Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: LI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Man ir brīva istaba

Durvis atvēra tumšzilā uzvalkā tērpies pusmūža vīrietis. Sasukātiem matiem, platu smaidu viņš raudzījās pretī Gunitai un viņas pavadonim.

„Labdien, es tiešām ļoti atvainojos, ka es nokavēju,” Gunita lūdzās, „es tikko atbraucu uz Kairu un vēl nespēju tik labi saplānot laiku.”

„Hmm,” viņš pasmaidīja. „Jā, kavējat jūs gan, bet nu labi, nāciet iekšā. Tas ir jūsu puisis vai vīrs?” viņš pamanīja Ādamu, kas bija uzvedis Gunitu augšā.

„Nē, nē, vienkārši draugs. Viņš mani atveda uz šejieni, es pati citādi nezinātu, kā te nokļūt.”

„Labi, nāciet abi iekšā. Jūs varat pagaidīt šeit,” viņš teica Ādamam, norādot dīvānu pirmajā telpā, kurā viņi bija iegājuši. Tur bija arī divi rakstāmgaldi, kas novietoti viens pretī otram. „Te strādā manas citas darbinieces – viena no Krievijas, otra – no Itālijas,” viņš komentēja. „Mēs esam starptautiska kompānija,” viņš uzsvēra. „Tiesa gan, abas tagad jau ir beigušas darbu un devušās mājup. Jūs nokavējāt iespēju satikt savas iespējamās kolēģes,” viņš vēlreiz pieminēja Gunitas kavēšanos. „Iesim uz manu kabinetu,” viņš teica un atvēra durvis uz nākamo telpu – daudz greznāku. Tajā bija liels galds, kas, šķiet, bija vislielākā mēbele šajā telpā. Krēsli bija salikti nevis galdam apkārt kā Mahmuda Alī kabinetā, bet divus platus soļus no galda. „Lūdzu apsēdieties,” piedāvāja Vaels Riads, norādīdams uz vienu no mīkstajiem sēdekļiem, kas ar savām apzeltītajām maliņām un rūpīgi nostiepto auduma pamatu lika vai justies kā iesēžamies kādā pils krēslā. Gunita bija iedomājusies, ka, lai mazinātu fizisko barjeru, kungs apsēdīsies pie otra no krēsla, kuriem pa vidu bija mazs kafijas galdiņš, taču nē – viņš ieņēma vietu pie sava lielā rakstāmgalda.

„Tātad beidzot jūs esat Kairā, turklāt tā negaidīti!” viņš pamanīja.

„Jā, tā sanāca.”

„Vai drīkst zināt, kas tam par iemeslu? Kas notika ar jūsu iepriekšējo darbu tai tuksnesī, kur jūs bijāt iemitinājusies?” Gunita patiešām nevēlējās par to runāt. Viņa nezināja, kā par to runāt. Patiesībā tikai tagad viņa apjauta, ka nav darba intervijai sagatavojusies. Taču kaut kas bija jāsaka.

„Tas īsti nebija priekš manis, turklāt priekšnieka izturēšanās bija dīvaina, līdz ar to es izlēmu aiziet no darba,” viņa godīgi atstāstīja un juta, ka distance starp abiem liek viņai pacelt balsi. Vārdi kā tādas bumbas sporta stundā bija jāraida viņā laukuma galā – Gunita atcerējās disciplīnu, kura viņai mūžīgi nepadevās un iegāza atzīmi uz liecības. Bija dotas tikai trīs bumbas, bet viņa varēja lauzt vai roku ārā – katru nākamo aizmeta tuvāk un tuvāk. Gluži kā tagad savu augumu klanīdama tuvāk un tuvāk Riada kungam, aiz sevis atstājot trešdaļu krēsla tukšu un sēžot vien uz pašas maliņas.

„Hmm, redziet, man kā darba devējam tas rada zināmas šaubas. Un, ja es gribētu, es jūsu bijušajam priekšniekam varētu tagad piezvanīt un iegūt rekomendāciju. Vai jūs to ļautu man darīt?”

„Hmm… ja godīgi… nedomāju, ka pašlaik būtu labs brīdis, un ka tā būtu laba doma. Tas stāsts tomēr nav tik īss,” Gunita bija atklāta. Viņš mirkli padomāja, ar pirkstiem berzēdams savu zodu, un tad teica.

„Labi… es to respektēju, un es nezvanīšu. Pie tā arī paliksim. Jūs gribat sākt jaunu dzīvi Kairā, vai tā?”

„Jā.”

„Un ko jūs zināt par konsultēšanu?”

„Hmm, vispār man nav bijušas tiešas pieredzes konsultēšanā, līdz šim esmu darbojusies sabiedrisko attiecību jomā, ko darīju ciematā, kā arī iesaistījusies nevalstiskajās organizācijās dažādu pienākumu pildīšanā.”

 „Labi,” Vaela balss, kurai, Gunitasprāt, piemita savdabīgs nīderlandiešu akcents likās ļoti formāla, bet laipna. Lai gan tā bija biznesa un naudas balss, Gunita ar to jutās droša un pasargāta. Tā ik pa laikam jokoja un smējās, kas piešķīra sarunai vieglumu. Tā nebija mistiskā Mahmuda Alī balss.

„Un kāda ir jūsu pieredze darbā ar klientiem?” Vaels jautāja.

„Esmu tikai skolas laikā strādājusi uz tirgus – pārdevu augļus un dārzeņus..” Gunita nebija pārliecināta, ka šis bija tas, ko viņš vēlējās dzirdēt, taču, viņasprāt, tas bija labāk nekā neteikt neko.

„Skaidrs. Iedomāsimies šādu situāciju: mums ir jauns produkts, un jums ir iespēja to sākt piedāvāt mazajiem uzņēmējiem un lielajiem uzņēmējiem. Pie kuriem vērsīsieties vispirms?” Vaels jautāja, un Gunita pēkšņi samulsa – biznesa sfēra viņai tomēr nebija tuva.

„Es domāju, es sāktu ar mazajiem,” viņa bailīgi atbildēja.

„Kāpēc?”

„Hmm, nezinu, man tas liekas loģiskāk – no mazākā uz lielāko,” viņa nebija skaidri apdomājusi šo atbildi. Gunita neprata domāt par naudu.

„Pilnīgi nepareiza atbilde!” viņš bija pavisam tiešs. „Protams, ka mūsu uzņēmums, kas ir starptautisks uzņēmums ar mātes organizāciju Amerikā, sāks ar lielajiem uzņēmumiem. Tas ir mūsu vārds un mērķis, un mēs ļoti augstu pozicionējam sevi tirgū,” viņš to stāstīja ar patiesu lepnumu, uzsvērdams savu ārzemniecisko saikni. Cik ļoti viņš ar to lepojās! Ne tikai savos vārdos vien. Gunita pamanīja pie sienas piekārtos, koka rāmjos ieliktos diplomus: Parīze, Vašingtona, Londona. Viņa pieredze dažādos semināros un konferencēs bija tur – uz sienas.

„Turklāt lielajiem uzņēmējiem taču ir vairāk naudas, viņi varēs atļauties mūsu konsultācijas,” Vaels paskaidroja.

„Njā, man bija grūti iedomāties… ja es nezinu, kādi ir tieši pakalpojumi, ko jūs piedāvājat….Tāpēc es gribētu uzzināt par to,” Gunita centās pamatot savu tikko pieļauto kļūdu. Šis nebija Mahmuds Alī, no kura viņai būtu jābaidās. Vismaz ne argumentu cīņā. Viņa jutās pavisam droša, izsakot savu viedokli.

„Redziet, tas jau ir nākamais solis. Mūsu produkti ir dažādi – biznesa konsultācijas, semināri, treniņi darbiniekiem, mēs organizējam arī konferences. Mūsu klienti ir Izglītības ministrija, Transporta ministrija – viņiem, lūk, mēs piedāvājam savus pakalpojumus. Un vai jūs domājat, ka Ēģiptē ir daudz tādu, kas zinātu, kā pareizi vadīt komandu, kam būtu menedžmenta prasmes? Mūsu niša ir brīva, un ir tik daudz muļķu, kam mēs varam savu produktu pārdot.”

Gunitai to dzirdot, bija pavisam skaidrs, ka kungs sevi cenšas pacelt ēģiptiešu sabiedrībā. Re, cik maz vajag – padzīvo kādu laiku ārzemēs, un pārējie jau tev ir muļķi. Viņa domāja, taču izrādīja pret kungu cieņu. Var jau būt, ka šī ir patiešām ļoti ievērojama kompānija.

„Labi, es atzīšu, ka būtu lietas, kas jums ir jāpamācās, bet tas viss ir izdarāms – jūs man patīkat, un es jūs esmu gatavs pieņemt darbā jau ar rītdienu. Vienīgi – vai jūs esat gatava mācīties?” Gunitā parādījās entuziasms. Viņa bija tikko kā dabūjusi darbu!

„Jā, protams, es vienmēr esmu gatava mācīties!” viņa teica, vien nebija pārliecināta, ka jau ar nākamo dienu grib sākt strādāt… tā dzīvokļa meklēšana. Taču viņš bija pārāk entuziastiski iesācis darba jautājumus, lai meitene viņu pārtrauktu.

„Lieliski, tad es gribētu vēl norādīt uz tādām mūsu kompānijas normām kā etiķete. Tā kā jūs tagad esat saģērbusies, ir pilnīgi garām.” Gunita paskatījās uz savām džinsām, ko, nedomājot par šādu formalitāti, bija steigā uzvilkusi. Turklāt visas drēbes pašlaik viņai bija nesagludinātas un koferos samestas.

„Ak, es atvainojos,” viņa neveikli piebilda.

„Nu tas tā, es tikai norādu, kā ir jāģērbjas darbā, jo būs reizes, kad mēs iesim pie klientiem, un tur mēs sevi vienmēr parādām ar izcilību! Iz-ci-lību!” viņš atkārtoja, ka Gunita vai satrūkās – vai būs viegli to pieņemt?

„Otrkārt, kas piederas pie etiķetes un ko es cienu pašu pirmo, – laika izjūta.” Gunita saausījās un atcerējās savu šīs dienas novēlošanos. Viņš bija trāpījis naglai pa galvu. „Es neesmu kā pārējie slinkie ēģiptieši, kas kavē un aizbildinās ar transportu. Nekādas kavēšanas! Un kur nu vēl, kad ejam pie klientiem. Darbs mums sākas deviņos un beidzas piecos. Protams, ja nepieciešams sēdēt ilgāk, to var darīt. Darba līgumu es jums varu tagad iedot izlasīt, bet parakstīsiet rīt. Starp citu jūs man nepajautājāt par algu!” Gunita pēkšņi attapās un saprata, ka notikumi virzās par strauju, viņa bija pat aizmirsusi par algu. Viņai vajadzēja darbu, bet pirmām kārtām dzīvokli, tāpēc alga viņai bija izkritusi no prāta.

„Tātad es teikšu tā – iespējas pelnīt ir, bet vispirms sevi jāpierāda. Pamatalga visām konsultantēm-asistentēm ir 1450 paundi mēnesī,” bija strikta viņa atbilde. 145 lati. Gunita rēķināja. Tā bija mazāka alga nekā viņa bija saņēmusi pie Mahmuda Alī, bet tas viņu šobrīd neuztrauca – ar kaut ko bija jāsāk.

„Jā, tas būs labi, es vienīgi gribēju jautāt… es pašlaik vēl meklēju dzīvokli, un kamēr neesmu iekārtojusies, vai būtu iespējams darbu uzsākt nedaudz vēlāk? Es ceru šodien tiešām atrast,” viņa piebilda, lai jaunais priekšnieks redz, ka Gunita ir ieinteresēta.

„Ahā… jūs vēl nemaz neesat atradusi dzīvokli?”

„Nē, es vakarnakt paliku pagaidu dzīvoklī, bet man ir jāatrod sava vieta,” viņa uzsvēra.

„Un jūsu draugs? Vai nevarat pie viņa kādu laiku padzīvot?” viņš pēkšņi atcerējās par Ādamu, kas sēdēja ārā. Gunita cerēja, ka viņš nebūs dzirdējis šo interviju.

„Nē, viņš nevar, viņam ģimenē tas nav atļauts,” meitene uzsvēra.

„Ak, dīvaini. Vispār es domāju, ka varētu jums palīdzēt. Jūs patiesībā varētu palikt šeit ofisā – mums tur ir viena istaba, kurā es pats šad tad palieku. Bet šajās dienās es dzīvoju villā – ārpus centra. Tā ka uz priekšu – varat palikt kaut vai mēnesi, kamēr atradīsiet savu istabu.” Gunita nespēja noticēt, ka darba devējs varētu piedāvāt ko tādu. Tas likās dīvaini – un viņas pirmā doma bija atteikt. Taču viņš nopietni sāka stāstīt tālāk, un Gunita aizvien vairāk sevi pārliecināja, ka priekšnieks vēlas tikai palīdzēt.  

„Jums būs ļoti ērti – rīt no rīta uzreiz jau esat ofisā. Nav jāmeklē transports, jo nevar vēl zināt, kurā Kairas galā dzīvosiet. Ko teiksiet?” Hmm, varbūt tiešām izmantot šo iespēju? Ja nu atkal viņa šonakt ar Ādamu attopas bez dzīvokļa? Turklāt pēc viņu nelielā strīda Gunita gribēja parādīt, ka arī pati spēj ko izdarīt. Un kā viņa tiktu nākamajā dienā uz darbu? Bija jau pat satumsis – diez vai viņi paspētu atrast dzīvokli. Turklāt šī tiešām būtu laba iespēja sākt darbu jau rīt. Un, ja viņš pats te nepaliek – tad jau viņa ofisā būs viena.

„Nu labi…” Gunita teica lēnām un piesardzīgi, „man tikai būs jānoiet lejā pēc koferiem.”

„Lieliski! Jūtieties kā mājās! Un es jūs gaidu atpakaļ augšā,” viņš teica.

Gunita izgāja ārā no kabineta, kur priekštelpā viņu gaidīja Ādams.

„Ejam,” viņš dusmīgi teica, un Gunita nesaprata, kas notiek. „Es visu dzirdēju,” viņi jau bija liftā, kad Ādams sāka izrādīt savu neapmierinātību par Gunitas lēmumu. „Tu tur nepaliksi! Kas tu tiešām esi tik stulba?” viņš jautāja.

„Kas tur slikts? Es negribu atkal šonakt gulēt kaut kādā pažobelē,” Gunita strīdējās. „Ja vēl tādu izdotos atrast…Turklāt, kā es no rīta viena pati te nokļūtu, pat ja es paliktu kur citur? Es negribu tērēt naudu taksim!”

„Es tevi aizvestu, idiote!”

„Katru rītu? Es negribu būt no kāda atkarīga. Šī man ir laba iespēja, un, ja man nepatiks, es taču varu pēc nedēļas izvākties. Viņš teica, ka viņam ir brīva istaba.”

„Vai tu redzēji to istabu?”

„Nē, bet..”

„Redzi? Tu pat neesi redzējusi. Pilnīga idiote, es pazīstu ēģiptiešus,” viņš uzstāja. „Viņi ir seksuāli izmisuši cilvēki. Tagad tu ļausi viņam sevi izmantot?”

„Es neticu, ka viņš mani izmantos. Viņš, pirmkārt, te nepaliek un, otrkārt, es taču pie viņa strādāšu – būtu pilnīgi neloģiski no viņa ko tādu sagaidīt.”

„Tā tikai tu domā. Viņš izmantos katru iespēju palikt ar ārzemnieci. Kāpēc tu manī neklausies?”

„Neklausos? Es klausos, bet lēmumu es pieņemu pati, vai ne tā?”

„Tu nezini šejieniešus, tu nevari pieņemt pareizu lēmumu,” viņš uzsvēra.

„Nu tad es cietīšu. Bet vismaz tas būs mans lēmums. Un tagad es pati izlemju, ka es palikšu pie Vaela,” viņa paņēma savus koferus un kāpa augšā. Ādams, kas joprojām bija neapmierināts, atrāva vienu no viņas koferiem, lai, par spīti lēmumam, ko viņš neatbalstīja, palīdzētu spītīgās draudzenes mantas dabūt līdz liftam.

„Tu to nožēlosi,” aizveroties lifta durvīm, viņš teica, taču Gunita uz to vairs nepaspēja atbildēt. Cik jūs visi esat skaudīgi! Viņa pie sevis domāja. Un cik slikti jūs domājat un izsakāties viens par otru. Ēģiptieši muļķi. Es pazīstu ēģiptiešus. Jūs paši vairojat slikto stereotipu par sevi! Un tad brīnāties, ka ārzemnieki no jums baidās un slikti par jums domā. Paši jūs sevi nopeļat.

Gunita zvanīja pie Vaela Riada durvīm. Šodien jau otro reizi. Viņš atvēra, lai ielaistu meiteni iekšā.

„Te nu jūs esat! Šoreiz viena pati,” viņš iesmējās. Jau atkal viņi knābj viens otram acīs. „Vai jūsu draugam nebija iebildumu, ka te paliekat?” kā zinādams, viņš jautāja.

„Nē, nē,” viņa meloja.

„Labi, tad nāc, es parādīšu istabu, kurā dzīvosi,” viņš aicināja. Viņi izgāja cauri vienai palielai telpai. „Tātad šī ir mūsu prezentāciju telpa, te mēs dažkārt vadām seminārus,” viņš skaidroja. Uz lielā ekrāna pašlaik tika raidīta futbola spēle.

Viņš veda Gunitu nākamajā istabā. Tajā bija viena gulta un garš skapis, kurā uz pakaramajiem karājās ap 20 uzvalku pāru. Zem tiem rotājās viens pie otra skaisti salikti kurpju pāri. „Kā tu redzi, es esmu pedantisks, un, ja tu šeit paliec, tas ir tas, ko es no tevis sagaidu,” viņš norādīja. „Nāc, tagad es tev parādīšu tavu darba kabinetu,” viņi iegāja jau nākamajā telpā. „Te tu rīt sēdēsi.. ar vienu ēģiptiešu darbinieci.” Telpa bija vienkārša. Divi galdi viens pretī otram, ar datoru uz katra. Pie sienas – skapis ar grāmatām par pārdošanu. Savukārt pa logu pavērās visai nabadzīgs skats uz pretējo māju. Gunita apstaigāja istabu, tad izgāja ārā, kur jau priekšnieka roka rādīja uz nākamo telpu. „Un, te, lūk, ir tualete un vannas istaba,” viņš pabeidza īso ekskursiju.

„Tu vari tagad iekārtoties istabā, tikai lūdzu savas drēbes liec kreisajā pusē, tev ir četri pakaramie, savukārt kurpes atstāj uz plauktiņa zem drēbēm,” viņš strikti norādīja.

„Labi,” Gunita apstiprinoši pamāja ar galvu. Te būs sistēma. Viņa nodomāja.

„Es iešu skatīties futbolu,” viņš paņēma no skapja drēbju kaudzīti un aizgāja uz prezentāciju telpu.

Hmm, meitene domāja. Bija jau ap astoņiem vakarā, bet priekšnieks vēl nebrauca uz savām mājām, kā bija solījis. Vai tas ir furtbola mača dēļ? Nevar būt, ka Ādamam būs izrādījusies taisnība! Nē, Gunita negribēja, lai Ādamam ir taisnība, bet vēl jo vairāk – ka pati būtu kārtējo reizi uzķērusies. Viņa sevi mierināja – nē, tā vienkārši nevar būt. Gunita bija tik nogurusi, ka vēlējās ātri ieiet dušā un tūlīt iekrist gultā un aizmigt. Varbūt, šādi viņš sapratīs, ka viņa jau guļ un ātrāk brauks prom. Meitenei nepavisam negribējās krāmēties ap koferiem. Rīt. Viņa plānoja. Pēc dušas, aptinusi ap matiem dvieli, viņa iegāja savā istabā un drošības pēc nospieda uz leju krampīti – sliktākajā gadījumā viņš taču te netiks iekšā, vai ne? Bet nē, nē, vēl taču ir laiks, viņš noteikti var paspēt aizbraukt uz mājām, meitene sevi mierināja, pretodamās klusajai nojautai, kas viņai teica pretējo. Taču viņa vairs negribēja iztēloties neko sliktu. Nē. Par daudz!

Gunita iekrita gultā, apsedzās un centās aizmigt. Viņai tas neizdevās – pēc piecām minūtēm meitene dzirdēja klauvējienus pie durvīm, kuras tikko bija aizkrampējusi. Viņa ātri uzrāva kājās bikses, jo parasti gulēja tikai T-kreklā, un aizskrēja durvis atvērt, pavisam droši zinādama, kas aiz tām stāvēs.

„Vai tu domā, ka viena tur gulēsi? Es arī šonakt te palieku,” Gunitas boss nu bija pārģērbies pidžamā, pār kuru apsējis rītasvārku un neizpratnē skatījās uz naivo Gunitu. Cik tu biji naiva! Viņa sev teica.

„Ā…man likās…jūs brauksiet prom…”

„Nē, es tomēr palieku,” viņš to pateica tik uzstājīgi, ka Gunitai vairs nebija ko teikt pretī. Vai es būtu pārklausījusies? Varbūt viņš man teica, ka šonakt te paliks, bet citkārt nepaliek? Varbūt es nepareizi dzirdēju? Kas šeit īsti notiek? Tas noteikti bija kāds pārpratums!

Bija par vēlu ko mainīt. Viņš aizgāja atpakaļ skatīties futbolu. Gunitai nekas cits neatlika kā aizvērt durvis, šoreiz tās neaizkrampējot, un sagatavoties gaidāmajai naktij. Jau vēl viena baiļu nakts…

Dalīties.

Atstāt Ziņu