Tu man patīc, velnēn!
Tā jau bija nākamā diena pēc sarunas ar Olgu, kad Gunita dzirdēja zvanām savu telefonu, ieraugot tajā nesaprotamu numuru. Ne Latvijas numuru. Tātad tas tomēr ir reāli? Vai tas tiešām ir Mahmuds Alī no Ēģiptes, kas man tagad zvana? Gunita pēkšņi sajutās tik uztraukusies, ka automātiski nospieda telefonu uz klusumu un klausuli nepacēla. Turklāt viņa nebija īsti gatava runāt angliski. “Ja zvanīs vēl, pacelšu un izlikšos, ka šo neesmu dzirdējusi“, viņa pie sevis nodomāja. Pēc neatbildētā zvana Gunita uzreiz pārbaudīja valsts kodu – jā, tas bija Ēģiptes numurs. Pēc pāris stundām tas jau atkal parādījās viņas telefona ekrānā. Pārliecinājusies, ka istabā neviena nav, Gunita pacēla klausuli.
„Labdien!” viņa nedroši sasveicinājās angliski.
„Labdien! Šeit zvana misters Mahmuds Alī, arhitekts no Ali Hotels&Resorts uzņēmuma Ēģiptē. Esmu saņēmis jūsu CV un bildes sabiedrisko attiecību darbam manā kūrortā.” Viņa balss bija ļoti nopietna, un viņš izklausījās ne vien cienījams, bet arī baiss, radot starp abiem distanci.
„Hm… jā…,” Gunita apstiprinoši atbildēja.
„Man tev ir viens jautājums. Vai tu tiešām esi latviete? Man šķiet, ka tu esi somiete.”
„Somiete? Nē…”
„Jo es to redzu tavā CV!”
„Nē, nē, es esmu latviete. Es vienkārši esmu apguvusi somu valodu pāris kursos, bet pēc tautības esmu latviete.” Kā gan tas varētu ietekmēt sabiedrisko attiecību darbu? Gunita domāja un nespēja beigt brīnīties par tik dīvainu jautājumu.
„Mm,” viņš pie sevis rūca. „Ok. Bet man patīk tava angļu valoda. Tā ir ļoti skaidra, un es tevi saprotu ļoti labi.”
„Ak, paldies,” Gunita nodomāja. Kas gan tur īpašs – vidējā eiropieša angļu valoda.
„Tavā bildē es redzu, ka tu esi persona, kas nestrādās darbu no 9.00 līdz 17.00, tev vajag pašai savu vietu un ideju. Tu esi radoša un gribi sevi izteikt. Vai man ir taisnība?”
„Nu, jā, ē..” Gunitai neļaujot runāt par sevi, turpināja viņš.
„Un tu ļoti daudz un smagi strādā, un man ir sajūta, ka tu izdarīsi savu darbu, cik labi vien varēsi. Protams, ja tev tas patiks.”
„Vispār jā, es vienmēr cenšos tā attiekties pret darbu.” Gunita brīnījās, kā viņam izdodas tik labi raksturot cilvēku, skatoties bildē. Turklāt viss, ko viņš teica, lielākoties bija patiesība. Vai viņš ir astrologs?
„Un vēl man liekas, ka tu esi nenormāli traka!” viņš iesmejoties piebilda jau nedaudz draudzīgākā tonī, it kā zinādams, ka ne kurš katrs pieteiktos uz aizdomīgu darbu Ēģiptē.
„Hehehē,” Gunita sāka smieties. „Hmm, jā, vispār esmu dažādas trakas idejas realizējusi.” Meitene jau atkal brīnījās, kā kungs tik labi spēj viņu raksturot.
„Vai drīkstu tev ko pajautāt? Vai tu esi laipna?”
„Ko lūdzu?” Nevar būt, ka darba devējs man jautā, vai esmu laipna! Un neko par manu kvalifikāciju? Gunita pārprasīja vēlreiz, vai ir pareizi sapratusi jautājumu.
„Vai tu esi laipna? Laipna!” Viņš uzvēra šo vārdu.
„Nu jā…,” Gunita iesmējās. „Man liekas, ka esmu.”
„Mm,” viņš pie sevis kaut ko nodomāja. „Kad es pirmo reizi ieraudzīju tavu bildi, man likās, ka tu esi tāds velnēns,” viņš smejoties teica.
„Ko? Nē,” Gunita jau atkal smējās. „Kāpēc gan?”
„Ok, tu man patīc. Tava trakulība un tava angļu valoda. Un šo iemeslu dēļ es gribu, lai tu brauc strādāt pie manis uz Ēģipti, manā kūrortā. Iespējams, tu jau runāji ar Olgu. Vai tā?”
„Jā, viņa man zvanīja.”
„Labi, rīt…,” viņš bija ņēmis sarunu savās rokās pilnībā, un Gunitai bija grūti iejaukties.
„Es atvainojos. Vai jūs varētu man izskaidrot, kādi būs mani darba pienākumi?” Gunita tomēr vēlējās zināt, kur brauc un ko darīs, jo līdz šim par darbu tā arī nekas netika runāts.
„Tu būsi atbildīgā par sabiedriskajām attiecībām un komunikāciju. Tas ir svarīgi, lai mums visiem šeit būtu labas attiecības, un tev par to būs jārūpējas. Tātad attiecības kūrortā. Tev par to būs jāatbild. Bet es tev uzrakstīšu darba pienākumus uz līguma un tad tev to aizsūtīšu. Tev būs jāparaksta un jāatsūta man atpakaļ. Vai tas ir skaidrs?”
„Jā, bet…,” šajā tik dīvainajā darba intervijā Gunita bija piemirsusi iestarpināt, ka nevar uzreiz braukt strādāt, kā bija teikusi Olgai, bet viņš nedeva vārdu, tā vietā nākdams klajā ar citu pārsteidzošu jautājumu.
„Labi, vai tev vajag naudu, lai sagatavotos braucienam?” Naudu? Tas izklausījās dīvaini, bet, iespējams, viņš to saka pieklājības pēc.
„Nē, nē, paldies.”
„Vai esi pārliecināta? Ja tev kaut ko vajag, vienalga naudu vai ko citu, lūdzu zvani man.”
„Jā, labi,” Gunita atteica, taču zināja, ka naudu viņam noteikti neprasīs.
„Labi, es esmu ļoti apmierināts ar šo sarunu un to, ka mēs kopā strādāsim. Es sagatavošu līgumu un piezvanīšu tev rītdien. Uz redzēšanos!”
„Uz redzēšanos,” Gunita atvadījās, jau atkal nerodot iespēju pateikt, ka viss nav tik lieliski kā izskatās un viņa nevar braukt strādāt tik drīz.
Tomēr tas bija vājprāts! Viņa pie sevis domāja un nespēja noticēt, kas notiek. Viņā bija iezagusies ziņkāre. Kas patiesībā ir šis Mahmuds Alī? Kā viņš tā spēja mani lasīt? It kā distancēts, tomēr šad tad jokojas, iesmejas. Gunita vēlreiz apskatīja darba sludinājumu un centās atrast vairāk informācijas par šo uzņēmumu. Ali Hotels&Resorts – tas bija viss, ko viņa zināja, bet neko daudz šis nosaukums interneta tīmekļos neatklāja. Informācija bija tas, pēc kā viņa pašlaik alka. Izzināt, izpētīt, noskaidrot – to Gunita tagad vēlējās visvairāk. Viņa sāka meklēt vispārēju informāciju par Ēģipti, arābiem, skatījās jūtjūbā dažādus video – meitenes ziņkāre auga kā tikko nopļauts mauriņš pēc lietus. Gunita patiesībā gaidīja, kad tiks atsūtīts līgums un varēs par darbu uzzināt ko vairāk.
