Gultā ar bosu
Zvanīt tagad Ādamam? Nē! jau atkal viņš būs nenormāli dusmīgs. Ko lai tagad dara? Iet prom taču nevar. Lēkt ārā pa balkonu? No 8. stāvā? Gunitas domas šaudījās kā bultas visos iespējamos virzienos. Bija jāizdomā kāds risinājums. Vispirms viņai vajadzēja būt maksimāli nosegtai. Bikses viņa jau bija uzvilkusi, paņēma arī biezo džemperi ar garo kaklu, ko uzvilka pāri T-kreklam. Tagad es vismaz neesmu iekārojama. Taču ir jāizdomā tālākais plāns. Ja nu viņš man cenšas pieskarties? Gulta taču ir tik maza – vai tā maz ir divvietīgā gulta?Turklāt sega ir tikai uz abiem viena! Gunita ieņēma vietu kreisajā pusē un piespiedās pie pašas apmales. Es nedrīkstu aizmigt, viņa domāja. Nedrīkstu! Un, ja viņš man pieskaras, man vienkārši jālec no gultas ārā. Man jāsit viņam, jākliedz, cik skaļi varu, lai kāds pamana. Bet te jau neviena nav. Šajā ēkā ir tikai ofisi, viņa izsecināja. No otras puses – viņam tas varētu būt bīstami pašam, ja viņš man uzmāksies. Es taču visu izstāstītu – rīt tām citām darbiniecēm, kas nāks. Visiem, visiem! Un viņa dārgais bizness būtu pa galam! Gunita nedaudz nomierinājās – viņa vismaz bija sagatavojusies uz ļaunāko. Tad nāca iekšā pats priekšnieks. Klusām viņš tuvojās gultai, taču tad pēkšņi uzrunāja Gunitu: „Klau, es nevaru šādā telpā gulēt,” viņš teica. „Tev tie koferi ir vai pa pusistabu. Lūdzu saliec drēbes skapī vai izstum koferus uz terases,” bija viņa pavēle.
Gunita jutās neērti par šādu aizrādījumu. Kā gan mani koferi var traucēt? Ak tad, te, lūk izpaudās viņa pedantiskums! Lai gan meitene bija nogurusi, viņa šefa iegribai klausīja – cēlās augšā no gultas, lai aizvērtu savus abus čemodānus un izvilktu tos ārā uz balkona. To izdarījusi, viņa iekāpa atpakaļ gultā. Drīz pievienojās arī viņš. Gunita gulēja uz muguras un izlēma, ka tā būs visdrošāk – vismaz šādā pozīcijā viņa varēja ar acīm pašķielēt uz blakus guļošo vīrieti un pārliecināties, ka viņš nevirzās uz Gunitas pusi. Joprojām viņa bija piespiedusies kreisajai malai tik tuvu, cik varēja. Viņi nerunāja. Telpu bija apņēmis klusums un tumsa, un abi mierīgi gulēja. Tomēr katra sīkākā kustība – viņa pagriešanās sānis, smagāka ieelpošanās – lika Gunitai satrūkties. Ja nu tagad viņš piebīdas man tuvāk vai pieskaras? Situācija bija tik neērta, un tomēr – viņi centās ievērot nelielo fizisko šķirbu starp abiem ķermeņiem.
Diez ko viņš bija domājis, kad pieņēma negaidīto lēmumu palikt pa nakti? Uz ko viņš bija cerējis? Varbūt: re, tā jau eiropiete, tad jau vieglas uzvedības – vai tad viņai rūp, kas guļ blakus? Sieviete, vīrietis, suns… nav kā ēģiptietes – tikai pēc kāzām. Nu viņš redzēja, ka Gunitai rūp gan. Iespējams, viņš sajuta viņas bailes. Mums tikai šodien bija darba intervija, viņa domāja. Jau tas vien, ka es palieku viņa ofisā ir absurds, bet gulēt vienā gultā! Un rīt? Kā būs rīt? Tas Gunitu tagad uztrauca visvairāk. Viņš taču ir mans boss, un rīt mums kopā jāstrādā. Vai šī nakts to kaut kā ietekmēs? Viņam taču bija sieva. Un bērni. Gunita bija pamanījusi rāmīšos saliktās bildes. Vai viņi tēvu negaidīja mājās?
Gunita gulēja nemierīgi visu nakti. Te viņa iemiga, te miegā apjautusi, ka ir pagriezusies uz viņa pusi, veikli atgriezās atpakaļ – to nedrīkstēja pieļaut. Nekādā gadījumā!
Pirms aizmigšanas bija nolemts celties septiņos. Bija tik neērti, kad abu modinātāji zvanīšanu uzsāka vienā laikā, un abiem vajadzēja meklēt spilvenos vai uz grīdas atstātos telefonus, lai kaitinošo signālu apturētu. Ja būtu mājās, es nospiestu modinātāju un liktos vēl uz kādām 10 minūtēm pagulēt, domāja Gunita, kas pavisam noteikti nebija izgulējusies, pat ja boss nebija meitenei piedūris ne pirkstu. Taču modinātājs bija jāatspiež – kaut vai tāpēc vien, ka tev blakus bija partneris, kurš arī tā darīja. Jāatspiež tas negantais zvans un jāceļas! Nē, reālajā dzīvē tu taču gribi vēl piecas minūtes pagulēt. Šīs dārgās piecas minūtes – tas taču ir tik daudz no rīta – un tieši tāpēc tu jau vakarā uzliec kaitinošo zvanu piecas minūtes pirms laika, kad patiesībā jāceļas. Bet nē – šis nebija tas gadījums. Šeit taču pat gultā bija jāpierāda, ka ir svarīgi būt laikā un kavēšanās nav pieļaujama. Kā boss to bija iepriekšējā dienā piekodinājis.
Modinātāji nospiesti. Kurš nu tagad bildīs pirmo vārdu? Pamosties no rīta kopā – tas nebija sevišķi patīkami. Tas bija pat neērtāk nekā pamosties ar iepriekšējā naktī nejauši atrastu partneri un neatcerēties, kā abi tikuši līdz vienai gultai.Viņš ātri piecēlās, lai šo neērtības sajūtu iznīcīnātu un izgāja no istabas – uz tualeti vai dušu. Arī Gunita uzslējās augšā un sagatavoja nepieciešamos piederumus dušai – tik ļoti gribējās sevi nomazgāt no bosa palagiem un segām. Vaels izgāja no dušas telpas, un Gunita iegāja tūlīt aiz viņa. Tās bija ātras piecas minūtes, un meitene bija laukā.
„Man ir gludeklis, ja tu vēlies, ko gludināt,” viņš pamanīja meitenes saburzīto žaketi – īstenībā viņai viss bija saburzīts. Viņa paņēma gludekli un izgāja uz terases, lai to izgludinātu. Nepagāja ne piecas minūtes, kad priekšnieks viņu pārtrauca.
„Ko tu esi izdarījusi vannas istabā? Tur taču viss pludo!”
„Ko? Es atvainojos…”
„Aizej tūlīt un satīri!” viņš pavēlēja, un Gunitai nācās to pildīt, lai gan viņa nekādus lielos plūdus tur neredzēja.
„Vai tā tavuprāt ir saklāta gulta?” iznākot no vannasistabas, viņš jau bija pamanījis Gunitas nākamo kļūdu. Izskatījās, ka rīts nav vīra mīļākā dienas daļa.
„Nu jā..” Gunita, kas bija pārlikusi segu pāri gultai un izņēmusi ārā spilvenu, neredzēja nekādas nepilnības.
„Nē, lūk, kā ir jāklāj gulta!” viņš nodemonstrēja pavisam citu segas locījuma veidu, ko Gunita savu mūžu nebūtu iedomājusies.
Viņa bija pabeigusi ar gludināšanu, un tagad bija laiks kaut ko ieēst brokastīs.
„Tēju, kafiju?” viņš jautāja, jo arī pats taisījās pagatavot rīta dzērienu.
„Man, lūdzu, kafiju,” Gunita kautrīgi atbildēja. Cik nepatīkami bija kaut ko lūgt šim kungam. Viņš pienesa kafiju, meitene to paņēma un pēc kunga uzaicinājuma apciemoja arī ledusskapi, kur izvēlējās jogurtu. Paņēmusi vienu no trauciņiem, viņa gāja uz guļamistabu, kur bija viņas mantas. Tur viņa apsēdās, lai paēstu. Nepagāja ne piecas minūtes, kad jau atkal Gunita bija izdarījusi kārtējo kļūdu.
„Cik tu vēl ilgi domā te to krūzi turēt?” viņš jautāja meitenei, kas bija istabā atstājusi savu kafijas krūzīti un domājusi to aiznest atpakaļ uz virtuvi kopā ar jogurta trauku. Taču priekšniekam arī par to vajadzēja aizrādīt. Nē, šī nebūs dzīvošana. Gunita sev teica. Par visu vairāk viņa bija baidījusies, ka viņš meitenei varētu pieskarties vai izvarot, taču, kā izrādījās, nekas tāds nebija noticis – vien tā neērtā gulēšana kopā. Bet nu rīts pierādīja, ka viņa pedantiskums iet pārāk tālu. Es vairs te negribu palikt! Noteikti negribu! Gunita izlēma vienā mirklī. Man taču galīgi nebūs savas dzīves. Viņa apsēdās uz terases un atvēra savu plānotāju, kur katru dienu rakstīja uzdevumus, kas jāpaveic. Bet arī to viņa nevarēja darīt netraucēti.
„Tu tur Bībeli lasi, vai?” kungs, pamanījis meitenes mazo grāmatiņu, izbrīnā vaicāja.
„Nē, nē, tas ir tikai plānotājs,” viņa atbildēja. Pietiek! Es to vairs nevaru izturēt! Ar viņu dzīvot es nespēšu! Un kāda garantija, ka viņš nepaliks arī nākamās naktis? Varbūt darbā šāds cilvēks ir normāls, bet palikt es te vairs nevaru – tad jau labāk uz ielas gulēt. Viņa izvilka telefonu un zvanīja Ādamam. Lai kā viņa to negribētu atzīt, puisim bija izrādījusies taisnība. Vismaz daļēji. Taču Ādams bija vienīgais, kas viņai tagad bija.
„Paklau, tikai neprasi man neko, bet es nevaru vairs te šonakt palikt. Vai tu vari man, lūdzu, atrast dzīvokli?” Gunita jautāja.
„Un ko es teicu?” viņš pat likās apmierināts, ka viņam izrādījusies taisnība.
„Nav tā, kā tu domā. Viņš man neuzmācās un nepieskārās. Tas ir vairāk citu iemeslu dēļ.”
„Ko? Viņš palika pa nakti?”
„Jā… neprasi, vēlāk izstāstīšu… Vai tu dabūsi man to dzīvokli?”
„Labi, labi… uzskati to par izdarītu,” teica Ādams. „Bet kas notika?” Ādams uzstājīgi gribēja zināt, un Gunita visu izstāstīja.
„Labi, es nevaru ilgāk runāt, citādi viņš atkal kaut ko jautās,” Gunita atcerējās, ka ir kā palikta zem lupas. Viņi sarunāja, ka Ādams piecos atbrauks meitenei pakaļ un tad vedīs viņu apskatīt dzīvokli, ko viņš teicās atrast līdz tam laikam. Pēkšņi boss pamanīja, kā Gunita noliek klausuli. Viņai bija taisnība par to novērošanu.
„Gan jau tev tas Ādams tagad zvanīja, vai ne?” Vaels ar smīnu paskatījās uz Gunitu.
„Mums bija jāsarunā viena lieta,” Gunita nezināja, ko ātrumā atbildēt. Nē, tagad es neteikšu, ka šonakt nepalieku, citādi tas būs pārāk uzkrītoši, viņa domāja. Citādi uzreiz sapratīs, kāds ir iemesls. Bet noteikti jau tāpat sapratīs. Jebkurā gadījumā labāk būs, ja pateikšu viņam to pēc darba – paziņošu, ka esmu atradusi savu dzīvokli.
