcēlis, kā man Mahmuds Alī pavēlēja,” teica Maikls, „Vai sestdien no rīta tu varēsi atbraukt uz Mugammu?”
„Jā, liels paldies, Maikl,” Gunita atbildēja, un viņi norunāja vēl pirms tam sazvanīties. Gunita bija domājusi, ka Maikls vairs nebūs ieinteresēts ar meiteni ielaisties jebkādās attiecībās, taču tagad viņš bija tik draudzīgs. Neatcēla viņas biļeti un vīzu. Izstāstīja par Mahmudu Alī. Patiesībā, Gunita tagad jutās nedaudz nobijusies. Viņa bija domājusi, ka, aizbēgot no ciemata, par šo kungu vairs nebūs jādzird, taču tagad, izrādās, viņš būtu gatavs atriebties gan Gunitai, gan Ādamam. Arābi ir atriebīgi, bija teikusi arī Gunitas māsa Juta. Un re, tagad Maikls apstiprināja, ka Mahmuds Alī ir dusmīgs. Turklāt viņa atcerējās gadījumu ar Emmu – kā toreiz Leonam bija jāizdomā, kā šo lietu risināt. Kungs par katru cenu toreiz gribēja atriebties, jo redz mamzele nebija atbraukusi strādāt un tādējādi… pazemojusi viņu un radījusi zaudējumus. Gluži kā tagad es. Domāja Gunita. Viņa noteikti vēlējās par šo parunāt ar Ādamu. Meitenei par pārsteigumu ilgi nebija jāgaida. Puisis klauvēja pie dzīvokļa durvīm. Jau tagad? Nobrīnījās Gunita. Viņa ātri saģērbās un atvēra durvis.
„Tev nebija darbā jābūt?” Gunita jautāja.
„Man sāp galva, izlēmu šodien neiet,” viņš teica. „Tāpat tur nav ko darīt.”
„Vai kas nopietns?”
„Nē, nē, viss labi. Turklāt tā būs labāk, mēs varēsim tev atrast dzīvokli,” viņš teica.
Gunita uzreiz izstāstīja par sarunu ar Maiklu. Viņa neslēpa savas bažas par Mahmudu Alī. Taču Ādams to uztvēra mierīgi. „Es parunāšu ar Hosamu, viņam ir paziņas policijā. Neuztraucies, es nedomāju, ka viņš var ko izdarīt,” puisis teica. Gunitai gan tas neizklausījās īsti pārliecinoši, un tomēr – viņa tur neko vairs nevarēja darīt. „Ejam labāk kaut ko ieēst, gan jau tu esi izsalkusi, es gribu tev parādīt vienu no nacionālajiem ēdieniem,” Ādams mudināja Gunitu, un viņa, sakrāmējusi visas savas mantas, idejai pakļāvās. Viņi aizgāja uz Ādama mašīnu, kas bija pārvērtusies par tādu Gunitas pagaidu mitekli. Abi viņas koferīši ceļoja no vienas vietas uz otru, kamēr meitene tiem meklēja mājas.
Tā bija viena no ēstuvju rindām pie 6.Oktobra mošejas, kur viņi izlēma ieturēties.
„Re, tāds ir košeri,” viņš rādīja uz bildēm ēdienkartē, kad abi bija iegājuši ātrās apkalpošanas restorānā.
„Hmm, ciematā mēs neko tādu neēdām. Kas tur ir iekšā?” Gunita skatījās uz raibo miksli, kas bija pārliets ar tādu kā tomātu mērci.
„Tur ir lēcas, rīsi, makaroni – viss samaisīts kopā ar tomātu mērci. Tev garšos, tici man!” Viņi pasūtīja katrs pa porcijai un patiesi – Gunita ēda ar gardu muti, juzdama, kā sāta sajūta patīkami apņem viņas ķermeni. Kaut vai ēdiena dēļ bija vērts pamest ciematu – tur tas bija kļuvis pavisam švaks, taču tagad Kairā Gunita varēja pati izvēlēties, ko ēst un kad ēst.
Meitene jau bija aizmirsusi par rīta pirmo modinātāju, kad tas pēkšņi atgādināja par sevi vēlreiz.
„Vaels Riads!” viņa skaļi pateica, un arī Ādama sejā bija jūtams pārsteigums. „Viņš jau man zvanīja.” Šoreiz viņa vairs nedrīkstēja kungu ignorēt.
„Jā lūdzu,” Gunita pacēla klausuli.
„Labdien! Es jums zvanīju jau iepriekš par darba piedāvājumu kompānijā VR Consultations,” viņš teica tādā pašā pieklājīgā balsī kā abu pirmajā sarunā.
„Jā, jā…es atceros… es atvainojos, ka nedzirdēju iepriekšējo zvanu.”
„Nekas. Es te domāju, kad jūs īsti būsiet Kairā, jo man ir arī citi kandidāti, un es vēlētos vispirms uzaicināt uz interviju jūs.” Citi kandidāti? Gunita sāka uztraukties – vai tik šī pozīcija jau gandrīz neizslīd no rokām?
„Vispār es jau tagad esmu Kairā,” viņa paziņoja.
„O, tas ir lieliski. Vai jūs varētu šodien pat atnākt uz interviju?”
„Jā, jā, noteikti, cikos?” viņa nedrīkstēja laist garām šo iespēju. Pat, ja šodien bija jāatrod dzīvoklis. Sliktākajā gadījumā viņa taču paliks pie Maikla.
„Teiksim uz četriem.” Pulkstenis bija pusdivi. „Mans ofiss ir Gizā, lūdzu pierakstiet adresi,” un viņš momentā to diktēja. Gunita centās saklausīt, bet nebija vēl pieradusi pie arābu ielu nosaukumiem.
„Es jums zvanīšu, ja neatrodu,” viņa piesardzīgi teica.
„Labi, es jūs gaidu šodien savā ofisā.”
Gunita sarunu tūlīt pat atstāstīja Ādamam. „Lieliski, iespējams, tu jau šodien dabūsi darbu! Un mums ir laiks, lai apskatītu vienu dzīvokli.” Aši paēduši, viņi devās ceļā. Diemžēl jau atkal Gunita vīlās redzētajā: dzīvoklī nebija mēbeļu, vien koka gulta bez matrača. „Te tik daudz ko vajadzētu nopirkt, turklāt par 1000 paundiem mēnesī – noteikti var ko labāku atrast,” Ādams secināja, un Gunita viņam piekrita. „Bet mums ir vēl pāris dzīvokļi šodien, apskatīsim tos pēc tavas intervijas,” viņš rosināja.
„Vai mums jau nav jābrauc?” Gunita uztraucās. Braukāšana turpu šurpu no dzīvokļiem paņēma daudz laika, un nu jau bija dažas minūtes pāri trijiem.
„Jā, mēs jau esam ceļā,” teica Ādams, un viņi virzījās uz mašīnu.
„Vai mēs paspēsim laikā?”
„Jā, neuztraucies,” viņš apstiprinoši atbildēja, tad piebilda, „viss atkarīgs no satiksmes. Tu nekad nevari plānot laiku Kairā. Te visu nosaka satiksme,” skaidroja Ādams. Gunita uz to paļāvās, taču nebija īsti pārliecināta, ka tas ir pareizi. Tā taču bija viņas intervija! Viņa nebija ēģiptiete, kas spekulēja uz laiku – sak, tad jau vienmēr var pateikt „ak, tas transports”, kaut gan patiesībā pats vien biju vainīgs, ka no mājas izgāju par vēlu un pareizi neaprēķināju savu laiku. Gunitai bija svarīgi ierasties jau pirms laika, viņa domāja, ka tāpat uzskatīs arī Ādams, taču viņš uzstāja, ka ēģiptiešiem 15 minūšu kavēšanās netiek pat uzskatīta par kavēšanos.
Gunitas bažas bija pamatotas. Kad Ādamam un Gunitai, pamazām virzoties uz Gizu, Vaels Riads zvanīja tieši četros (laikā, kad norunāta tikšanās), Gunita saprata, ka ne visi ēģiptieši ir tādi, kā Ādams tos bija tikko raksturojis.
„Mums te ir sastrēgums, bet es jau braucu… es ļoti atvainojos,” meitene jutās patiešām neērti. Viņa taču nekad nekavēja! Parasti ieradās pat piecas minūtes ātrāk, un tagad viņa radīja šādu sliktu pirmo iespaidu!
„Cik vēl ilgi jābrauc?” viņa pavisam dabiski kļuva nemierīga un pikti prasīja Ādamam.
„Es to nevaru pateikt, viss no satiksmes atkarīgs, nestreso, 15 minūtes neskaitās kavēšana!”
„Man skaitās, un re, arī viņš pamanīja,” Gunita kļuva dusmīga. Visvairāk tāpēc, ka viņa šobrīd atstās iespaidu, kādu parasti neatstātu. „Tu teici, ka mēs būsim laikā!” nu viņa vainoja Ādamu.
„Jā, es teicu, bet es nevarēju paredzēt šādu satiksmi. Turklāt pirms tam mēs meklējām tev dzīvokli, kas, manuprāt, tev šobrīd ir svarīgāk.” Gunita tik ļoti negribēja ar Ādamu strīdēties, viņa zināja, ka viņš dara visu meitenes labā, taču viņa nespēja noslēpt savu neapmierinātību. Patiesībā viņa zināja, ka uzreiz pēc pusdienām jābrauc uz interviju, lai nenokavētu un atrastu Vaela Riada ofisu. Taču nē – viņa bija paļāvusies uz Ādamu, un viņi brauca skatīties dzīvokli. Es vairs nedrīkstu uz viņa laika uztveri paļauties! Sev teica Gunita. Bija jau puspieci, un viņi vēl bija sastrēgumā, ceturksnis līdz sešiem un viņi vēl joprojām bija mašīnā.
„Kāpēc es uz tevi paļāvos?” Gunita bija patiešām noskaitusies un nemaz necentās savas dusmas kontrolēt. Nu jau viņa kavēja 45 minūtes.
„Gunita, es daru visu iespējamo. Būtu paldies pateikusi!” Ādams pastāvēja uz savu. Un rezultātā Gunita stāvēja pie Vaela Riada kabineta durvīm ar stundas nokavēšanos. Ādams, kas meitenei bija atnācis līdzi uz astoto stāvu, viņas vietā piespieda zvana pogu. „Es tevi tikai pavadīšu līdz kabinetam,” puisis bija teicis. Gunita atļāva, taču piekodināja: „Kad man būs intervija, nenāc iekšā.” Viņa joprojām bija nikna uz draugu, kas nebija kārtīgi izrēķinājis laikus. Ja Gunita būtu zinājusi, cik laiku tas patiesībā prasa aizbraukt līdz Gizai, viņa būtu uzstājusi braukt ātrāk. Nu jau tam vairs nebija jēgas. Viņai atlika vien cerēt, ka Vaels Riads būs saprotošs.
